Vardarbība dzemdībās. Joprojām aktuāli!

Dzemdību trauma
Zane Kazāka
12. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Dzemdības ir vienreizējs un neatkārtojams stāsts par mammas un bērniņa pirmo satikšanos. Tomēr ir reizes, kad šis skaistais un nozīmīgais notikums aizēnojas ar sievietei nepieņemamiem brīžiem. Konsultē: Dina Ceple, ginekoloģe, dzemdību speciāliste Stārķa ligzdā, Intra Kļaviņa, sertificēta vecmāte Siguldas slimnīcā, Vita Kalniņa, psiholoģe, ģimenes psihoterapeite, Zane Ragže, socioloģe, fizioterapeite, dūla apmācībā.

Dzemdībās sievietei ir iespēja saskarties ar abām – kā fizisko, tā emocionālo vardarbību, jo sieviete ir fiziski un emocionāli atvērta un daudz atkarīgāka no apkārtējo palīdzības nekā jebkad citreiz. «Daba sievieti fiziski noliek uz ceļiem dzīves lielā piedzimšanas notikuma priekšā. Fiziski viņa ir spiesta lūgt un pieņemt palīdzību, jo sāpju dēļ pati uz daudz ko nav vairs spējīga, tāpēc sievietei dzemdībās bieži vien ir nepieciešama palīdzība pat domāšanā, jo lielo sāpju iespaidā ievērojami palēninās viņas prāta darbība,» skaidro ginekoloģe Dina Ceple, uzsverot, ka itin bieži ir nepieciešams arī emocionāls stiprinājums, lai saglabātu ticību, ka dzemdību sāpes kādreiz beigsies un mazulis veiksmīgi piedzims.

Visdrīzāk neviens nevēlas tīši vai apzināti kādai sievietei nodarīt pāri, taču realitātē tas tomēr mēdz notikt.

Un izrādās, neiejūtību dzemdībās veicina gan tehnoloģiju attīstība, gan sarežģīti psiholoģiski cēloņi – saistīti gan ar speciālistiem, gan ar pašām dzemdētājām.

Dzemdību medikalizācija – plusi un mīnusi

Medikalizācija ir process, kad ikdienas dzīves notikumi kļūst par medicīnas daļu, kad par tiem atbildību uzņemas veselības aprūpes sistēma, ārsti un citi medicīnas profesionāļi, stāsta Zane Ragže. Un tam līdzi nāk medicīnas idealizācija. Cilvēkiem lielākoties ir nepieciešams kāds lielāks un varenāks spēks, kam ticēt, kam nodot atbildību par savu dzīvi, kas visu nokārtos. Un līdz ar medicīnas sasniegumiem vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka dzemdības no sievietei ierastās vides pamazām ir pārcēlušās uz slimnīcām jeb tikušas medikalizētas.

«Mediķim ir jāspēj nodrošināt, ka cilvēki – dzemdētāja un bērns – nemirst. Lai gan realitātē tas diemžēl ne vienmēr ir iespējams, un šāds uzstādījums uzliek mediķiem nesamērīgi lielu atbildības nastu,» Dina Ceple skaidro, kā sabiedrības uzskats par mediķiem-glābējiem izskatās dzemdniecībā. Tāpat tiek uzskatīts, ka mediķim vienmēr jāzina, kā sievietes organisms kurā brīdī reaģēs, kā dzemdības virzīsies tālāk, kādas pozas dzemdībās palīdzēs, bet no malas to pateikt diemžēl vienmēr nav iespējams. Un tā, vairoties no iespējamās vainas apziņas traģiska iznākuma gadījumā, medicīnas nozarē pielieto dažādas tehnoloģijas un manipulācijas.

Labāk drošības dēļ izdarīt vairāk nekā par maz. Jo neveiksmes gadījumā tāpat jāatbild būs mediķim.

Tajā pašā laikā visās dabiskajās, labi noritošajās dzemdībās, kur mammai ar bērniņu ir laba sadarbība, tik aktīva mediķu pārraudzība un kontrole nav vajadzīga – tā reizēm var pat radīt problēmas un sarežģījumus tur, kur tie varētu nemaz nebūt, uzskata Vita Kalniņa. Rezultātā medikalizācija kalpo ne tikai dzīvību glābšanai, bet rada arī labvēlīgu vidi nevajadzīgiem un dažkārt pat vardarbīgiem iejaukšanās procesiem.

