Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visi ceļi neved uz Romu
Runājot par pārcelšanos uz dzīvi citā valstī, neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Studiju gados gan esmu dzīvojusi Lielbritānijā, gan vairākas vasaras pavadījusi Islandes nekurienē, bet pārcelties uz trim gadiem, turklāt ar bērnu, visu iedzīvi un diviem kaķiem azotē – tas man bija kas jauns. Tā kā vīrs ir diplomāts, regulāra pārcelšanās no vienas valsts uz citu ir neatņemama viņa un nu arī mūsu dzīves daļa. (Uzreiz gan jāpiebilst – lai gan dzīvojam ārzemēs, neskaitāmies kā attiecīgās valsts pastāvīgie iedzīvotāji.) Berlīnē, kur vīrs strādā Latvijas vēstniecībā Vācijā, mums paredzēts uzturēties pāris turpmākos gadus, līdz būs jādodas vai nu atpakaļ uz Latviju, vai kur citur tālāk.
Par Berlīni kā pirmo vietu, kur pārcelties visiem kopā, ļoti priecājos, jo, lai arī neizjūtu sevi kā lielpilsētu cilvēku, iepriekš esot Berlīnē kā tūristei, metropole tomēr šķita patīkama ar zaļumu un vienkāršību. Tā nu pašā vasaras tveicē, apkrāvušies ar piemājas veikaliņa dāsni atvēlētajām kastēm, mēģinājām tikt skaidrībā, kā mūsu saimniecību padarīt transportējamu uz Vāciju.
Tomēr atradām dzīvokli!
Starp miljons lietām, kas bija jāpaveic, vēl esot Latvijā, viens no lielākajiem izaicinājumiem bija jaunās dzīvesvietas atrašana. Berlīnes daudzveidība, liberālā attieksme un plašo iespēju klāsts turp vilina daudzus. Diemžēl nekustamā īpašuma tirgus šai tendencei netiek līdzi, tādēļ dzīvokļa atrašana ir īsts izaicinājums. Nereti uz vienu dzīvokli piesakās līdz pat 600 kandidātu, padarot šo procesu par līdzvērtīgu skaistuma konkursam, kur jāspēj nošarmēt izīrētāju, īsti nezinot, kas viņam tīk. Izrādījās, ka mājdzīvnieki un bērni izīrētājam ir tikpat tīkami kā parādniekam maksātnespējas administratora zvans. Par spīti mūsu nebeidzamajiem pūliņiem, cerības atrast mājokli līdz aizbraukšanas datumam strauji izsīka. Līdz ar to sabruka mūsu idilliskā iecere par pārvākšanos kopā. Nekā. Vīrs brauca viens, bet mēs ar dēlu palikām ar kastēm un cerībām par drīzu pievienošanos.
Brīdī, kad jau bijām samierinājušies par neizbēgamu ilgāku atrašanos šķirti un atmetuši cerības, ka kaķi varēs doties mums līdzi, notika brīnums. Īsts brīnums dzīvokļa izskatā – īpašnieks ne tikai neiebilda pret diviem mājdzīvniekiem, bet arī pauda prieku, ka mājā atkal būs dzirdami bērnu smiekli.
Turklāt tas viss gājiena attālumā no vīra darba un rajonā, kas idilliskajā zaļumā un arhitektoniskajā krāšņumā tik ļoti līdzinās mūsu pašu Mežaparkam. ŅEMAM! Un tā nu es sēžu savā Berlīnes dzīvoklī un vēl aizvien nespēju noticēt, ka Berlīne var būt tik rāma un mierpilna iepretim tai rosīgajai un dzīvīgajai, kuru biju iepazinusi iepriekš.
Bērnudārzā angļu valodā
No vairākiem savstarpēji nesaistītiem avotiem bijām dzirdējuši, ka pirmās divas lietas, kuras berlīnietes dara, kad uzzina, ka ir stāvoklī, – meklē grūtniecību uzraugošo ārstu un bērnudārzu. Un tikai tad paziņo prieka vēsti topošajam tēvam. Latvijā mums paveicās dārziņu dēlam atrast bez grūtībām, savukārt izaicinājumi jaunā dzīvokļa meklējumos novērsa domas no šī izaicinājuma. Kad būs jumts virs galvas, varēs domāt par nākamo. Turklāt pagrūti meklēt dārziņu piecu miljonu pilsētā, ja nezini, kurā debespusē dzīvosi.
Tinte uz īres līguma vēl nebija nožuvusi, kad vīrs jau bija izsūtījis e-pasta vēstules visiem (pilnīgi visiem!) tuvumā esošajiem bērnudārziem ar jautājumu, kas noteikti ne vienā vien dārziņa vadītājā izraisīja mērenu smieklu lēkmi: «Vai jums ir brīva vieta mūsu dēlam?» Vasaras beigās, tieši pirms mācību gada sākuma, kad jau sen visas grupiņas nokomplektētas? Daudzām e-pasta vēstulēm sekoja absolūts klusums. Pat ne īsu pieklājības atbilžu, ka vietu nav. Vēlējos turpināt savu darbu kā mākslas terapeite un psihoterapeite (apmācībā) attālināti, bet ar bērnu mājās tas bija absolūti neiespējami. Ko nu?
