Skumju mākonis virs jaunās māmiņas galvas

Ģimene
Elva Karičkina
20. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pēcdzemdību nomāktību jeb tā sauktās raudamās dienas izjūt līdz pat 85% jauno māmiņu, bet ar pēcdzemdību depresiju saskaras 10–20% dzemdējušo sieviešu. Saruna ar geštaltterapeiti Ilze Pastari par emociju vētrām, ko sieviete piedzīvo pēc bērniņa ierašanās pasaulē.

Tikko piedzimis ilgi gaidītais bēbītis, visa dzīve sagriezusies kājām gaisā, un jauno māmiņu pārņem emocionālais karuselis – no svētlaimes līdz pat neizmērojamām skumjām…

Pēcdzemdību skumjas parasti novērojamas trešajā ceturtajā dienā pēc dzemdībām, ilgst aptuveni divas nedēļas, un tās izjūt ap 80% sieviešu neatkarīgi no tā, vai piedzimis pirmais, trešais vai piektais bērniņš. Šajā laikā ir normālas pilnīgi visas emocijas, ko jūt sieviete. Vitas Kalniņas grāmatā Pirmās attiecības cilvēka dzīvē minēts brīnišķīgs piemērs, kas ilustrē šo periodu: sākumā māmiņa skumst un raud, ka zīdainis neguļ, bet pēc tam pārdzīvo, ka viņš guļ pārāk ilgi. Šādu emocionālo uzvedību nevar novelt tikai uz hormonālajām izmaiņām. Iemesli skumjām un citām spēcīgām emocijām ir individuāli, piemēram, sajūtas grūtniecības periodā, dzemdību pieredze, psihoemocionālais stāvoklis līdz brīdim, kad sieviete tapa par mammu. Reizēm partneris vai tuvinieki mēdz komentēt, lai māmiņa neņem visu tik nopietni pie sirds un nepārdzīvo, mudina, lai saņemas, jo bērniņš taču ir ienācis pasaulē sveiks un vesels, – par ko gan skumt? Taču ir svarīgi ieklausīties sievietē, pieņemt viņas emocijas un izturēties pret tām nopietni. Ja mammai tiek nodrošināts fizisks un emocionāls atbalsts, pēcdzemdību skumjas parasti atnāk un aiziet kā vilnis. Ar šo nomāktību neko īpaši darīt nevajag, vien par to runāt.

Vai pēcdzemdību skumjas var pastiprināties, ja jaunajai māmiņai kaut kas neizdodas gluži tā, kā viņa bija iztēlojusies? Piemēram, zīdīšana izrādās daudz sarežģītāka vai arī viņa tik veiksmīgi nespēj izprast zīdaiņa vajadzības?

Tuvība ar bērniņu ir process, kas, iespējams, nerodas momentāni, tiklīdz mazais piedzimst un tiek uzlikts mammai uz krūtīm. Viens no pēcdzemdību depresijas iemesliem ir šķiršanās pieredze. Jo brīdī, kad mazulis piedzimst, māmiņa piedzīvo šķiršanos no bērna, kas atradās viņā. Ir grūti apzināties, ka nekad vairs nebūsim divi vienā un tik saplūduši kā iepriekš. Bērniņam esot puncī, jutām katru kustību, nu pēkšņi viņš ir ārpasaulē un vairs nesaprotam, ko mazais grib, ko viņam vajag, kāpēc viņš raud. Tās arī ir emocijas, kas sievieti var spēcīgi ietekmēt.

Jaunās māmiņas loma pati par sevi, sevišķi, ja piedzimis pirmais bērniņš, ir kā iniciācijas brīdis, kad jāpārtop par mammu. Būtu jocīgi, ja šī transformācija notiktu bez iekšējām pārmaiņām.

Tas prasa no mums ļoti daudz, mēs kļūstam citādas, un to pavada dažādas pretrunīgas emocijas, tas ir normāli. Mēs varam justies laimīgas par mazo dzīvību, taču reizē skumt, ka daļēji ir nomirusi mūsu iepriekšējā dzīve – tādā izpratnē, kādā to pazinām. Arī vīrietis piedzīvo krīzi, jo viņam dots ļoti atbildīgais uzdevums pārņemt jaunu lomu – iemācīties kļūt par tēvu. Uz laiku vīrietis un sieviete kā pāris viens no otra attālinās, kas ir dabiski un normāli. Ja sieviete ir gana pieaugusi un arī vīrietis ir psiholoģiski nobriedis, viņi kopā spēj izturēt šo sarežģīto periodu, kamēr iemācīsies dzīvot citā, pavisam jaunā sistēmā, kurā viņi vairs nav divi vien. Tam ir nepieciešami gan iekšēji, gan ārēji resursi.

Skaidri atceros, ka pirmajās nedēļās daudz raudāju, jutos kā iesprostota četrās sienās, kur laiks ir apstājies un katra diena rūpēs par zīdainīša vajadzībām paiet identiski…

Viens no ieteikumiem: jau gaidību laikā sākt sevi iekšēji gatavot, ka dzīve ar mazu bērniņu vairs nebūs tik rosīga. Jau grūtniecības laikā apzināti palēnināt dzīvi, ieklausīties sevī, ņemt vērā ierobežojumus – tad arī pēcdzemdību periods paiet vieglāk, harmoniskāk. Ir grūtnieces, kas turpina būt visu varošas, aktīvi strādā līdz pēdējam brīdim, sporto, apmeklē pasākumus – tā, it kā grūtniecība nekādā mērā neietekmētu dzīvi. Protams, grūtniecība nav slimība, taču tās ir gan ķermeniskas, gan emocionālas izmaiņas, jo mūsos aug jauna dzīvība un arī pati sieviete vairs nav gluži tā, kas bijusi iepriekš. Kad ierodas bēbītis un pēkšņi esam spiestas dzīvot lēnākā tempā, tas var būt diezgan liels trieciens.

Svarīgi, ka vairums pēcdzemdību depresiju sākas jau grūtniecības laikā – ja grūtniecei ir depresīvas izjūtas, jāpievērš tam uzmanība un vēlams pārrunāt to ar partneri, tuvu draudzeni, atbalstošu personu vai doties pie speciālista.

Ja sieviete nav ieklausījusies sevī, nav pievērsusi uzmanību nomāktības vai bezcerības emocijām, tās nekur nepazūd un pēc dzemdībām saasinās. Tāpat sievietei var būt spēcīgas emocijas, kas saistītas ar neizstrādātu dzemdību pieredzi, ja šī pieredze emocionāli un fiziski bijusi negatīva. Ir pavisam normāli trīs mēnešus pēc dzemdībām pārrunāt dzemdību norises gaitu un, stāstot par to, emocionāli reaģēt, piemēram, raudot, skumstot, dusmojoties. Ja tas notiek ilgāk un māmiņai šī tēma joprojām ir jūtīga un sāpīga, ieteicams meklēt speciālista palīdzību. Tas nozīmē, ka šī trauma ir jāizstrādā – drošos apstākļos jāļauj vēlreiz šo pieredzi izstāstīt un pārdzīvot.

Kādas izpausmes liecina par pēcdzemdību depresiju, nevis vienkārši pēcdzemdību nomāktību?

Depresija ir faktoru kopums, un ir vairāki signāli, kas varētu liecināt par pēcdzemdību depresiju. Pirmām kārtām, ja sieviete izjūt skumjas, nomāktību, drūmumu un raudulību ilgāk par divām trim nedēļām. Bieži depresija izpaužas kā nespēja saņemties jēgpilnām nodarbēm, kas pirms tam sievieti ir iepriecinājušas. Iespējama nevēlēšanās celties un kāpt ārā no gultas – nevis apzināti gulšņāt ar mazo zīdainīti savā miera oāzē, bet vēlēties uzraut segu pāri galvai, izolēties no ārpasaules un pateikt: lieciet visi mani mierā! Var nespēt izdarīt pat ikdienišķus pienākumus, piemēram, nomazgāt traukus. Nespēt rast prieku, ikdienu pavadot tukšumā, trulumā, blāvumā. Var pārņemt sajūta, ka sirds neko nevēlas. Sievietes šo prieka iztrūkumu ikdienā parasti pamana sevī ātrāk un biežāk nekā nomāktību. Arī rūpes par sevi nav izteiktas, iespējams, ķermenis neinteresē un tiek atstāts novārtā. Bieži sieviete jūt bezcerību un arī savu nākotni zīmē tumšās krāsās.

Vēl iespējams scenārijs, kur mamma izjūt aizkaitinājumu, dusmu un niknuma uzplūdus gan pret zīdaini, gan partneri.

Sieviete var pamanīt, ka jūtas dusmīga vairākas reizes dienā, intensīvi un reizēm pat bez īpaša iemesla. Dusmas un niknumu biežāk var piedzīvot tās, kuras pirms grūtniecības cietušas no PMS sindroma, jo kā viens no iespējamiem iemesliem tiek minētas hormonālās svārstības.

Var būt apetītes vai miega izmaiņas: gan neēšana, gan pārmērīga apetīte, nepārejoša miegainība vai arī nespēja iemigt un atslābt pat tad, ja partneris nodrošina bērniņa pieskatīšanu. Iespējams, signāls ir arī izmaiņas aktivitātēs – tā ir palēnināta vai pastiprināta. Jāsalīdzina jaunās māmiņas uzvedība ar to, kāda viņai bija raksturīga pirms grūtniecības. Ja tuvinieki novēro, ka sieviete pirms tam bijusi darbīga, enerģiska, bet pēkšņi kļūst ļoti lēnīga, tam jāpievērš uzmanība. Arī otrādi – sieviete pēkšņi ir trauksmaina un drudžaina, bet pirms tam bijusi mierīga un nosvērta. Depresijas iespaidā bieži ir arī dulla galva, grūtības koncentrēties un pieņemt vienkāršus lēmumus, piemēram, ko šovakar varētu pagatavot vakariņās vai kur pavadīsim brīvdienas. Klātesošas izteiktai nomāktībai ir arī bailes – par visu ko. Populārākie nemiera iemesli: vai ar bērniņu viss ir labi, pārmēru liels uztraukums par savu veselību vai par partneri.

Pēcdzemdību depresiju pavada arī izteikta vientulības izjūta – nevis fiziska, bet emocionāla vienatne, apkārt it kā ir cilvēki, taču neviens mani nesaprot. Tuviniekiem var šķist, ka ap māmiņu pastāv tāda kā neredzama siena, kam nav iespējams tikt cauri, pat ja mēģina atbalstīt un runāt par notiekošo. Visbeidzot ir smacējoša vainas apziņa un tādas nevērtīgas domas kā es neko nevaru, esmu slikta māte, man nekas nesanāk. Der atcerēties, ka šīs domas un uztvere nav objektīvas realitātes atspoguļojums, bet pašas sievietes emocionālais stāvoklis konkrētajā periodā un ar šo depresīvo domāšanu ir jāstrādā. Nevar paredzēt, cik ilga būs depresija, tas atkarīgs no mammas individuālajiem resursiem un citiem faktoriem. Taču jāatceras, ka depresija ir slimība un bezcerība nav realitāte, bet gan izjūta, un, ja sieviete meklēs palīdzību, prieks viņas dzīvē atgriezīsies. Savukārt pēcdzemdību depresijas smagākā izpausme – pēcdzemdību psihoze. Tā skar mazāk par 1% sieviešu un jau ir psihisks traucējums, kad jāmeklē psihiatra un medikamentozā palīdzība.

Ja sieviete novēro šos pēcdzemdību depresijas simptomus, par ko tie stāsta?

Jebkura depresija veidojas apstākļos, kad netiek apmierināta kāda no cilvēka vajadzībām. Fiziskās vajadzības mēs labi zinām – pilnvērtīgs uzturs, miegs un fiziskās aktivitātes. Svarīgi, vai sieviete jau pirms grūtniecības ir mācējusi par sevi parūpēties, nodrošinot sev veselīgas un regulāras maltītes, izgulējusies, izkustējusies, lai fiziski justos labi. Iespējams, tas ir jāiemācās no jauna.

Ne mazāk svarīgas ir emocionālās vajadzības, piemēram, ekonomiskā drošība (vai mūsu ģimenes budžets ir pietiekams), fiziskā drošība (vai ģimenē nepastāv fiziskā vai emocionālā vardarbība), vai sieviete jūtas droši mājvietā, kurā mitinās. Tikpat būtiska ir vajadzība pēc kontroles izjūtas pār savu dzīvi – pirms bērniņa sieviete ir varējusi aptuveni paredzēt dienas gaitu, bet brīdī, kad pasaulē ierodas bērniņš, visi plāni izčab un dzīves groži nu ir zīdaiņa rokās, viņš nosaka to, kad mamma paēdīs vai padzers kafiju. Sievietei ir svarīga vajadzība izjust tuvību, sapratni, mīlestību, pieķeršanos – ja pirms grūtniecības bijuši signāli, ka attiecībās ar partneri kaut kas nav kārtībā un kāda no šīm vajadzībām nav apmierināta, bērniņa piedzimšana šo problēmu neatrisinās. Tāpat pastāv vajadzība pēc labvēlības, pozitīvas, pieņemošas attieksmes – ka apkārtējie pieņem sievieti, ka viņa saņem novērtējumu, ka ir laba tāda, kāda ir, ka viņu iedrošina un atbalsta, nevis kritizē. Sievietei jājūtas cienītai.

Viena no aktuālākajām vajadzībām pēcdzemdību periodā – attiecības ar sevi, kas vairs nenotiek pašsaprotami un ir jāieplāno.

