Vecāki strīdas. Par bērnu vai varbūt – par sevi?

Attiecības ģimenē
Dace Rudzīte
Mans Mazais
Mans Mazais
16. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē daudziem vecākiem rodas nesaskaņas un domstarpības par to, kā labāk/pareizāk/gudrāk audzināt atvasi. Vai strīdi ir neizbēgami, un par ko tie signalizē? Konsultē ģimenes psihoterapeite GUNTA JAKOVELA.

Vai var iztikt bez strīdiem?

«Vecākiem nav jābūt vienādam viedoklim vienmēr un par visu, jo mamma un tētis ir atšķirīgi gan pēc dzimuma, gan kā personības, gan savā dzīves pieredzē, līdz ar to viedokļu atšķirības ir gandrīz neizbēgamas un dabiskas. Arī bērnam šī dzīves krāsainība jājūt un jāierauga.

Problēma sākas tad, ja viedokļi un audzināšanas principi ir ļoti atšķirīgi, tāpēc ģimenē notiek nemitīgi strīdi. Pat par ikdienišķiem jautājumiem.

Piemēram, tētis atļauj bērnam pašam apģērbties un sasvīst, bet mamma uztraucas, ka mazais saslims un tad viņai būs jāpaliek ar viņu mājās. Strīdam varbūt pat ir pamats, taču, ja par šādām elementārām lietām jāstrīdas regulāri un ja tas notiek bērna klātbūtnē, tas nodara vairāk ļauna nekā laba. No vienas puses, bērns varbūt tiešām var saslimt, no otras puses, bērnam ir grūti klausīties mammas pārmetumus tētim, pat ja viņš ir aizņemts spēlējoties un to it kā neizrāda. Zemapziņas līmenī viņš tāpat dzird, ka tētis nemāk un nevar, tātad ir vārgulis.

Nereti bērns jūtas vainīgs par to, ka vecāki strīdas, turklāt viņš redz divas puses: ka tētis ir neprasmīgs, bet mamma – valdonīga.

Ar kuru no viņiem bērns šajā brīdī identificējas? Ar mammu vai tēti, kura bērnam ir žēl, jo dusmīgā mamma viņu norāja? Ne viens, ne otrs variants nav labs, jo ierauj mazo viņam neizprotamā un nevajadzīgā emociju virpulī. Bērns mīl abus vecākus, un viņam nevajadzētu nonākt situācijā, kurā negribot jānostājas kāda vecāka pusē, turklāt mazajam ir sāpīgi dzirdēt, ka strīdas par viņu,» skaidro Gunta Jakovela.

Daudzi vecāki nereti aizmirst, taču arī viņi paši reiz bija bērni, līdz ar to savu bērnu audzināšana ir gan fantastiska iespēja pašiem atcerēties, kā viņi jutās, kad bija bērni, un ko gaidīja no saviem vecākiem, gan vienreizīga iespēja kā partneriem no jauna iepazīt sevi un vienam otru, pārrunāt to, kā katru audzināja, ko katrs, mazs būdams, domāja un juta.

Sadraudzēties kā vecākiem

Lai gan apmēram pirmajos divos gados bērns īsti nesaprot, par ko vecāki diskutē, viņš dzird intonāciju, balss tembru, nesaskaņas, jūt noskaņojumu un to sevī uzkrāj. Pat ja viņš spēlējas un it kā neklausās, viņa zemapziņa ir atvērta. Jo lielāks bērns, jo vairāk viņš saprot un sāk veidot pret notiekošo savu attieksmi. Ja ģimenē viens no vecākiem – vienalga, mamma vai tētis – vienmēr nosaka visu, kā būs, un viņam vienmēr taisnība, ar laiku bērns iemācās manipulēt un pieslēgties vecākam, no kura viņam tiek lielāks labums.  

Tāpēc Gunta Jakovela uzskata – lai tā nenotiktu, partneriem vajadzētu sadraudzēties kā vecākiem: «Mammai un tētim nevajadzētu cīnīties vienam ar otru par to, kurš ir labāks vecāks. Ja pārim ir sacensība, bērns no mazotnes mācās, kā viņam labāk izlaipot starp abiem vecākiem un panākt sev vēlamo. Ja mamma un tētis ir komanda, bērnam daudz grūtāk manipulēt, jo vecāki atrod kopsaucēju un sarunā, kā būtu labāk.

Galvenais, lai nav tā, ka viens visu laiku kaut ko atļauj, otrs aizliedz, un tad bērnam ir viens labais un viens sliktais policists.

Tas, ka vecāki strādā kā viena komanda, nenozīmē arī, ka viņi savstarpēji konsultējas pilnīgi par visu un nepieņem individuālus lēmumus, taču viņi ir draudzīgi, aprunājas un kopā izlemj, kas būtu labākais, un bērnam pasniedz tikai gala lēmumu. Piemēram, piecgadnieks pirmo reizi vēlas pārnakšņot pie drauga. Mamma it kā piekrīt, tētis ne, un tad veselīgā variantā neviens neuzspiež savu viedokli, bet abi cenšas aprunāties un saprast – kāpēc tu domā, ka tā nav laba doma? Par ko tu baidies? Abi sarunājas, argumentē, un varbūt beigās mamma piekrīt tētim, jo viņa pati nebija aizdomājusies par kaut kādiem jautājumiem, kas ienāca prātā tētim. Ja tā nav un viens tikai nosaka, kā būs, tā ir cīņa par varu un daudz ko pastāsta arī par pāra attiecībām.»

