Vai mūsdienu bērni tiešām ir citādi?

Bērnu audzināšana
Tīna Sidoroviča
Tīna Sidoroviča
14. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Indigo, gaismas, kristāliskie vai jaunā laikmeta bērni patiesībā nav nekas cits kā vien mūsu pašu bērni – tie, kurus šobrīd auklējam un audzinām. Kas viņos ir tik īpašs, un kā ar šo citādību sadzīvot? Konsultē Irmīne Pogrebņaka, Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Ir dzirdēts teiciens: «Indigo – tas tik tāds mūsdienīgs attaisnojums bērnu lutināšanai!» Tāpēc, pirms ķeramies pie šīs daudziem tomēr vēl neskaidrās tēmas, jāpaskaidro, ka bērni, kurus dažādos avotos pētnieki apzīmē ar atšķirīgiem nosaukumiem, vispirms ir vienkārši bērni. Neviena mamma un tētis, ja vien nav pārāk aizrāvušies ar teorijām par jauno laikmetu, reliģijām vai citām mācībām un pieņēmumiem, negaida piedzimstam citādu bērnu.

Taču  liels ir vecāku mulsums, ja viņu lolojums pieaugot rīkojas, reaģē un jūtas tā, ka vecāki viņu nesaprot.

Indigo bērniem raksturīgs, piemēram, kustīgums, pašpārliecinātība, daudzpusīgi talanti un nereti pat pārdabiskas spējas. Kā skaidro psihologs un Starptautiskā humānās pedagoģijas centra vadītājs profesors Šalva Amonašvili, agrāk arī dzima citādi bērni, bet 20. gadsimta 50. un 60. gados viņus sauca par bērniem akcelerātiem – augumā lieli (lielāki par saviem vecākiem), fiziski attīstīti un ar augsti attīstītām prāta spējām. Viņi izauga, un viņu paaudzes ieguldījums pasaulei ir augsti attīstīto tehnoloģiju izgudrojumi: dators, internets, mobilais telefons un tamlīdzīgas ierīces, kas raksturo 20. un 21. gadsimta miju. Arī toreiz pedagogi un zinātnieki esot sprieduši un cītīgi domājuši: vai šiem bērniem derēs līdzšinējā audzināšana un izglītošana, varbūt viņi jāmāca no citādām grāmatām un ar citām metodēm? Idejas diemžēl dzīvē netika īstenotas, jo skolu darbinieki toreiz atzina, ka nav gatavi mainīties un strādāt tā, kā nav ieraduši.

Bērnu, kas dzimuši beidzamajās desmitgadēs un kam raksturīgas šo «citādo» bērnu pazīmes, šobrīd esot 97% no visiem bērniem.


Arī tagad bērni atšķiras, taču viņu raksturīgās iezīmes ir citas: jūtīgums, emocionalitāte u. tml., tāpēc viņi vairāk runā par jūtām, nevis nolemj un izdara, kā ir ierasts viņu vecākiem un vecvecākiem. Par viņiem nereti mēs, vecāki (biežāk gan vecvecāki), sakām: «Kad mēs augām, mūs neviens nelutināja, tādēļ lai cieš, lai iztur, lai audzina raksturu!» Kura pusē ir taisnība?

Bērns un dvēsele

«Ikdienas saskarsme ar bērniem parāda, ka viņi tagad tiešām ir citādi,» apstiprina Rīgas Anniņmuižas vidusskolas skolotāja un Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas vadītāja Irmīne Pogrebņaka. «Tādēļ šobrīd gan vecākiem, gan skolotājiem, audzinot bērnus, svarīgi ievērot humānās pedagoģijas principus, kas liek būt radošiem un pacietīgiem, domāt un teikt bērnam, ka viņš ir daudzreiz labāks un talantīgāks, nekā mums liekas, un runāt ar bērnu nevis pavēles vai rīkojumu formā, bet sadarbojoties kā līdzīgs ar līdzīgu.»
 «Ej gulēt! Iztīri zobus! Sakārto savas drēbes!» tās ir pavēles, ko mani bērni diemžēl dzird biežāk, nekā man kā mammai gribētos atzīt. Protams, protams, bērniem mūsdienās ir par daudz tiesību un par maz pienākumu, bet semināros tā vadītājs Šalva Amonašvili ne reizi vien vecākiem atgādinājis: «Atmetiet pavēles izteiksmi un pamēģiniet sarunu bez tās!» Arī skolotājiem semināros Amonašvili kungs stāsta: humānā pedagoģija un autoratīvā pedagoģija pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – tās ir dažādas.

Būsim atklātas – gan mēs ar tevi tā esam audzinātas, gan, ļoti iespējams, arī mūsu bērni mājās un skolā joprojām tiek audzināti autoritatīvi.

