Rokrokā uzveikuši vēzi un neauglību

Ģimenes portrets
Agnese Meiere
21. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Jurijs un Linda Miščenko audzina trīs dēlus – Marko, Lūkasu un Adrianu. Abu iepazīšanās stāsts ir tikpat straujš un elpu aizraujošs kā romantiskās filmās. Turpinājums – kā trakākajās drāmās. Dzīves grūtības – Jurijam diagnosticētu vēzi un Lindai piedēvētu neauglību – abi uzvarējuši, ejot rokrokā.

– Interesanti, ka jūsu ģimenes pirmsākumi meklējumi diskotēkā.

Linda: Jā, mūsu iepazīšanās stāsts ir kā romantiskās Holivudas filmās: viens otru ieraudzījām 2003. gadā Jelgavā, diskotēkā. Saskatījāmies, sadejojāmies un iemīlējāmies. Nekad mūžā nebūtu varējusi iedomāties, ka vīru atradīšu diskotēkā! Biju pārliecināta, ka uz šādām vietām iet tikai nenopietni tipi, kam prātā vienīgi izklaide.

Jurijs: – Tā kā mūsu stāsts ir tik neoriģināls, visiem stāstu, ka ar Lindu iepazinos uz kuģa. Kuģis slīka, Linda slīka, es viņu glābu… Citādi izklausās pārāk banāli – satikāmies diskotēkā (smejas).

Linda: – Prātīgi vai neprātīgi, bet trakākais ir tas, ka jau nākamajā dienā sākām dzīvot kopā. Sākumā dzīvojām pie Jura vecākiem, bet jauniešiem dzīvot kopā ar vecākiem nav viegli. Sastrīdējāmies. Aizmukām pie maniem vecākiem. No viņiem atkal mukām pie vīra vecākiem, tad atkal atpakaļ… Kā jau jaunieši. Līdz sapratām – nē, ar vecākiem dzīvot kopā nevar.

– Tāpēc izdomājāt, ka jālaiž uz Īriju.

Jurijs: – Tieši tā! Viss, kas mums bija jāizdara, – jānokārto tests angļu valodā, kas nodrošināja iespēju bez maksas apmeklēt kursus. Testu nokārtojām veiksmīgi un abi mācījāmies vienu un to pašu – viesnīcu vadību, kā arī ēdināšanas vadību restorānos.

Linda: – Trāpījās kolosāla iespēja: mums apmaksāja ceļu, dzīvošanu, kursus, ēšanu un vēl deva kabatas naudu. Pēc kursu beigšanas Īrijā mazliet pastrādājām – Jurijs pusgadu, es mazliet ilgāk. Godīgi sakot, man Īrijā tā patika, ka nemaz negribējās atgriezties Latvijā. Brīnišķīga, skaista daba – kalni, okeāns –, lieliski apstākļi dzīvošanai, karjeras iespējas… Bet Jurijs par katru cenu rāvās uz mājām, viņam Īrija bija apnikusi. Šķiet, tobrīd pastāvēja reāla iespēja, ka mūsu attiecības varētu arī beigties…

Jurijs: – Bijām šķirti aptuveni pusgadu. Bet Linda ātri vien saprata, ka nevar bez manis dzīvot un ātri jābrauc mājās. Drīz pēc tam apprecējāmies.

– Saka: ja grib pārbaudīt attiecības, kopā jādodas ceļojumā.

Jurijs: – Kā jau jaunieši, strīdējāmies diezgan daudz – kamēr viens pie otra pierod, pieslīpējas… Tas ir neizbēgami un normāli.

Linda: – Man pat šķiet, ka līdz kāzām strīdējāmies nemitīgi. Šo kašķu dēļ arī izdomājām precēties. Tiklīdz sastrīdējāmies, dzinu Juri laukā no mājām (smejas). Un viņš jau arī nebija nekāds paipuisītis – pazuda, neatbildēja uz telefona zvaniem…

– Tiklīdz apprecējāties, viss mainījās? Tiešām?!

Jurijs: – Ne jau nākamajā dienā, bet, jā, lēnām viss mainījās.

Linda: – Man pat šķiet, ka kāzas bija kā robežšķirtne. Vīram taču vairs neteiksi: «Ej prom! Atpakaļ vairs nenāc,» – to var atļauties tikai ar draugu. Vismaz manā apziņā iekodēts, ka pēc kāzām dzīve kļuva rožaina (smejas).

– Neparasta ir arī jūsu kopābūšana – gadu gadiem divdesmit četras stundas diennaktī, jo kopā ne tikai dzīvojat, bet arī strādājat.

Linda: – Vienbrīd tirgojām sieru, tad organizējām gadatirgus, darbojāmies būvniecības jomā… Un mums itin labi veicās, droši vien tāpēc, ka visu darījām kopā un strādājām kā labi ieeļļots zobrats.

Jurijs: – Uzņēmējdarbībā vadītāji var būt tikai radinieki, cilvēki, kas viens otru saprot. Ne velti dižciltīgo ģimenēs bizness tika pārmantots no paaudzes paaudzē. Mēs ar Lindu darba jomā nekad neesam strīdējušies – esam sadalījuši darbus, katrs zina, kas jādara, un rīkojas. Es nodarbojos ar darba organizēšanu, Linda vairāk ar papīriem un personālu. Bet lēmumus abi pieņemam kopā.

Linda: – Cilvēki man bieži teikuši: kā jūs varat diendienā būt kopā, vai jums neapnīk? Nē, tas nekad nav sagādājis grūtības, tieši otrādi – saprotamies no pusvārda. Jā, varbūt tagad tik daudz laika vairs neesam kopā, jo mājās audzinu bērnus, tomēr ik dienas pāris stundiņu arī cenšos pastrādāt. Kad vēl nebija bērnu, abi devāmies uz biroju, tad uz objektu, kopā atkal atpakaļ.

– Pazīstami esat četrpadsmit gadu, precējušies desmit. Taču vecākajam dēlam tikai pieci. Tas bija apzināts lēmums – nesteigties ar bērniem?

Linda: – Jaunībā aktīvi apmeklēju sporta zāli, ļoti rūpējos par savu ķermeni, tāpēc šķita, ka bērni to visu sabojās. Tāpat arī šķita – viņi ir skaļi, traucēs… Prātoju – varbūt bērnus vispār nevajag.

Jurijs: – Nebijām to apsprieduši, bet Lindas nostāja man bija zināma. Taču es īpaši neuztraucos: zināju – kad pienāks īstais brīdis, mums bērni būs.

Pieņemt lēmumu par to, ka gribam bērnus, mūs pasteidzināja slimība – divdesmit piecu gadu vecumā saslimu ar vēzi.

Audzēju atklāja vēlu, trešajā stadijā. Nākamā stadija būtu metastāzes un, iespējams, atvadas no dzīves. Slimojot ar vēzi, tā īsti nav laika uztraukties, pārdzīvot. Kad izārstējies, tad gan sākas depresija…

Ārstējoties bija arī ļoti smagi brīži. No ķīmijterapijas zālēm šausmīgi lauza kaulus, sāpēja tā, ka biju gatavs ar galvu skriet sienā. Bija arī vispārēji slikta pašsajūta. Taču Linda visu laiku bija man blakus, atbalstīja, palīdzēja, un tas ļāva saņemties arī man. Viņa bija vienīgā, kas mani nežēloja, neraudāja. Jāpiebilst, ka vienu no dakterēm tas izbrīnīja, jo šādās situācijās dzīvesbiedri nereti pametot slimnieku.

Linda: – Varbūt tāpēc, ka bijām ļoti jauni, neuztvērām slimību fatāli. Kaut gan man laikam vispār ir stipri nervi… Gāju līdzi Jurim uz visām procedūrām un nevienu brīdi nekritu panikā.

Manī bija absolūta pārliecība, ka vīrs izveseļosies un viss beigsies labi.

