Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pastāstiet, kā jūs viens otru satikāt!
Raimonds: – Mūs kopā saveda Latvijas Leļļu teātris. Man bija iespēja kā mūziķim piedalīties izrādes Lellīte Lolīte radīšanā un mūzikas diska ierakstīšanā. Un mūsu komandā bija viens cilvēks, kurš to visu menedžēja. Tā bija mana topošā sieva.
Rūta: – Atceros, ka tapa izrāde, un es taisīju vaļā kabineta durvis, lai klausītos, kā viņi mēģina. Kad darbs pie mūzikas diska bija beidzies, mums vairs nebija nekādu iemeslu tālākai profesionālai sadarbībai, bet tik un tā sarunājām vēl vienu tikšanos, lai par to parunātu.
Raimonds: – Jā, par to, kā to tālāk mārketēt tirgū, kādā formā disks varētu nonākt pie klausītājiem… Tobrīd vēl nodomāju – lūk, tā ir menedžere! Tik skrupulozi un smalki strādā! (Smejas.)
Rūta: – Atceros, ka tajā nosacīti pirmajā randiņā pie manis kabinetā pilnīgi skaidri sapratu, ka Raimonds būs mans vīrs, ka mums būs ģimene un bērni.
Ārkārtīgi jocīga sajūta – tev pretī sēž cilvēks, par kuru tu neko nezini, tu skaties uz viņu un sevī dzirdi – lūk, re kur ir tas cilvēks, ar kuru tev paredzēts kopā pavadīt dzīvi.
Joprojām to mirkli skaidri atceros. Līdz tam abi bijām intensīvi dzīvojuši un piepildījuši savas dzīves – gan karjeras, gan izglītības jomā, bija skaidrs, kur mēs katrs savā dzīvē ejam, kāds ir mūsu profesionālais ceļš un aicinājums. Attiecību sadaļas iztrūka, tomēr sajūtas, ka to vajadzētu kaut kā mākslīgi radīt, arī nebija. Abi zinājām, ka īstais cilvēks kaut kur ir, viņš tikai jāsagaida. Un tajā dienā es skaidri sapratu, ka nu tas cilvēks sēž manā priekšā.
Raimonds: – Mēs ļoti drīz sapratām, ka šis nav agrīnās jaunības stāsts, viena pavasara lidojums un ka viens otru vairs negribam palaist prom. Es zinu, ka tajā noteikti bija un ir kaut kāds dziļāks, smalkākiem rakstiem rakstīts stāsts, visticamāk, tur augšā pie Radītāja.
Jau pašā sākumā mums bija ļoti līdzīga sajūta par tempu, kādā virzāmies uz priekšu. Ja tā ir, tad ir viegli spēlēt vienā ansamblī un vispār būt kopā ģimenē, jo atraušanās vienam no otra nav pārāk liela. Ir jau tā, ka attiecībās kāds visu laiku ir mazliet priekšā, bet otru tas motivē. Mēs šo distanci visu laiku vērojam. Negribu to brutāli salīdzināt ar komandas spēli, bet tas ir kaut kas līdzīgs – visu laiku jāredz, ko dara otrs.
Mūsu ģimenes modelis piedzima kaut kur tam radošajam ritmam pa vidu.
Mēs abi bijām darbos, temps bija un joprojām ir milzīgs. Šādā tempā dzīvojot, otrs ir ļoti vajadzīgs, jo daudzas lietas tu nemaz neieraugi. Ir kaut kādi leņķi, ko tā mana kamera nenofilmē, un tad ir jācer, ka otrs nofilmē. Es vienmēr saku, ka man ar Rūtu ir ļoti paveicies. Mūsu ģimenē ir ļoti laba menedžere, kas kaut ko saprot par lietu sakārtošanu, par lietu paralēlu virzīšanu.
– Kas jūsu pasaulē mainījās, kad tajā ienāca Paulīne un vēlāk – Elma?
Raimonds: – Mums katram iekšā ir savs fotoobjektīvs, ar kuru skatām dzīves nianses. Kopš manā dzīvē ir ienākuši bērni, mans objektīvs ir kļuvis daudz jutīgāks, izšķirtspēja daudz smalkāka. Tā ir tā vērības prakse, ko uztrenē būšana ģimenē. Arī citus cilvēkus un mūsu savstarpējās attiecības agrāk neredzēju tik smalki, kā man to māca darīt Paulīne un Elma.
