Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc tik daudz pāriem ir jādodas uz terapiju, lai mācītos sarunāties?
Mēs visi gribam mīlēt un tikt mīlēti, bet reizēm mīlestībai ir vajadzīga palīdzība, un tad pāru terapeits ienāk attiecībās kā starpnieks un satiksmes regulētājs.
Mīlēt – tas nozīmē, ka man šis cilvēks ir svarīgs un es gribu darīt kaut ko, lai viņš justos labi un laimīgi. Iepazīt, saprast viņa vajadzības un rūpēties par otru – bet patiesi iepazīt otru var tikai sarunājoties. Taču komunikācijā daļa informācijas nesasniedz galamērķi vai tiek pārprasta. Svarīgi, kādā veidā kaut kas tiek teikts. Piemēram, ja es saku – mums vajadzētu iet pāru terapijā, otrs saka – ja tev ir problēmas, tu vari iet. Es varu saprast, ka kāds negrib iet uz terapiju, bet svarīgi arī, kā mēs to pasakām. Tā ir tikai tava problēma – šis nav labs vēstījums. Ja tu saki, ka negribi risināt šādi, bet ierosini citu, tas der. Gribētos, lai ieteikums par pāra terapiju būtu kā profilakse, bet bieži tas iezīmē ilgstošas problēmas, kas ir ilgi ignorētas. Un aicinājums uz pāru terapiju nereti ir kā kontroljautājums, vai tev tas vispār ir svarīgi.
Pieņemts uzskatīt, ka attiecībās lielākie nerunātāji ir vīrieši.
Vīrieši arī ir emocionāli, un viņiem ir dziļa emocionālā pasaule, bet, ja runa ir par prasmi paust emocijas vārdos, tas tiešām labāk padodas sievietēm, lai gan arī tas ir individuāli. Taču gribu teikt – pat ja partneriem ir ļoti labas komunikācijas spējas (un viņi pat, iespējams, strādā tādās profesijās kā žurnālists, psihologs vai sociālais darbinieks, kur komunikācija ir viens no darba instrumentiem) – tā ne vienmēr ir garantija, ka attiecībās nebūs problēmu.
Kāpēc tā?
Tāpēc, ka ir vieglāk runāt par dažādiem notikumiem, kas ir ārpus mums, – kritizēt, salīdzināt viedokļus, pašam paliekot novērotāja lomā, savukārt attiecību komunikācija notiek dziļākos līmeņos un mēs esam iesaistīti kā dalībnieki. Sarunā ienāk emocijas.
Es teiktu, ka labu attiecību prasme ir padarīt attiecības par komunikācijas tematu. Šobrīd tiek popularizēts sava veida ģimenes konsilijs, kad reizi nedēļā vai divās cilvēki atlicina laiku un izrunā visu, kas sakrājies. Ja cilvēki runā viens ar otru un var visu izrunāt, viņiem nevajag pāru terapiju. Ja saruna nevedas, emocijas krājas un sāk viens uz otru raudzīties ar aizvainojumu, tad pāra komunikāciju raksturo daudz pārpratumu. Vienkāršas sarunas ātri vien pāriet augstos toņos, jo abi viens otru nesaprot.
Tad terapijā var meklēt, kāpēc šāds aizvainojums uzkrājies, meklēt izlīgumu, piedošanu un iet tālāk, lai nepaliek nosēdumi dvēselē.
Kā jums šķiet, cik bieži un cik daudz vajadzētu runāt?
Jārunā ir regulāri. Bet, ja tā nav, tad vismaz viena reize nedēļā šķiet saprātīgs atskaites punkts. Izrunājam to, kas attiecas uz šo un nākamo nedēļu, lai neko nenestu līdzi. Pateikt paldies, izrunāt, ko gribētos citādi. Jaunajā Derībā ir minēts – lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Ja kaut kas nav labi, tad izrunājam uzreiz, bet, ja neizdodas, tad ir viens laiks, kur mēs atskatā varam to izrunāt. Jo nekad nenotiek tā, ka kaut kas pazūd pats no sevis, ja mēs par to nerunājam.
Palīgā var nākt attiecību rituāli, piemēram, kopīgas brokasties no rīta vai kāds rituāls vakarā, kad visa saime apsēžas pie viena galda. Ir jābūt laikam, kad var rasties sarunas.
