Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Vai pirms gadiem piecpadsmit varēji iedomāties, ka reiz tev būs četri bērni?
Kāzās manam topošajam vīram bija jāizpilda dažādi uzdevumi, un viens no tiem bija uzrakstīt, cik bērnu viņš vēlētos. Tur bija rakstīts – četri vai pieci, tagad precīzi neatceros, bet noteikti tie bija vairāki bērni. Patiesībā nekad nebiju domājusi, ka mums būs tik liela ģimene. Tagad, kad tas ir noticis, man šķiet, ka bērnu skaits nav paredzams. Pati nenāku no daudzbērnu ģimenes, taču nav tā, ka man bērnībā būtu trūcis spēļu biedru un tāpēc es gribēju lielu ģimeni, lai man tagad būtu, ar ko spēlēties. (Smejas.)
Vai apzināti plānojāt bērnus tā, ka viņi dzimuši pa pārīšiem? Gan Kārlim un Rūdolfam, gan Martai un Jānim ir divu gadu starpība.
Jā, sanāk kā divi metieni. (Smejas.) Nav tā, ka mēs kaut kā būtu visu sasteiguši vai īpaši piebremzējuši. Tā vienkārši notika, ka bērni ir dzimuši pa pāriem. Bērni izvēlas labāko laiku vecāku dzīvē, lai realizētu sev uzticētos dzīves uzdevumus.
Kā tu jūties, būdama četru bērnu mamma?
Interesanti, ka līdz ar katru bērnu esmu sākusi darīt kaut ko jaunu. Pēc viena bērna piedzimšanas iestājos doktorantūrā, pēc vēl viena sāku studēt astroloģiju, tad sāku zīmēt hennas zīmējumus. Atceros: kad piedzima Jānītis, padomāju – man tagad ir gads, kad nekas nav obligāti jādara, man nav atbildības censties nopelnīt naudu un strādāt. Gadu es vienkārši varu nedarīt neko! Tā bija ļoti patiesa sajūta. Bet brīdī, kad tā nodomāju, sāka plūst brīva enerģija no tā, ka man nav pienākuma darīt kaut kādas lietas, bet es tās tomēr turpinu darīt. Šorīt, pirms braucu uz interviju (kopā ar Jānīti esam Rīgā tikai otro reizi!), es jau sagatavoju divas astroloģiskās konsultācijas. Man ir prieks, ka, esot mājās kopā ar bērniem, varu nodarboties ar to, kas man patīk.
Ar katru nākamo bērnu drīzāk rodas jautājums, kā apstādināt šo vilcienu. Es vienmēr skrienu uz priekšu.
Kad dzima Marta, man bija grūti atteikties no visa, ko biju iesākusi, jo likās – kā tagad pasaule pastāvēs bez manis?! Tagad, pēc Jāņa piedzimšanas, saprotu, ka brīvi ir jāatsakās no visa, jo patiesībā pasaule turpina kustēties arī bez manis, un laika noilgumam, kamēr es esmu ierobežota zināmās darbībās, perspektīvā ir maz ietekmes. Piemēram, uz astroloģijas konsultācijām cilvēki atgriežas pēc gada tā, it kā mana prombūtnes laika nemaz nebūtu bijis.
Tu rūpējies ne tikai par bērniem un māju, bet vēl pamanies strādāt un darīt to, kas tev patīk… Vai tiešām viss ir tik vienkārši?
Ar vienu problēmu vēl tā īsti neesmu tikusi galā. Joprojām nezinu, kā izvest sevi ārā no virtuves un saprast, ka arī ģimenē daudz kas var notikt bez manas līdzdalības. Es jūtu milzu atbildību par gatavošanu un ģimenes pabarošanu. Beigās sanāk tā, ka es kalpoju katra ģimenes locekļa gastronomiskajām vēlmēm, kas aug līdz ar manu piedāvājumu. Es labi zinu, kas katram garšo, un gribu visiem ja ne gluži izpatikt, bet izpatikt. (Smejas.) Un sanāk tā, ka visas dienas garumā plīts ir pilna ar katliem. Ēst gatavošana ir sensitīva lieta, jo katram ir savas garšas sajūtas. Šobrīd bērni dzīvo mājās, jo ir brīvlaiks, arī vīrs vasarā biežāk brauc mājās uz pusdienām. Man gribas arī viņam pagatavot gardu ēdienu, bet tas atšķiras no tā, kas garšo bērniem.
