Tēva pieredze par Bārbeles Zēnu skolu: Puišiem te iemāca disciplīnu un darbu.

Tēva sleja
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
7. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Bērnībā un pusaudža gados pārdzīvojis sarežģītas attiecības ar tēvu, sarežģījumus laulībā un bērnu piedzimšanas krīzi, ATIS BALTRUKS daudz ko ir iemācījies un var droši apgalvot, ka tagad viņā ir daudz lielāka mīlestība. Kopā ar sievu ILZI viņš audzina trīs dēlus: Miķeli (9), Jēkabu (8) un Paulu (5), kuri apmeklē Bārbeles Zēnu skolu.

Skola, kurā māca dzīvot

Bārbeles Zēnu skolā iet visi trīs dēli, arī jaunākais, jo tur ir arī bērnudārzs. Par šo skolu izšķīrāmies pēkšņi. Beidzot bijām pārvākušies no dzīvokļa uz savu māju Ikšķilē, domājām, ka beidzot viss būs uz vietas – skola, pulciņi. Miķelis pirmo gadu mācījās skolā Ikšķilē, un viņam tur gāja labi. Taču Ilze ik pa laikam domāja, ka varbūt vajadzētu mājmācību, varbūt ko citu. Pagājušajā vasarā viņa atrada informāciju par Bārbeles Zēnu skolu un sazvanīja skolas direktori, kura mudināja, lai tik vedam savus puikas šurp. Kad aizbraucu tur pirmo reizi, vēl ritēja remonts, bet viss bija tik skaisti – ēkas, plašumi, daba. Ar mani bieži tā nenotiek, bet šeit uzreiz sirds sakustējās un es ļoti iedegos par šo vietu. Man vairs nebija svarīgi, cik tālu jābrauc, kas un kā notiks, sapratu, ka tā ir īstā vieta mūsu dēliem.

Skolā visi dzīvo kā lielā ģimenē – kopā ēd brokastis, notiek rīta un vakara lūgšana.

Kapelāns Andrejs Mediņš pats pasniedz kristīgo mācību. Bērniem ir dežūras – kāds zvana zvanu, divi mazgā traukus ar trauku mazgājamo mašīnu. Viņiem, kā jau skolā, ir stundas, bet, piemēram, dabas zinības bērni apgūst dabā – iet un skatās, nokauj vistu, izķidā zivi, un skolotājs izstāsta, ka tai vēderā. Zēniem īpaši labi ir tas, ka viņi pamācās un var izskriet ārā izkustēties. Skolā ir dažādi pulciņi, arī vieglās aviācijas pulciņš – ir pat divi simulatori, kur zēni reāli trenējas lidot. Puikām tur ļoti patīk. Vidējais dēls Jēkabs uz Ziemassvētkiem man bija uzrakstījis: «Paldies, tēt, ka varam mācīties šajā skolā!» Jau pēc pirmā pusgada var redzēt, kā zēni mainījušies. Dēli kļuvuši mierīgāki, draudzīgāki, organizētāki, palīdzošāki.

Manuprāt, vērtīgākais skolā ir tas, ka puišiem iemāca disciplīnu un darbu. Ja divi puikas vēlas sakauties, viņi zina – ja to izdarīs, katrs mazgās pa skolas stāvam.

Tad viņi padomā, vai ir vērts to darīt. Bārbeles skolā puiši aug skaidrāki, viņiem nav tik daudz kārdinājumu, kādi būtu pilsētā. Protams, viņi dzīvē izdarīs savas izvēles, bet pamats un vērtības būs ieliktas.

Tēvs – stiprais balsts

Tas, ka varu kopā ar dēliem braukt uz Bārbeles skolu, man pašam daudz dod. Esmu paklausīgs un, ko man liek, to daru, bet parasti jau vīriešu spēku izmanto praktiskās lietās. Sākumā piedalījos arī mācību stundās, bet tagad retāk. Reiz sēdēju blakus Jēkabam matemātikas stundā, un man bija sajūta, it kā pats sēdētu skolas solā. Tā diena man bija kā dziedināšana, tik dažādas emocijas – bailes, nedrošība un citas sāpīgas atmiņas izgāja cauri.

Joprojām man sāp, ja kāds kaut ko pasaka asākā tonī. Saprotu, ka tas nāk no bērnības: mani bāra, jo slikti mācījos, un tagad arī saprotu, kāpēc slikti mācījos.

