Raudāšanas anatomija – kā saprast par ko raud mazulis?

Pirmais gads
Veronika Stāvause
27. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Jā, mazuļi raud, tā ir universāla valoda – jebkurā zemeslodes vietā visi zīdaiņi raud vienādi. Raudot bēbītis pauž savas vajadzības, sajūtas un emocijas. Vecākiem svarīgi paturēt prātā, ka neviens mazulis nekad neraud tāpat vien, vēl jo mazāk, lai kaitinātu savus vecākus. Atliek vien spēt atšifrēt raudāšanas sūtīto vēstījumu, kas bieži vien it nemaz nav viegli.

Līdzās iejūtīgs pieaugušais

Kā savā grāmatā Nebaidies no bērna raudāšanas skaidro psihologs, uz piesaisti un ķermeni orientēta vecāku un zīdaiņu psihoterapijas modeļa izstrādātājs Tomass Harmss, mūsu mazuļi ir konservatīvas būtnes, un viņiem ir vajadzīgs tieši tas pats, kas zīdainim akmens laikmetā, – pieaugušais, kuru var redzēt, dzirdēt, saost un uz kuru var paļauties, turklāt tūlīt pat.

Raudāšana mazulim palīdz atbrīvoties no ķermenī uzkrāta sasprindzinājuma un atgūt iekšēju līdzsvaru, tomēr, lai tas notiktu, ir nepieciešams iejūtīgs pieaugušais, kurš ir blakus un spēj pieņemt zīdaiņa spēcīgās emocijas. Pēc šādas izraudāšanās mazuļa ķermenis ir atslābinājies un zīdainis mierīgi aizmieg vecākam uz vēdera vai rokās. Savukārt, ja bērna raudāšana netiek sadzirdēta un atbalstīta, mazulis izjūt milzu bezpalīdzību un, turpinot kliegt, var pat atslēgties, aizverot acis un uz mirkli pārtraucot kontaktu ar ārpasauli, kas ir ļoti traumējoši. Lai izvairītos no iepriekšminētā, ir svarīgi saprast zīdaiņa ķermeņa valodu un apzināties, ka katra raudāšana ir citāda.

Vajadzību raudāšana

Tā sauktā vajadzību raudāšana rodas tad, kad nav apmierinātas kādas no mazuļa pamatvajadzībām, kas nav tikai miegs, ēdiens un siltums. Mazulis var raudāt arī no tā, ka ir noguris, pārkairināts vai viņam kaut kas sāp. Ja kāda no zīdaiņa vajadzībām netiek apmierināta, viņš reaģē, sasprindzinot ķermeni. Un tikai tad, ja tas nav ievērots, viņš par savu neapmierinātību ziņo kliedzot. Vajadzību raudāšana beidzas, tiklīdz mazuļa vajadzība tiek apmierināta. Turklāt pētījumi rāda, ka vairākums vecāku jau pēc dažām nedēļām spēj atšķirt, kad mazulis raud tāpēc, ka grib ēst, jūt sāpes vai ir noguris.

Robeža, cik ilgi viņš spēj atrasties atslābinātā stāvoklī bez tieša ķermeniska kontakta, katram bērnam ir atšķirīga. Te gan jāpiebilst, ka runa ir ne tikai par fizisku, bet arī emocionālu kontaktu, kas pazūd brīžos, kad vecāks ir pārguris vai cieš no stresa. Zīdainis var izjust nedrošību arī tad, ja visu dienu saņem ķermenisku kontaktu, tiek barots ar krūti un vecāki ar viņu nodarbojas, taču nav emocionāli klātesoši un mazulim sasniedzami.

Zīdaiņi var raudāt arī no pārstimulācijas – par daudz jaunu rotaļlietu, seju, trokšņu. To, ka kaut kā ir par daudz, mazais sākumā parāda, pieverot acis un uz mirkli novēršoties, bet, ja aprūpētājs šo signālu neuztver, mazajam neatliek nekas cits kā par savu neapmierinātību ziņot, skaļi raudot.

Lai cik nevarīgi izskatās zīdainis, arī viņam ir vajadzība pēc autonomijas.

Vien dažus mēnešus vecs mazulis var skaļi protestēt, ja tā tiek pārkāpta, piemēram, palīdzot viņam apvelties uz vēdera, kamēr viņš cenšas to izdarīt paša spēkiem.

Izplatīts ir vecāku un arī medicīnas personāla uzskats, ka pirmajos trijos mēnešos mazuļu neremdināmu raudāšanu izraisa vēdera pūšanās. Atsaucoties uz vairākiem pētījumiem, jāteic, ka ne visi zīdaiņi, kuriem ir diagnosticēts pārmērīgs gāzu daudzums kuņģa un zarnu traktā, tā dēļ spēcīgi raud. Tas liek domāt, ka šo mazuļu raudāšanas iemesls varētu būt kas cits. Tajā pašā laikā, ja mazulis intensīvi raud, ir svarīgi konsultēties ar ārstu, lai izslēgtu saslimšanas iespējamību.

Atmiņu raudāšana

Ja mazuļa pamatvajadzības ir apmierinātas, bet viņš turpina raudāt, ir pamats domāt, ka tā varētu būt tā sauktā atmiņu raudāšana. Runa ir par ķermeņa atmiņu, kas ikvienam no mums ir attīstīta jau no dažu nedēļu vecuma mammas vēderā. Zīdainis, sākot strauji raudāt, pazaudējot acu kontaktu ar pieaugušo un reizēm pat uz brīdi paliekot bez elpas, pazūd savā atmiņu pasaulē. Šī kliegšana ir zīdaiņu ķermeņa valodas veids, un ar tās palīdzību mazulis stāsta par pārdzīvojumiem, ko piedzīvojis grūtniecības laikā, dzemdībās vai pirmajās dzīves dienās.

Jaunākie pētījumi rāda, ka vēl nedzimis mazulis aktīvi piedalās mammas emocionālajās izjūtās un fiziskajās sajūtās, jo nespēj tās atšķirt no savējām. Ikvienu stresa situāciju, ko grūtniecības laikā piedzīvo sieviete, piedzīvo arī bērniņš. Tāpat mazulis jūt mammas (un arī tēta) bailes par savu izdzīvošanu, kas ir īpaši raksturīgas grūtniecēm ar traumatisku pieredzi. Noteiktā attīstības posmā auglis stresu var izlādēt spārdoties, tomēr viņam nav iespējas no šīs satraucošās situācijas un izjūtām aizbēgt. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka piedzīvot stresa situācijas grūtniecības laikā ir pilnīgi normāli. Grūtības rodas tad, ja šis stress ir ieildzis un ilgstoši no tā nav iespējams atbrīvoties.

Stresu bērniņš var piedzīvot arī dzemdību laikā – ir maldīgi domāt, ka dzemdībās mazulis ieņem tikai pasīvu lomu.

Arī viņš aktīvi iesaistās, veicot speciālas kustības un meklējot labāko veidu, kā virzīties pa dzemdību ceļiem. Pētījumos ir pierādīts, ka bērni ļoti labi jūt, kad visus klātesošos pārņem bailes vai kad mamma neizturamo sāpju dēļ atslēdzas no kontakta ar savu ķermeni. Vienīgais, kā bērniņš var reaģēt uz šādu mātes atdalīšanos, – ar bēgšanu un noslēgšanos sevī, lai šo situāciju spētu izturēt, līdz ar to šī dzimšanas pieredze kļūst par daļu no ķermeniskās atmiņas.

Svarīgi ņemt vērā, ka dzemdību pieredze mammai un bērniņam var arī atšķirties, kā tas, piemēram, ir ķeizargrieziena gadījumā. Mazuļa straujā izņemšana no dzemdes zīdaiņa atmiņā atkārtojas atkal un atkal, piedzīvojot arī pavisam ikdienišķas darbības. Tādēļ daudzi šādi dzimuši mazuļi pirmajos mēnešos nespēj izturēt, ja kaut kam ir jānotiek ātri.

Rezonējošā raudāšana

Zīdainis ir ļoti jūtīgs un automātiski pielāgojas blakus esošo cilvēku fiziskajiem un emocionālajiem stāvokļiem, spējot sajust vissmalkākās nianses. Pieaugušo izjusto nepatiku un trauksmi, pat to, ko pieaugušais pats neapzinās, zīdainis atspoguļo rezonējošā raudāšanā. Tomass Harmss dēvē mazuļus pat par melu detektoriem, sakot, ka viņi skaļi izpauž neapzinātu spriedzi, apspiestas dusmas, bailes, nedrošību un citas nepatīkamas emocijas. Lai iespējami pasargātu zīdaini no šādas raudāšanas, mums, pieaugušajiem, ir ļoti svarīgi laikus atpazīt savas nepatīkamās emocijas un apgūt veidus, kā tās regulēt, nezaudējot saikni ar sevi un līdz ar to arī ar mazuli.

Vai bērniņš neraud par daudz?