Tas periods, kad attiecībās esam vieni, bez bērniem, protams, arī ir vajadzīgs un labs, bet līdz ar bērniem atnāk kaut kas pilnīgi jauns.
Attīstās daudzi iekšējie muskuļi – palielinās koncentrēšanās noturība, iejūtība, izturība, spēja atzīt neveiksmes, protams, pacietība. Redzespunkts mainās uz pozitīvo pusi, un īstermiņa mērķīšus nomaina virzība uz ilgtermiņa attīstību. Tas ir milzīgs spēles laukums! Un vismaz man tas viss arī ļoti palīdz profesionālajā darbībā, esmu kļuvis daudz jūtīgāks un uzmanīgāks pret saviem skatuves partneriem.
Rūta: – Kad piedzima Paulīne, pati sevī ieraudzīju daudz ko tādu, par ko nebiju pat nojautusi. Pieredzes un emociju amplitūda paplašinās visos virzienos. Ir jau, protams, tā lielā laime un lielā mīlestība, par ko raksta skaistos žurnālos, un tās ir tiešām fantastiskas sajūtas, bet ikdienā ar mazuli tas mijas ar visdziļāko izmisumu, nogurumu, nespēku, dusmām, vainas apziņu un citām emocijām, no kurām var pamatīgi nobīties. Nobīties no sevis. Pirms tam likās, ka esmu tam visam gatava, man bija gana liela pieredze darbā ar bērniem, bet realitāte tik un tā atnāca ar šaubām par sevi kā par mammu un vispār lēmumu laist pasaulē bērnu, ja reiz nevaru dot no sevis tikai to skaisto un labo. Šādos brīžos ir svarīgi, lai otrs ir blakus un nepārmet. Svarīgi ar draudzenēm papļāpāt, kurām ir bērni un kuras gājušas tam pašam cauri.
Ar laiku jau iemācies ar to tikt galā, piedot sev, atļaut kļūdīties, pasmieties, saproti, ka tas viss ir normāli un tieši tāpat pieder pie mammbūšanas, kā pozitīvās sajūtas, ko bērniņš nes.
Bet kamēr līdz tam nonāk… Un tad arī citām mammām gribas pateikt, cik jūs esat brīnišķīgas, skaistas un drosmīgas sievietes, kad pats uz savas ādas esi izjutis, kādas iekšējas drāmas un cīņas stāv aiz šī vienkāršā vārdiņa – mamma.
– Vai pēc bērnu dzimšanas viens otrā ieraudzījāt kaut ko jaunu?
Raimonds: – Atklāju Rūtā viņas milzīgo iekšējo spēku. Viņai ir tāds krampis, kādu man vajadzētu pamācīties. Mēs, vīrieši, jau varam teikt, ka saprotam, kā tas ir – dzemdēt bērnu. Bet, būsim atklāti, mēs nesaprotam. Un arī nesapratīsim. Jo tā ir īpaša sūtība šajā pasaulē – dot dzīvību. Vīrietim tas vienkārši nav ieprogrammēts. Viņam nav šāda faila. Mēs šim sievietes noslēpumam, šai viņas absolūti neizskaidrojamajai unikalitātei varam tikai tuvoties. Labāk ir to atzīt. Un priecāties, ka vari būt tam liecinieks.
To, cik milzīgu iekšēju spēku ieraudzīju Rūtā, kad dzima mūsu bērni, nemaz nevajag censties aprakstīt. Jebkādi vārdi, literatūra, dzeja, pat mūzika te ir bezspēcīgi.
No praktiskās dzīves puses raugoties, novērtēju un apbrīnoju, cik ļoti Rūta upurējās ģimenes labā. Uzreiz iedomājos sevi – pusotru gadu nespēlēt! Palikt mājās, apturēt pilnīgi visu! Cik no mums, vīriešiem, šo var izdarīt? Tas ir labs jautājums. Arī man pašam sev. Un es redzu, ka viņa to dara bez iebildumiem.
