Viss sākās ar parastu klepu! Bet izrādījās, ka meitai ir vēzis!

Bērna veselība
Dace Rudzīte
Mans Mazais
Mans Mazais
14. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Sešus gadus vecā MARTA ir smaidīga un dzīvespriecīga meitenīte, kura pirms četriem gadiem uzvarēja audzēju. Tolaik reti kurš ārsts ticēja, ka Martiņa vispār izdzīvos, bet viņa pierādīja, ka viss ir iespējams!

Martas mamma atceras, ka viss sākās, kad Martai bija gads un četri mēneši. Meitenīte ļoti klepoja, ģimenes ārsts izrakstīja antibiotikas, taču tās nepalīdzēja. Marta atkal klepoja, tāpēc ārste nosūtīja pie pulmonologa uz Bērnu slimnīcu. Rentgenā atklājās, ka Martai starp sirsniņu un plaušu mugurpuses vidienē izaudzis kaut kāds bumbulis. Pēc vairākām pārbaudēm apstiprinājās ļaunākās aizdomas – Martai ir audzējs. Sākumā viņu ievietoja ķirurģijas nodaļā, kur veica operāciju. Ārsti apliecināja, ka 99% audzēja ir izoperēti, bet meitiņu ar mammu tomēr nosūtīja uz onkoloģisko

Lai gan mani brīdināja, ka mūs nosūtīs uz onkoloģisko nodaļu un ka Martai būs arī ķīmijterapija, ieejot nodaļā, biju šokā.

«Tā ir pilnīgi cita pasaule, apkārt bērniņi ar plikām galvām. Galvā šaudījās domas, vai arī manam bērnam tā būs,» atminas Martas mamma. Tā arī bija, jau pēc pirmās terapijas reizes Martiņai nogāja mati. Ķīmijterapijai bija arī citas blaknes – meitenītei bija nespēks, viņa daudz gulēja, neēda, nevēlējās dzert, taču kopumā, kā atceras Inguna, Marta ķīmiju panesa diezgan labi, viņa arī daudz kustējās un spēlējās kā jau bērni šajā vecumā.

Nedeva nekādas cerības

Taču pēc trešā ķīmijterapijas kursa sākās ļaunākais – Marta nokļuva reanimācijā. Viņai bija ielaista sēnīte, reanimācijā viņa dabūja visas slimības, ko varēja, – hepatītu, meningītu, plaušu karsoni.

Ārsti nedeva nekādas izredzes, ka Marta izdzīvos, bija tādi, kas ieteica gatavoties sliktākajam. Mazajai tolaik vēl nebija pat divi gadi…

Reanimācijā Marta ar mammu pavadīja divus mēnešus, daudzi neticēja, ka mazā kādreiz tiks ārā. «Bija nopietnas krīzes, Marta iekrita komā. Sēdēju pie gultiņas, kurā meitiņa gulēja bez dzīvības pazīmēm, un nezināju, kā viņai palīdzēt. Nodaļā bija kapelāne Aina, kura kādā krīzes brīdī teica: «Palaid Martu vaļā, redzēsi, kas notiks.» Vienā dienā arī pie sevis teicu: «Lai Dievs viņu ņem…» Otrā dienā Marta pamodās, un Aina toreiz man teica: «Redzi, Dievs viņu neņēma, tātad viņai vēl jādzīvo. Ar šo ticību un cerību dzīvoju vēl šodien…» asarām acīs atzīst Martas mamma.

Vislielāko pateicību viņa saka dakterei Žannai Kovaļovai, kas šos kritiskos divus mēnešus cīnījās par Martas dzīvību un ticēja, ka mazā tiks galā. Daudz palīdzēja arī kapelāne Aina, kura aicināja pie sevis parunāties, uzmundrināja un mierināja. Tāpat Martas mamma ir pateicīga daudziem vecākiem, ar kuriem kopā atradās Onkoloģijas nodaļā un kas sniedza neaprakstāmu atbalstu un līdzjūtību.

Padoties nedrīkst!

Atceroties slimnīcā pavadīto laiku, Martas mamma teic, ka pēc bezspēcības un bezpalīdzības sajūtas, kādu jūt vecāks, kurš nespēj savam bērnam palīdzēt, grūti panesama ir arī atšķirtība no tuviniekiem. Kopumā mamma ar meitu slimnīcā pavadīja gadu, Inguna pie Martas bija katru dienu no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā, pēc tam brauca pie mājiniekiem.

«Bija ļoti grūti, bērna klātbūtnē raudāt nedrīkst, jāturas līdz pēdējam, jo mazā nedrīkst redzēt, ka mamma padodas. Dienā cieties, cieties, bet, kad vakarā aizej gulēt, spilvenā izraudies. Māsiņas un dakteri beigās jau neļāva vairs tik ilgi sēdēt un mudināja laicīgi braukt mājās, iet pastaigās, atpūsties. Taču bērns jau jūt, ka esi viņam blakus.

Bija reizes, kad grasījos doties projām, bet nevarēju to izdarīt, jo monitorā redzēju, ka Martai sirsniņa tā sāk skriet… Pasēdēju, kamēr meita nomierinās vai aizmieg, un tad gāju projām.

Saikne mums bija ļoti cieša, pēc reanimācijas viņa mani vispār nelaida projām. Lai gan Marta bija ļoti maza, kad televīzijā rāda reanimāciju, viņa saka: es tur biju! Nezinu, kā viņa to atceras.» Onkoloģijas nodaļā Marta nosvinēja divu gadu jubileju, līdz Ziemassvētkiem kārtīgi atveseļojās, un tad viņu palaida mājās.

Ticam, ka viss būs kārtībā

Lai gan slimība Martas attīstībai bija patraucējusi, meitene ātri visu apguva – iemācījās staigāt, runāt. Pirmos mēnešus mājās mamma centās Martu no visa pasargāt – no caurvēja, no kritieniem –, bet ar laiku dzīve iegāja savā ritmā. Sākumā Martai vēl bija jādzer zāles, ik pēc trim mēnešiem jābrauc pie ārstiem uz pārbaudēm. Tagad Marta medikamentus vairs nelieto, ārstu pārbaudes ir reizi gadā. Analīzes un pārbaužu rezultāti neko sliktu vairs neuzrāda. Uzskata, ja piecu gadu laikā slimība neatkārtojas, tad lielākā ticamība, ka viss būs kārtībā.

Gadu pēc iznākšanas no slimnīcas Marta sāka iet bērnudārzā un tagad jau čakli mācās, jo rudenī jāsāk skolas gaitas. Martai patīk mašīnas, arī slimnīcā viņa prasīja lielu mašīnu, lai var braukāt pa nodaļu. Meitene spēlējas arī ar lellēm, bet viņas lielā aizraušanās ir pužļu likšana.

Martas mamma ir pārliecināta, ka cīņā ar slimību galvenā ir ticība un cerība līdz pēdējam, ka viss būs labi. «Šajā dzīvē paredzēt neko nevar, tāpēc jāpriecājas par katru dienu, kas nodzīvota,» uzskata Martas mamma.

Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2014. gada aprīlī.

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+