Man vispār šķiet – mums viss dzīvē veicas. Jā, brīžiem varbūt šķiet, ka viss sagājis šķērsām, ka sākušās neveiksmes, bet galu galā viss beidzas ļoti labi. Piemēram… Kad piedzima trešais bērns, Jurijs ar abiem vecākajiem puikām atbrauca pie mums ciemos uz slimnīcu. Tai pašā naktī ar plaušu karsoni saslima Lūkass – mūsu vidējais dēls. Jurijs ar dēlu nonāca slimnīcā, un, kad pārbraucu mājās, te neviena nebija, par ko ļoti pārdzīvoju. Pēc dažām dienām Juri un Lūkasu izlaida no slimnīcas, bet saslima vecākais. Kopā ar mazulīti, lai viņu pasargātu, devos padzīvot pie mammas. Šķietami grūts, ļoti grūts posms visai ģimenei. Taču bērni izveseļojās, un, kas pats svarīgākais, slimības laikā Jurim izveidojās īpašas attiecības ar vidējo bērnu. Atkal – sliktumā bija arī kas ļoti labs.

Jurijs: – Iepriekš man bija ciešas attiecības ar vecāko dēlu, bijām baigie čomi, bet vidējais man šķita pārāk maziņš, lai veidotu tēva un dēla attiecības. Parasti tikai sasveicinājāmies, samīļojāmies, un tas arī viss. Bet, esot kopā slimnīcā, viens otru vairāk iepazinām, iemācījos labāk izprast savu dēlu, ieklausīties. Vidējais dēls iepriekš gribēja tikai pie mammas, bet tagad viņš biežāk grib pie manis.

Linda: – Par vīra slimību zināju: viss beigsies labi. Beidzās jau arī. Tad izlēmām, ka gribam bērnu, bet… Viss nenotika, kā cerēts.

– Kāpēc?

Linda: – Darījām visu, lai tiktu pie bērniņa, taču ilgāku laiku neizdevās palikt stāvoklī. Biju nesaprašanā.

Devos pie savas ginekoloģes un izstāstīju – vīrs izslimojis tādu un tādu slimību, tagad cenšamies tikt pie bērna, taču nekas nesanāk.

Un ko ginekoloģe… «Es tev došu labu padomu: ar savu vīru bērnu netaisi. Pa kluso tiec pie bērna ar kādu citu vīrieti.» Lieki teikt, ka man šis padoms šķita briesmīgs. Pie šīs ginekoloģes vairs negāju, kaut arī biju viņu apmeklējusi kopš padsmit gadu vecuma.

Jurijs: – Drošības labad aprunājāmies arī ar manu ķīmijterapeiti. Vaicājām, vai man drīkst būt bērni, vai slimība nepārmantosies viņiem. Daktere atbildēja, ka simtprocentīgas garantijas nav, tomēr iedrošināja mūs bērnu radīšanai. 

Linda: – Joprojām ļoti centāmies tikt pie bērniņa, bet nekā. Un tad mana jaunā ginekoloģe atklāja, ka man ir endometrioze – slimība, kas rodas tad, kad ārpus dzemdes atrodas dzemdes gļotādai līdzīgi audi. Man šādu audu bija daudz – dūres lielumā, tāpēc kopā ar dakteri lēmām par labu operācijai. Taču operācijā, kuras laikā tika izņemti liekie audi, zaudēju vienu olnīcu. Dakteris gribēja izņemt arī otru olnīcu, taču ar Juri nospriedām, ka to gan mēs nepieļausim.

Pēc operācijas man paziņoja, ka bērnu, iespējams, vispār nebūs…

Sākumā pārdzīvoju, bet tad tomēr nolēmu cīnīties – ar vīru ticējām, ka arī ar vienu olnīcu var tikt pie bērniņa. Sešus mēnešus dzēru speciālus medikamentus, lai samazinātu endometriozi, un… tūlīt arī paliku stāvoklī! Ak Dievs, kā mēs priecājāmies!

Jurijs: – Protams, ka bijām ļoti laimīgi. Tāpēc gribu ieteikt – neticiet briesmīgām diagnozēm, viss var izvērsties pavisam citādi. Mūsu gadījumā ar visu endometriozi esam tikuši pie trim foršiem puikām.

