Kā atšķirt īstu alerģiju no neīstas?

Vecāki, kuriem pašiem ir alerģija vai kuru bērniem tā ir, labi zina, cik tas ir mokoši un nepatīkami. Taču vienlaikus mediķi atzīst: norakstīt katru pumpu uz alerģiju arī nav pareizi, jo tās izplatība ir pārspīlēta. Labā ziņa ir arī tā, ka visbiežāk ar laiku organisms pierod pie alergēna un alerģija izzūd. Konsultē Ieva Cīrule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģe ar gandrīz 30 gadu stāžu.
Alerģija
Dace Rudzīte
28. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Faktori, kas var veicināt alerģijas rašanos

Alerģija ir organisma paaugstināta jutība pret vidē sastopamām dabiskām, normālām un nekaitīgām vielām. Piemēram, dažādiem pārtikas produktiem, mājas putekļu ērcīti, mājdzīvniekiem, ziedputekšņiem, medikamentiem u. c. Lai gan alerģija var sākties jebkurā vecumā, pirmās izpausmes visbiežāk parādās bērnībā. Par to, ka mazulim varētu būt alerģija, var domāt tad, ja ģimenē ar to jau kāds slimo. Pētījumi liecina: ja alerģija ir abiem vecākiem, pastāv 80% iespēja, ka arī bērnam tā būs; ja alerģija ir vienam no vecākiem, bērnam risks ar to slimot sasniedz 40–60%. Arī tad, ja ģimenē alerģijas nav nevienam, pastāv aptuveni 15–20% iespējas, ka bērnam tā tomēr būs. Kāpēc tā, un kas to nosaka? Kā skaidro alergoloģe Ieva Cīrule, to, vai bērnam izpaudīsies alerģija, nosaka vairāku faktoru summa.

Pirmkārt, tie ir gēni – ģenētiski noteikta organisma paaugstināta jutība, kad imūnsistēma pastiprināti reaģē uz ikdienišķām lietām. Ja alerģijas mehānisms ir viens – imūnsistēmas reakcija, tad alerģijas izpausmes ir individuālas un arī ģenētiski noteiktas. Vienam bērnam būs paaugstināti jutīga āda vai gļotādas, citam – gremošanas trakts, vēl citam – elpceļi. Katram ir sava vājā vieta, kur izpaužas alerģija.

Otrkārt, lai veidotos organisma pastiprināta reakcija, bērnam jānonāk konkrētā vidē. Tāpēc daudz kas atkarīgs no tā, kur mazulis dzīvo. Mūsdienās ir pilnīgi skaidrs, ka tīra un sterila vide, kāda lielākoties ir pilsētas dzīvokļos, alerģiju nemazina, tieši otrādi – sekmē. Turpretī bērni, kas dzīvo laukos, vecāku saimniecībā, kur ik dienu ir saskarsme ar dabu un mājdzīvniekiem, ar alerģiju slimo daudz retāk.

Treškārt, alerģiju var palaist pārslodze, stress, emocionāls satricinājums. Piemēram, mazais sāk apmeklēt bērnudārzu, kur viņam viss ir jauns un nebijis, un tas viņā rada milzīgu pārdzīvojumu. Vai arī vecāku šķiršanās, kad bērns trīs dienas dzīvo ar mammu, trīs dienas ar tēti un katrā mājā viņam ir citādas prasības. Kā lai bērns neslimo, ja ģimenē nav saskaņas un valda stress? Taču arī šādā situācijā bērnam alerģija izpaudīsies tikai tad, ja viņam jau iepriekš bija vainīgā gēnu kombinācija, plus vide, plus stress. Jo tikai vairāku iemeslu summa nosaka to, ka alerģija izpaužas. Dažkārt gadās, ka aug laimīgs un priecīgs zīdainis, kurš pēkšņi noķer kādu infekciju. Pēc izslimošanas viņš ēd to pašu, ko iepriekš, taču viņam parādās koši sarkani vaigi, sākas vemšana, un izrādās, ka pārtiku, ko viņš iepriekš panesa labi, nu vairs nepanes. Vīrusa dēļ mainās zarnu sieniņu caurlaidība, un bērnam sākas alerģija.

Neaizliegt, bet alergēnus lietot ar mēru!

Kā jebkurā jomā, arī alerģiju izpētē un ieteikumos, kā ar tām labāk cīnīties, zinātne iet uz priekšu un rodas jaunas pieejas. Agrāk pastāvēja strikts ieteikums pēc iespējas izvairīties no alergēniem un no uztura noteikti izslēgt pārtikas produktus, kas izraisa alerģiju, savukārt pēdējos desmit gados uzskata, ka galvenais ir attīstīt toleranci jeb pieradināt bērnu pie tā, kas izraisa alerģiju. Arī klasiskajā imūnterapijā bērnam dod lielus alergēna atšķaidījumus, pakāpeniski palielinot devu, līdz organisms pierod un vairs nereaģē uz alergēnu.

Mūsdienās daudzos gadījumos vairs neiesaka striktas diētas un pilnībā neizslēdz saskari ar alergēnu, piemēram, kaķa spalvām, jo pierādīts, ka neliels, pakāpenisks kontakts ar alergēnu pieradina organismu un palīdz novērst alerģiju.

«Pierašana pie pārtikas produkta vai tā, kas izraisa alerģiju, dzīves laikā izveidojas visiem, tikai jautājums, caur kādiem ērkšķiem līdz tam ir jāiziet. Ar laiku visos organismos izveidojas tolerance un alerģija lielākoties pazūd, tāpēc mūsdienās daudzos gadījumos vairs neiesaka striktas diētas un pilnībā neizslēdz saskari ar alergēnu, piemēram, kaķa spalvām, jo pierādīts, ka neliels, pakāpenisks kontakts ar alergēnu pieradina organismu un palīdz novērst alerģiju. Arī mazuļa organisma pieradināšanu pie dažādiem pārtikas produktiem mūsdienās iesaka uzsākt agrāk – neatkarīgi no tā, vai mazais ēd mammas pienu vai piena maisījumu, pirmo piebarojumu vajadzētu saņemt četru mēnešu vecumā. Novērots: ja pirmo papildēdienu bērnam piedāvā astoņos deviņos mēnešos, alerģijas sākas biežāk. Protams, pēc pirmās mazās karotītes bērnam nebūs nekādas reakcijas, taču, apēdot vairāk, jau varēs redzēt, vai viņš panes piedāvāto produktu. Un, ja tā, pēc nedēļas var piedāvāt jau nākamo produktu,» stāsta Ieva Cīrule.

Ir alerģija vai nav?

Ja alerģijai līdzīgas izpausmes parādās pirmo reizi, vai vecāki var atšķirt: jā, šī ir alerģija, bet šī – tikai reakcija uz pārāk daudziem apēstiem mandarīniem? Ieva Cīrule uzskata, ka tas atkarīgs no tā, cik vērīgi ir vecāki un vai viņi pamana to, kas notiek ar bērnu un kas viņā mainās. «Pirmajā gadā vecāki cītīgāk seko līdzi tam, ko mazais ēd. Pēc gada vecuma bērns jau ēd daudz ko, turklāt pats var kaut ko paņemt, omīte vai vecākie brāļi un māsas ar kaut ko pacienāt, tāpēc nav viegli izsekot, ko kurā brīdī bērns ir apēdis. Ja rodas aizdomas, ka bērnam ir alerģija, piemēram, pret pienu, jābūt konsekventiem – vismaz divas nedēļas (vēl labāk mēnesi) nedod bērnam pienu un nekādus produktus, kas satur pienu. Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst ēst ne mērci, ne saldējumu, ne putukrējumu, ne baltmaizi, jo tie visi satur pienu. Diemžēl tas nav viegli īstenojams – jā, bērns pienu nedzer, taču izrādās, ka ēd jogurtu, saldējumu, līdz ar to tā nav nekāda diēta. Protams, daudz vieglāk tas izdarāms, ja aizdomās turamais ir burkāns vai paprika, ko var vienkārši izslēgt no ēdienkartes. Arī tad, ja bērns iet bērnudārzā, – kurš var izkontrolēt visu, ko viņš apēd? Nevar visiem bērniem likt ievērot diētu, un nevajag arī krist galējībās. Tāpēc, pirms vecāki paši uz savu galvu pieņem, ka bērnam noteikti ir alerģija, jāizrunājas ar ārstu. Vispirms ar bērna ģimenes ārstu, kurš ieteiks, kā rīkoties, vai, ja simptomi šķitīs aizdomīgi, nosūtīs pie alergologa. Taču kopējā prognoze ir šāda: jo agrākā vecumā alerģija smagāk izpaužas, jo lielāka iespēja, ka tā būs ilgāk. Jo alerģija vēlāk sākusies un jo vieglākas ir tās izpausmes, jo lielāka ticamība, ka tā pāries. Jāatzīst, ka alerģijas ir ļoti sarežģītas un tās grūti diferencēt. Diemžēl arī visi alerģijas diagnostikas testi, ko veic uz ādas vai asinīs, ir orientējoši, vienīgo reālo atbildi var iegūt tikai no provokācijas testiem, ar kuriem pārbauda alerģiju pret pārtikas produktiem un medikamentiem.»

Un, kas ir neīstā alerģija?

Ja bērns iepriekš ēdis dažādus produktus, tai skaitā pienu un olas, kartupeļus un pa kādam saldumiņam, taču pēkšņi viņam parādās izsitumi, iespējams, to cēlonis ir pārtikas piedevas, krāsvielas un konservanti sulās, sieriņos, jogurtos, cepumos, konfektēs, ko iepriekš bērns nebija ēdis. Taču tā nav alerģija, bet gan reakcija uz apēsto. To var redzēt arī pēc pumpu izskata – ja ir tā sauktās saldumu pumpas, tie ir niezoši pūslīši, kurus nokasot veidojas sausas krevelītes. Un bērns nemitīgi ir pumpains, jo visu laiku uzēd kādu našķīti. Turklāt pumpas ir tieši saistītas ar apēsto daudzumu – viena konfekte nerada nekādas sekas, bet vienā dienā apēsta konfekte, sieriņš un jogurts ar krāsvielām jau rada pumpu lavīnu.

Ir produkti, kas satur histamīnu – aktīvu vielu, kas rada niezi. Visi labi zina: ja nātrēs, kas satur ļoti daudz histamīna, ieliek roku, šajā vietā uzmetas niezošas pumpas – no tā arī radies nosaukums nātrene.

Tā var rasties gan tad, ja bērnam ir alerģija, gan tad, ja viņš apēd daudz histamīnu saturošu produktu, piemēram, zemenes, meža zemenes, meža avenes, tomātus, šokolādi. Lai gan bieži par ļoti alerģiskiem uzskata citrusaugļus, tie satur mazāk histamīna, taču tajos ir citas aktīvas vielas, un arī no tiem var būt parastie izsitumi. Un, jo vairāk apēd, jo izteiktāka reakcija pret apēsto, taču tā nav alerģija! Tāpat no alerģijas jānošķir nepanesības, piemēram, piena cukura (laktozes) nepanesība, kad mazuļa organismā trūkst laktozes šķelšanai nepieciešamā fermenta. Līdzīgi var būt ar fruktozi – bērns kārtīgi saēdas vīnogas un vēders burbuļo, tātad organismā nav fermenta, kas to var pārstrādāt un sašķelt augļu cukuru.

Pret ko organisms dumpojas biežāk jeb kādas ir izplatītākās alerģijas?

  • 0–3 gadi – visbiežākā ir pārtikas alerģija, tā skar 2–3% bērnu.
  • 3–7 gadi – izplatītākā ir alerģija pret mājas putekļu ērcīti, seko alerģija pret kaķa spalvām.
  • 0–7 gadi – aptuveni 5% bērnu ir atopiskais dermatīts.
  • 7–12 gadi – skolas vecuma bērnu vidū izplatītākās ir alerģiskās iesnas – aptuveni 12%, astma – 6–8% bērnu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs