Tēva pieredze: Piecas piedzimšanas kopā ar tēti

Ģimene
Zane Blanka
Zane Blanka
10. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Par savu dzemdību pieredzi stāsta piecu bērnu tētis MĀRIS BALODIS, kurš bijis klāt Martas, Līvas, Dorotejas, Frīdas un Dantes dzimšanas brīdī.

Ko tu tur gribi ieraudzīt?

Marta dzima 1996. gadā, kad man bija tikai 22 gadi. Tolaik ģimenes dzemdības vēl nebija ļoti populāras. Vīriešiem labākajā gadījumā bija pieņemts aizvest sievu uz slimnīcu, svinēt kopā ar draugiem lielo notikumu un gaidīt zvanu, ka piedzimis bērns, lai pēc dažām dienām aizbrauktu viņam un sievai pakaļ uz slimnīcu.

Ar pirmo sievu bijām jauni un izslāpuši pēc kaut kā progresīva. Gājām uz pirmsdzemdību kursiem, lasījām grāmatas, interesējāmies, un man šķita tikai pašsaprotami doties viņai līdzi arī uz dzemdībām. Man tas bija veids, kā atbalstīt mīļoto cilvēku. Nevarētu teikt, ka citi vīrieši manā draugu un paziņu lokā šo izvēli līdz galam saprata.

Sastapos ar tādu kā nievājošu attieksmi, un man, draugiem to skaidrojot, bija mazliet kauns: nu jā, es iešu sievai līdzi uz dzemdībām. Viņu doma bija: ko tu tur gribi ieraudzīt?

Ziņkāri apmierināt? Tas taču ir sievietes process! Tur būs šausmas un asinis! Bet es gāju tik un tā, un, protams, tā bija ļoti īpaša, emocionāla pieredze. Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi un viss ir mainījies, tagad ģimenes dzemdības ir pilnīgi normāla lieta un nevienam vīrietim vairs nav jākaunas, par to runājot, tieši otrādi – vīrieši viens otram uzsit uz pleca un tā ir tēma, par ko parunāt, ar ko padalīties.

Pirmās dzemdības – trakākās

Kad dzima pirmā meita, man nebija pilnīgi nekādas saprašanas, ko nozīmē dzemdības un kāda ir mana loma tajās. To nevar izstāstīt nevienos kursos, pa īstam saproti tikai piedzīvojot.

Atzīšos, biju sabijies. Tu jau nezini, uz ko ej un kas tevi gaida. Tagad smiekli nāk, bet toreiz biju paņēmis līdzi fotoaparātu un nez ko gribēju bildēt. Skaidrs, ka neviena bilde neizdevās, un tas tikai pierāda, ka tas nav labākais brīdis, kad skraidīt apkārt ar fotoaparātu.

Vislielākais piedzīvotais šoks un emocionālais satricinājums, ko atceros no pirmajām dzemdībām, bija brīdis, kad bērniņš piedzima.

Marta bija zilganā krāsā un neraudāja. Mana pirmā doma bija: ārprāts, viņa ir beigta! Nākamais bija milzīgs atvieglojums un laimes sajūta, jo meita iebrēcās un sapratu, ka viss ir kārtībā. Panika un pārdzīvojums bija neaprakstāmi. Visticamāk, tas, kā Marta toreiz izskatījās, bija pilnīgi normāls tikko dzimuša mazuļa izskats, taču līdz šim nekad agrāk nebiju redzējis tikko no mātes miesām nākušu bērniņu.

Kad šādai pieredzei vienreiz izej cauri, nākamreiz jau viss ir krietni vienkāršāk. Tad esi mierīgāks, gudrāks un dzemdību procesā vari atrast sev arvien labāku pielietojumu. Tad tu jau pārzini arī dažādas fizioloģiskas lietas, kas pirmajā reizē izraisa satraukumu. Piemēram, zini, ka izstumšanas posmā vispirms parādās bērna galviņa, tad uz brīdi atkal pazūd un tad parādās atkal.

Visas nākamās dzemdības jau bija daudz mierīgākas, ar mazāku baiļu un uztraukuma devu.

Pēdējie trīs mani bērniņi ir dzimuši otrajā laulībā, un visi trīs – ūdens dzemdībās. Ne tikai runājot ar sievu, bet arī no malas vērojot, man tas šķiet ļoti dabisks, viegls veids, kā dzemdēt, jo sieviete var vairāk atslābināties. Sākumā šķita, ka bērniņš taču ūdenī var noslīkt, bet, protams, tā nav, jo viņš tajā ieslīd taisnā ceļā no augļūdeņiem.

Vai visiem to vajag?

Nedomāju, ka visiem vīriešiem obligāti būtu jāpiedalās dzemdībās. Svarīgi izvērtēt savas attiecības un gatavību, lai neiznāk, ka visiem ir grūtāk, tāpēc ka vīrietis ir atnācis sievai līdzi. Ir vīrieši, kas šādās stresa situācijās uzvedas neadekvāti vai jūtas bezpalīdzīgi un nevar atrast sev vietu. Saprotu sievietes, kas saka: labāk jutīšos, ja būšu viena. Varbūt viņa jūt: es dzemdēšu bērnu, bet man te būs ar vēl vienu lielu bērnu jānodarbojas, jo viņš nezinās, kur likties un ko darīt. Tad labāk lai paliek mājās! Sava taisnība tur ir.

Ja vīrietis nevar saņemties un iet uz dzemdībām ar pareizo motivāciju, varbūt nemaz nevajag.