Ja arī pirms tam sieviete bija atradusi veidu, kā to nodrošināt, pēc bērniņa piedzimšanas pie tā īpaši jāpiedomā un jāpiestrādā. Māmiņa pati var mēģināt atšķetināt, kādas ir šīs vajadzības, runāt par tām un noorganizēt apkārtējo vidi tā, lai iegūtu gan praktisku, gan emocionālu atbalstu. Tā kā pēcdzemdību depresijas pamatā ir pieaugušā cilvēka neapmierinātās vajadzības, māmiņa arī nav spējīga nodrošināt mazuļa emocionālās pamatvajadzības, un pastāv lielāks risks, ka bērns nākotnē būs pakļauts kādiem emocionāliem traucējumiem, tajā skaitā ar noslieci uz depresiju. Sanāk tāds kā apburtais loks – ja māmiņa nemeklē palīdzību, tas tālāk ietekmē arī viņas bērniņu.

Kā māmiņai izrāpties laukā no šīs depresīvās bedres? Kā reaģēt partnerim un tuviniekiem?

Sākumā pirmās sešas nedēļas pēc dzemdībām tuviniekiem vajadzētu uzņemties saimnieciskās rūpes, lai sieviete būtu atslogota no tām. Tas nepieciešams, lai māmiņa veltītu laiku un nedalītu uzmanību divatnei – bērniņam un arī sevis iepazīšanai jaunajā lomā.

Mammas galvenais uzdevums ir veidot tuvību ar bērnu, nevis dienas lielāko daļu pavadīt, tīrot māju vai gatavojot ēst.

Ja mamma prot par sevi parūpēties un nodrošināt sev atbalstu, viņa sapratīs, kad jāpalūdz palīdzība mammai vai vīramātei vai jānoalgo kāds palīgs par samaksu, nevis nomocīta mēģinās apdarīt visus mājas darbus uz savu fizisko un emocionālo resursu rēķina. Nākamais vissvarīgākais ir emocionālā atbalsta gūšana no partnera un tuvinieku puses. Ko tas nozīmē? Tā ir pieņemoša, nevērtējoša klātbūtne bez kritikas un bez cenzūras, ko psiholoģijā sauc par aktīvu klausīšanos. Vienkārši klausīties jaunajā māmiņā, pieņemot visu viņas teikto bez vērtējuma labi, slikti, negaidot brīdi, kad iestarpināt savas domas un pamācības. Ir ļoti daudz cilvēku, kam šī aktīvā klausīšanās būtu jāapgūst. Un, protams, ja jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista, sākotnēji informāciju var meklēt, piemēram, biedrībā Debesmanna.

Vai ir recepte, cik bieži māmiņai vajadzētu veltīt laiku sev un savām vajadzībām? Atminos, ģimenes ārste teica, ka vismaz stundu dienā atbildība par mazuli jāuzņemas kādam citam, lai var pabūt vienatnē.

Vienas receptes te nav, jo katra sieviete ir atšķirīga. Jautājums – ko jaunā māmiņa dara ar šo brīvo stundu? Ja vienkārši sēž pie datora un skatās seriālus, tā drīzāk ir laika nosišana. Laiks ar sevi ir brīdis, kad pievēršu sev uzmanību, kad runājos ar sevi, pamanu un reflektēju ar to, kas manī notiek, cik pieņemoša esmu pret sevi. Piemēram, skaistumkopšana (rūpes par ķermeni, nagu lakošana un matu krāsošana) drīzāk ir kā tehniskā apkope, kas ir cieņas izrādīšana pašai pret sevi un apkārtējiem. Taču, ja, atnākot mājās no salona, sāc sevi kritizēt, kliegt uz visiem, esi pret sevi negatīva, destruktīva, – kur tad izpaužas šī mīlestība pret sevi?

Bieži esam tendēti apmierināt savas materiālās vajadzības. Daļa cilvēku par psihoterapeita palīdzību mēdz teikt: «Izklausās forši, taču man tam pagaidām nav laika un trūkst materiālo līdzekļu.» Bet ir ļoti svarīgi ieraudzīt sevi kā emocionālu būtni. Arī psihoterapija ir laiks sev un veids, kā izrādīt par sevi rūpes. Kāpēc esi gatava iztērēt naudu manikīram, bet ne tam, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti? Cilvēki bieži noniecina ne vien savu emocionālo dzīvi, bet arī partnera – vai tad tev ir jātērē nauda, lai vienkārši ietu parunāties? Ir apsveicami, ja pāris ierauga terapiju kā veidu, kā sākt mācīties par sevi rūpēties. Tad sieviete lēnām sāk pamanīt, ko viņa jūt, kā viņu ietekmējis tas, ko viņa ir sadzirdējusi, kā situācijas un notikumi viņā iekšēji atbalsojas, ka viņa drīkst runāt par to un tas nav sīkums. Diemžēl arī partneris mēdz pārmest: labāk apspriedīsim, ko ēdīsim vakariņās, kur brauksim atvaļinājumā un kādu riteni bērnam labāk iegādāties, – ko mēs te atkal runājam par to, kā juties pēc ārsta apmeklējuma? Taču tas nav maznozīmīgi, un, ja sieviete sāk novērot, piefiksēt savas iekšējās sajūtas un runāt par tām, tas ir liels ieguvums.

Vai ir kāds ieteikums tieši 21. gadsimta māmiņām?

Patiesībā šis ir pirmais laikmets, kad jaunā mamma ar savu bērniņu ir tik izolēta no citiem cilvēkiem. Afrikāņu paruna vēsta: «Lai izaudzinātu bērnu, ir nepieciešams vesels ciems!» – un tajā ir liela daļa patiesības. Agrāk ģimenes dzīvoja līdzās un atbalsta sistēma bija rokas stiepiena attālumā – pēc padoma varēja vērsties pie pieredzes bagātākajām mammām un vecmāmiņām. Pēcdzemdību depresiju var veicināt tieši tas, ka māmiņa dienu no dienas paliek viena pati, bet tētis dodas darba gaitās. Sieviete var kādam piezvanīt un pavaicāt pēc padoma, taču tā vietā, lai pretī saņemtu atbalstu, bieži dzird viszinīgu, pamācošu, kritizējošu toni.

Tāpat mūsdienu mammām nebūtu ieteicams aizrauties ar citu māmiņu pieredzes stāstu lasīšanu sociālajos tīklos. Jā, brīžiem var šķist, ka esam divvientulībā ar mazuli un sociālie tīkli ir vienīgā saikne ar ārpasauli, taču ir būtiski sekot līdzi tam, kāda ir mana pašsajūta, kad brīdi esmu pasērfojusi virtuālajā vidē. Pret sevi ir jābūt uzmanīgai, vērīgai un jāsaprot, kādas emocijas pārņem, uz to lūkojoties, – vai tas ir prieks, iedvesma? Ja kāda māmiņa dalās ar reālu stāstu par izaicinājumu pilno ikdienu vai nebūt ne tik izpušķotu dzemdību pieredzi, mēs varam izjust vienotību un atvieglojumu, ka neesam tādas vienīgās, justies pieņemtas. Bet visbiežāk tomēr rodas ilūzija, ka citām mammām viss sanāk viegli. Ja ikdienā skrollējam tikai perfekto māmiņu profilus, tas var būtiski ietekmēt sievietes pašsajūtu un pašvērtējumu. Ar māmiņām labāk tikties realitātē un gūt atbalstu klātienē. Noderīgi ir apmeklēt bēbīšu skoliņas, kur satikt citas mammas un tētus. Tad reizi nedēļā vecāki drošā vidē var dalīties pieredzē un sajūtās. Ir svarīgi, lai šīs nodarbības vada psihologs, nevis pedagogs, kas savukārt mācīs praktiskas lietas un sniegs ieteikumus par to, kā pareizi spēlēties ar bērnu.

Depresiju bieži veicina izjūta, ka savās problēmās un pieredzē esam vieni. Šis ir laikmets, kad cilvēki meklē savas unikalitātes kodu – kā es varu būt atšķirīgs? Taču emocionālās vajadzības un izjūtas mums visiem patiesībā ir diezgan līdzīgas, un tieši tāpēc ir vērts ar tām atklāti dalīties.

Vērsies pēc palīdzības!

  • Ja esi novērojusi kādu no depresijas simptomiem, bet īsti neesi droša, kāds ir tā iemesls, dodies pie sava ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts ir tiesīgs sniegt konsultācijas psihisku slimību gadījumā, izrakstīt atbilstošus medikamentus vai, ja ir nepieciešams, nosūtīt uz nopietnāku izmeklēšanu pie psihiatra.
  • Ja tev ir slikta pašsajūta vai nomāc domas par pašnāvību un tuvumā nav neviena, ar ko aprunāties un kam lūgt palīdzību, zvani uz krīzes centra Skalbes diennakts krīzes tālruni (67222922 – Lattelecom, 27722292 – Bite), kur tevi uzklausīs un sniegs padomu. Īpaši smagās un dzīvībai bīstamās situācijās zvani neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Nebaidies jautāt pēc palīdzības!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+