Un kā ar strīdiem? Ir ģimenes, kurās uzskata, ka strīdēties ir slikti…
Jā, ir tāds uzskats. Bet tas, ka tā domājam, nenozīmē, ka strīdu nav. Tie ir neizbēgami. Galvenais strīdu iemesls ir atšķirības vērtībās, uzskatos, un tas ir normāli. Mums visiem ir gan kopīgais, gan atšķirīgais. Tikai laikā, kad pāris atrodas tuvināšanās fāzē, viņi akcentē kopīgo; kad attālināšanās fāzē – uzsver atšķirīgo. Un tad cilvēki dažkārt saka – es nesaprotu, kā mēs varējām tik ilgi būt kopā, ja esam tik atšķirīgi! Bet tas vairāk ir stāsts par atšķirīgām attiecību attīstības stadijām.
Svarīgākais, KĀ šie strīdi notiek. Ir jāmācās strīdēties, proti, runāt par atšķirībām, nekļūstot pārlieku emocionāliem.
Man patīk ideja par consensus. Esmu dzirdējis, ka Āfrikā ir ciltis, kur par katru lēmumu runā tik ilgi, kamēr visi piekrīt, un tikai tad tas tiek realizēts. Vienošanās attiecībās ir ļoti svarīgs vārds. Kā mēs pieņemam lēmumu kaut vai situācijā, kad viens ierosina brīvdienās braukt uz Siguldu, otrs – uz Daugavpili. Ideāli, ja runājam, kāpēc abiem tas svarīgi, un tad nonākam pie kopīga lēmuma, kā darīsim šoreiz, kā – citu reizi. Veselīgu ģimeni raksturo labvēlīga gaisotne, kurā cilvēks var izteikt savas domas, nebaidoties, ka tiks noniecināts.
Esmu dzirdējusi sakām, ka cilvēks labāk izvēlas neko neteikt, jo ir pārliecināts, ka pretī saņems tikai pārmetumus.
Ir tāda anekdote: es gribēju kaut ko teikt, bet mani jau pārprata.
Pāra attiecībām traucē pieņēmums, ka ir tikai viena patiesība, lai gan redzējumi ir vismaz divi. Piemēram, ja desmit cilvēku piedalās vienā notikumā, katram no viņiem būs savs stāsts par to, lai gan notikums ir viens un tas pats. Dažkārt es šo subjektīvo redzējumu varu uztvert kā uzbrukumu vai patiesības sagrozīšanu – tā nebija, tu melo! Grūti pieņemt, ka otrs var redzēt un just citādi. Varbūt tā arī nav patiesība pēdējā instancē, bet otra redzējums ir jāpieņem, ja vispār gribam sarunu turpināt.
Cik liela nozīme ir tam, kādus vārdus izmantojam?
Svarīgi vienoties par komunikācijas likumiem, piemēram, ka viens otru nepārtraucam, meklējam sarunai atbilstošu laiku, nepārmetam otram, bet runājam par to, kā tas liek justies man. No pāra sarunas vajadzētu saknē izskaust tādus vārdus kā visu, vienmēr un nekad. Vēl jāatceras, ka komunikācijas pamatprasme ir spēja klausīties.
Kādas vēl ir biežākās kļūdas pāra komunikācijā?
Kā jau teicu – mēs neklausāmies. Runājam pa virsu. Un ļoti daudz interpretējam. Piemēram, viens no pāra saka: es domāju tā un tā. Bet otrs tajā brīdī viņu izlabo: nē, tu tā nedomā! Viņam ir ilūzija, ka viņš zina labāk, un tad nav iespējams uzbūvēt dialogu. Mēs varam balstīties tikai uz to, kas tiek pasacīts, nevis fantazējot un izdomājot kaut ko otra vietā.
Reizēm vēl vairāk nekā vārdus interpretē klusēšanu… Ja neko nesaki, tātad es tev neesmu svarīga vai svarīgs.
Cilvēks var klusēt, jo nezina, ko teikt. Dažkārt pie klusēšanas nonāk, ja, mēģinot izrunāt lietas, viss kļūst vēl ļaunāk. Dialogs neveidojas. Tomēr daudzos gadījumos klusēšanu var pieskaitīt pie pasīvās agresijas – esmu aizvainots, aizslēdzos un aizeju prom. Tas attiecībām par labu nenāk. Te atkal jārunā par mūsu komunikācijas noteikumiem. Ir normāli, ka, piemēram, šobrīd neesmu gatavs par to runāt. Bet kad tu būsi? Mēs varam pārcelt, bet ne atcelt šo sarunu.
Jo mazāk runājam viens ar otru, jo vairāk fantazējam un dodam otram iespēju interpretēt.