Nezinu, kā sevi izcelt ārā no šī riņķa danča, no pienākuma apziņas un saprast, ka virtuvē nekas neapstāsies, ja es uz brīdi aiziešu, kaut ko nevarēšu, negribēšu, nedarīšu.
Tā ir mana problēma. Šorīt, steigā gatavojot pankūku mīklu, redzēju, kā divgadīgā meita skatās, kā es strādāju, un pie sevis nodomāju: tikai, lūdzu, nepiesakies man palīgā, jo man šodien viss jāizdara ātri. Saprotu, ka ir jāiemācās un jāļauj bērniem visā iesaistīties, jādod viņiem laiks, jāļauj kļūdīties un mācīties. Tas vienmēr attaisnojas, bet man viss ir sarēķināts pa minūtēm, un es neesmu gatava ļaut viņiem gatavot pašiem. Lai gan astoņgadīgais dēls reizēm sāk apkalpot desmitgadīgo, cepot viņam olu vai taisot salātus…
Nevaru apgalvot, ka ļoti labi zinu, kā tikt ar visu galā, bet dienu no dienas esmu priecīga, ka ar kaut kādām lietām tomēr esmu tikusi galā. Zinu, ka ar katru bērna vecumu mainās pārbaudījumi un rūpes. Māksla ir būt jūtīgai pret to, kas notiek ar bērnu, būt elastīgai un nezaudēt savu būtību, jo ģimenes kodols enerģētiskā ziņā tomēr griežas ap mammu – gribot vai negribot tā notiek. Piemēram, vakar izgāju pagalmā, lai mierīgi padzertu kafiju, bet pēkšņi visi bērni atkal bija saskrējuši pie manis. Tā tas notiek visu laiku. (Smejas.) No tā nevar un nevajag izbēgt, taču mammai vajag atrast arī kaut kādu savu nodarbi.
Vai tev tomēr izdodas atrast laiku sev?
Vakaros, kad bērni aizgājuši gulēt, vairs neko neplānoju, jo man vēl ir naktsmaiņa. (Smejas.) Visus savus bērnus līdz divarpus gadu vecumam esmu barojusi ar krūti. Pa nakti mazie guļ ar mani: vienā pusē Marta, otrā pusē Jānītis. Lai gan Martu ar krūti vairs nebaroju, arī viņa grib būt man blakus.
Bet, runājot par laika atrašanu sev, esmu sapratusi, ka Jānīša zīdīšanas laiks ir mans alibi, lai es varētu atļauties apsēsties. Bieži vien visiem skaļi pasaku: es sēžu tāpēc, ka baroju bēbīti! Tā, protams, ir arī mana problēma, ka nevaru sev ļaut vienkārši sēdēt. Ja citi nesēž, kāpēc lai es sēdētu? Bet laiku, kamēr mazais ir pie krūts, gan izmantoju pēc pilnas programmas – man pie rokas ir žurnāli, grāmata, ēdiens, dzēriens, esmu labi nodrošinājusies un ļauju mazajam ēst kaut bezgalīgi ilgi. Tas ir mans laiks un arī laiks, kad gatavoju astroloģiskās konsultācijas. Ne par ko neraizējos, protams, ar nosacījumu, ka viss apkārt ir mierīgi un labi. Tagad Marta mācās iet uz podiņa, un nereti vien brīdī, kad es baroju Jānīti, meitai tieši vajag pačurāt. Tad saku, lai Marta stāv un gaida. Man negribas bēbīti raut nost no krūts, bet Marta, nabadzīte, stāv un gaida slapjām biksēm kājās. Labi, ja brāļi ir blakus un māsai var palīdzēt…
Reizēm ir sajūta, ka ar mani vienu ir par maz. Es bieži esmu viena ar bērniem, jo vīrs ļoti daudz strādā.