Pētījumi liecina, ka Rietumu sabiedrībā, kuras daļa esam arī mēs, zīdaiņi pirmajos trijos dzīves mēnešos raud vidēji divas stundas diennaktī un ilgākais raudāšanas laiks visbiežāk ir vakarā. Viens no vakara raudāšanas iemesliem varētu būt zīdaiņa pārslodze, kas notiek gadījumos, ja pa dienu mazulis nav pietiekami izgulējies.

Ir izpētīts, ka daži zīdaiņi patiesi raud vairāk nekā citi, un bieži vien, ja mamma uzskata, ka viņas bērniņš raud par daudz, tā ir izrādījusies patiesība.

Tiek uzskatīts, ka daudz ir, ja mazulis diennaktī raud vismaz trīs stundas vismaz trīs dienas nedēļā vismaz trīs nedēļas no vietas.

Tomēr, kā norāda ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa grāmatā Pirmās attiecības cilvēka dzīvē: «Svarīgāka par jebkuru definīciju ir vecāku izjūta par notiekošo. Ja viens vai abi vecāki jūtas, ka raudāšana ir grūti izturama un tās ir par daudz, viņiem tiešām tās ir par daudz. Un šis ir mirklis, kad vērts meklēt palīdzību.»

Nespēja atslābināties

Lai gan visbiežāk jau pēc dažām nedēļām vairākums vecāku spēj atpazīt sava mazuļa vēstījumu (gribu ēst, nāk miegs, gribu rociņās), var būt situācijas, kad vecāki patiesi ir izdarījuši visu iespējamo, bet mazuļa skaļā raudāšana nerimstas. Šādos brīžos pārņem bezspēcība, apjukums un pat izmisums. Vecāki ir tik ļoti pieraduši vienmēr būt gatavi reaģēt uz bērna raudāšanu, ka pat brīžos, kad mazulis ir mierīgs, vairs nespēj atslābināties. Tik ļoti koncentrējoties uz bērna raudāšanu, vecāki pārstāj just paši sevi. Taču svarīgi ņemt vērā, ka saikni ar bērnu būs iespējams atjaunot tikai tad, kad tiks atjaunota saikne pašam ar sevi. Starp citu, par novājinātu savstarpējo saikni bieži vien liecina paaugstināts muskuļu tonuss gan zīdaiņiem, gan viņu vecākiem.

Uzmanības novēršanas apburtais loks

Mazuļa raudāšana var būt tik neizturama, ka loģisks risinājums var šķist uzmanības novēršana ar kādu rotaļlietu, ēdienu vai knupīti. Novēršot mazuļa uzmanību no raudāšanas, vecāki iegūst iespēju izvairīties no nepatīkamajām emocijām, ko sagādā kontakts ar kliedzošu bērnu. Tomēr tam ir arī trūkumi. Tiklīdz uzmanības novēršana beidzas, bērns visbiežāk atgriežas pie raudāšanas, kas vecākiem var likt justies kā vergiem, kuriem ir atņemta jebkāda rīcības brīvība. Otrs trūkums ir vēstījums, kas tādējādi neapzināti tiek nodots mazulim: «Mēs nevaram tevi šādu izturēt, mainies!»

Kad vecāki, labu nodomu vadīti, ar bērnu rokās dejo pa istabu, stundām pastaigājas pa parku vai šūpo mazuli lidmašīnas tvērienā, tas varbūt palīdz mazināt bērna stresa reakcijas intensitāti, diemžēl šādi tiek ignorēts bērna stāsts, ko viņš vēlas izstāstīt. Vēl jo vairāk – piedāvātie stimuli vēl vairāk noslogo jau tā pārslogotās mazuļa smadzenes. Turklāt pat tad, ja bēbīša uzmanību izdodas pievērst grabulītim, knupītim vai kam citam un bērniņš savas bēdas uz mirkli ir piemirsis, tas nenozīmē, ka grūtība ir atrisināta. Beidzoties uzmanības novēršanai, atgriežas sākotnējais stress un līdz ar to arī raudāšana. Līdzīgi taču notiek arī ar mums, pieaugušajiem, vai ne? Apzināti novēršot uzmanību no nepatīkamām izjūtām, uz kādu brīdi tās patiesi var izdoties nejust, tomēr, prātam atgriežoties miera stāvoklī, ja emocijas nebūs izdzīvotas vai atrisinātas, tās, visticamāk, atgriezīsies.

