• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Daļēji saulains, Z vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Tēva sleja: Pandēmijas dēļ nevarēju piedalīties meitas dzemdībās

    Ģimene
    Linda Paulauska
    31. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Artūra un Lindas Paulausku meitiņa Madara (gads un astoņi mēneši) pasaulē nāca pirmā pandēmijas viļņa laikā. Artūrs nedrīkstēja būt klāt dzemdībās, bet atbalstīja sievu, kā vien varēja. Viņš atzīst, ka līdz ar meitas ienākšanu ģimenē dzīves ritms ir mainījies – ikdiena kļuvusi saspringtāka, bet vienlaikus vairāk piepildīta ar prieku un mīlestību.

    Plānota un ļoti gaidīta

    Meitas ienākšana mūsu ģimenē bija ilgi gaidīts un plānots notikums. Kad ar sievu Lindu pieņēmām lēmumu, ka vēlamies kļūt par vecākiem, piedzīvojām sarežģījumus. Agrāk nebiju pat aizdomājies, ka bērnu plānošana var būt sarežģīta. Līdz ar mūsu pieredzi uzzināju, ka tas var būt ilgs un izaicinošs process, piepildīts ar ārstu vizītēm un neskaitāmiem pārdzīvojumiem.

    Uzzinot par sievas grūtniecību, biju ļoti laimīgs. Tolaik dzīvojām Rīgā, bet līdz ar grūtniecības iestāšanos iegādājāmies dzīvesvietu klusā Pierīgas rajonā, lai būtu tuvāk dabai. Bijām gatavi ģimeniskām pārmaiņām.

    Viss ritēja mierīgi un labi. Sieva turpināja darba gaitas un rūpējās par mājas dzīvi, bet es strādāju un brīvajā laikā remontēju mūsu jauniegūto dzīvesvietu. Kad sieva bija grūtniecības trešajā trimestrī, Latvijā pirmoreiz izsludināja ārkārtējo situāciju saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Tobrīd valdīja pilnīga neziņa – vērojot ārvalstu pieredzi, pat ikdienišķa došanās uz veikalu un darbu šķita bīstama. Mēs pēc iespējas samazinājām kontaktus ar cilvēkiem. Piedalīties ārstu vizītēs arī vairs nedrīkstēju. Mums bija aktuāli kursi jaunajiem vecākiem, bet tie visi tika atcelti. Labi, ka parādījās pirmās iespējas kursus klausīties attālināti. Tolaik ļoti centos pabeigt jaunās dzīvesvietas remontu, bet līdz ar pandēmiju daudzi darbi iekavējās, jo pat materiālu iegāde kļuva nepieejama. Tuvojoties dzemdību datumam, mums vajadzēja iegādāties visu mazulim nepieciešamo. Pēc iespējas visu pasūtījām interneta veikalos, bet arī tie nebija sagatavojušies – daudzas preces bija izpirktas, sūtījumi ilgstoši kavējās.

    Daļu jaundzimušo preču bija svarīgi apskatīt klātienē, bet tobrīd došanās uz veikalu šķita pārāk riskanta.

    Tā kā sievasmāte dzīvo mazākā pilsētā, kur šķietami bija drošāk, viņa drosmīgi devās uz bērnu preču veikalu un iegādājās nepieciešamāko klātienē.

    Šobrīd par situāciju mazliet jāpasmaida, jo tolaik bija vien daži desmiti saslimušo visā Latvijā, bet vienlaikus bija pilnīga neziņa par pandēmijas attīstību. Vēroju citu valstu nežēlīgās pieredzes un sekoju līdzi jaunumiem Latvijā – slēgta lidosta, slēgti veikali, kafejnīcas, steidzīga izglītības iestāžu pāreja attālinātā režīmā. Tajā pašā laikā mums tūlīt, tūlīt jāsagaida savs pirmdzimtais. Situācija šķita satraucoša.

