Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Veģetatīvo distoniju mēdz uzskatīt par aizturēto emociju slimību.
Tas noteikti ir dvēseles stāvoklis. Netīrs dvēseles stāvoklis. Tātad ir jāķeras pie lielās tīrīšanas. Un tas ir riebīgs process… Bet pēc tam sajūta ir tiešām, kā ienākot tikko sakārtotā mājā vai skatoties uz izravētu, ziedošu dārzu. Tikai šis dārzs ir jākopj visu laiku, lai tas neaizaug atkal. Es daudz ar sevi esmu strādājusi, pēc terapijas mana dzīve ļoti mainījās. Tāpēc trešo grūtniecību jau izbaudīju – ejot uz ķeizargriezienu, uzkrāsojos, ieveidoju matus. Tad jau atkal biju ļoti laimīga un priecīga. Jo vispār mātes loma man ir ļoti organiska. Es vienmēr zināju, ka man tā būs. Kad biju padsmitgadniece, es auklēju māsīcas bērnu un jau sapņoju par savējo. Kad māsai piedzima bērns, man tas likās kaut kas dievišķs.
Man šķiet, ja vīrietis nekļūst par tēvu, viņa iekšējais es netiek tik ļoti sadragāts, kā tas ir sievietei, kura grib būt māte, bet šo lomu nepiepilda.
Bērni man gan nozīmē arī konstantas bailes. Pašlaik dēls ir nometnē, un es katru dienu domāju, lai viņam tur viss ir labi.
Ir skaidrs, ka ģimene un dzimta tev ir ļoti svarīga. Vai Latvijā atgriezāties tāpēc, ka gribējāt piedzīvot dzimtas kopābūšanu?
Andris vienmēr teica, ka vēlas atgriezties dzimtenē. Un mums abiem bija svarīgi, lai mazbērni pazīst savus vecvecākus. Mēs piedzīvojām situāciju, kad pēc vairāku mēnešu neredzēšanās Emīls savus vecvecākus vairs neatpazina. Ekrānierīces nevar aizstāt tiešo kontaktu: parunāšanos, rotaļāšanos, apmīļošanos.
Andra mammai Emīls bija pirmais mazbērns, viņa ļoti viņu gaidīja. Un mums šķita egoistiski, ka Latvijā esam tikai trīs vasaras mēnešus, bet pārējo laiku vecvecāki mazbērnu nesatiek. Andris arī ļoti ilgojās pēc mājām. Vēl sapratām: ja neatgriezīsimies, bērni kļūs par amerikāņiem. Lai kā mēs necenstos viņus audzināt latviskā garā. Sākot apmeklēt bērnudārzu, Emīls pārstāja runāt latviski. Tas man bija šoks, jo arī mājās viņš sāka runāt tikai angliski. Kad atbraucām uz Latviju, vecvecāki ar viņu runāja latviski, bet viņš atbildēja angliski. Tik ātri tas notiek, ja ikdienā dzīvo citā valodas telpā. Ja mēs Amerikā būtu palikuši ilgāk, domāju, ka Emīls šo valsti izjustu arī kā savu dzimteni. Jo vietas, skaņas, smaržas jau arī veido tās netveramās, bet mīļās atmiņas, kas mums saistās ar dzimteni.
Svarīga piesaiste dzimtenei ir arī sava vieta. Jums abiem ar vīru bija sapnis par savu māju. Vai tas ir realizēts?
Šis sapnis joprojām ir procesā! Kopdzīves laikā mēs tik daudz esam dažādus mājokļus īrējuši, ka savu māju vēlamies radīt tieši tādu, kāda patiktu mums.
Amerikā mums bija pašiem savs dzīvoklītis, un tieši tāpēc ļoti grūti bija no tā šķirties. Taču tas bija ļoti mazs un nepiemērots ģimenei ar bērniem. Tolaik jokoju, ka dzīvojam vecpuiša dzīvoklī – ēkas 20. stāvā ar milzīgu balkonu, kas bija lielāks par pārējā dzīvokļa platību. Kopš tā laika esam tikai īrējuši un, nonākot jaunā mājā, katrreiz ieraudzījuši, ko noteikti negribam. Tā pamazām apkopojam visu, ko mēs savukārt gribētu. Sava māja mums noteikti būs.
Zinu, ka tev nepatīk runāt par naudu, bet tu spēj izbaudīt to, ka vari dzīvot un par tās trūkumu neuztraukties?
Nauda arī ir pārbaudījums – kaut tādēļ, ka ir jāatšķetina, vai cilvēki ar tevi ir kopā tās vai īsto iemeslu dēļ. Bet, jā, es nenoliedzu, man patīk dzīvot smuki un par naudu nedomāt. Es gan zinu arī to, ka protu to pati pelnīt.
Un, jā, man nepatīk par to runāt.
Vienmēr, kad man uzdod jautājumus par naudu, es sāku tā kā attaisnoties… Bet es negribu attaisnoties – ir tā, kā ir.
Kāpēc kādam jāskaita manā makā nauda, ja es neviena makā to neskaitu? Man tiešām nešķiet, ka šis jautājums ir sarunas vērts.
Bet jūs nodarbojaties ar labdarību.
Bet par to nav jārunā, tas vienkārši ir jādara.
Labi, parunāsim par tavām ambīcijām! Pirms tu satiki Andri, par tevi bija radies priekšstats, ka tu sasniegsi jebkuru mērķi. Vai bērnu piedzimšana šo karjeras stīgu pilnībā mainīja?
Es sevi nevaru nosaukt par ambiciozu cilvēku! Patiesībā esmu ļoti laimīga, ka esmu varējusi būt ar saviem bērniem viņu bērnībā un pavadīt ar viņiem daudz laika. Tāpēc savas ambīcijas esmu iesaldējusi. Bet tas nenozīmē, ka man nav nekādu citu plānu, es par tiem vienkārši vēl negribu skaļi runāt. Un vienmēr jau jāpatur prātā, ka dzīve ievieš savas korekcijas. Pēc otrā bērna dzimšanas es domāju, ka nu tikai skriešu un darīšu, bet pieteicās trešais bērns. Dzīvē notiek dažādi pavērsieni un viss mainās. Man šķiet, ka es esmu nevis ambiciozais cilvēks, kurš grib sasniegt mērķus par katru cenu, bet cilvēks, kurš plūst pa dzīvi, adaptējas jauniem apstākļiem un tajos cenšas izdarīt labāko, ko spēj.
Visu interviju ar Madaru Biedriņu lasi Santa+ vai žurnālā Santa, kas pieejams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