No otras puses, vīrietis var apaugt ar savām domām un stereotipiem par to, kas ir dzemdības, un izlemt: nē, es tur neko nevarēšu izdarīt. Tāpēc, ja viņš šaubās, manuprāt, ir svarīgi atļaut sievietei pieņemt galīgo lēmumu. Jo viņa zina savu vīrieti, pazīst sevi, jūt situāciju un var izlemt, vai viņai vajag to vīra ēnu dzemdībās vai ne. Ja sieviete saka, ka nevēlas, lai vīrietis nāk līdzi, nevajadzētu apvainoties un uztvert to personīgi, jo, manuprāt, viņa zina un jūt labāk.

Gatavs visam

Vīrietim jābūt gatavam uz to, ka dzemdībās viņš, grozies, kā gribi, būs otršķirīgs. Galvenā ir sieviete, un viņam jāspēj pielāgoties viņas noskaņojumam un vēlmēm. Varētu teikt, ka tas ir viņa galvenais uzdevums. Jārēķinās, ka viss var notikt citādi, nekā mācīts kursos un kā vīrietis ir iztēlojies. Viņš ir rūpīgi gatavojies dzemdībām, apguvis dažādus veidus, kā varēs sievai palīdzēt, taču var gadīties, ka viņai neko no tā nevajag. Turklāt pirms tam neviens to nevar paredzēt, katra situācija ir citāda. Vienreiz viņai gribas, lai viņai pieskaras, pēc desmit minūtēm vairs negribas. Vīrietis var piedzīvot arī sievietes dusmas un pat naidīgu attieksmi: ko tu te maisies pa kājām, man jau tā ir grūti! Ejot uz dzemdībām, ir jāsaņemas daudz iejūtības un jāmēģina atrast savu vietu jebkurā situācijā. Citreiz vienkārši jāmāk sēdēt telpas stūrī un klusēt, jo tieši šādu atbalstu sievai tobrīd vajag visvairāk. Sievietei gan nevajadzētu gaidīt, ka vīrietis uzminēs, ko viņa grib. Vajag teikt viņam priekšā, kā viņa jūtas, kādu atbalstu grib saņemt.

Neuzskatu, ka vīrietis dzemdībās var uzņemties pilnīgu iniciatīvu un mācīt sievietei, kā viņai jādzemdē. Tā var iebraukt auzās.

Spilgta pieredze no šīs sērijas bija tad, kad dzima mana otrā meita. Bija 2002. gads, un pēc pirmajām dzemdībām Dzemdību namā izlēmām, ka otrreiz labāk gribētu dzemdēt kādā klusākā, intīmākā vietā. Lēmām par labu Ģimenes centram. Sieva bija izdomājusi, ka grib dzemdēt ūdenī, bet Ģimenes centrā tolaik nebija dzemdību vannas. Vaicāju viņiem: «Ja atvedīšu savu vannu, vai varēsim dzemdēt ūdenī?» Man teica – jā, kāpēc ne? Sacīts, darīts. Nomērīju vannasistabu, pasūtīju speciālu vannu, atvedu uz Ģimenes centru, uzstādīju. Pienāca dzemdību diena, un, par nelaimi, sākās problēmas ar karsto ūdeni. Nācās to nest ar spaiņiem no pirmā stāva uz otro, lai pielietu pilnu vannu. Arī to izdarīju. Un tad pienāca brīdis, kad sievai bija jākāpj vannā. Viņa iemērca ūdenī burtiski tikai kājas īkšķi un paziņoja: «Nē, es negribu ūdens dzemdības!» Liekas traki, ne? Es taču visu izdarīju, ko viņa grib! Tomēr uztvēru to bez aizvainojuma – biju izdarījis visu, ko varēju, un ļāvu viņai sajust, ka viņa var darīt, kā grib. Redzot to grūtumu, ko viņa piedzīvo, un saprotot, ka dzemdēt nav gluži kā aiziet pie friziera, sapratu – galvenais, lai viņai un bērniņam ir labi. Štrunts par visām vannām!

Trauma uz mūžu?

Vai dzemdības ir kaut kas fizioloģiski šausmīgs? Manuprāt, ne. Man šķiet, ka tas ir ļoti dabisks un civilizēts process. Citi vīrieši baidās, ka dzemdībās jāpiedzīvo nez cik daudz asiņu, ūdeņu, iekšējo orgānu un vēl sazin ko, it kā tas būtu kāds gaļas cehs. Nav tur nekā tik briesmīga, lai vīrietis justos šķērmi. Nu, ja vien viņš nav no tiem, kas pat zivi nevar iztīrīt.

Kad vēl nebiju redzējis placentu, biju iztēlojies, ka tā ir milzīgs gaļas klucis, uz ko nu gan nebūs patīkami skatīties.

Patiesībā tas ir mazs pikucītis, kur piestiprinājusies nabas saite. Arī tā ir, ja tā var teikt, ļoti korekta. Katrā gadījumā man dzemdības nekad nav šķitušas kaut kas atbaidošs vai šausminošs. Tobrīd par šādām fizioloģiskām lietām nemaz nedomā, bet koncentrējies uz to, lai viss beidzas labi. Un, kad bērniņš piedzimst, tu gribi skatīties uz viņu, nevis pētīt, cik tur asiņu vai šķidrumu. Beigās tu vienkārši esi priecīgs un laimīgs, ka viss ir izdevies, ka sievietei ir labi un tavam bērnam ir labi.

Citiem vīriešiem iesaku – manuprāt, ļoti svarīgi ir izglītoties. Vienalga, plāno piedalīties dzemdībās vai ne. Arī tad, ja tās būs trešās vai piektās dzemdības. Iet uz kursiem, lasīt un darīt to kopā ar sievu. Šāda izglītošanās ļauj nezaudēt kopības izjūtu un noskaņoties tam, ka jums būs bērns.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+