Rūta: – Nav jau gluži tā, ka bez iebildumiem. (Smejas.) Kad dzima Paulīne, man gribējās to mieru, iepauzēt visu un baudīt iespēju būt ģimenē. Bet pēdējā laikā arvien vairāk sāk prasīties atpakaļ savu dzīvi, tās lietas, kas man agrāk deva spēku un harmoniju. Jūtu, ka tā ir nepieciešamība, lai saglabātu sevi un normālu garīgo veselību. Raimonds to respektē un cenšas, cik var, mani kaut kur palaist. Ja izdodas kaut vai uz brītiņu izbraukt ar riteni – pilnīgi jūtu, kā viss manī gavilē un laimes hormoni kūsā.
– Vai ar otro bērnu viss ir vienkāršāk?
Rūta: – Ar Elmu man nav sajūtas, ka es globāli kaut ko darītu nepareizi, ar Paulīni mani šāda sajūta ik pa laikam ir piemeklējusi. Ar viņu šaubu, neziņas, baiļu elements vienmēr ir bijis daudz lielāks. Arī iepriekšminētā iemesla dēļ, ka ne vienmēr varu pieslēgties tai viņas frekvencei, kas ļautu sajūtu līmenī pateikt – trāpu vai netrāpu ar kādu reakciju, darbību. Man šķiet, vecākie bērni gana dārgi samaksā par iespēju kādu laiku būt vienīgajam un nedalīto uzmanību, kamēr otrais jau nonāk daudz drošāku, pārliecinātāku, dabiskāku vecāku rokās.
Ar otro bērnu tu sāc atmest visas gudrās pamācības un spēj filtrēt informāciju caur savas pieredzes prizmu.
Saproti, ka ir tieši mūsu ģimene un tieši mūsu situācija, un lielākā daļa universālo pamācību var iet bekot.
– Vai jums ir kāda bērnu audzināšanas filozofija? Kādi stūrakmeņi, kas balsta to, kā jūs audzināt bērnus?
Raimonds: – Pirmkārt, mājās katrs ienes pats savu pieredzi. Piemēram, blakus aktīvai muzicēšanai lielu daļu dzīves man aizņem pedagoģija. Un tas, ko es zinu par saskarsmes psiholoģiju, komunikāciju, man ļoti daudz palīdz. Tai pašā laikā jāsaprot, kā šīs zināšanas modificēt un attiecināt uz savām meitām, kuras ir pavisam citā pasaules iepazīšanas punktā. Domāju, ka mums ļoti palīdz arī tas, ka Rūta ikdienā ir vidē, kur visapkārt ir bērni, ģimenes ar bērniem, viņa daudz skrupulozāk un smalkāk zina to, kā atvērt bērna sirsniņu, kā viņu satikt, kā viņam kaut ko iemācīt. Turklāt Rūta bija tajā iekšā, vēl pirms mēs satikāmies. Savukārt man tā ir pilnīgi jauna platforma.
Tagad kā tētis eju skolā vēlreiz. Arī praktiski ļoti daudzas lietas joprojām mācos. Piemēram, kā pareizi un kvalitatīvi iegādāties apģērbu mazam bērnam.
Kā ievērot bērna dienas režīmu, lai viņš nebūtu maksimāli niķīgs vakarā. Ja šodien ejam ārā un ir vējš, kādu cepuri vilkt. Šie visi it kā ir muļķīgi jautājumi, taču esmu pārliecināts, ka tos uzdod 90 procenti tētu.
– Un arī mammas!
Rūta: – Jā, tikai mammas ir tās, kurām ir jāpieņem gala lēmums un jāuzņemas atbildība. Atgriežamies pie jautājuma par to, kāpēc visas mammas mokās šaubās un bailēs kaut ko izdarīt nepareizi. It kā tikai tētiem būtu monopoltiesības uz atbilžu nezināšanu! (Smejas.)
Savos bērnos es vēlētos redzēt pašpietiekamību, patstāvību, spēju veidot pašiem savu dzīvi, jūtību pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem.