    Dzemdības pandēmijas laikā

    Tuvojoties dzemdību datumam, katru dienu ar nepacietību gaidījām jaunākās ziņas no dzemdību iestādēm. Sieva ļoti gribēja, lai piedalos dzemdībās, bet gandrīz visas iestādes tēva dalību liedza. Mēs bijām Rīgā, sieva tobrīd plānoja izvēlēties Rīgas vai Kuldīgas dzemdību iestādi. Dzemdību dienā skatījāmies noteikumus – Kuldīgas slimnīcā šķita kaut mazliet labvēlīgi nosacījumi, jo tēvs drīkstēja piedalīties, ja notiek normāla dzemdību darbība, pēc tam tēvam slimnīca gan nekavējoties bija jāpamet. Izlēmām par labu Kuldīgas slimnīcai ar cerību, ka es varēšu piedalīties. Aizvedu sievu uz slimnīcu, bet man neļāva ieiet. Teica, lai gaidu ziņu par dzemdību sākumu un tad ierodos. Bija jau vakars, dzemdības sievai nesākās. Visu nakti atrados tuvumā, cieši turēju telefonu, biju gatavībā doties iekšā jebkurā brīdī. Aicinājumu tā arī nesaņēmu, jo situācija noritēja neplānoti.

    Nākamajā dienā pēkšņi saņēmu no sievas ziņu: «Ja tūlīt būsi, varēsi mani pavadīt uz operāciju zāli.» Viss notika tiešām ātri, dažu minūšu laikā biju klāt pie zāles durvīm. Redzēju, kā sievu aizved, varēju vien viņai pamāt ar roku. Meitiņa nāca pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Šķiet, ka arī slimnīcas personāls juta mums līdzi, jo zināja, ka speciāli mērojām ceļu no Rīgas un es katru minūti biju gatavs piedalīties.

    Pavisam negaidīti pēc dažām minūtēm mediķi iznesa gaitenī man parādīt sedziņā ietītu jaundzimušo.

    Man bija laiks vien minūti paskatīties, un dzemdību nodaļas telpas bija jāpamet. Brīdis bija ļoti satraucošs – es biju pirmais, kurš ieraudzīja mūsu meitiņu. Viss risinājās neplānoti, un man bija ļoti maz informācijas par notiekošo.

    Pagāja vairākas stundas, līdz saņēmu ziņu no sievas – viņa bija atmodusies un meitiņa bija pie viņas. Saņēmu meitas pirmās fotogrāfijas, runājām videozvanā. Kopā ar pārējo ģimeni mājās svinējām, priecājāmies. Biju tiešām laimīgs.

    Pēcdzemdību periods sievai bija smags – jau pēc dažām stundām bija jāceļas un ar visu jātiek galā pašai. Man tā bija milzīga bezpalīdzības sajūta – stāvēju pie slimnīcas logiem, sieva pa logu man rādīja meitiņu, bet es nekā nevarēju palīdzēt. Kādudien centos sievu iepriecināt – piezvanīju, lai viņa paskatās pa slimnīcas logu, tur es stāvēju ar rozā baloniem rokās.

    Dzīve nav kļuvusi garlaicīgāka

    Pēc meitas piedzimšanas ikdiena noteikti ir mainījusies – tagad ļoti svarīga ir plānošana un laika menedžments, sarežģītāk ir pieņemt spontānus lēmumus. Esmu pietiekami daudz laika pavadījis viens un divatā ar Lindu, tādēļ biju gatavs pārmaiņām.

    Mums ar sievu abiem patīk būt ar meitu. Katru vakaru ir kopīgi spēlēšanās rituāli, brīvdienās visai ģimenei ir kopīgas aktivitātes. Ar sievu esam bijuši kādā izbraucienā arī divatā, bet vienkārši ir sagadījies, ka tas nav bijis tāds īpaši plānots un gaidīts notikums. Laiks mūsmājās paiet tik interesanti, ka izbaudu katru dienu, katru brīdi. Kad meitiņa aiziet gulēt, sākas vecāku laiks hobijiem un mācībām.

    Ja brīžiem šķiet, ka savām vajadzībām nepietiek laika, tad, atskatoties uz paveikto, redzu, ka patiesībā esam izdarījuši daudz. Līdz meitas ienākšanai nepaguvu izremontēt dzīvesvietu – sākumā dzīvojām vienā istabā, pat virtuve nebija gatava un citas nepieciešamās lietas. Gada laikā esam paguvuši iekārtot dzīvesvietu, iegūt papildu izglītību, attīstīt savus hobijus.