– Trīs bērni – apzināti cīnījāties arī par pārējiem diviem?

Linda: – Kad izlēmām, ka tomēr gribam bērnus, izdomājām – gribēsim trīs. Tāpēc jau pusgadu pēc pirmā bērniņa piedzimšanas mēģinājām tikt pie vēl viena. Atkal nekas nesanāca. Veicot pārbaudi, daktere konstatēja, ka endometrioze ir atjaunojusies un atkal pamatīgi izaugusi.

Dakteri ieteica veikt ļoti sarežģītu operāciju. Pēc skaita tā būtu tikai otrā tik sarežģītā operācija šī daktera praksē. Bet šis ir viens no zināmākajiem dakteriem Latvijā, kas nodarbojas ar neauglības ārstēšanu… Tātad risks liels. Starp citu, operācijas veikšanai dakteris pat būtu aicinājis palīgā ārstus no kaimiņvalstīm. Kad to visu noklausījos, ļoti nobijos un uz savu galvu nolēmu atteikties no operācijas. Lūdzu savai ginekoloģei man izrakstīt līdzīgas zāles, kādas lietoju iepriekš. Cerēju, ka arī šoreiz zāles nostrādās un izdosies ieņemt bērniņu. Iespējams, daktere tam neticēja, jo pierakstīja mūs rindā uz valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu.

Zāles nostrādāja! Bērniņš pieteicās. Turklāt endometrioze vairs nav ne jūtama, ne redzama sonogrāfijā. Ja būtu piekritusi operācijai, diezin vai rezultāts varētu būt labāks. Šādi izmuku no operācijas un šausmīgajām pēcoperācijas komplikācijām, par kurām brīdināja dakteris.

Pēc otrā bērniņa dzimšanas izlēmām, ka ar trešo nesteigsimies, centīsimies pie viņa tikt kaut kad, pēc pāris gadiem. Cilvēks domā, Dievs dara.

Bez jebkādiem medikamentiem un ārstēšanas jau pavisam drīz pēc otrā bērniņa dzimšanas gaidīju trešo dēliņu. Kad to uzzinājām, nezinājām – priecāties vai ne. Jo vidējais dēls vēl pavisam maziņš un vēderā jau vēl viens. Bet, protams, ka, aprodot ar šo domu, bijām ļoti laimīgi.

Jurijs: – Neilgi pēc tam, kad piedzima trešais dēls, pienāca arī mūsu rinda uz mākslīgo apaugļošanu. Domājām, iet vai neiet, un izlēmām: labāk ne (smejas). Kamēr pienāk rinda, var pagūt tikt pie diviem bērniem.

– Vecāki, kam ir trīs bērni, nereti sūdzas par to, cik grūti tikt galā ar sadzīvi.

Linda: – Kad gaidīju trešo bērniņu, biju mazliet nobijusies par to, kā tikšu galā. Īpaši pēc tam, kad Māmiņu klubā bija raidījums par šo tēmu un kāda eksperte teica: «Nav variantu, būs grūti. Ar to jārēķinās, ja gribēji trešo bērnu.»

Jurijs: – Arī mani draugi bija šausmās. Viens no viņiem pat teica, ka ar mani ir cauri, viņš mani vairs nekad neredzēšot. Tā nav taisnība. Jā, varbūt pirmais mēnesis bija mazliet grūtāks, jo izsita mūs no ierastā ritma. Bet tagad viss ir ļoti labi sakārtojies, visi kopā pat varam atļauties aizbraukt atpūsties.

Linda: – Vienīgi draugi mūs vairs neaicina ārzemju ceļojumos, pat nepiedāvā braukt kopā ar viņiem. Acīmredzot stereotipi nosaka, ka ar trim bērniem tas nav iespējams.

Jurijs: – Jā, iztaisīšanās no mājām aizņem stundu ilgāk nekā līdz šim. Bet salikt visus mašīnā gan nav nekādu problēmu. 

– Jūs taču negribēsiet teikt, ka vispār neesat izjutuši nekādas grūtības, kas saistītas ar bērniem!