Fiziska vardarbība dzemdībās

  • Vagināla izmeklēšana bez sievietes piekrišanas
  • Vagināla apskate, kas ir iepriekš nebrīdināti sāpīga un tūlīt netiek pārtraukta pēc sievietes lūguma
  • Publiska piena atslaukšana koplietošanas sūkņa telpā
  • Publiska krūšu atrādīšana, kad kopīgā istabā atrodas vēl kāda paciente
  • Kristellera paņēmiens, kad dzemdību aprūpes sniedzējs ar savu svaru uzguļas uz sievietes vēdera, lai palīdzētu izstumt jaundzimušo
  • Dzemdības sievietei neērtā pozā
  • Piespiedu kāpšana uz dzemdību galda
  • Piesiešana pie augļa sirdstoņu pieraksta aparāta, kas liedz sievietei kustību brīvību dzemdībās
  • Jebkuru ķermeņa daļu piespiedu turēšana vai piesiešana, piemēram, kāju piesiešana pie dzemdību galda vai turēšana pārmērīgi platā leņķī
  • Jebkuru fizisku sāpju nodarīšana
  • Jebkuras manipulācijas un darbības bez iepriekšējas izskaidrošanas un sievietes atļaujas saņemšanas

Emocionāla vardarbība dzemdībās

  • Draudi
  • Draudi, ka neklausīšanas gadījumā ies bojā bērns
  • Ņirgāšanās
  • Apsaukāšanās
  • Deminutīvu lietošana, kas tiek teikti kopā ar fizisku pāridarījumu
  • Sarkasms
  • Uzbrūkošs balss tembrs
  • Atstāšana vienu/pamešana sāpēs kā sods, lai padomātu
  • Klusēšana un nerunāšana kā sods par pretstāvēšanu viedoklī
  • Ignorēšana
  • Pavēlēšana

Ko saka Pasaules Veselības organizācija

Vecmāte Intra Kļaviņa stāsta, ka Pasaules Veselības organizācija 2018. gada februārī ir pieņēmusi jaunas vadlīnijas par pozitīvu dzemdību pieredzi. Tajā ir atzīts, ka mūsdienu medicīna ir iemācījusies ierosināt, veicināt, paātrināt, kontrolēt dzemdības, sniegt sievietei un bērnam medicīnisku atbalstu, bet mazāk tiek pievērsta uzmanība tam, kā sieviete jūtas.

Dzemdību medikalizācijas process ir samazinājis sievietes spējas un iekšējos resursus dzemdēt pašai, kā arī mazinājis sasniegumu izjūtu.

Tāpēc ir nepieciešams situāciju mainīt, lai dzemdību pieredze veidotos pozitīva.

Vita Kalniņa apstiprina, ka vardarbība vai iejūtības trūkums dzemdībās nav tikai Latvijas problēma – tā ir visas Eiropas, attīstīto valstu problēma. Jo vairāk dzemdniecībā ienāk tehnoloģijas, jo mazāk paliek vietas attiecībām. Vēl viens iemesls – vecmātes ir pārslogotas, līdz ar to ir risks zaudēt iejūtību un izturēties pret dzemdētāju vairāk tehniski, savukārt sievieti tik emocionāli trauslā mirklī ievainot ir ļoti viegli.

Kas veicina pozitīvu dzemdību pieredzi?

  • Emocionāls atbalsts no sievietes brīvi izvēlēta dzemdību pavadoņa (dzīvesbiedra, mammas, draudzenes, dūlas, u.c.).
  • Efektīva komunikācija no mediķu puses.
  • Sāpju atvieglošanas stratēģijas.
  • Regulāra dzemdību novērošana, dokumentēšana un atgriezeniskās saites sniegšana dzemdētājai.
  • Iespēja uzņemt pārtiku un šķidrumu.
  • Kustību brīvība dzemdību gaitā, kā arī iespēja izvēlēties dzemdību pozu.
  • Cieņpilna aprūpe dzemdībās.
  • Nepārtraukta pieejamība dzemdību aprūpei.