Grūtības runāt varētu būt arī tāpēc, ka daudzi nesaprot un nepieņem savas emocijas un vajadzības. Kur nu vēl stāstīt par tām otram…
Mums visiem ir vajadzīgs kāds tuvs cilvēks, kam varam uzticēties un ar ko runāt, – kāpēc lai tas nebūtu partneris? Bet tas tiešām ir viens no pāra terapijas mērķiem – saprast savas un otra vajadzības, kā arī atbildību. Jo katram ir atbildība parūpēties par savām individuālajām vajadzībām un pateikt, ko gaida no pāra attiecībām. Protams, ja es gaidu kaut ko no attiecībām, man kaut kas ir arī jādod.
Svarīgi, lai abi jūtas novērtēti un sadzirdēti un abi ir nobriedušas personības, kas spēj vienoties. Šis ir viens no lielākajiem modernā laikmeta izaicinājumiem, jo visi ir lielas personības. Mēs gribam dzīvot laimīgi, tikai visam ir jānotiek tā, kā es to gribu un esmu izdomājis. Un ir otra galējība, kad viens otram tik ļoti piekrīt un apbrīno otru gluži kā līdzatkarīgais. Tad ir risks, ka cilvēks attiecībās pazaudē savu personību.
Ideāli būtu, ja attiecībās ir iespējama gan pāra, gan individuāla attīstība. Mēs augam kopā un arī dodam telpu viens otram.
Man šķiet, ka tas ir pat obligāti!
Stāsti var būt dažādi. Pasaule, protams, turas uz cilvēkiem, kas ir gatavi nest upurus, vienīgi šie upuri bieži vien ļoti dārgi maksā pašiem. Ja sieviete ir gatava sevi upurēt bērniem, vīram, bet aizmirst rūpēties par savām vajadzībām, kādā brīdī viņa var kļūt vīrietim mazāk interesanta. Arī arhetipiski domājot, ja vīrietis ir kā bruņinieks, kas iekaro cietoksni, pēc iekarošanas šis cietoksnis, iespējams, zaudē savu vērtību un gribas iekarot jaunu cietoksni. Un otrādi – reizēm sieviete vēlas pakļaut vīrieti, bet, ja viņai tas izdodas, jautājums, vai viņa vēl arvien turpina šo vīrieti cienīt.
Vai doma, ka kāds kādu paliek zem tupeles, mūsdienās ir dzīvotspējīga?
Vai uz kuģa var būt divi kapteiņi? Manuprāt, ideāli ir tad, ja vīrietis kļūst par vīrieti un sieviete kļūst par sievieti, un tad viņi sadarbojas. Viens risinājums, protams, ir atbildības sadalīšana un spēja vienoties, jo cilvēkiem ir atšķirīgi talanti. Tas ir ieguvums ikvienā komandā, un ģimene ir komandas spēle, bet jebkurai komandai ir vajadzīgs kapteinis. Jautājums varētu būt par kapteiņa vadības stilu un to, kā tiek interpretēta vara. Pēc manām domām, vara ir atbildība darboties otra cilvēka labā. Bet reizēm vara tiek interpretēta tā: gribi vai negribi, darīsi tā, kā es gribu. Tas, protams, attiecībām nenāk par labu.
Ir tāds teiciens: precoties vīrietis cer, ka sieviete nekad nemainīsies, bet sieviete domā, kā es viņu pārmainīšu.
Vai vīrietis cer, ka sieviete būs mūžīgi jauna? Bet tu jau arī nebūsi mūžīgi jauns! Taču, runājot par vēlmi otru pārveidot, mums katram ir savi priekšstati, kā vajadzētu būt. Priekšstatus veido mūsu pieredze, arī tas, ko esam redzējuši mūsu vecāku attiecībās. Šajos priekšstatos atspoguļojas mūsu dvēseles deficīti, kas tiek projicēti uz nākamo partneri un laulību. Taču šie priekšstati ir idealizēti, un, ja tie netiek koriģēti, kādā brīdī neizbēgami nāk vilšanās, jo secinām, ka nav tā, kā esam gaidījuši, tāpēc viss ir slikti. Lai gan varbūt nemaz nav slikti, tikai neatbilst mūsu priekšstatiem.
Ikvienās attiecībās ir sarkanās līnijas, ko nevajadzētu pārkāpt. Diemžēl mediji ziņo, ka pandēmijas laikā ir pieaugusi fiziskā vardarbība ģimenē.