Tad bērniem saku, ka esmu viena uz jums četriem, tāpēc, lūdzu, rindas kārtībā! (Smejas.)Tam visam pa vidu tomēr ir tā sava sajūta. Es atrodu sevi, arī gatavojot ēst, jo realizējos caur rīsiem un dārzeņiem, garšvielām un to salikumiem. (Smejas.) Man ir tāds viltīgs prieks, ka esmu paspējusi izdarīt visu – konsultēt, sagatavot ēst, pagatavot hennas, ar otru roku žūžojot bērnu. Manī ir ļoti daudz enerģijas, es varu darīt ļoti daudz ko vienlaikus.
Kur tu gūsti spēku, lai nečīkstētu un nežēlotos? Ikdienas darbu un pienākumu tomēr ir tik daudz.
Žēloties var tad, ja ir, kam žēloties. (Smejas.) Kad tuvojās Jānīša dzemdības, atceroties un ļoti labi zinot, kā tas viss notiek, vīram teicu, ka man ļoti negribas dzemdēt. Bet viņš man saka: kas tur liels, visas sievietes taču dzemdē! Viņš savos izteicienos ir tik skops. Viesturs nekad man neļauj izlaisties nevarēšanā vai vājumā… Vienkārši neļauj man emocionāli atļauties būt citādai, nekā esmu vislabākajā izpildījumā.
Runājot par nogurumu, pat pamostoties reizēm jūtos nogurusi. (Smejas.) Šķība, greiza, uz viena sāna gulējusi, pusi nakts ar mazo pie krūts. Cik reižu pa nakti esmu barojusi Jāni, nezinu. Smejoties saku, ka mājas rūķītis man to bērnu vienkārši cilā no vienas puses uz otru. Tas viss notiek automātiski. Parasti pamostos daudz agrāk, nekā man gribētos, bet atkal ir jauna diena, man ir jāceļas, jo visi gribēs ēst. Būs brokastis, tad pusdienas, vakariņas… Nav tā, ka nogurums atnāk tikai vakarā, oficiāli kā pēc darba. Nogurums atnāk arī no rīta un pa dienu, bet Jānīša zīdīšana ir mani uzlādes brīži.
Mums nāk palīgā arī auklīte, jo vīrs tiešām strādā ļoti daudz. Man patīk, ka bērni ir man tuvumā, tomēr es nevaru būt visu laiku viņu rīcībā, piepildot viņu vēlmes. Piemēram, dēls grib, lai mēs vakarā uztaisām biezpiena mājiņas. Un es nespēju viņam atteikt. Vīrs saka: nu pagaidi, lai taču apēd vakar uzceptos žagariņus! Bet es nespēju objektīvi domāt, ja bērns grib, es to izdarīšu – ar bēbīti uz rokām došos uz veikalu, visu sapirkšu, un mēs uztaisīsim tās biezpiena mājiņas tā vietā, lai reizēm vienkārši pateiktu: pagaidi! Arī vīrs ir gatavs tajā visā lēkt iekšā un, piemēram, doties ar bērniem uz Franciju, lai brauktu pa kalniem ar riteņiem. Tas viss ļoti audzē bērnu fantāzijas par to, ko viņi varētu un gribētu darīt. Tajā pašā laikā ir jāspēj pieslēgties viņu interesēm tik daudz, lai viestu uzticību, ka neesmu pavirša, ka man nav vienalga.
Un kā jums izdodas novilkt robežas?
Esmu vairākkārt ar vīru runājusi par to, ka mums vajadzētu novilkt striktākas robežas, piemēram, ka bērniem deviņos vakarā ir jāiet gulēt un tad ir laiks pieaugušajiem. Bet vīrs pārnāk mājās vēlu vakarā un vēlas atslēgties no darba un pabūt kopā ar bērniem. Tas viņam rada patiesu prieku. Daudziem jau gribas, lai vakarā pēc darba bērni liek mieru, bet Viesturs ir gatavs doties ar puišiem uz upi, izbraukt ar riteņiem…
Tu esot savus dēlus mācījusi mājmācībā? Kāda bija šī pieredze?
Tas man šķiet ģeniālākais modelis, kā vēstīt saviem bērniem par pasaules lietām. Mājmācība man nesagādāja grūtības, mums bija strikts dienas režīms – katru dienu no deviņiem rītā līdz pusvieniem, vieniem dienā mācījāmies. Rūdolfs tad gāja otrajā klasē, Kārlis vēl apmeklēja bērnudārza pēdējo grupiņu. Es mācīju abus dēlus. Ar Kārli varbūt izdarīju kļūdu, jo sāku viņam mācīt pirmās klases vielu un, kad viņš sāka mācīties pirmajā klasē, viņam šķita, ka viss jau sen ir zināms.
Lai gan mums viss izdevās ļoti labi, šogad puikas sāka iet Jūrmalas skolā. Mājmācību neturpināju, jo nespēju apvienot visus darbus un daudzos pienākumus. Kaut arī pēc mācībām puikām bija pulciņi, kuros mana līdzdalība nebija tik vajadzīga, pēc darba man tāpat būtu jārūpējas par vakariņām, un es nevarētu atpūsties, jo tad sākas vakara laiks ar bērniem. Es jau biju jaunākā dēliņa gaidībās un vēl visam pa vidu bija mazā māsa. Es neatradu zelta vidusceļu, bet fundamentāli mājmācības modelis man ļoti patika. Tas bija laiks, ko pilnībā veltīju bērniem, mēs mācījāmies kopā un kopā meklējām atbildes uz jautājumiem. Man bija tik viegli caur skolas mācību priekšmetiem izstāstīt bērniem pasaules lietu kārtību. Tas bija kā divi vienā. Nevis, ka bērni atnāk mājās no skolas un mēs runājamies par to, kas notiek mūsu ģimenē, bet skolas viela piepildīja arī ikdienas dzīvi, viss bija savstarpēji saistīts. Interesanti, ka arī skolotāji redzēja, ka šāds modelis ļoti veiksmīgi strādā. Kad bērni sāka iet parastā skolā, skolotāja lūdza, lai es viņiem izstāstu jauno vielu, jo man ļoti labi padodas izskaidrošana.
Vai dēli tevi respektēja kā skolotāju, bija gatavi sadarboties?
Vecākais dēls Rūdolfs ir ļoti disciplinēts, atbildīgs un kārtīgs. Viņš vēlas kļūt par ķirurgu, un domāju, ka šī profesija viņam būs ļoti piemērota. Ar Rūdolfu bija tā – ja vajag, tad jāmācās. Viņš bija ļoti godīgs, nešpikoja un bija gatavs visu darīt. Savukārt Kārlis pēc dabas ir citādāks, viņš ir ļoti sirsnīgs un draudzīgs, bet disciplinēties mācībām mājās viņam bija grūtāk – dēls krita zem galda, čīkstēja, viņam bija grūti saņemties. Pārliecinājos par to, ka mācīšanas process ir ļoti jāpielāgo katram konkrētajam bērnam. Nekad neesmu uzskatījusi, ka esmu visgudrākā, un, iespējams, tas bija izšķirošs moments, jo bērni saprata, ka nevis mans vārds ir likums, bet mēs mācāmies kopā.
Tagad, kad abi lielie dēli mācās valsts skolā, ir jāpielāgojas skolotājas mācīšanas principiem. Ja skolotāja liek atrisināt uzdevumu tieši šādā veidā, tad tā arī ir jādara.
Atzīstu, ka man līdz šim bija problēmas pieņemt klasisko izglītības sistēmu, bet sapratu, ka tās ir manas problēmas ar manu pieredzi.
Ar iluzoru vēlmi un pārliecību, ka privāta izglītības iestāde var dot bērnam kaut ko vairāk, bet bez reāla seguma. (Pirmajā klasē Rūdolfs mācījās privātskolā – red.) Tagad puiši gadu ir mācījušies valsts skolā, ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā vecākiem ir jātur roka uz pulsa, skola nebūs tā, kas bērnus sabojās vai izmācīs. Bet, ja tu esi iekšā kaut kādā skolas sistēmā, tad tev ir jāpielāgojas.
