Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
– Vai un kāpēc vispār ir svarīgi atklāt sava bērna stiprās puses?
– Talants, aicinājums, sūtība, apdāvinātība – tā ir dāvana. Jautājums, ko mēs ar to darām. Uzskatu, ka talantu attīstīšana ir viena no lietām, ko noteikti vajag darīt ikvienam cilvēkam, jo tā ir mūsu radošā realizācija šajā pasaulē. Mēs esam šeit, lai kaut ko radītu. Un radītu ne tikai šaurā, egoistiskā nozīmē, bet arī plašākā nozīmē. Lai dotu kaut ko pasaulei. Un to var izdarīt, tikai saprotot savas stiprās puses, savu aicinājumu.
– Vai piekrītat, ka talants kādā jomā ir katram?
– Nu, bet protams! Kā var nebūt? Katram cilvēkam ir kāda joma, kurā viņš var izvirzīties. Jautājums tikai, vai to ieraugām. Un – kad ieraugām. Ir labs teiciens: viss ir tā acīs, kurš skatās. Ja es skatos uz savu bērnu ar acīm, kuras neredz viņā talantu, tad viņam nav izredžu šo talantu atrast un attīstīt. Un pretēji – ir tik daudz stāstu, kā bērns nonāk vidē, kur kāds skatās ar acīm, kuras saredz viņa talantu, un viņš acumirklī uzplaukst. Tātad runa nav par to, vai viņš ir talantīgs vai nav, bet par to, kuras ir tās acis, kas to ierauga vai neierauga. Iespējams, šis stāsts ir leģenda, bet tas lieliski ilustrē to, ko nupat teicu. Amerikāņu izgudrotājs un zinātnieks Tomass Edisons savulaik atrada vēstuli, ko viņa mamma bija saņēmusi no skolotājas dienā, kad viņš tika izslēgts no skolas. Mamma toreiz viņam teica, ka vēstulē ir rakstīts, ka viņš ir pārāk apdāvināts, tāpēc neder šai skolai. Kad pēc gadiem viņš izlasīja šo vēstuli, tad atklāja, ka tur ir rakstīts tieši pretējais.
Viņa mamma izvēlējās ievirzīt viņa dzīvi citās sliedēs, un, iespējams, tieši tas viņam ļāva kļūt par zinātnieku.
– Vai nav tā, ka mūsdienās par talantīgiem bērniem uzskata tikai tos, kas labi dejo, dzied vai zīmē?
– Tas ir jautājums par sociālo vidi un to, kurā cilvēka vecumposmā kaut kādus talantus izceļ vairāk, bet citus nepamana vai pat noniecina. Taisnība, ka vieglāk ieraudzīt savā bērnā talantu ir tajās jomās, kuras tiek sociāli akceptētas jau agrīni – dziedāšana, dejošana, vizuālās mākslas. Bet, piemēram, sportista talants pirmsskolas vecumā netiek pārāk akcentēts, kaut gan arī sportā bērns var būt apdāvināts.
– Kurā vecumā jau var sākt pamanīt, ka mazajam uz kaut ko ir ķēriens?
– Var pamanīt jau bērnudārza vecumā. Protams, visi mazi bērni vēlas dziedāt, dejot un kustēties. Bet daži no viņiem to dara ar citādu aizrautību un interesi. Pati kādreiz biju muzikālā audzinātāja bērnudārzā un atceros, ka bija bērni, kuri jau šajā vecumā atšķīrās no pārējiem.
Visai grupiņai patika dziedāt, bet bija bērni, kuri gribēja nodarbībā palikt ilgāk un arī tad, ja dziesmiņa bija jādzied trešo reizi pēc kārtas, bija pa īstam tajā iekšā.
Un, protams, bija bērni, kas pilnīgi precīzi un pareizi spēja nodziedāt melodiju. To pašu var teikt arī par sportu, vizuālo mākslu, mūziku vai matemātiku, kur apdāvinātos bērnus var pamanīt jau mazā vecumā, jo viņi ilgāk spēj noturēt interesi par konkrēto lietu, vairāk aizraujas. Vai, piemēram, rakstīšana. Arī tas ir talants, ko var pamanīt jau mazotnē, pat ja bērns vēl nemāk rakstīt. Šie bērni bieži sāk ātrāk runāt un spēj ātrāk un precīzāk noformulēt domu.
– Vai tas nozīmē, ka vecākiem vienkārši jāvēro savi bērni un jāsaprot, kas viņus visvairāk interesē?
– Piekrītu uzskatam, ka pirmsskolas vecuma bērniem jādod iespēja izmēģināt visu un pilnvērtīgi attīstīties dažādās jomās. Un nav runa, ka bērns obligāti jāved uz simts dažādiem pulciņiem. Ja vecāks ir radoša un aktīva personība, mazam bērnam pulciņus nevajag. Tad viņi kopā dejo, sporto, glezno, slēpo, dzied. Ja pieaugušais nevar pilnvērtīgi nodarboties ar bērnu, tad gan būtu vēlams mazajam dot vidi, kurā viņš var iemācīties un darīt kaut ko, par ko viņam mirdz acis.
Galu galā tas ir arī resursu jautājums – pulciņš var būt resurss gan bērnam, gan vecākam. Vēl man šķiet svarīgi saprast, vai bērna dzīvē ir kāds talantīga pieaugušā piemērs. Vai ir kāds tuvs pieaugušais, kurš kaut ko dara ar lielu prieku un aizrautību. Kurš realizē savu talantu darbā vai no darba brīvajā laikā.