Nē, tas nenozīmē, ka tā ir viena vienīga vardarbība, taču esam pieradušas, ka bērniem ir jāklausa vecāki cilvēki. Vēlams – bez ierunām. Vārds jāklausa norāda uz divām lietām, kas raksturo autoritatīvo pieeju, – pirmkārt, tā ir obligāta prasība, kas jāpieņem bez diskusijas, un, otrkārt, klausīt, tas nozīmē būt padevīgam. Citiem vārdiem sakot, mēs gribam, lai bērni mums pakļaujas, lai notiek tā, kā mēs gribam, un mēs bērnus uztveram, nevis kā sev līdzvērtīgus, bet zemāk stāvošus. Kas tur tik nepareizs?


Humānās pieejas pirmais pieņēmums ir tas, ka bērns nav par pieaugušo mazāk vērtīga būtne, bet gan līdzvērtīga.

Kāpēc? Gluži vienkārši humānās pedagoģijas (radusies, balstoties uz humānisma ideju paudēju senā romiešu oratora Kvintiliāna un franču rakstnieka Ruso idejām) piekritēji ir vienisprātis, ka eksistē Dievs jeb Radītājs un katrs cilvēks ir uz Zemes atnākusi dvēsele. Tā ir nemirstīga un kā tāda nevar būt ne mazāk, ne vairāk svarīga, jo tikpat labi mazajā bērnā mīt kāda sena, vieda dvēsele, bet vecais un gudrais skolotājs ir jauna un maz pieredzējusi dvēsele. Tas nozīmē, ka Visuma priekšā gan lielie, gan mazie cilvēki cits citam var būt skolotāji.
Protams, pieaugušajiem tas ne vienmēr būs viegli, saprotami un pieņemami, tāpēc Irmīne Pogrebņaka iesaka mainīt attieksmi no «es esmu skolotājs» uz «bērni ir mani skolotāji». «Svarīgi ir ar lielu rūpību atlasīt izziņas materiālu pastaigai, spēlei, sarunai, katrai kopā aizvadītajai stundai, jo ne viss, ko rāda televīzijā un datorā, bērnam jāredz,» uzsver humānās pedagoģijas skolotāja. «Tāpat arī vēlams veidot personīgu pieeju katram bērnam, ko ikvienam palīdzēs īstenot prāta garīgums, sirds viedums, dvēseles cēlsirdība. Vislabākais, ko ikviens var dot savam bērnam, ir laiks.»

Audzināt bērnu – tas ir audzināt sevi

Ņemot vērā iepriekšminēto, ka bērni un vecāki ir līdzvērtīgi, paveras pavisam jauns skatījums uz bērnu audzināšanu. Sevišķi būtiski tas ir mūsdienu bērniem, kuri bieži vien skarbai disciplīnai nepakļaujas un tās priekšā salūst, saslimst vai uzvedas provocējoši un kaitinoši. Skolotājs Šalva Amonašvili vairākkārt uzsver: bērnu audzināšana nozīmē sevis audzināšanu.

Vienīgais veids, kā vecāki var panākt, lai bērns uzvestos pēc viņiem vēlama scenārija, ir būt par šādas rīcības un uzvedības paraugu.

Izklausās tik vienkārši, un no pieredzes zinu, ka arī iedarbīgi, bet nebūt ne viegli! «Nav iespējams ar cigareti zobos dusmīgi stāstīt pusaudzim, ka pīpēt ir kaitīgi un vēl piedraudēt – tūlīt pat pārstāj to darīt! Bērni ir mūsu spogulis,» seminārā vecākiem uzsver Amonašvili. Viņa ieteikumu klāstā ir attīstīt bērnos dabiskumu, radošumu, vienkārši pavadot laiku sarunās citam ar citu. Svarīgas ir norunas, slepenu brālību dibināšanas, teiksim, visi ģimenes vīrieši vienojas, ka darīs visu, lai ģimenes sievietēm nekad nebūtu jāraud. Līdzvērtīgas attiecības nozīmē īstenu draugu attiecības – tādu draugu, kas cits citam uzticas, nenodod, ciena un vajadzīgā brīdī steidz palīgā.
Arī 84 gadus vecā profesora dēls rakstnieks Paata Amonašvili ir gājis tēva pēdās un turpina humānās pedagoģijas izpēti un ieviešanu dzīvē. «Mana mazmeita pie sievasmātes bieži skatās seriālus, kas saturiski ne vienmēr atbilst tam, ko vajadzētu skatīties pirmklasniecei,» epizodi no savas dzīves stāsta Paata Amonašvili. «Kad kopā dodamies mājās, mazmeita man stāstīja, kas noticis filmā, savukārt es ierosināju, ka mēs paši itin labi varētu sacerēt kādu mūsu izdomātu seriālu un viens otram stāstīt, kas notiek katrā nākamajā sērijā.» Ar šo piemēru viņš parāda, ka bez aizliegumiem, teiksim, skatīties seriālu, kas ir tukša laika tērēšana, var vienoties ar bērnu un radoši ieaudzināt viņā vēlamās vērtības.
Irmīne Pogrebņaka uzskata, ka mīlestības dāvināšana jau pati par sevi ir audzināšana. «Piedzimstot katrs bērns pats par sevi ir liels noslēpums saviem vecākiem. Mēs, humānās pedagoģijas skolotāji, cenšamies atklāt kaut mazu daļiņu šā noslēpuma bērnā, lai palīdzētu viņam atrast savu ceļu, kļūt pieaugušam, saprast pašam sevi. Ar vārdu noslēpums saprotu to skolotāja un vecāka ceļu, kas palīdz atrast bērnam augstākās cilvēciskās vērtības.»