Kā jau tas mēdz notikt, brīdī, kad domāju par to, kā paziņot saviem privātprakses klientiem, ka nezinu, kad varēšu atsākt darbu, zvanīja vīrs: «Vilhelmam piedāvā vietu dārziņā. 10 minūšu gājienā no mājām!» ŅEMAM!
Vienīgais bērnudārzs, kas atbildēja, bija starptautiskais dārziņš, kur visa dzīve norit angliski. Tas neizbēgami nozīmē, ka bērns paralēli apgūs gan angļu valodu, lai funkcionētu dārziņa vidē, gan vācu valodu, kas sākas uzreiz aiz dārziņa teritorijas.
Par laimi, dārziņa audzinātāju meistarība un iejūtība ļauj atrast veidu, kā sazināties, iesaistīt un iedrošināt bērnus, kas Berlīnē ieradušies gandrīz no visiem kontinentiem un tikai retais runā angliski. Savukārt par vācu valodas daļu parūpēsies vide apkārt un ārpus dārziņa iepazītie bērni. Valodas nezināšana nav bijis šķērslis, lai dēls neuzsāktu arī lauka hokeja treniņus, pamazām jau tiek apgūti treniņos visbiežāk izmantotie vārdi. Bet arī bez valodu prasmēm dēls visam seko līdzi, atkārto un iesaistās, tādējādi gūstot daudz pozitīvu emociju, kas veicina iekļaušanos un mazina ilgas pēc mājām. Mums nav ne mazāko šaubu, ka pēc pāris gadiem, kad būs jādodas tālāk, Vilhelms dosies prom ar divām jaunām valodām un pozitīvu kultūru mijiedarbības pieredzi.
Papīri, papīri, papīri
Nav noslēpums, ka Vācijā papīrs ir ļoti cienījama lieta. Kamēr kaut kas nav uz papīra, tikpat labi tas nav nemaz. Norēķiniem plaši izmanto skaidru naudu, rēķini par ārsta vizīti tiek sūtīti pa pastu, bet faksa aparāts, kas turklāt ikdienā tiek aktīvi izmantots, uzņēmumos un publiskās pārvaldes iestādēs ir tikpat normāla parādība kā dators un viedtālrunis. Mums, pieradušiem pie digitalizācijas priekšrocībām un izcili ātra interneta, vāciešu rosīšanās ap papīriem mazliet atgādina pagājušos laikus. Patīk mums tas vai ne, realitāte ir jāpieņem un papīriem ir jābūt kārtībā.
Tas, protams, attiecas, arī uz bērna uzņemšanu dārziņā. Pat ja bērnam ir iespējams nodrošināt vietu dārziņā, vispirms ir jāsaņem pašvaldības izsniegts vaučers. Tā galvenā funkcija ir noteikt, cik daudz stundu par uzturēšanos dārziņā sedz pašvaldība. Visiem Berlīnē reģistrētajiem bērniem ir tiesības uz pašvaldības apmaksātu uzturēšanos dārziņā 5–7 stundas dienā (un ne minūti ilgāk!). Ģimenēs, kur abi vecāki strādā pilnas slodzes darbu, laiku var palielināt, bet attiecīgi pieaug dokumentu skaits, kas jāiesniedz, lai apliecinātu tiesības uz to. Mēs izvēlējāmies standarta opciju, kas ir mazāk birokrātiska un mūsu šābrīža situācijai atbilstošāka. Taču nekādas atkāpes no vaučerā noteiktā ilguma netiek pieļautas, un līgumā ir teikts, ka pat par piecu minūšu kavēšanos jau pēc pirmās reizes tiks izteikts brīdinājums, bet tālāk jau tiks piemērotas līgumā atrunātās sankcijas.
Otrs, bez kā neviens bērns Vācijā netiek uzņemts dārziņā, – divas potes pret masaliņām. Līgums netiek noslēgts, kamēr vecāki nav uzrādījuši vakcinācijas apliecību. Tas saistīts masaliņu uzliesmojumu ar pirms pāris gadiem, jo arvien vairāk nevakcinētu bērnu nonāca izglītības iestādēs. Bērni, kurus vecāki atsakās vakcinēt, attiecīgi nevar apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādes, bet skolēnu vecākiem var piemērot soda naudu par bērna nevakcinēšanu.
