Hiperaktīvs vai vienkārši aktīvs bērns?

Slimību ABC
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
24. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņš jums gan ir kustīgs kā ūdenszāle, kā tāds dzīvsudrabs, tāds hiperaktīvs! Šādus komentārus dzird ne reizi vien, ja ģimenē aug aktīvs bērns. Kā saprast, vai bērns vienkārši ir ļoti aktīvs vai viņam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms? Konsultē Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Tā nav slimība, bet diagnoze

Pasaulē veikti pētījumi liecina, ka uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) Eiropā diagnosticē apmēram 5% bērnu (jeb vienam no 20 bērniem) un zēniem tas sastopams četras reizes biežāk nekā meitenēm. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs skaidro, ka UDHS nav slimība, tā ir klīniska diagnoze un nozīmē galvas smadzeņu pieres daivas attīstības traucējumus. «Termins UDHS nāk no Amerikas. Eiropas klasifikatorā, ko izmanto arī Latvijā, tos sauc par hiperkinētiskiem traucējumiem vai aktivitātes un uzmanības traucējumiem, bet būtībā tas nozīmē vienu un to pašu, un arī Latvijā visbiežāk to apzīmē kā UDHS. Tā ir samērā jauna diagnoze. Protams, arī senāk ir bijuši cilvēki ar šādu smadzeņu attīstības īpatnību, bet par problēmu UDHS kļūst 19. gadsimtā, līdz ar modernās skolu sistēmas ieviešanu un ideju par universālo izglītību. Bērni tiek apkopoti klasēs ne jau pēc smadzeņu pieres daivas brieduma, bet kalendārā vecuma. Un tie ir apstākļi, kur bērniem ar UDHS rodas grūtības. 20. gadsimta gaitā šķiet, ka UDHS ir kā epidēmija, jo šīs diagnozes biežums arvien pieaug. Bet ne jau šādu bērnu kļūst vairāk, bet vides prasības kļūst par problēmu arvien lielākai daļai bērnu,» skaidro Ņikita Bezborodovs.

Kas liecina par UDHS?

Cilvēkiem galvas smadzeņu pieres daiva nobriest līdz 25 gadu vecumam, un vīriešiem tas parasti notiek lēnāk nekā sievietēm. Šī smadzeņu daļa atbild par ļoti svarīgām funkcijām (t. s. vadības jeb izpildfunkcijām) – spēju koncentrēt un noturēt uzmanību, spēju plānot un ievērot secīgumu, spēju prognozēt nākotni (kādas būs sekas šābrīža darbībai), spēju bremzēt impulsus u. c. «Jāņem vērā, ka ar šīm funkcijām bērns nepiedzimst.

No trīsgadīga bērna nevaram gaidīt, ka viņš ilgstoši sēdēs mierā un koncentrēsies, neraudās, kad ir dusmīgs, kontrolēs savus impulsus.

Bērnam pieaugot, nobriest arī galvas smadzeņu pieres daiva. Bet galvas smadzeņu pieres daivas attīstība ir ļoti individuāla, un daļai bērnu tā notiek lēnāk – to sauc par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, kas izpaužas ar dažādām grūtībām,» skaidro psihoterapeits.

  • Bērnam ir grūti koncentrēties, noturēt uzmanību uz kādu vienu stimulu, uzmanība ir ļoti viegli novēršama, ir grūti pieslēgties kādai aktivitātei, grūti organizēt savu darbību, bērns nespēj sekot līdzi instrukcijām un tās izpilda kļūdaini. «Bieži vecākiem šķiet, ka bērnam ir problēmas ar dzirdi, jo viņš nereaģē uz vecāku teikto, vai vecāki sūdzas, ka bērnam ir slikta atmiņa, jo viņš visu laiku pazaudē savas lietas. Patiesībā problēma ir saistīta nevis ar dzirdi vai atmiņu, bet ar grūtībām koncentrēties.»
  • Hiperaktivitāte jeb nespēja saglabāt fizisku mieru situācijās, kad sabiedrība no bērna to gaida. Tas nozīmē, ka galvas smadzeņu pieres daivai ir grūti bremzēt motoros jeb kustības impulsus, piemēram, bērns pārlieku daudz runā (nevietā, skaļi, intensīvi), viņam bieži ir grūtības mierīgi spēlēties vai iesaistīties citās mierīgās brīvā laika aktivitātēs. Lielāki bērni, pusaudži un pieaugušie fiziski var nosēdēt, taču visu laiku ir nemierīgi, kustina kājas, klikšķina pildspalvu utt.
  • Impulsivitāte – bērnam ir grūti pagaidīt, viņš bieži pārtrauc citus, nespēj savaldīt emocijas, ir tendence iesaistīties samērā bīstamās aktivitātēs. «Bērniem ar UDHS ir lielāks traumatisms, viņi lēks no liela augstuma ūdenī, nedomājot, kas ir apakšā. Pieaugušā vecumā (UDHS nav tikai bērnu problēma!) tas izpaudīsies kā ātra un agresīva braukšana. Vecāki bieži arī sūdzas par dusmu lēkmēm. Protams, visi bērni reizēm dusmojas, un tas ir pilnīgi normāli, bet bērniem ar UDHS pieres daiva dusmas nebremzē, un tas izpaužas nespējā pielāgot uzvedību situācijai.»

Diagnoze vai vienkārši aktīvs bērns?

Psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzsver, ka nav skaidras robežas starp UDHS un normu, tas ir traucējumu spektrs, un visi kaut kur šajā spektrā atrodas – pēc pieres daivas brieduma pakāpes un vadības funkciju attīstības. Lai noteiktu diagnozi UDHS, bērns ir jānovēro ilgāku laiku, sadarbojoties vecākiem, pedagogiem un mediķiem.

  • Bērnam ir jābūt simptomiem no visām trim simptomu grupām (uzmanības deficīts, hiperaktivitāte, impulsivitāte).
  • Šiem simptomiem jābūt pietiekami izteiktiem, lai nozīmīgi traucētu bērnam funkcionēt, adaptēties skolas vidē.
  • Simptomiem jāparādās pirms septiņu gadu vecuma, un parasti tie ir redzami jau ļoti agrīnā vecumā. «Ja simptomi nav izteikti, iespējams, ka bērnam līdz skolai nekādu grūtību nav, jo bērnudārzā nav tik augstu prasību, ir laba audzinātāja, kas bērnam var veltīt pietiekami daudz uzmanības. Bet skolā ir cita vide un prasības. Un tad šķiet, ka bērnam parādās UDHS simptomi, bet, rūpīgi padomājot, vecāki saprot, ka simptomi ir bijuši jau agrāk, tomēr bērnudārzā nozīmīgas grūtības nav radījuši.»
  • Simptomiem jāsaglabājas vismaz sešus mēnešus, bet parasti tas ir daudz ilgāk.
  • Simptomiem jāizpaužas dažādās dzīves situācijās un vidēs. «Ja, piemēram, bērns mājās ir mierīgs, bet skolā kļūst hiperaktīvs un nespēj koncentrēties, visticamāk, tas nebūs UDHS. Ja šādas problēmas ir vienā konkrētā vidē, ir jānoskaidro, kas ar bērnu notiek skolā.»

Ģimenes ārstam kā primārās aprūpes sniedzējam vajadzētu atpazīt UDHS simptomus. Speciālistiem ir pieejama UDHS skrīninga anketa (tā atrodama arī internetā – http://vivendicentrs.lv/lv/udhs-novertesanas-skala), kuru vecāks aizpilda, atzīmējot, cik bieži izpaužas katrs konkrētais simptoms un cik tas ir traucējoši. Anketas otru pusi aizpilda skolotājs. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs gan norāda, ka skrīninga anketas nav veids, kā nosaka diagnozi, tomēr var palīdzēt aizdomāties par to, vai bērnam nav UDHS. «Iespējams, vecākiem pašiem vai pedagogiem, vai ģimenes ārstam rodas aizdomas, ka bērnam ir UDHS. Izvērtējumu var dot arī klīniskais psihologs. Ja radušās aizdomas par UDHS, vēlams doties uz konsultāciju pie bērnu psihiatra, arī bērnu neirologs var būt kompetents speciālists šajos jautājumos. Lai noteiktu diagnozi, ir vajadzīgs laiks. Dažreiz traucējumi ir tik izteikti, ka diagnoze ir skaidra jau pirmajā vizītē, bet dažreiz ir nepieciešama ilgāka novērošana un papildu izmeklējumi, bet par to nepieciešamību lems ārsts.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+