Skarbā mācība

Praktizējot uzmanības novēršanu, jau agrā vecumā mazulis iemācās, ka viņa nepatīkamās emocijas un raudāšana vecākiem ir nepieņemamas. Vairākkārt saņemot citus kairinājumus (zīšana, šūpošana, dziedāšana u. tml.) kā atbildes reakcija raudāšanai mazuļa smadzenēs izveidojas neironu savienojumi, kas rada pārliecību, ka pārslodzes gadījumā ir gaidāms kairinājums no ārpuses, un bērnā izveidojas noteiktas gaidas.

Bēbītim nav svarīgi – vai ir nakts vai diena, viņš atrodas sabiedrībā vai mājās.

Šajā brīdī vecākiem visbiežāk kļūst skaidrs, ka viņi ar bērnu ir ielaidušies bīstamā darījumā un tas ir jāpārtrauc. Taču mazulis turpina raudāt un, visticamāk, dara to vēl spēcīgāk, jo nesaņem uzmanības novēršanu, pie kuras jau ir pieradis.

Dusmas uz zīdaini

Zaudējot saikni ar mazuli, vecākos rodas dusmas. Bieži viņiem tās šķiet apkaunojošas un nepieļaujamas – ir milzīgs kauns kādam par to stāstīt. Liels ir vecāku atvieglojums, kuri, pārvarot sevi, dalās savās dusmās un saņem citu atbalstu, dzirdot, ka šādas spēcīgas emocijas ir dabiskas. Ļoti svarīgi, lai šīs emocijas netiek vērstas pret bērnu. Ja vecāki ievēro agresīvas jūtas pret savu mazuli, tas ir signāls, ka ir jāvēršas pēc palīdzības, aprunājoties ar kādu tuvinieku, konsultējoties ar ģimenes ārstu, psihologu vai psihoterapeitu.

Vispirms palīdzi sev

Brīdī, kad visa kā ir par daudz, vecākiem jāatceras vispirms parūpēties par sevi un tikai tad par mazuli. Viens no veidiem, kas var palīdzēt, ir elpošanas vingrinājums jeb diafragmālā elpošana. Vēlams apsēsties uz krēsla vai apgulties uz muguras (vienu roku uzliek uz krūtīm, otru – uz vēdera), lēni ieelpo caur degunu, jūtot, kā vēders piepūšas ar gaisu, pēc tam lēnām izelpo, sajūtot, kā vēders nolaižas. Izelpai jābūt garākai par ieelpu.

Šī elpošanas tehnika organismam palīdz atslābināties un nomierināties, mazināt trauksmi, kā arī uz mirkli novērst uzmanību no bērna un to koncentrēt tikai uz elpošanas. Mazulis to ātri sajūt un atslābinās. Kā tas notiek? Kad vecāki sāk just paši sevi un savu ķermeni, viņus sāk just arī bērniņš – vecāki kļūst mazulim emocionāli pieejami. Būšana kontaktā ar savu ķermeni un realitāti var palīdzēt saglabāt distanci, kad tā ir nepieciešama, neuztverot mazuļa raudāšanu personīgi un nošķirot mazuļa emocijas no savējām.

Ievēro!

  • Nekad neatstāj mazuli raudāt vienu pašu! Turi viņu pie sevis un klausies viņa raudāšanā ar iejūtību.
  • Esot klāt fiziski, bet neieklausoties mazulī, bērniņš ar savām bēdām paliek viens pats, un tā viņam var kļūt par pārlieku lielu slodzi.
  • Ja vecāki ir gatavi klausīties bērna raudāšanā un būt klāt viņa bēdās, mazulis iemācās, ka viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir.
  • Turot mazuli rokās, raudāšanas laikā iespēju robežās nav ieteicams mazo dot paturēt partnerim vai kādam citam, tas mazulim var traucēt emociju izlādes procesā. Tāpat arī, ja raudot mazulis stumjas prom ar kājiņām vai rociņām, turpini viņu turēt rokās un sniedz maigu pretspēku.

Kā sev palīdzēt, kad mazulis izmisīgi raud

Kļūsti par mazuļa stresa zibensnovedēju, raudāšanas lēkmē turot viņu rokās un stabili stāvot uz abām kājām, kuras novietotas plecu platumā. Iedomājieties, ka jūs ieelpojat gaismu vai spēku, un ar domu palīdzību sūtiet šo gaismu (spēku) cauri savam ķermenim līdz pat zemei. Šis vingrinājums var palīdzēt atgūt pamatu zem kājām un ļaus justies daudz pārliecinātāk par sevi arī attiecībās ar bērnu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+