Linda: – Visgrūtāk bija ar pirmo bērniņu. Biju jaunā mamma, kas neko nezina, – ar katrām iesnām skrējām uz slimnīcu un satraucāmies par niekiem. Naktīs klausījos, vai bērniņš vēl elpo, biju salasījusies par pēkšņās nāves sindromu. Arī mugura sāpēja, jo šķita – bērns noteikti jānēsā rokās. Ar vienu bērnu sāpēja, ar trim nesāp, jo vairs neviens nav jānēsā (smejas). Arī bērniņš bija nervozs, visticamāk, tāpēc, ka mēs visu laiku dzīvojām satraukumā.

Toties otrais bērns mums ir ļoti mierīgs. Naktīs ļāva gulēt, un es domāju: «Kā var būt tāda laime?!» Bet trešais ir vēl mierīgāks. Viņam patīk, ja pie viņa pieiet, parunājas, samīļo. Pārējā laikā viņš mierīgi guļ un skatās, kā es, piemēram, gatavoju ēst, un spēlējas ar mantiņām. Arī naktī esmu izgulējusies, dēliņš jābaro tikai vienu reizi.

Lielākas grūtības ir tad, kad bērni jāaizved uz dārziņu un atkal jāatved atpakaļ, – vīrs tad jau ir darbā, un vienai tikt galā ar trim ir… interesanti (smejas).

Jurijs: – Linda pa dienu ir mājās ar mazo, tikmēr vecākais ir dārziņā, bet vidējais – pie auklītes. Viņa lieliski tiek galā ar visu – māja ir uzkopta, ēst pagatavots un, kā jau minēts, Linda pāris stundu dienā arī strādā pie datora.

– Visa jūsu dzīve pašlaik griežas ap bērniem. Kā nepazaudēt attiecības vienam ar otru?

Jurijs: – Pie attiecībām jāpiestrādā daudz vairāk nekā iepriekš. Intīmajai dzīvei atvēlēts ļoti maz laika. Smejamies – kad zvaigznes sakrīt.

Linda: – Kopābūšana jāplāno. Atstājam mazos omei un dodamies vai nu uz kafejnīcu, vai uz spa. Jokojam, ka esam gandrīz divatā, jo mazo vēl atstāt pie omēm nevaram, viņš ir pārāk mazs un es viņu vēl baroju. Bet gandrīz divatā ir gandrīz tas pats, kas divatā.

Jurijs: – Varbūt pat labāk, kā ir tagad, jo izbaudām katru reizi, kad esam kopā. Sakrājies arī, ko parunāt. Agrāk tas šķita tik ierasti – aizbraucam uz spa, aizejam uz restorānu, dodamies ceļojumā… Tagad katra šāda reize ir svētki.

– Jums aug trīs dēli. Pēc kādiem principiem viņus audzināt?

Jurijs: – Galvenā bērnu audzinātāja pašlaik ir Linda, un viņa dara labāko, kas iespējams. Sieva ļoti daudz lasa par bērnu audzināšanu. Gribam, lai bērni ir godīgi, lai nav ņuņņas, lai ir vīrišķīgi. Kopā makšķerējam, bet zivis atlaižam – tas, lai bērnā ieaudzinātu cilvēcību, nevēlēšanos darīt pāri ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Saudzējam kukaiņus, neļaujam nospiest zirnekļus – negribam, lai dēli izaug nežēlīgi.

Gribam, lai bērni pēc iespējas vairāk ir dabā, lai skrien basām kājām, visu iepazīst, aptausta, izprot.

Linda: – Jurijs māca puikām cieņu pret meitenēm. Nav obligāti jāpatīk, bet jāciena gan. Jurijs māca vecākajam, kā iekarot meitenes sirdi, kā par to cīnīties. Arī bērndārznieku attiecībās valda ļoti spēcīgas jūtu peripetijas (smejas).

Es dodu bērniem mīļumu, aprūpēju, bet vīrs māca visas vīrišķīgās lietas.

Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada decembrī.

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs