Puiku intīmās lietas. Kāpēc mazais aiztiek savu krāniņu?

Slimību ABC
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
20. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Jau no mazotnes puikām vajadzētu mācīt, ka dzimumorgāni ir tādi paši orgāni kā rokas un kājas, ar ko katrs piedzimst, un tie nav nekas slikts, par ko vajadzētu kautrēties. Konsultē AINĀRS ĢĪLIS, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs, urologs.

Pirmo vīrišķo orgānu apskati puikam veic jau dzemdību nodaļā. Neonatologs novērtē, vai nav kādas patoloģijas, vai abas oliņas ir vietā, kādas tās izskatās, vai ar krāniņu viss kārtībā. Tālākais ir vecāku ziņā. Mazgājot puiku, pirmajos mēnešos vajadzētu pārliecināties, ka puikam abas oliņas atrodas sēklinieku maisiņā. To var novērtēt gan vizuāli, gan aptaustot. Vislabāk skatīties siltā vannā, kad ir komforts – tad oliņām jābūt brīvi maisiņā. Ja vecākiem šķiet, ka viena vai abas oliņas nav redzamas nekādā stāvoklī – ne vannā, ne ārpus tās –, tad jākonsultējas ar speciālistu. Jāapskatās, vai abi sēklinieku maisiņi ir vienādi (vai viens nav lielāks, otrs – mazāks), vai nav radusies disproporcija. Tāpat jānovērtē, vai cirkšņi nav pietūkuši.

Ja kaut kas rada aizdomas, ja kaut kas puiša dzimumorgānos izskatās citādi nekā vakar, ieteicams konsultēties ar ārstu.

Priekšādiņa

Vairāk nekā 90% mazu puiku priekšādiņa ir noslēgta – tai jāatveras līdz 12, 13 gadu vecumam. Lai uzlabotu higiēnu un ūdenim būtu lielāka iespēja nonākt līdz dzimumlocekļa galviņai, puiku vajadzētu biežāk vannot. Ja ne ar pirmo dzīves dienu, tad ar pirmo vannu ieteicams priekšādiņu mazliet atbīdīt. Taču nevis censties atvilkt pilnībā, bet atbīdīt tik tālu, cik tā bīdās, uztverot to kā vienkāršu ādas krociņu, kas jāiztaisno. Pirmkārt, tas uzlabo higiēnu – ūdenim vieglāk piekļūt un vieglāk izmazgāt krociņas. Otrkārt, puika no mazām dienām pierod, ka priekšādiņa ir jākustina. Lai nav tā, ka pusaudža vecumā viņš ierauga dzimumlocekļa galviņu un noģībst gan no netīrumiem, kas tur sakrājušies, gan no skata vien. Ja vecāki iemācīs puikam dzimumorgānu normālu higiēnu, arī mazgājoties pats, viņš zinās, ka ādiņa ir jākustina un pie krāniņa jāmazgā.

Kādas problēmas var būt?