Traumētais dzemdību speciālists

Dina Ceple atgādina – padomju laikā dzemdībās sievu nošķīra no vīra, vēlāk arī māti no bērna. Dzemdības notika ļoti medikalizēti, slēgtā vidē, kurā svešai acij nebija dots ielūkoties, kas nozīmēja, ka tur varēja notikt jebkas. Režīma dēļ, pastāvošās ideoloģijas dēļ, neviens par to sūdzēties neuzdrīkstējās. Tādi fenomeni kā emocionālā un fiziskā vardarbība tajā laikā vispār netika atzīti – viss, ko dzemdībās darīja bija labi un pareizi, un tika pamatots ar dzemdību norises īpatnībām.

No tā izriet cita realitāte – daudzi pašreiz aktīvo cilvēku, kas strādā palīdzošajās profesijās, tai skaitā dzemdniecībā, ir piedzīvojuši traumatiskas dzemdības, kā arī paši dzimuši traumatiskās dzemdībās.

Starp dzemdību speciālistiem, kas šobrīd pieņem dzemdības, ir sievietes, kas pašas savās dzemdībās piedzīvojušas emocionālu vai fizisku vardarbību.

Tāpat lielākā daļa dzemdību speciālistu paši pēc savas piedzimšanas tikuši nošķirti no savām mammām. Vita Kalniņa skaidro, ka cilvēkiem, kas paši ir ļoti traumatizēti, var būt tendence savu traumatisko pieredzi pārnest tālāk uz citiem cilvēkiem. Tas ir tādēļ, ka iejūtībai un nepārstrādātai traumai vienlaikus pastāvēt nav iespējams. Lai cilvēks varētu dzīvot ar nepārstrādātu traumatisku pieredzi, viens veids ir nejust sevi un savus ievainojumus (izmantojot psihes aizsardzības mehānismus), līdz ar to tas nozīmē nespēt just arī otru cilvēku un neapzināti nodarīt tam pāri. Otrs veids ir uz laiku izkāpt ārā, pārstrādāt savas traumas un tad iekāpt atpakaļ savā darbā jau pilnīgi citā iejūtības līmenī. Gan Vita Kalniņa, gan Dina Ceple uzskata, ka ideālais ceļš mūsdienu dzemdību speciālistam, kam ir ļoti daudz vērtīgu, noderīgu un ļoti nepieciešamu medicīnisko zināšanu, būtu strādāt ar sevi arī psihoterapijā.

Traumētā dzemdētāja

Ar savām nepārstrādātam agrīnajām traumām uz dzemdībām var atnākt ne tikai vecmāte vai ārsts, bet arī pati dzemdētāja, jo kā uzsver Vita Kalniņa – mēs neviens nevaram dzīvot bez traumatiskām pieredzēm, un katram no mums ir mazākas vai lielākas traumas. Jautājums ir par to, kā mēs uzņemamies atbildību par to – vai mēs tās mēģinām izstrādāt, vai paslaukām zem paklāja un tās gāžas mums pāri nepiemērotā brīdī. Un dzemdībās sieviete var likumsakarīgi ar šiem ievainojumiem saskarties, jo tas ir emocionāli ļoti atvērts brīdis sievietes dzīvē. Tāpēc svarīgi sievietei pašai šos sāpīgos punktus laicīgi atpazīt un rīkoties, lai tie dzemdībās nebūtu traucējoši.

Vardarbība – subjektīva vai objektīva?

Nenoliedzami – ārēji vienādās situācijās katrs cilvēks reaģē individuāli un notikušo interpretējam citādāk. Tāpēc būs sievietes, kurām vesela virkne dažādu manipulāciju nenozīmēs traumatisku pieredzi, viņa pat uzskatīs, ka bijusi ļoti atbalstīta. Savukārt kādai citai sieviete salīdzinoši niecīga manipulācija vai nepietiekami laipni pateikts vārds var nozīmēt milzīgu pārdzīvojumu, ar kuru viņa gadiem var netikt galā.

Vita Kalniņa skaidro, ka tas ir ļoti individuāli arī tāpēc, ka katra cilvēka iepriekšējās pieredzes ir individuālas. Sieviete, kas augusi vidē, kurā viņai bijis iespējams attīstīt labu pašvērtējumu, spēs labi sevi pasargāt un varēs laicīgi izvairīties no situācijām, kas varētu būt potenciāli traumatizējošas.

