Bērns sācis stostīties? Jārīkojas uzreiz!

Bērna veselība
Dace Rudzīte
4. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Ja bērnam sāk ķerties vārdiņi, nevajadzētu gaidīt – varbūt pāries. Logopēdi teic, ka stostīšanās gandrīz nekad nepāriet tāpat vien. Tāpēc nedrīkst gaidīt, ka mazais sāks runāt raiti, citādi stostīšanās nostiprinās un kļūst par bērna runasveidu. Konsultē logopēde ANDŽELA ŠTEINBERGA.

Kāpēc zēni stostās biežāk?

Stostīšanās nav tik liels retums, kā varētu domāt. To dara 5 līdz 7% bērnu. Visbiežāk stostīšanās sākas divu līdz piecu gadu vecumā, retāk sešos un vēl retāk – septiņos gados. Vismaz četras reizes biežāk stostīšanās piemeklē zēnus, un tas izskaidrojams ar puišu nervu sistēmas nobriešanas īpatnībām. Proti, zēni ģenētiski nobriest lēnāk, tāpēc viņu nervu sistēma vieglāk un ilgāk padodas dažādiem kaitīgiem faktoriem. Katram stostīšanās sākas atšķirīgi.

Dažkārt bērnam aizkavējas runa, bet, kad viņš sāk runāt, uzreiz stostās. Reizēm mazulis sāk runāt jau pat pirms gada vecuma un runā raiti, bet pusotra, divos gados pēkšņi sāk stostīties.

Vienam tas sākas pakāpeniski, kad mazajam ik pa laikam aizķeras kāds vārdiņš; otrs kādu rītu pamostas un stostās, vai arī no rīta, ejot uz bērnudārzu, viss ir kārtībā, bet, atnākot pakaļ vakarā, vecāki konstatē, ka mazais stostās. Var būt, ka brīvdienās bērns nestostās, bet sāk to darīt pirmdienās vai jau svētdienas vakarā, bet var būt arī otrādi – visu nedēļu valoda raisās raiti, bet brīvdienās vairs ne, jo izrādās, ka mājās katras brīvdienas ir lielas viesības. Samazinot vismaz ballītes viesu skaitu, nereti mazinās arī stostīšanās. Reizēm bērns sarunājas ar savu kaķi vai suni, vai ar mazākiem bērniem un nestostās, bet, tiklīdz tuvumā uzrodas pieaugušais, sāk stostīties. Viens sāk teikt: ssss, eeee, aaaa, cits nevar izteikt zilbi: sa-sa, sa, dažreiz stostīšanās notiek vārda vidū – bērns vārdu sāk, bet tad tas aizķeras. Līdz ar to, kā uzsver logopēde Andžela Šteinberga, stostīšanās ir viens no sarežģītākajiem komunikācijas un runas ritma traucējumiem, kuram nav viena konkrēta iemesla un kura mazināšanā ir būtiska katra nianse.

Stress un citi iemesli

Bieži stostīšanās sākas bez redzamiem provocējošiem faktoriem, turklāt arī veselīgās ģimenēs, kurās nenotiek dziļi emocionāli satricinājumi, līdz ar to stostīšanās var skart jebkuru.

Tās iemesli var būt gan fizioloģiski, gan psiholoģiski, gan vides provocēti, taču parasti stostīšanos izraisa nevis viens konkrēts faktors, bet vairāki kopā.

Zinātniskajā literatūrā min ap 300 dažādu iemeslu, kāpēc bērns var sākt stostīties, tāpēc nereti vecāku izmisīgā vēlme atrast stostīšanās iemeslu jeb vainīgo neko daudz nedod un problēmu risināt nepalīdz.

Tā kā fizioloģiskie iemesli, piemēram, organiski bojājumi smadzenēs, sastopami diezgan reti, vecākiem svarīgi zināt vismaz dažas pamatlietas, kas var provocēt stostīšanos. Lielākoties gan provokācijas nostrādā tikai tad, ja bērnam ir nosliece uz stostīšanos, ja viņš ir emocionāli trauslāks. Kopumā visi izplatītākie stostīšanās iemesli norāda uz psiholoģiskām, emocionālām un stresa izraisītām situācijām, kuru var pastiprināt arī ģenētiskā nosliece, kas līdz galam tomēr nav pierādīta.

Biežākie stostīšanās palaidēji

  • Par stostīšanās iemeslu bieži uzskata kādu stresa pilnu notikumu bērna dzīvē. Piemēram, mazo pēkšņi izbiedē suns, un viņš sāk stostīties. Kā uzskata logopēde, dzīvnieks patiesībā varētu būt pēdējais piliens kopējā situācijā, kad bērnam jau bijusi nosliece uz stostīšanos, jo ne visi bērni, kurus nobiedē suns, sāk stostīties.
  • Nereti stostīšanos mēdz izprovocēt vecāki, izvirzot pārāk augstas vai pārāk zemas, bērna vecumam un spējām neatbilstošas prasības. Piemēram, divgadniekam māca burtus vai triju gadu vecumā liek lasīt, kad bērns tam nav gatavs. Vai, tieši pretēji, vecāki četros gados atvasi vēl ēdina ar karoti, kaut viņš jau spēj ēst pats, vai piecgadīgs bērns vēl guļ vienā gultā ar mammu un tēti. Tas viss kopumā rada bērnā iekšēju emocionālu diskomfortu, ko sākotnēji ārēji nemaz nevar pamanīt. Skādi nodara arī daudzveidīgas prasības, kad mamma no bērna gaida vienu, tētis – ko citu, bet vecvecāki – vēl citu. Reizēm bērns nespēj izteikt R burtu, un vecāki viņam nemitīgi skandina: «Saki R!» – bet divos gados lielākā daļa bērnu to nevar izdarīt, un šis vecāku aizrādījums kā piliens nosēžas bērna apziņā.
  • Liela nozīme ir vides faktoriem, piemēram, ja bērns nemitīgi maina dzīvesvietu – nedēļu mitinās pie mammas, nedēļu pie tēta. Daļai bērnu šī situācija ir pieņemama, daļai – ne. Vēl izplatīta situācija: trīs četrus gadus vecu bērnu vienu pašu aizsūta vasaru pavadīt laukos pie vecvecākiem, kurus viņš varbūt nav redzējis pusgadu, un atstāj tur uz diviem trim mēnešiem. Varbūt omīte arī ir jauka un laba, bet kādu rītu izgāja ravēt dārzu, un, kad bērns pamodās, viņš istabā bija viens pats un nobijās. Tas arī ir ļoti provocējošs stostīšanās faktors.
  • Dažkārt trijos četros gados ir vecumposma stostīšanās – šajā vecumā bērnam pieaug vārdu krājums, domu, ko gribas pateikt, ir vairāk nekā vārdu krājumā, līdz ar to runa netiek līdzi domām.
  • Ja bērns jau sācis stostīties, vecāki atkal nereti izdara lāča pakalpojumu, aizrādot: «Ko tu stosties, ievelc gaisu un saki pareizi!» Vecāki pieprasa no bērna perfektu runu, taču viņš to fiziski nevar izdarīt, bet aizrādījums stostīšanos tikai pastiprina.
  • Reizēm bērns ilgāku laiku nestostās un tad kādu pastiprinošu apstākļu ietekmē atkal atsāk. Kādam pastiprinošs faktors ir gaidāmā uzstāšanās bērnudārza koncertā, citam – augstas prasības ģimenē, bet trešais varbūt pats sevi uzkurina, baiļojoties, ka viņam kaut kas nesanāks.

Ko darīt?

Stostīšanās nekad pati no sevis nepāriet, tāpēc nedrīkst gaidīt, ka mazais sāks runāt raiti, citādi stostīšanās nostiprinās un kļūst par bērna runasveidu. Tiklīdz vecāki pamana, ka bērns stostās, ir jārīkojas!

Vispirms ieteicams aiziet pie ģimenes ārsta un lūgt nosūtījumu pie neirologa, lai viņš izvērtē bērna fizisko attīstību, bet pēc tam sameklēt logopēdu, kas strādā ar stostīšanos.

Medikamentu pret stostīšanos nav, tāpat kā nav vienas metodes, kas palīdzētu visiem, bet katra metode kādam bērnam piepalīdz.

Ir daudz dažādu metožu, to izvēlē nozīme ir arī bērna vecumam un tam, cik izteikta ir stostīšanās. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērniem viena no terapijām ir Lid komb sistēma, kurā galvenais terapeits ir pats vecāks, bet logopēds vairāk ir konsultants. Tas nozīmē, ka logopēds dod norādījumu, kā mājās reaģēt uz stostīšanos, ko un kā darīt. Viens no uzdevumiem – katru dienu pierakstīt aizķeršanās reizes konkrētā laika sprīdī, taču ne visu dienu koncentrēties uz stostīšanos. Pēc tam kopā ar logopēdu analizē, kas nedēļas laikā tika darīts, kādi faktori pastiprināja stostīšanos, kādi – pavājināja. Tad, pēc specifiskām tabulām, seko nākamie norādījumi.

Strādājot ar lielāku bērnu, logopēds galvenokārt izmanto elpošanas, tempa vingrinājumus, logoritmiku – metodiku, kas uzlabo bērna valodu un vispārējo attīstību.

Jāveic arī mājas darbiņi, piemēram, katru dienu jāskaita plaukšķinot: viens, divi, trīs… Vai vienlaikus gan plaukšķina, gan iet uz priekšu, veic ieelpu caur degunu un izelpu caur muti.

Ir bērni, kuriem palīdz homeopātiskie līdzekļi, kas stiprina visu organismu. Daļai bērnu palīdz relaksācija, daļai tā pasliktina situāciju. Ir bērni, kam izteiktāka stostīšanās parādās pēc fiziskas slodzes, bet citiem, tieši otrādi, pēc bezdarbības. Katram process norit citādi, tāpēc jau šis ir ļoti sarežģīts un niansēts traucējums. Kopumā logopēdiskais darbs notiek ar visu ģimeni, jo ir ļoti svarīgi, kā uz problēmu reaģē vecāki un kā to uztver bērns. Dažkārt viņš vispār to nav pamanījis, un tad, ja pieaugušie nepārspīlē, ar šo problēmu var tikt galā viens un divi. Cik bieži jāapmeklē logopēds, katrā situācijā būs atšķirīgi, tāpat kā rezultāts – kāds to sasniegs ātrāk, kādam paies gads vai divi, bet kādam varbūt mazāk izteiktā formā stostīšanās saglabāsies visu mūžu (aptuveni 1% pieaugušo).

Praktiski ieteikumi vecākiem

  • Uzmanīgi klausīties, ko bērns saka, nevis kā viņš to saka – tā ir viena no svarīgākajām lietām! Ja pievērš uzmanību tam, kā bērns izsaka savu sakāmo, vecāku ķermeņa valoda jau norāda, ka nav kaut kas kārtībā. Līdz ar to bērnā tikai pieaug stress un bailes, ka viņš nevarēs pateikt, un nevar arī.
  • Būt acu kontaktā – tiklīdz sākas runas aizķeršanās, bērns ar acīm meklē vecāka atbalstu un palīdzību. Ja vecākam bērna stostīšanās ir emocionāli smaga (nereti vecāki kaunā un šausmās novērš acis) un mamma vai tētis novērš skatienu, bērns nodomā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un šī pārliecība ar laiku nostiprinās.
  • Nelikt ievilkt gaisu un teikt pareizi – tas situāciju var tikai pasliktināt. Dažkārt vecāki mudina bērnu: «Pasaki bez stostīšanās!» – taču bērns to nevar! Arī atgādinājums, ko tu stosties, vai sarunās ar citiem bieži uzsvērts, ka mūsu bērns stostās, uz mazo var iedarboties graujoši, un viņam vispār ir bail runāt. Turklāt, jo vairāk viņš cenšas nestostīties, jo vairāk stostās.
  • Neveselīga ir arī otra galējība – ja bērns zina, ka rausta valodu, bet ģimenē neviens par to nerunā. Optimālajā variantā vajadzētu teikt bērnam: «Dažreiz mēdz būt, ka bērns stostās, bet mēs ar to strādāsim un tiksim galā!» Svarīgi netaisīt traģēdiju, nemeklēt vainīgos, vēl būtiskāk – nevainot bērnu un uz viņu nedusmoties! Bērns jau nestostās tīšām, viņš vienkārši nevar pateikt.
  • Būt ieinteresētam bērna teiktajā, bet nepalīdzēt viņam izrunāt vārdus un nelūgt, lai viņš atkārto teikto. Atkārtojot vārdu divreiz vai trīsreiz, var gadīties, ka bērns nestostās, bet, sakot nākamo teikumu, atkal stostās, taču sliktākais ir tas, ka mazais sāks piedomāt un ļoti censties vārdus izrunāt bez aizķeršanās. Taču, jo vairāk viņš cenšas, jo lielāks sasprindzinājums un neizdošanās risks.
  • Izvirzīt bērna vecumam un spējām atbilstošas prasības. Ja prasības ir augstas, tās vajadzētu samazināt, un otrādi – ja prasības ir daudz zemākas par bērna spējām, tās palielināt.  
  • Visa diena pie datora vai planšetes, tāpat kā televizora ilgstoša skatīšanās, arī nelabvēlīgi ietekmē bērna runu.  
  • Bērnu nedrīkst baidītja tu neizēdīsi šķīvi, atnāks monstrs; es ar tevi nedraudzēšos; ej istabā un pārdomā dzīvi! Šādas situācijas atstāj lielu ietekmi uz bērna psihi un vairo stresu, līdz ar to nepalīdz mazināt stostīšanos.
  • Var palīdzēt smilšu terapija, bet, ja ģimenē ir kāds emocionāls satricinājums, piemēram, vecāki šķiras, vecākiem būtu ieteicama psihoterapeita konsultācija. Dažkārt šķiršanās bijusi pirms pusgada, un tagad visi it kā dzīvo laimīgi, bet bērns pēkšņi sāk stostīties – tās ir šķiršanās posma sekas.
  • Svarīgi just bērnam līdzi, bet nežēlot viņu: «Ak tu nabadziņš!» Žēlošana bērnam liek justies nožēlojamam un sliktam, turklāt viņam arī zūd stimuls stostīšanos mazināt.
  • Ja bērns runā ļoti ātri, vecākiem ieteicams runāt lēnāk, sevišķi, ja arī vecāki ir ātrie runātāji. Jārunā lēnāk, īsākiem teikumiem, konkrētāk, vienā teikumā sniedzot vienu informāciju.
  • Uzdot jautājumus ar iekļautām atbildēm. Nevis vaicāt: «Ko tu šodien bērnudārzā ēdi?» – bet gan: «Vai tu šodien ēdi makaronus?» Lai atbildot bērnam ir mazāks stress un lielāka drošība.
  • Bērnam par stostīšanos ir kauns, viņš jūtas vainīgs, ka nespēj runāt kā vienaudži. Tāpēc būtiski, lai arī bērnudārza audzinātāja nevis saasina problēmu un labo bērna teikto, bet drīzāk strādā ar pārējiem grupiņas bērniem un māca, ka katrs ir atšķirīgs, taču tāpēc ne sliktāks kā pārējie.

Vai stostīšanās ietekmē mācīšanos?

Kā kuru reizi. Bērnam var būt grūtāk skaļi lasīt, jo tad apkārtējie uzmanīgi klausās un bērns uztraucas par to, kā viņam sanāks. Taču citādi lasīt klusumā un rakstīt parasti nav problēmu (ja vien bērnam nav arī disleksija). Slikti, ja bērns jau pats iekšēji sāk vērtēt, varēs vai nevarēs pateikt kādu vārdu, vai kāds aizrādīs vai neaizrādīs, un sāk pieņemt: «Es jau nevarēšu pateikt to vārdu…» – un viņš tiešām nevar. Tāpēc veselīgāk ir palīdzēt bērnam mainīt pieņēmumu, nevis ka neizdosies, bet gan: «Es pateikšu to vārdu, un viss būs labi!» – un izdodas arī.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+