Noteikti neesam no tiem, kuri uzskata, ka bērnam ir jāmāca, ka pasaule ir ļauna un bīstama. Mēs gribam stiprināt meitenēs viņu iekšējos resursus, lai viņas būtu tik spēcīgas, ka var iet pa dzīvi un gan izturēt to, gan dot kaut ko citiem. Tam ir nepieciešama iekšēja brīvība, drosme, cieņa pret sevi un citiem. Visas šīs kvalitātes, par kurām man bail, ka, nonākot sistēmā, bērnā var salauzt. Mēs taču gribam, lai sabiedrība, kurā dzīvojam, ir tāda, ka bērns un ikviens, izejot uz ielas, sastopas ar cieņu, toleranci, labestību. Latvijai tik ļoti vajag cilvēkus, kuri ir uz to spējīgi, un tie pašlaik aug mūsu ģimenēs. Ja paveicas, tad arī paši varam ar viņiem kopā tajā augt.
Ļoti vēlamies bērnos nosargāt un veicināt to radošo dzirksti, kas viņiem no dabas piemīt. Vai tā ir mūzika, teātris, māksla vai jebkura cita darbošanās.
Radošums nevar pastāvēt bez drosmes būt pašam, just un redzēt savā unikālā veidā, kā arī lielas vērības, asredzības pret pasauli, cilvēkiem, un visu, kas notiek. Tāpēc tieši radošajās izpausmēs, manuprāt, ir ļoti liels potenciāls atrast sevi un savu aicinājumu, pat ja tas nav saistīts ar mākslu. Būt drosmīgam un radīt spējīgam jau vajadzēs jebkurā profesijā, lai ko viņas izvēlētos darīt.
Raimonds: – Pagaidām meitenes neiet nekādos pulciņos. Mums mājās ir liela kaste ar dažādiem bērnu mūzikas instrumentiem, viņas tos ļoti bieži ņem, muzicē savā izpratnē līdzi tai mūzikai, kas viņas uzrunā. Un prieks ir neaprakstāms, tāpat, kā troksnis. Nu jau Paulīne sāk atdarināt skaņu kombinācijas, atklāj, kā var veidot melodijas, mēģina zināmas dziesmas nospēlēt. Sāk prasīt, kā to izdarīt. Tā interese izaug dabiski, ja pamatā ir prieks un nenokritizēta vēlme darboties.
Rūta: – Citreiz Paulīne no visām mantām, kas mājās ir, kaut ko būvē un veido, izgudro savu pasauli, un man gribas raudāt par to stundu skaitu, ko vajadzēs pavadīt, to visu šķirojot un kārtojot. Tajā pašā laikā saprotu, ka man ir jāļauj šim procesam notikt. Jāļauj bērnam iziet cauri visiem radīšanas posmiem, sākot ar ideju, vēlmi to īstenot, apņēmību un sparu pārvarēt visas grūtības, beidzot ar gandarījumu par rezultātu un vēlmi ar to dalīties, iepriecināt citus. Laimīgā kārtā man ir izdevies izskaidrot, kāpēc un kuru lietu iesaistīšanu būvdarbos es neatbalstu, un Paulīne to cenšas respektēt. Bet man patīk ideja, ka mājas ir tāda brīvā zona, kur ņemties, kur nav pareizi/nepareizi, bet ir iespējas izmēģināt dažādas idejas.
Raimonds: – Manuprāt, ģimenēm, kurās ir bērni, jādomā ilgtermiņā. Katru reizi, kad ar meitenēm ieeju bērnu laukumiņā, redzu – re, te ir tā mūsu nākotne! Tie ir viņi, kas šeit visu pārmainīs.
Šobrīd tur, šūpolēs un slīdkalniņos, atrodas jaunie ministru prezidenti, ārsti, ģenētiķi, sporta meistari, dzejnieki. Viņi visi tur ir! Tur ir reāli visa mūsu nākotne!
Un tas, ko varam darīt mēs, – censties iedot viņiem labāko ceļamaizi vērtību, attieksmes, pasaules redzējuma ziņā. Ielikt bērnos pārliecību, izturību, mieru, pozitīvu skatījumu. To, ka tiecies būt pietiekami harmonisks un pašpietiekams, tajā pašā laikā vēlies un spēj dalīties ar citiem, neaizmirstot, no kurienes nāc, kas ir tavas saknes. Tik daudzas reizes, skrienot pa to laukumiņu pakaļ meitenēm un mēģinot novērst kaut ko, kam nevajadzētu notikt, saprotu – ārprāts, mēs taču patiesībā ikdienā nemaz neapzināmies, ka šim visam ir pilnīgi cits īpatsvars!
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada jūlijā.
Populārākie raksti