Hiperaktīviem bērniem vajag hiperaktīvu skolotāju

Paata Amonašvili veica aptauju savā bērnudārzā Basti Bubu Gruzijā un noskaidroja, ko bērni visvairāk vēlas darīt kopā ar saviem vecākiem. Bērni galvenokārt vēlējušies dauzīties – ķert tauriņus, lēkāt pa dīvānu, aizlidot uz Mēnesi. Iespējams, lielāko daļu vēlmju nevarēs īstenot, bet, veidojot draudzīgas un līdzvērtīgas attiecības, ir taču svarīgi zināt, ko tavi draugi – bērni – patiesībā vēlas darīt kopā.
Viena no raksturīgākajām mūsdienu bērnu iezīmēm ir kustīgums – protams, ne visi, bet liela daļa bērnu ir ļoti kustīgi, vecmāmiņām pat šķiet pārāk kustīgi jeb hiperaktīvi. Te gan atkal jāuzsver, ka šīs paaudzes bērni tādi vienkārši ir un tāpēc vien, ka vienā pozā nevar nosēdēt ilgstoši, nav slimi. Kustīgam bērnam 40 minūtes bez pārtraukuma likt sēdēt nekustoties ir cietsirdīgi. Pietiktu vien to ņemt vērā, lai daudzie tā sauktie hiperaktīvie bērni varētu justies labāk.

Šiem bērniem ir grūti paciesties un tēlot, ka viņiem ir interesanti, ja viņiem nemaz nav interesanti.

Tāpēc, kā ar smaidu saka Šalva Amonašvili, hiperaktīvus bērnus vajadzētu mācīt hiperaktīviem skolotājiem. Tas nozīmē – pēc iespējas skolot ar piemēriem, ekskursijām, eksperimentiem, bet mājās vecākiem atcerēties, ka bērniem ir jādod vaļa skriet, jānodrošina kustēšanās brīvība. Bet kā visbiežāk notiek ģimenēs? Pēc darba nogurušie vecāki kušina, mierina un ierobežo jebkāda veida trakošanu mājās, jo paši ir noguruši un grib mieru. Varbūt der padomāt par pulciņiem ar fiziskām aktivitātēm vai vienkārši kopā ar bērniem doties pastaigās vai paskriet, jo miera nebūs tik un tā, tikai sabojāts vakars. Ar bērniem kopā ir jāspēlējas un jādauzās, jo tas ir tas, ko viņi gribētu darīt ar saviem labākajiem draugiem – vecākiem.

Ko vērts ņemt vērā no humānās pedagoģijas pieejas

  • Ja vecāki nelaiž bērnu savā dzīvē, bērns nelaidīs savējā. Uzticieties un draudzējieties ar saviem bērniem!
  • Galvenais ir sirds izglītība, kas palīdz izaugt sirdsgudriem un zināt, kā izmantot formālās skolās apgūtās zināšanas no sirds.
  • Bērni nav jāgatavo dzīvei pieaugušo vadībā, jo viņi jau dzīvo kopš brīža, kad sākusi pukstēt viņu mazā sirsniņa.
  • Nevis apklusināt bērnu un nolikt pie vietas, bet veidot ar viņu dialogu, līdzvērtīgas attiecības, kur abām pusēm vienai no otras nav noslēpumu.
  • Nebaidies ielaisties nopietnās sarunās par dzīves jēgu arī ar savu divgadnieku. Bērnam jāpiešķir balsstiesības un jāļauj uzņemties atbildību.
  • Nevis pieprasi bērnam pakalpot – iznest, izmest, notīrīt –, bet sadarbojies ar viņu!

Raksts publicēts žurnālā IEVA 2015. gada decembrī.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+