Aisberga redzamā daļa

Nepārprotiet, veselīgi strīdēties var un vajag, tomēr pieeja bērnu audzināšanai mūsdienās ir mainījusies, un vairs nepastāv strikti viedokļi, kā ir pareizi un kā nepareizi, par visu var diskutēt. Tāpēc, ja mammai un tētim regulāri ir domstarpības, vai ģimenē ir viens, kurš lielākoties nosaka, kā visam jānotiek, visticamāk, bērna audzināšana nav vienīgā joma, kurā tas izpaužas.

«Ne vienmēr, bet bieži strīdi par bērna audzināšanu nav stāsts tikai par to, bet gan par pāra attiecībām, kurās ir kaut kas neizrunāts.

Neapmierinātību ar attiecībām, ko viens otram nepasaka tieši, sieviete vai vīrietis pauž, strīdoties par bērnu, jo tad legālā veidā – caur mazo – var pateikt, kas otrā nepatīk.

Runājot par bērna audzināšanu, var norādīt otra trūkumus, izcelt savas prasmes. Jo tad, ja domstarpības skar tikai bērna audzināšanu, partneri parasti tomēr domā, kā būtu labāk bērnam, nevis par katru cenu uzspiež savu viedokli kā vienīgo pareizo. Piemēram, mamma uzskata, ka bērns pats var izvēlēties, vai doties uz vecmāmiņas bērēm, bet tētis ir pārliecināts, ka no vecmāmiņas jāatvadās un par to nevar būt nekādu diskusiju. Taisnība, ka jāatvadās, un taisnība arī, ka tas nav obligāti, bet vai kādu interesē bērns? Tā vietā, lai atvasei pateiktu, ka būs tā un nekā citādi, vēlams ar viņu parunāt, izstāstīt, kas noticis, un pajautāt, kā viņš vēlētos rīkoties. Protams, nevajag pārspīlēt – bērns nenosaka visu un pieaugušie ir atbildīgi par viņu, taču neņemt vērā atvases jūtas, vecumposmam un personībai atbilstošo arī nav veselīgi. Ja rezultātā viss notiek tā, kā teica tētis, bez diskusijas un apspriešanās ar mammu, kuras viedoklis atšķīrās, tas ir signāls arī par pāra savstarpējām attiecībām. Jo ar to vīrietis būtībā pasaka, ka mani neinteresē partneres viedoklis un man ir vienalga, ja viņu kas uztrauc,» spriež psihoterapeite.

Kā rast kopīgu valodu?

  • Vecāki nav vainīgi pie tā, kādi viņi ir, katrs cenšas pēc savas saprašanas un skatījuma – tas ir pirmais bauslis, kas jāatceras katrai mammai un tētim. Taču vienmēr var uzzināt vairāk, pamācīties vairāk un ieviest dzīvē kaut ko jaunu un labu.
  • Ja ir biežas domstarpības par bērna audzināšanu, vecākiem vajadzētu atrast laiku, lai tās pārrunātu bez bērna klātbūtnes. Varbūt var ieviest vecāku pēcpusdienu reizi nedēļā vai divās un tajā pārrunāt, kas vīrietim sievietē kā mammā patīk vai nepatīk. Kas sievietei vīrietī kā tētī patīk un nepatīk, kas satrauc? Izrunāties un rast kompromisu, ieklausīties vienam otrā, nevis aizsargāties un uzstāt, ka tikai viens viedoklis ir pareizs. 
  • Svarīga ir spēja aprunāties, neapšaubot otra autoritāti un nepazeminot to arī bērna acīs. Bērnam ir divi vecāki, un abi viņam ir svarīgi. Mammai kritizējot tēvu, pazeminās viņa autoritāte, un otrādi. Tāpēc vērtīga ir prasme, nekritizējot otru, tomēr paust savu viedokli. «Es tētim nepiekrītu, bet tā ir tava saruna ar tēti, un viņš gaida, ka tu darīsi to…» – un bērnam tas arī ir jādara. Vēlāk mamma var runāt ar tēti un pārspiest, ko konkrētajā situācijā varēja darīt citādi.
  • Jo vecāki savā domāšanā ir elastīgāki un mazāk turas pie dogmām, jo harmoniskāka dzīve. Daudzus vecākus nodarbina jautājums, ņemt vai neņemt mazo vecāku gultā. Mammas biežāk uzskata, ka tas ir pozitīvi bērna attīstībai, tēti biežāk iebilst. Gunta Jakovela uzskata: «Nav pareizas vai nepareizas atbildes. Ja vecāki skaidri pasaka: šonakt drīkst gulēt pie mums, jo rīt ir svētdiena un varēsim izgulēties, bet pēc tam būs darbdienas un tu gulēsi savā gultā, tās ir skaidras robežas un dzīvei nepieciešamā elastība. Kāds iebildīs, ka tādējādi bērns iemācās manipulēt un viņam trūkst skaidru robežu. Taču tāpēc, ka vecākiem ir elastīga pieeja, bērns neizjūk un neaug bez robežām, tikai pielāgojas dzīvei. Bērnam nav jāizpilda maksimums, bet jāiemācās dzīvot, un vecākiem jāiemāca arī prioritātes, pašdisciplīna un pašorganizētība. Citādi bērns to nevar iemācīties, ja viņam visu laiku norāda, kā jābūt.»
  • Ja katrs paliek pie sava un neviens nepiekāpjas, ja kompromiss un abus apmierinošs lēmums nav iespējams, varbūt tikai ar šo konkrēto situāciju vērts aiziet pie speciālista. Viņš nenosodīs nevienu vecāku un nenorādīs, kuram taisnība, bet kā neitrāls cilvēks palīdzēs izprast situāciju, ieraudzīt tajā visā bērnu un viņa intereses.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+