Tikpat labi var būt sieviete, kas dzīves laikā ir gājusi cauri dažādām grūtībām, ir atradusi veiksmīgus veidus, kā tās pārvarēt, attīstījusi prasmes labāk tikt tām cauri. Tomēr teiciens, «Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus!», attiecībā uz psiholoģiskām lietām nedarbojas – tas, kas mūs ir ievainojis, tomēr padara mūs vājākus ne tikai psiholoģiski, bet arī ķermeniski. Un tas var atsaukties arī uz norisēm dzemdībās.

Komunikācijas nozīme

Ir jāpaiet vēl ilgam laikam, lai nonāktu līdz situācijai, kad dzemdību speciālistiem tiktu noteikta obligāta prasība iziet personīgo psihoterapiju, kā arī speciālistu apmācībās tiktu iekļauta zināšanu apguve par darbu ar sievietes traumām. Tomēr ir lietas, ko iespējams darīt jau tagad. Un viena no tām ir savstarpējās komunikācijas uzlabošana.

Vita Kalniņa uzsver – jebkura niecīgākā manipulācija, kura netiek pietiekami izskaidrota, pārrunāta un nepieciešamības gadījumā pamatota, nes sevī milzīgu iespēju kļūt sievietei par traumatisku pieredzi.

Reizēm, protams, mediķiem jādara lietas, kas ir medicīniski nepieciešamas, bet Vita Kalniņa uzskata, ka arī šādās situācijās ir iespējams atrast pusminūti tam, lai cilvēcīgi izveidotu kontaktu ar sievieti un vienkāršiem vārdiem mierīgā veidā paskaidrotu – kas notiks, ko darīs un kāpēc. Būšanai kontaktā ar sievieti ir ļoti liela nozīme.

Arī vecmāte Intra Kļaviņa ir vienisprātis, ka neiejūtīgu attieksmi dzemdībās visbiežāk veido tieši komunikācijas trūkums. Dažkārt to gluži cilvēciski var ietekmēt arī personāla nogurums – kad gribas mazāk runāt un visu tik smalki, iespējams, neizdodas izstāstīt. Tāpat vienmēr pastāv cilvēciskais faktors, kad vecmātei ar dzemdētāju neizveidojas kontakts. Bet, ja nav savstarpējas uzticēšanās, rodas vieta bailēm – gan no iespējamajām manipulācijām, gan no savas varēšanas vai nevarēšanas. Sākas šaubīšanās par visu, un tas nelabvēlīgi ietekmē gan sievietes pašsajūtu, gan arī dzemdību procesu.

Emocionāla sagatavošanās

Grūtniecībai un dzemdībām ir iespējams gatavoties jau laikus, arī tā mazinot iespēju, ka piedzīvotais nozīmēs emocionālas sāpes. Vita Kalniņa stāsta, ka ideāli ir grūtniecībā ieiet, kad sieviete ir gan veltījusi laiku un pūles savu vēlmju, vajadzību un resursu apzināšanai, gan atklājusi, kas ir viņas sāpīgās, traucējošās pieredzes. Tad ir iespējams vecmāti par tām brīdināt un pārrunāt iespējamo rīcības plānu. Pat ļoti grūtos gadījumos, piemēram, sievietēm, kas pārdzīvojušas seksuālu vardarbību, ir iespējams pietiekami labi dzemdēt, ja vien viņas līdz tam to ir apzinājušās un atrod sadarbības iespējas ar dzemdību speciālistu.

Arī grūtniecības laikā atsevišķas lietas ir iespējams pārstrādāt, taču speciālistam jābūt zinošam, kā to darīt, apzinoties, ka procesos piedalās arī bērniņš. Atbilstoši strādājot, var iegūt gan mamma, gan bērniņš, un dzemdības iespējams piedzīvot citā kvalitātē.

Vita Kalniņa stāsta, ka lielā mērā to, kā sieviete dzemdē, kā viņa iet cauri grūtībām, nosaka drošības izjūta. Medicīnas vide nodrošina fizioloģisko drošību, bet par psiholoģisko drošību sievietei iespējas robežās jāparūpējas pašai. Skaidrs, ka ar pilnīgi svešiem cilvēkiem pilnīgi svešā vietā ir liels risks to zaudēt. Tas nozīmē, ka pirms tam ir jāiet iepazīties, izveidot kontaktu, sarunāties, diskutēt, pārrunāt, pastāstīt, kā un ko sieviete iztēlojas, pateikt, ko noteikti nevēlas.