Manuprāt, ir ļoti vērtīgi, ja bērns redz, ka talanta attīstīšanai dzīvē vienmēr var atrast laiku. Ka tā ir vērtība.
Tas sasaucas ar vēl vienu lietu, kas, manuprāt, ir svarīga gan pirmsskolas, gan arī skolas vecumā. Nelikt bērnam sevi nodarbināt ar jautājumu, kā viņš realizēs savu talantu. Viņam nav par to jādomā. Viņam ir jāgūst prieks! Diemžēl vecāki ļoti bieži aiziet pa citu ceļu. Piemēram, jau no piecu gadu vecuma sāk savu puiku vest uz hokeja treniņiem un audzināt par nākamo Irbi.
Bērniem, kam piemīt šis kustību intelekts, šajā vecumā būtu jādod izmēģināt gan hokeju, gan basketbolu, gan skriešanu un slēpošanu. Lai viņš pats saprot, kurš virziens viņam patīk vislabāk. Savukārt, ja viņam jau no mazotnes lemts hokejista ceļš, tur vairs nav runa par talanta attīstīšanu, drīzāk par biznesa projektu. Jāļauj bērnam pašam nonākt pie tā, kas viņam patīk.
– Kādā vecumā tas parasti notiek?
– Visbiežāk skolas vecumā. Un tad gan ir svarīgs vecāku atbalsts un motivācija, kas ļauj bērnam turpināt iesākto. Pirmsskolas vecumā vecāki bieži ir nobijušies vest bērnu uz dažādiem pulciņiem. Viņiem nereti šķiet: ja bērns ir sācis iet vienā virzienā, tā arī jāturpina, lai viņš neizaug par cilvēku, kurš nespēj pabeigt iesākot.
Ja sāka mācīties mūzikas skolā, tad arī jāpabeidz, lai tur vai kas.
Tās ir pašu vecāku bailes par to, kas notiks, ja viņi ļaus bērnam pašam veidot savas dzīves formu. Vecāki vienkārši grib paturēt kontroli.
– Vai var būt tā, ka bērnam ir talants, taču viņš negrib šajā jomā neko darīt?
– Tam nu gan es neticu, jo tā ir viena no talanta iezīmēm – gribēt to darīt. Ja bērns negrib, tad ir jājautā – vai tiešām tas ir viņa talants? Varbūt tikai vecāku interpretācija?
– Šo klausoties, atceros, kā mana meita sešu gadu vecumā mācījās spēlēt ģitāru pie privātskolotāja. Viss viņai bija grūti – instruments par lielu, pirksti sāp, neko nesaprot. Tā nu pēc dažu mēnešu mēģinājumiem meta mieru. Nesen redzēju video ar kādu septiņgadīgu meiteni, kas spēlēja ģitāru un dziedāja pašsacerētu dziesmu. Ģitāru viņa bija iemācījusies spēlēt pati, skatoties pamācības internetā. Nav divu domu – talants!
– Jā, tieši tā. Tie bērni, kuriem ir talants uz kaut ko, šo lietu darot, nedomā par to, vai tas ir grūti vai ne. Šādas domas vienkārši nav! Citreiz cilvēki saka: jā, tas ir mans aicinājums, taču man nav tam laika. Ja tas tiešām ir tavs aicinājums, tu to darīsi jebkurā brīvā brīdī!
Protams, var gadīties, ka bērns negrib kaut ko darīt, pat ja viņam ir talants, jo ilgstoši atradies vidē, kurā uz viņu skatījušies ar acīm, kas šo talantu neredz vai pat noniecina. Vēl, protams, ir jautājums, vai apdāvinātību un talantu vispār kāds var novērtēt un izmērīt. Mēs nevaram likt vienādības zīmi starp talantu un veiksmi. Nevaram uzskatīt, ka kāds ir īpaši apdāvināts kādā jomā tikai tāpēc, ka ir pamanīts un redzams.
Ja vecākiem šķiet, ka bērnam interesē un padodas viss, visticamāk, tas ir stāsts par ekstravertu personību, par cilvēku, kurš ar interesi iesaistās dažādās nodarbēs, ir atvērts daudz kam.
Tu vari būt talantīgs mākslā, bet gleznot vienatnē. Diemžēl tieši šī dzīšanās pēc atzinības, pēc tā, lai tavu talantu pamana un novērtē, nereti atņem prieku par pašu nodarbi. Tieši tāpēc, manuprāt, ir tik svarīgi ļaut bērnam vienkārši darīt to, kas viņam patīk, par ko viņam mirdz acis, un nepieļaut, lai dabiskais pašrealizācijas prieks pazūd vērtējumu žņaugos.
– Vēl dažkārt esmu dzirdējusi, ka vecāki saka: manam bērnam padodas viss! Kā lai saprot, kurš ir viņa īstais talants?
– Arī tas nav īsti iespējams. Neesmu sastapusi šādu cilvēku, un arī profesionālajā literatūrā neesmu saskārusies ar ziņām par cilvēkiem, kas ir talantīgi itin visā. Turklāt – vai tiešām mēs, vecāki, vispār varam spēt novērtēt apdāvinātību pilnīgi visās jomās? Es, piemēram, esmu mācījusies mūziku, tāpēc redzu, vai bērnam ir talants mūzikā, taču nevaru neko pateikt par talantiem vizuālajā mākslā vai matemātikā.