  • Fimoze jeb priekšādiņas sašaurinājums. Iedzimta fimoze ir ārkārtīgi reta – ar to Latvijā piedzimst ne vairāk kā viens divi puikas gadā. Taču patoloģiskas izmaiņas priekšādiņā var izveidoties jebkurā vecumā. Ja priekšādiņu nepareizi kopj, neiet vannā, agri vai vēlu sākas iekaisums, ādiņa saplaisā un izveidojas rēta, kas ādiņu savelk šaurāku. Tad zēnam ir apgrūtināta čurāšana, un viņš jāved uz konsultāciju pie urologa. Šādos gadījumos visbiežāk nepieciešama operācija.
  • Nenoslīdējusi oliņa/oliņas. Tā ir iedzimta patoloģija, kuras gadījumā viena vai abas oliņas nenoslīd. Oliņu attīstība notiek zēna vēdera dobumā. Ap 20. grūtniecības nedēļu oliņas sāk slīdēt no vēdera dobuma lejā maisiņā. Dažādu un ne vienmēr skaidru iemeslu dēļ oliņa var apstāties kaut kur ceļā uz maisiņu. Tad piedzimstot tās trūkst. Var būt arī tā, ka pēc dzimšanas oliņas ir maisiņā, bet vēlāk ievelkas, piemēram, cirksnī un no maisiņa pazūd. Šādā gadījumā nepieciešama operācija – pēc tās oliņa parasti nonāk tur, kur tai jābūt.
  • Oliņu asimetrija – ja asimetrija nesagādā diskomfortu, jāieplāno vizīte pie bērnu ķirurga vai urologa. Arī tad, ja parādās trūce, kas redzama gan cirksnī, gan sēklinieku maisiņā kā izspīlējums un kas nesagādā diskomfortu, parādās un pazūd, jāieplāno vizīte pie bērnu ķirurga.
  • Oliņu sagriešanās biežāk vērojama jaundzimušajiem un pēc tam pusaudžu vecumā. Līdz skolas vecumam puiši parasti ir atvērti un par sūdzībām pastāsta vecākiem, bet pusaudžu vecumā daudzi kautrējas un slēpj to, kas notiek biksēs. Ja oliņa būs sagriezusies un nekas netiks darīts, sešu, astoņu stundu laikā tā ies bojā. Tāpēc ir svarīgi uzreiz vērsties pie ārsta. Diemžēl lieliem puišiem bieži vien nākas oliņu (oliņas) ņemt ārā. Tas tiešā veidā ietekmē auglību vēlākajos gados.
  • Sēklinieku sagriešanās ir akūta slimība, kas izpaužas ar sēklinieku maisiņa pietūkumu, apsārtumu un izteiktām sāpēm. Par sēklinieku sagriešanos mazam puikam liecina tas, ka viņš kļūst kašķīgs un raudulīgs, oliņas ir apsārtušas, pietūkušas, sāpīgas. Tad nekavējoties, tajā pašā brīdī, kad problēmu konstatē, jādodas pie ārsta.

Pietiek ar ūdeni!

Pirmajā dzīves gadā (īpaši pirmajā pusgadā) higiēnai jāpievērš lielāka uzmanība, taču nevajag pārcensties. Pietiek, ja puisīša dzimumorgānus regulāri un rūpīgi apmazgā un pēc tam nosusina. Kad puika izaug no autiņbiksīšu vecuma un savas darīšanas kārto podiņā, viņam, kā jebkuram pieaugušajam, jāapmazgājas reizi dienā dušā vai vannā. Pilnīgi pietiek ar tīru ūdeni!

Puikām nav nekādu problēmu arī mazgāties ziepēm – jo vienkāršākas ziepes, jo labāk.

Reizēm mammas sēdina puišus kumelīšu vanniņās, pieņemot, ka kumelītēm ir mazliet dezinficējoša iedarbība. To var darīt tad, ja ādiņa ir iekaisusi, tad koncentrētais šķidrums velk ārā netīrumus, kas atrodas zem priekšādiņas. Katrā ziņā skādi vanniņa nenodarīs, un arī tad, ja mājā kumelīšu nav, higiēnas nolūkos puiku var sēdināt kaut tīrā ūdenī.

MAMMAS JAUTĀ

J: Kurā vecumā zēns apzinās, ka viņam ir krāniņš?

A: Visticamāk, tas notiek tajā pašā laikā, kad bērns sāk apzināties, ka viņam ir acis, ausis, rokas, kājas.

J: Kāpēc vienam dēlam ir izteikta erekcija, bet otram ne?