Mūsu gadījumā Vilhelms bija saņēmis visas savam vecumam noteiktās vakcīnas atbilstoši Latvijā spēkā esošajam vakcinācijas kalendāram. Liels bija mūsu pārsteigums, ka tie starp ES dalībvalstīm mēdz būtiski atšķirties. Latvijā otrā vakcīna pret masaliņām viņam būtu jāsaņem tikai septiņu gadu vecumā, bet Vācijā abas vakcīnas devas tiek ievadītas līdz bērna pusotra gada vecumam. Tā nu pēc ierašanās vēl nebijām īsti izkravājuši pat pirmo koferi, kad jau bija jādodas pie ģimenes ārstes, kas dēlu izmeklēja un veica nepieciešamo vakcināciju. Uzreiz gan jāteic, ka tas bija labs pamudinājums neatlikt bērna ģimenes ārsta meklējumus, un nu esam tikuši pie fantastiskas pediatres. Kad papīri gatavi, vairs nekādu šķēršļu nebija, lai Vilhelms varētu mesties jaunos piedzīvojumos ar vienaudžiem no pasaules malu malām.
Rotaļu laukumu paradīze
Berlīne, par spīti pilsētas multikulturālajai un dinamiskajai videi, ir ļoti zaļa – ar neskaitāmiem parkiem un skvēriem, plašu kanālu sistēmu un apbūvi, kas itin viegli ikvienam ļauj atrast vietu, kur patverties no ikdienas kņadas un uzelpot. Bērni būs sajūsmā par neskaitāmajiem rotaļu laukumiem, kas paslēpušies gandrīz katrā zaļajā pleķītī. Turklāt jāuzteic to aktivitāšu daudzveidība, dabīgo materiālu izmantošana un galvenokārt smilšu segums, kas ne tikai ir papildu rotaļu elements (milzīgos izmēros), bet arī itin labi amortizē nebūt ne retos mazo pasaules izzinātāju klupienus vai kritienus.
Vienlaikus augstajam rotaļu laukumu apbūves īpatsvaram ir arī ēnas puse – ejot kopā ar bērnu, ir gandrīz neiespējami atrast maršrutu no punkta A līdz punktam B, kas nevestu garām kādam rotaļu laukumam ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tā ka vienmēr ir jāierēķina papildu laiks, kamēr tiks izložņāti un izmēģināti visi laukuma elementi.
Bērnu priekam netrūks darāmā arī ārpus rotaļu laukumiem. Līdztekus Berlīnes zoodārza apmeklējumam, kam esam iegādājušies gada abonementu, lai nesteidzīgi vairākos piegājienus iepazītu krāšņo dzīvnieku pasauli un atklātu vēl neizzinātas taciņas, esam atklājuši vairākus citus amizantus izklaižu veidus. Viens no spilgtākajiem noteikti bija kartupeļu festivāla apmeklējums. Tā centrālais notikums bija iespēja ikvienam doties kartupeļu laukā un salasīt sev gardos bumbuļus, ko nest mājās (pirms tam attiecīgi norēķinoties par salasīto daudzumu), kā arī vizināšanās traktora piekabē. Turklāt papildus tam bija jāsamaksā ieejas maksa, kā arī jāapbruņojas ar pacietību, lai izstāvētu visnotaļ garu rindu gan pēc kartupeļiem, gan braucienam ar traktoru. Mani kā cilvēku, kas uzaudzis laukos, kur kartupeļu talkas bija normāla dzīves daļa, šāds berlīniešu entuziasms mazliet uzjautrināja. Un tomēr, redzot, cik daudz prieka tas sagādāja, īpaši mazākajiem kartupeļu lasītājiem, domāju, ka pārmetumi par urbanizācijas negatīvajām sekām šoreiz būtu lieki.
Nobeigumā jāteic, ka atrodamies sava Berlīnes ceļa pašā sākumā. Jau šobrīd šķiet, ka tik daudz kas ir piedzīvots un pārdzīvots, bet zinām, ka priekšā vēl daudz pārsteigumu. Pārvākšanās ļauj paraudzīties uz notiekošo citām acīm, kā arī novērtēt to, kas Latvijā mums šķiet tik pašsaprotams. Ar pozitīvu skatu un atvērtu prātu nirsim iekšā nezināmajā un nerimstoši arī turpmāk sveicināsim visur klātesošos Berlīnes lāčus, kuriem pateicoties Vilhelms tagad zina, kas ir simbols.
Noderīgi par ikdienu Berlīnē!
- Lai arī ikdienā var iztikt ar angļu valodu, vācu valodas zināšanas palīdz iejusties un komunicēt ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri labprāt aprunājas gan uz ielas, gan lielveikalā, gan kāpņutelpā. Īpaši, ja pie rokas ir bērns.
- Svētdienās veikali ir slēgti, un jau sestdienu vakaros to plaukti ir pustukši.
- Lielākā daļa norēķinu joprojām notiek skaidrā naudā.
- Ērta sabiedriskā transporta sistēma, kas mūsu trīsgadniekam ļoti palīdz ar skaitļu apgūšanu interaktīvā veidā.
- Lielā cieņā ir velotransports, kur priekšā vai aizmugurē esošajos ratos pārvadā bērnus (reizēm pat līdz četriem vienos ratos) un/vai suņus. Ja gājējs vai auto iemaldās uz veloceliņa, citādi tik pieklājīgajos berlīniešos pamostas īsts dienvidnieku temperaments ar intensīvu žestikulāciju un paaugstinātiem toņiem.