Tāpēc, ka man bija sliktas attiecības ar tēvu. Viņš ilgu laiku bija alkoholiķis. Bailes no tēva bremzēja manu attīstību. Tagad mēs esam izlīguši. Tēvs pakāpeniski mainījās, kļuva ticīgs un nu ir pilnīgi cits cilvēks. Viņš kalpo Dievam, iet pie cietumniekiem, strādā zupas virtuvēs, ziemā peldas. Viņš arī brauc mums līdzi uz Bārbeli un strādā virtuvē. Tagad tēvs ir mans stiprais garīgais atbalsts. Ja man kaut kas nesanāk vai no kaut kā baidos, viņš mani vienmēr atbalsta. Lai gan man ir 40 gadu, es skatos, kā dara un rīkojas mans tēvs, un no viņa iedvesmojos. Ja tic, ka bērns formējas līdz piecu gadu vecumam, tad savu bērnu dzīves jau esmu pabojājis, jo pirmajos trijos gados viņiem daudz ko neiedevu. Bet nekad nav par vēlu to labot, varbūt vienīgi grūtāk. Arī manam tēvam tam vajadzēja 40 gadu.

Esmu sācis vairāk mīlēt

Pats savu dzīvi esmu uzticējis Dievam – mums tas ar sievu ir kopīgs. Taču arī mums bijušas dažādas attiecību grūtības, kas sākās, kad piedzima bērni. Tad nāk ārā katra ievainojumi, ko bērnībā esam saņēmuši no saviem vecākiem, citiem cilvēkiem. Esam ievainoti un tā arī audzinām savus bērnus – kā mākam. Kādreiz es arī biju tāds: uz puikām sabļāvu, sapurināju, bet parasti gan atvainojos. Tobrīd pat fiziski jutu, ka iekšā ir tādas dusmas, ka nav mīlestības un tu kļūsti kā zvērs, kas gatavs visu sašķaidīt. Tikai pamazām no tā atbrīvojos, lai gan saprotu, ka par tēvu tikai augu.

Tagad esmu kļuvis mazdrusciņ labāks tēvs, nekā biju sākumā. Taču taisnība, ar trim puikām nav vienkārši.

Man personīgi grūtāk bija ar vecāko dēlu, pret viņu bija izveidojies pat naids, un tagad zinu – tas bija saistībā ar sievu, jo viņa mani dēla priekšā bija pazeminājusi. Labi, ka to sapratu un spēju tikt galā. Izlīgu ar dēlu, lūdzu piedošanu, un tagad man ar Miķeli ir labas attiecības. Kādreiz viņam visu laiku priekšgalā bija mamma, bet tagad viņam vajag arī tēti. Mazais puika gan kopš dzimšanas pie manis vien raujas. Puikas aug, un domāju, ka ar viņiem viss būs labi. Arī ar sievu esam daudz mācījušies, tagad esam vienoti un daudz mierīgāki. Pats maigāk reaģēju uz lietām, kas kādreiz kaitināja. Manī ir lielāka mīlestība – esmu sācis vairāk mīlēt sievu un to viņai arī esmu teicis.

Arī dēlus mīlu vairāk – puikas dara mani stipru. Arī bez sievas es nebūtu nekas. Tikai ar viņu topu par vīrieti.

Būt kopā vairāk

Diemžēl daudziem vecākiem nav laika, viņi savus bērnus īsti neredz un nepazīst – viņiem nav tuvu attiecību. Daļa vīriešu teiks, ka strādā, lai bērniem viss būtu. Bet viņiem to nemaz nevajag, viņiem vajag laiku kopā ar vecākiem. Tāpat uzskatu, ka vīrietim ir jābūt ģimenes galvai. Bieži vien vīriešiem trūkst uzņēmības, un tad visu dara sieviete. Es arī to esmu mācījies, bet nesanāk tik viegli, jo trūkst piemēra. Tāpēc vīriem jānāk kopā, jāveido vīru kopienas, kurās cits citu stiprina. Jāizvērtē, vai tiešām man vajag visu to, kādēļ tik daudz strādāju. Bet varbūt tā daru tikai tāpēc, ka citiem tā ir? Darbs bieži vien ir tikai atruna.

Reizēm vīrieši tā notrulinās, ka iet pa dzīvi kā iejūgti zirgi un nekad neapstājas. Reizēm jānonāk līdz bezpalīdzībai, pazemojumam, un tikai tad cilvēks sāk pārdomāt dzīvi un meklēt ko citu.

Tāpēc jābūt uzmanīgiem un pašiem jājūt robeža. Kad skrienam, mēs sevi pazaudējam. Sievietes mazāk, bet vīrieši ir kā sportisti – tikai skrien un pat nezina, kas viņos iekšā notiek. Un, ja ierauga, ātri to norij un izmet. Jāatzīst, ka arī pats ar dēliem varētu pavadīt vairāk laika. Lai gan kādreiz viņiem vakaros palasu grāmatu, man tuvākas ir fiziskās nodarbes – kopā paslēpot, celt sniega cietokšņus. Bet būt kopā vienmēr var vairāk, jo no tā labums ir gan man, gan viņiem. Pareizi būtu atrast individuālu laiku katram, bet to vēl īsti neesmu iemācījies. Man vēl daudz jāmācās, un es esmu tam gatavs, jo par vecākiem nepiedzimst, par viņiem izaug.

Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada janvārī.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+