A: Erekcija ir normāls fizioloģisks stāvoklis jebkurā vecumā, arī jaundzimušajiem, ja tā neieilgst. Atšķiras tikai erekcijas biežums. Biežāk krāniņš stāv puikām vecumā no diviem līdz četriem gadiem, kad ir tā sauktā mazā pubertāte ar augstāku vīrišķā hormona testosterona līmeni. Tāpat biežākas erekcijas ir pusaudžiem, kad tām ir iemesls vai arī tā nav. Arī pārējos vecumos ir erekcija, taču tā ir retāka nekā abos minētajos periodos. Par to satraukties nevajag. Tas, ka mamma varbūt nav redzējusi erekciju, vēl nenozīmē, ka tās nav, – neviena mamma 24 stundas no vietas nepēta sava dēla krāniņu. Erekcijas var nebūt tikai puikām, kam ir kāds smags iedzimts ģenētisks defekts, kura dēļ nav attīstījušās oliņas vai vispār dzimumorgāni, kā arī tiem, kam nav pietiekamas vīrišķā hormona aktivitātes. Taču šādi stāvokļi ir ārkārtīgi reti, un tos konstatē jau drīz pēc dzimšanas.

J: Ja puikam bērnībā ir mazs krāniņš, vai tas nozīmē, ka arī pieaugušā vecumā viņam būs mazs dzimumloceklis?

A: Ja puikam ir normāli attīstījušies dzimumorgāni, ja nav kādas endokrinoloģiskas vai iedzimtas dzimumattīstības patoloģijas, krāniņš mazs nepaliks. Pubertātes laikā, paaugstinoties dabīgā testosterona līmenim, sāks augt gan krāniņš, gan oliņas, un tikai tad varēs redzēt galarezultātu. Piedzimstot par normālu uzskata apmēram divus centimetrus garu krāniņu. Līdz pubertātei tas pieaug ļoti, ļoti nedaudz. Proporcionāli daudz mazāk nekā jebkura cita ķermeņa daļa. No pusgada vecuma līdz pubertātei krāniņš pieaug varbūt par trešo daļu, varbūt 50%, taču relatīvi nedaudz. Ja piedzimstot puikam bija minētie aptuveni divi centimetri, tad tā ir norma, un diez vai tā pārvērtīsies patoloģijā. Taču tiesa, tāpat kā to, cik katrs no mums garš izaug, arī krāniņa garumu nosaka ģenētika.  

J: Kāpēc divus un trīs gadus veci puiši visu laiku aiztiek krāniņu? Kā uz to reaģēt, un kad sevis aiztikšanas jau ir par daudz?

A: Puikas savu krāniņu aiztiek tāpēc, ka izpēta, kas tas tāds ir. Turklāt, kā jau iepriekš minēts, divu līdz četru gadu vecumā ir tā sauktā mazā pubertāte, kad puikam diezgan bieži ir erekcija. Var gadīties, ka krāniņš erekcijas stāvoklī tīri mehāniski traucē un viņš mēģina to iekārtot. Vēl jāņem vērā, ka, aiztiekot krāniņu, puika gūst zināmu baudu, bet tas ir pilnīgi normāls fizioloģisks process. Nosodīt bērnu par to noteikti nevajag – vienkārši jānovērš zēna uzmanība no krāniņa aiztikšanas uz kaut ko citu, lai tas nekļūst par paradumu. Arī divus trīs gadus vecam zēnam jāstāsta, ka sabiedriskās vietās aiztikt savus dzimumorgānus nav pieņemts, jo apkārtējie cilvēki to var uztvert citādi. Taču jebkuras savas ķermeņa daļas aptaustīšana nav nekas nosodāms! Daļa mammu arī uztraucas, vai tikai puika to nedara pārāk bieži un vai tādējādi necenšas mazināt stresu. Ja ģimenē ir liels stress un tādēļ bērns aiztiek savus dzimumorgānus, nevajadzētu koncentrēties uz krāniņa aiztikšanu, bet gan darīt visu, lai bērnam mazinātu stresu. Taču lielākoties krāniņa aiztikšana nav saistīta ar stresu – 99% gadījumu tas ir fizioloģisks process.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+