Kā bērni vispār sadzīvo savā starpā, un kā viņi reaģēja, kad ģimenē ienāca vēl viens bērniņš?
Trīs jaunākie bērni ir dzimuši mājās, un ar mājdzemdību pieredzi viņiem bēbīša ienākšana ģimenē šķiet dabiska, loģiska, pat sadzīviska. Tāpēc bērni ģimenes papildinājumu uztver bez sajūtas «priekš kam tas ir vajadzīgs» vai «kā būtu, ja tā nebūtu». Domāju, ka tas ir saistīts arī ar mūsu spēju dot katram bērnam nedalītu uzmanību. Jo katrs sev grib vienu mammu un tēti, neviens nav gribējis, ka ģimenē ir vairāki bērni. Nu tā dziļi sirdī, tā egoistiski. Tāda ir cilvēka daba.
Nezinu, vai Rūdolfs un Kārlis būs labākie draugi līdz mūža galam, bet tas, ko es viņiem mēģinu iedot, – apjausmu, ka viņi būs brāļi arī tad, kad mēs jau būsim miruši, tādēļ viņiem jāatrod sava saziņa, veids, kā viņi viens ar otru sadarbojas. Un tas viņiem šobrīd izdodas tīri veiksmīgi. Lai gan viņi ir ļoti dažādi, viņi prot pastāvēt līdzās katrs savās interesēs. Savukārt Marta mums ir končiņa, maza princesīte. Tēta mazā princesīte. Bezierunu mīlulīte. Marta ļoti mīl mazo brālīti, paijā un mīļo viņu.
Esmu pārliecināta, ka mūsu kā vecāku atbildība ir atrast individuālo sevi katram bērnam.
Tā man arī mazliet ir problēma. Piemēram, vecākais dēls kopā ar mani grib braukt uz divu dienu pasākumu Ventspilī – tas būtu mūsu īpašais laiks kopā (protams, ņemot līdzi mazo brālīti, pret to Rūdolfam nav nekādu iebildumu). Taču man ir grūti atstāt mājās Kārli un Martu, jo kā tad es viņus pametīšu uz divām dienām – kas viņus pabaros, kas par visu parūpēsies? Lai gan no otras puses – gribu pabūt kopā ar Rūdolfu, iepazīt viņu, jo viņš ir pilnīgi citāds atsevišķi, nekā esot kopā ar pārējiem. Tomēr man šķiet, ka zeme nevarēs griezties, ja manis nebūs virtuvē! Taču tā nav, dod dievs, man ātrāk to aptvert! Iespējams, tas saistīts arī ar vainas apziņu – ja kāds no bērniem netiks apčubināts, laikus pabarots, tad jutīšos vainīga. Es nespēju ļaut viņiem apēst vienkārši kaut ko. Nekādas pārslas ar pienu! (Smejas.) Pārējās ģimenes lietās gan es ļoti labi protu sakārtot atbildības.
Vai šī pieredze tev nāk no bērnības ģimenes? Vai tava mamma arī visu laiku rosījās pa virtuvi?
Tieši otrādi. Mana mamma ir bērnu neiroķirurģe, līdz ar to viņa faktiski visu manu bērnību ir dzīvojusi slimnīcā. Es bieži jutos vainīga, ka mamma pa naktī gatavoja ēst un tīrīja māju. Jā, māja mums vienmēr bija tīra, sterila kā operāciju zāle. (Smejas.) To gan esmu pārmantojusi. Jebkuru gruzīti vai drupačiņu mājās pacelšu, man nekad tas nebūs par grūtu. Varbūt tas pat kaut kādā ziņā ir neveselīgi – ja manā redzeslaukā ir kaut kas nomests, tad, pat barojot mazo ar krūti, es piecelšos un to pacelšu, nolikšu vietā.
Zinu, ka kārtība ir vajadzīga arī bērniem, lai gan daudzi uzskata, ka viņi ir mazi šmuļi. Tā nav.
Bērni ļoti novērtē tīrību un kārtību, un viņos ir ļoti daudz mazāk iekšēja haosa, ja apkārtējā vide ir sakārtota.
Mūsu ģimenē arī bērni palīdz uzturēt māju kārtībā. Lielajiem dēliem ir savi pienākumi. Viņi zina, kāds ir mūsu mājas standarts. Kad saku, lai puiši sakārto dīvāna spilvenus tā, kā man patīk, viņi zina, ka spilveni ir jāsaliek noteiktā secībā. Viņi ir mazi vīrieši, un vīriešiem vajag dot konkrētu uzdevumu. Vienmēr gan jābūt balansam: cik daudz uzdevumu dod vienam dēlam, cik – otram. Īstenībā tieši grūtniecības laikā, kad neesmu varējusi būt tik varoša kā ikdienā, esmu mācījusies dot pienākumus arī bērniem. Tās ir lietas, kas viņiem liek piecelties un kaut ko izdarīt. Bet, protams, prasības nav bezgalīgas, un es vienmēr pasaku paldies par padarīto. Un atgādinu, ka mēs to darām kolektīvam labumam, jo šī ir vide, kur mēs dzīvojam. Jā, tētis man palīdzētu, ja būtu mājās, bet viņš tagad pelna naudu, lai mēs varētu būt šajā vidē. Tādēļ katram sava roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek! (Smejas.)
Vai jums mājās vienmēr valda klusums un miers?
Mums vajadzēja satikties pie mums mājās. (Smejas.) Nu, nav tā, ka kāds visu laiku kliedz vai raud. Man vispār ir grūti atbildēt uz jautājumu par bērnu audzināšanu, jo es nekad neesmu centusies viņus tā īpaši audzināt, nedresēju viņus. Varbūt par daudz lutinu.
Bērni vēl ir mazi un ļoti pakārtoti man. Tā ir mana atbildība justies labi dzīvē un savos pienākumos. Tāpēc sev dubultā vienmēr uzsveru, ka ne jau bērni man ir jāaudzina, bet man ir jāaudzina sevi. Neviens nebūs laimīgs, ja es būšu stresā. Man jāatrod savs modelis, kā justies labi ar to, ko es daru, jo tā ir bijusi mana izvēle.
Vai kādreiz tomēr nākas pacelt arī balsi?
Kad vīrs atnāk mājās no darba, viņš visus noliek pie vietas! (Smejas.) Es viņam lieku būt galvenajam, un tas man ļauj kādreiz neuzņemties atbildību. Es reizēm bērniem saku: kā tētis teiks, tā būs; ja tētis ļaus, tad tā darīsim! Nevaru visu laiku uzņemties atbildību par visu. Tas ir liels slogs, nasta un pienākums. Kādreiz, šādi novilcinot lēmuma pieņemšanu, es iegūstu laiku – reizēm iestājas noilgums vai saprotu, ko un kā tagad darīt. Tādēļ diezgan bieži izmantoju sava vīra lielo figūru. Viņam mūsu ģimenē pieder pēdējais vārds, un reizēm tas izskan ļoti skaļi.
Smejoties sakām, ka mums ģimenē ir iekšlietu un ārlietu ministrs. Es esmu tas iekšējais, bet vīrs – ārējais.
Nereti ārā nodarbēm man nepietiek spēka, bet vīrs labprāt ar puikām dodas uz upi, uz jūru, izbrauc ar riteņiem. Viņš var vieglāk realizēt tuvās un tālās bērnu vēlmes. Kā tētis viņš ārkārtīgi daudz iesaistās un reizēm varbūt viņam būtu vajadzējis novilkt robežas un pateikt: mēs visu ko darījām kopā, bet tagad ir mans laiks! Taču viņš tā nedara. Es ticu, ka bērni viņam dod spēku un enerģiju. Viesturs ir divpadsmit gadus vecāks par mani, taču viņam savā vecumā negribas pavadīt laiku kopā ar vienaudžiem, viņš grib būt kopā ar saviem bērniem. Bērni palīdz visu laiku būt kustībā.
Vai izdodas arī izrauties no mājas dzīves, un vai vispār tevī ir tāda sajūta?
Patiesībā mēs dzīvojam ļoti savrupi. Vīrs man ir teicis, ka es dzīvoju kā siltumnīcā. Un es varu tam piekrist. Viesturs maz kontaktējas ar cilvēkiem ārpus sava profesionālā loka. Viņš mani ievilka šajā siltumnīcā, un es te esmu ļoti labi iedzīvojusies. Laikam tādēļ man reizēm pietrūkst objektivitātes, jo man nav salīdzinājuma, kā ir citiem, kā tas notiek citās ģimenēs. Ar laiku es arvien vairāk saprotu, ka nemaz nevajag meklēt salīdzinājumu, jo mans redzējums palīdz man būt oriģinālākai un unikālākai. Es daru tā, kā gribu, un nezinu, kā dara citi. Varbūt citi dara labāk vai ierastāk, bet man nav tik daudz, ar ko salīdzināt, un es nemaz negribu iet šajā cīņā.
Kā vēdiskās astroloģijas praktizēšana ir mainījusi tavu dzīvi?
Astroloģija man ir devusi ļoti skaidru izpratni par ģimenes locekļiem, jo, dzīvojot arvien lielākā struktūrā, ir svarīgi saprast, kāds katrs no mums ir. Katra bērna astroloģisko karti zinu no galvas. Neatceros Jānīša personas kodu, jo jaunais kods ir sarežģīts, bet astroloģiskā karte man ir acu priekšā.
Es redzu un zinu arī to, kā astroloģiski katram bērnam izskatās viņa mamma, tētis un viņu savstarpējās attiecības. Līdz ar katra bērna piedzimšanu mainās arī mans horoskops.
Varbūt tieši tāpēc jums vieglāk notiek sadarbība ar bērniem, ikdienas dzīve ir mierīgāka un harmoniskāka…
Esmu par to pārliecinājusies, jo katram no mums ir savs pieejas mehānisms, ietekmes metode, arī bērnam. Vienam tā ir diplomātija, otram – manipulēšana, ar citu jābūt stingrākam. Nav jau tik svarīgi, kā ietekmēt, bet kā saprast bērna rīcības motīvu. Un, to izprotot, tu redzi cilvēku ārpus sava egoisma. Tev nešķiet, ka vīrs, pārnācis noguris mājās no darba, neko negrib tāpēc, ka tu esi nesmuka vai neesi garšīgi pagatavojusi ēst. Tas ir tāpēc, ka cilvēks nav pārslēdzies. Tas tiešām palīdz saprast cilvēku no tās puses, kuru viņš pats varbūt nemaz nezina. Reizēm pat 40 gadu vecumā nezinām, kas ir dzīves jēga. Jo ātrāk to saproti, jo vieglāk ar cilvēku sadarboties. Arī ar bērniem. Garšas sajūtas, konfliktu risināšanas veids, raksturs, attiecību modelēšanas metode, ieradumi, veselības aspekti, tas, kā bērns uztvers jaunāko brāli vai māsu, kādi būs viņa draugi – tas viss ir ielikts astroloģiskajā kartē. Tas palīdz izvilkt veselo saprātu šajā daudzpersonību modelī, lai būtu neitrāla izpratne par to, kas un kāpēc notiek ģimenē.
Esot ar bērniem, tu dzīvo no dienas uz dienu un priecājies, ka šodien, paldies dievam, viss ir labi, visi ir veseli, mēs visi esam kopā. Nekad nezinām, kas notiks rīt.
Viss var sagriezties kājām gaisā vienā mirklī. Tā ir mūsu lielākā atbildība – būt gatavam tam, kas varētu notikt.
Vēl svarīgi, lai laiku kopā ar bērniem neuzskatu par upuri, lai spēju pašrealizēties, lai nav sajūtas, ka gaidu, kad tas murgs vienreiz beigsies… Tas ir nožēlojami pret bērnu, kas ir unikāli piedzimis pēc manas gribas. Es neesmu šo laiku zaudējusi, bet pilnvērtīgi veltījusi bērniem. Es nekad dzīvē vairs neatgriezīšu bērnus tik mazus, un nekad man vairs nebūs tik daudz nosacīti brīva laika bez sociālas un profesionālas atbildības. Tādēļ priecājos par to, kas man ir dots.
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada jūlijā.