Agresivitāte ir katrā cilvēka un pilda ļoti svarīgu funkciju, ja mums jāaizsargā sevi vai citu, bet ne vienmēr cilvēks spēj to kontrolēt. Viens no faktoriem, kas atlaiž kontroles bremzi, ir alkohols un stress, ko veicina arī pandēmija. Tagad redzam, ka iešanai uz darbu un nākšanai mājās ir arī svarīga regulācijas funkcija. Aizejam uz darbu, nedomājam par mājām, atnākam mājās, aizmirstam par darbu. Sailgojamies, esam priecīgi satikties. Kad cilvēki daudz laika pavada kopā, tad šādas iespējas nav, krājas aizkaitinājums, veicinot agresivitāti, kas pat ne vienmēr ir saistīta ar otru cilvēku, bet attiecības ir skatuve, uz kuras tas tiek izspēlēts. Nenoliedzami, ka vardarbība ir sarkanā līnija, kas nodara attiecībām neatgriezenisku kaitējumu. Turklāt domāju, ja cilvēks ir pacēlis roku vienu reizi, viņš pacels vēlreiz, jo jau ir pārkāpis arī savu morāles robežu. Ar vardarbību attiecībās nevar un nevajag samierināties. Cilvēkam, kas cietis no vardarbības, ir skaidri jānovelk robežas un jāmeklē drošība. Ja cilvēks paliek vardarbīgās attiecībās, tas veicina personības deformāciju, jo cilvēkam kaut kā ir sev jāiestāsta, ka nenormāla situācija ir kļuvusi par normālu.
Tātad, ja tas noticis vienreiz, nekas nav glābjams?
Ikviens cilvēks ir pelnījis otru iespēju. Tas būtu žēlsirdīgi. Jautājums, vai otrā iespēja nekļūst par trešo, piekto un desmito. Ir sievietes, kam vīrietis varēs iesist tikai vienu reizi, bet otras reizes nebūs, jo viņas ir pietiekami pašapzinīgas un to nepieļaus, bet ne visas ir tik pārliecinātas. Var jau gadīties, ka pārējās dzīves jomās kopdzīve ir laba un vīrietis nav slikts cilvēks, bet tad ir skaidri jādefinē, ka robeža ir pārkāpta un, ja būs kaut vēl viena reize, tā būs pēdējā. Ir atbalsta grupas gan upuriem, gan varmākām, kam jāiemācās kontrolēt savus impulsus.
Atsevišķs temats ir emocionālā vardarbība. Tā var būt ļoti izsmalcināta. Tomēr jebkura vardarbības forma nodara attiecībām kaitējumu.
Vēl viena sarkanā līnija ir neuzticība. Bet vai varētu būt tā, ka neuzticība ir nevis iemesls, bet sekas un atbildība par to būtu jāuzņemas abiem?
Neuzticības gadījumā ir svarīgi saprast cēloņus, kas pie tās noveduši, bet tas nemaina pašu neuzticības faktu. Ja pārim ir neregulāras seksuālās attiecības, neuzticība atklājas nedaudz citādā gaismā. Ja intīmā tuvība ir regulāra, neuzticībai jau ir cita nozīme. Savā praksē gan saskatu saistību – maz seksa un sliktas attiecības.
Man priekšstats par uzticību veidojies reliģiskā kontekstā, un tas nozīmē – ja esi kopā ar mani, tad mums ir monopols vienam uz otra seksualitāti un visi citi te ir lieki. Ja ienāk vēl kāds, tas, manuprāt, iznīcina uzticēšanos, kas ir svarīgs stūrakmens jebkurās attiecībās.
Bet šis jautājums kopumā ir sarežģītāks, jo – ko nozīmē neuzticība? Neuzticību varam skatīt fiziskā izpratnē – tās ir seksuālas attiecības ar citu cilvēku, kas nav jūsu partneris. Var skatīt emocionāli – cilvēkam veidojas spēcīgas jūtas pret citu cilvēku. Parasti abi aspekti ir kopā, bet ne vienmēr. Ja bijis fizisks akts, bez emocionālas pieķeršanās, vai tā ir neuzticība? Un otrādi. Ja ir emocionāla pieķeršanās, bet nav bijusi fiziska neuzticība, kā to vērtēt? Kārtis ir sajaukušās…
Vai ir vēl kādas sarkanās līnijas?
Nepazemot un neapsaukāties, piemēram, lietojot otru devalvējošus izteikumus. Nesalīdzināt ar citiem cilvēkiem. Neteikt neko sliktu par otra vecākiem vai radiem. Pirmajā brīdī var šķist, ka šie pārkāpumi nav tik būtiski kā vardarbība un neuzticība, taču ilgtermiņā attiecībās var nodarīt ne mazāku kaitējumu.