    Kopš esam kļuvuši par vecākiem, šķiet, ka daudz vairāk novērtējam brīvos brīžus un tos izmantojam daudz lietderīgāk.

    Mūsu dzīvesveids ir vairāk piesaistīts mājām, bet ikdiena ir kļuvusi piepildītāka un jēgpilnāka. Šķiet, katriem svētkiem un notikumiem ir liela vērtība – tos gribas nodot meitai. Mēs priecājamies par katru jauno meitiņas prasmi, atzīmējam valsts un citus svētkus. Gribas nodot Madarai piederības sajūtu un izpratni par vērtībām. Arī mūsu draugu loks ir mainījies – esam iepazinuši vairākas jaunas ģimenes un īsā laikā kļuvuši ļoti tuvi. Jāatzīst, nevienā mirklī dzīve nav kļuvusi garlaicīgāka, tieši pretēji – katra diena ir prieka un laimes piepildīta.

    Ģimenē kā komandā

    Protams, ikdienā netrūkst arī izaicinājumu. Pagāja laiks, līdz pieradām pie jaunā režīma un jaunajām vecāku lomām. Sākumā bija izaicinoši atrast pareizo dienas ritmu, lai tas būtu ērts mums, arī meitas gulēšanas, ēšanas laikiem un citām aprūpes lietām. Tiklīdz šķita, ka esam atraduši ērtāko režīmu, meita attīstījās un mainījās viņas vajadzības. Sākums bija diezgan saspringts.

    Tagad ar sievu esam viena komanda, cenšamies viens otru atbalstīt un respektēt. Mums ir kopīgs kalendārs, kurā redzam viens otra gaidāmos notikumus, – ja redzu, ka sievai ir kaut kas ieplānots, es rēķinos ar to. Un otrādi – viņa vienmēr man apjautājas, pirms kaut ko ieplāno sev. Izaicinoši ir arī pārdzīvojumi par meitas labsajūtu – pat Madaras pirmās iesnas naktī likās pārdzīvojumu pilnas. Otrajā reizē aptieciņa jau bija gatava, zinājām, kas jādara, un situāciju uztvērām mierīgāk. Esmu priecīgs, ka mums ir labi ārsti, ar kuriem konsultēties. Manuprāt, jaunajiem vecākiem ļoti svarīgi ir uzticami mediķi, pie kuriem var vērsties ar jebkādiem jautājumiem, jo ne vienmēr līdzcilvēku pieredze un internetā izlasītais ir mums labākais.

    Gribas pašam būt labākam

    Šobrīd, kad esmu tētis, vairāk domāju par savu attieksmi un rīcību. Daudz vairāk izvērtēju pieņemtos lēmumus. Bieži pamanu meitā savas un tuvinieku iezīmes. Pamanu, cik ļoti viņa atdarina mani. Tas uzliek atbildību manai rīcībai, attieksmei, runas veidam. Gribas, lai Madara izaug par labu cilvēku, bet vienlaikus saprotu, ka labākais audzināšanas veids ir rādīt piemēru pašam. Ļoti novērtēju sievas prasmi darboties ar meitu – viņa ir ļoti mierīga, nenogurdināmi izdomā jaunas aktivitātes, mācību materiālus utt. Esmu daudz praktiskāks – varu izdomāt rotaļas ar sadzīves lietām, parūpēties par ģimenei nepieciešamajām tehniskajām un praktiskajām lietām, bet tikmēr sieva māca citādas vērtības. Sievai patīk pamanīt un izcelt cilvēku labās īpašības un labos darbus, viņa tos cenšas rādīt meitai, līdz ar to arī es mācos līdzi. Vairāk nekā jebkad pamanu cilvēkus un viņu rīcību, analizēju pats sevi, domāju, kādas mācības un vērtības nododu meitai.

    Līdz ar meitiņas ienākšanu gribas pašam būt labākam un lai pasaule ir laba.

    Gribas mazo cilvēciņu palaist labā pasaulē.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+