Uzmanīgi ar dzemdību plānu!

Nereti sievietes raksta dzemdību plānu, ko Vita Kalniņa tomēr ieteiktu nosaukt par dzemdību vīziju, jo reti kad visi plāna punkti piepildās. Un arī tas, ka realitāte neatbilst gaidītajam var būt kā trauma! Tāpēc šo vīziju, pirmkārt, jāpārrunā ar potenciālo vecmāti un godīgi viņa jāuzklausa – kas no tā, kas ir uzrakstīts, vispār ir iespējams konkrētajos apstākļos. Tad sieviete var pieņemt lēmumu – vai nu būt mierā, ka šeit lietas notiek tā, vai arī meklēt citas iespējas.

Bet, ja plānu vai vīziju vecmātei iedod dzemdību dienā, un viņa tajā brīdī lasot saprot, ka trešo daļu punktu, kas tur minēti, nav iespējams izpildīt stacionāra vai citu vadlīniju dēļ, kļūst vēl sliktāk, jo pārāk lielas gaidas un nespēja tās piepildīt (kaut no malas var likties – nekas TĀDS taču nenotika), sievieti var ļoti dziļi sāpināt.

Ko darīt, ja trauma ir

Vecmāte Intra Kļaviņa uzsver, ka dzemdības ir neprognozējams process, sevišķi akūtās situācijās. Un dažkārt vecmātei vai ārstam var arī objektīvi nebūt laika skaidrot par iespējamo manipulāciju lietderību. Šādos gadījumos vēlams, lai pēc tam ārsts un vecmāte sievietei izskaidro, kas, kā un kāpēc noticis.

Vita Kalniņa atzīst, ka šāda prakse būtu nepieciešama visur un ļoti cer, ka ar laiku tā arī tiks ieviesta. «Ir būtiski, ka vecmāte pēc dzemdībām pārrunā notikušo ar sievieti. Mierīgi, iejūtīgi, uzklausot un pieņemot viņas izjūtu, bet bez vainas uzņemšanās.» Viņa skaidro, ka nereti pāridarījuma izjūta rodas no subjektīvās uztveres, ko, no otras puses raugoties, nebija iespējams apzināties kā traumējošu. Uzreiz pārrunājot notikušo, sieviete no stacionāra varētu iziet nevis ar sāpēm, aizvainojumu, pāridarījuma izjūtu un gadiem ilgas nesaprašanas, kas galu galā īstenībā notika, bet uzklausīta un pieņemta. Savukārt vecmāte vai ārsts sarunā varētu nodod ziņu, ka tika darīts labākais iespējamais.

Ja situāciju neizdodas pārrunāt ar vecmāti, tad ir jāatrod kāds cits uzticams cilvēks, ar kuru iespējams to izdarīt.

Nav jābaidās pāris reizes aiziet uz konsultāciju pie psihologa – tas palīdzēs sievietei pēc dzemdībām sakārtot savas emocijas un piedzīvot daudz patīkamāku kopā būšanas laiku ar mazuli. Svarīgi gan, lai šis speciālists būtu pieredzējis darbā ar sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī būtiski, lai sieviete ar šo cilvēku justos pilnīgā drošībā un

Ņem vērā!

  • Pat ja dzemdības noritējušas bez traumatizācijas, jebkuras sievietes vajadzība ir pārrunāt visu, kas ir tikko noticis. Dzemdības ir viens no sievietes dzīvi visietekmējošākajiem notikumiem, tajās viņa sasniedz savas gan fizisko, gan garīgo spēku izturības robežas. Caur stāstīšanu notikums kļūst priekš sievietes saprotams un taustāms, nevis kaut kas, par ko labāk nedomāt un nerunāt, veicinot atsvešinātības izjūtu gan pašai ar sevi, gan jaundzimušo.
  • Sabiedrība kopumā mainās lēni. Bet izprotot, runājot un domājot par to, ko katra puse var darīt citādāk jau tagad, kā arī esot gataviem rīkoties un mainīties nākotnē, medikalizētās dzemdības var kļūt citādākas – daudz iejūtīgākas. Sabiedrībai, iesaistoties visām pusēm, ar laiku ir iespējams iegūt gan cita līmeņa speciālistus, gan arī laimīgākas mammas un bērniņus.

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+