Psihoterapeite Vita Kalniņa: Pasaulē ir arī noteikumi

Mans Mazais
Iveta Troalika
Iveta Troalika
8. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Ap gada vecumu ir īstais laiks, kad bērnam var sākt mācīt, ka pasaulē ir daudz lietu, ko drīkst, bet dažas – ne. Konsultē VITA KALNIŅA, psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna

Drošais noteikumu rāmītis

Šajā laikā mazais kļūst aizvien kustīgāks, spēj tālāk aizkļūt un aizsniegt, viņu arī daudz vairāk kas interesē un visu gribas izpētīt. Vecāki par to priecājas, bet, protams, arī mazliet satraucas, jo jābūt vēl uzmanīgākiem un daudz vairāk jārūpējas par drošību. Tāpēc šis ir īstais laiks sākt domāt par disciplīnu.

Bet disciplīna nav ne pēršana, ne kaktā likšana nevienā bērna vecumā! Veselīgā izpratne par disciplīnu ir stāsts par robežu noteikšanu.

Reizēm vecāki domā, ka ir īpaši iejūtīgi, jo bērnam ļauj darīt jebko. Bet īstenībā bērnam ir nepieciešams noteikumu rāmītis, lai viņš justos droši. Tas nozīmē, ka bērnam skaidri ziņojam, kas ir pieņemami, bet ko mēs nekad un nekādos apstākļos neatbalstīsim. Piemēram, rāpties uz palodzes vai rotaļāties ar nažiem un dakšām. Visi ģimenē par to esam vienojušies un esam konsekventi: mamma un tētis aizliedz vienu un to pašu. Un te nebūs izņēmumu atkarībā no vecāku garastāvokļa. Turklāt, ja mazo nāk pieskatīt vecmāmiņa vai auklīte, arī viņām vajadzētu ievērot šos pašus principus. Būtiski ir pieskatītājiem izstāstīt ne tikai to, ko mēs aizliedzam, bet arī to, ko ļaujam. Piemēram, lūk, šo skapīti bērns drīkst atvērt, izcelt visu ārā, un pēc tam mēs viņam palīdzam salikt atpakaļ.

Reizēm vecākiem ir grūti izturēt bērna pretošanos, un viņi piekāpjas. Varbūt mammai ir piezvanījusi draudzene, viņa grib parunāties, bet tieši tobrīd mazais par visām varītēm mēģina uzlīst uz palodzes, un viņa izlemj, ka nekas traks jau nebūs, ja šo vienu reizi viņam to ļaušu. Turklāt es taču esmu blakus un viņu pieturēšu. Bet bērns nesaprot, kas tagad ir mainījies, kāpēc agrāk nedrīkstēja, bet tagad tomēr drīkst. Ja zūd konsekvence, zūd arī drošības izjūta. No bērna viedokļa tas izskatās tā: agrāk es varēju paļauties uz saviem vecākiem, ka, ja to nedrīkst, tad nedrīkst, bet tagad vecāki vairs nav paredzami. Un tas vairs nav droši.

Vārdi, kurus bērnam sakām, veidojot aizliegumus, viņam īsti neko neizsaka un nenozīmē arī vēl otrajā dzīves gadā.

Svarīgi bērnu katru reizi aiznest prom no bīstamās vietas, jo, ja viņš tur paliks, tad noteikti atsāks darbību, jo vēl nespēj kontrolēt savus impulsus.

Uzvedību, kas nav tik vēlama, ja vien tas nav kaut kas bīstams, var arī ignorēt. Droši vien visi vecāki ir piedzīvojuši situāciju, ka mazais izkrāmē, piemēram, zemāko grāmatu plauktu. Mammai tas nepatīk, viņa saliek grāmatas atpakaļ un, tiklīdz ierauga, ka mazulis atkal tuvojas plauktam, skrien viņu ķert, lai apturētu. Bet no bērna viedokļa tas ir brīnišķīgs pasākums, tā ir viņa iniciēta rotaļa – es viltīgu smaidiņu eju turp un mamma dzenas man pakaļ! Patiesībā tas pat stiprina viņa pašvērtējumu, ka viņš varēja paredzēt un izraisīt noteiktu mammas uzvedību.

Šajā brīdī veiksmīgāk būtu novērst mazuļa uzmanību, pārslēgt to uz kaut ko citu, piedāvājot arī mammai pieņemamu, bet mazulim tikpat aizraujošu rotaļu. «Paklausies, kur ir palicis mūsu kaķis? Tu neesi redzējis mūsu kaķi?» mamma var pajautāt. Un ļoti iespējams, ka mazais iesaistīsies un sāks lūkoties apkārt – kur tas kaķis palicis?

Disciplīna un sodi

Disciplīna ir skaidras norādes, kāda uzvedība ir pieņemama, bet kāda – nav vēlama. Ar šīm norādēm bērns saņem ļoti vērtīgu informāciju, lai kļūtu par tikpat brīnišķīgu cilvēku, kādi ir viņa vecāki. Jo tieši tā mazulis to redz: viņš redz savu mammu un tēti kā lieliskus cilvēkus un grib viņiem līdzināties.

Brīdī, kad bērns saņem sodu, viņš saņem vēstījumu: tu neesi labs, tu neesi pareizs. Turklāt bērns bieži vispār nespēj saprast, kas aizgāja šķērsām, par ko man tagad iesita pa roku.

Tāpēc secina, ka, visticamāk, ar mani kaut kas nav kārtībā, es neesmu labs. Tā veidojas pirmās pašvērtējuma krīzes. Ja bērns sāk justies kā ne pārāk labs cilvēks, ne tik labs bērns, viņam daudz vieglāk pēc tam ir īstenot ne tik labās rīcības. Jo – ja jau es neesmu labs, tad es varu darīt arī visādas ne tik labas lietas. Un ar to tiek provocēta vēl sliktāka uzvešanās.

Bērnos, kuri zina, ka viņus ārkārtīgi skarbi sodīs pat par sīku pārkāpumu, kādā brīdī ieslēdzas vienaldzība: es darīšu tik un tā, jo – kāda atšķirība? Tāpat būs nepatikšanas. Savukārt citi tik ļoti baidās izdarīt kaut ko nepareizi, ka katru reizi, kad vajadzētu rīkoties, bailēs sastingst – un ja nu arī par šo es saņemšu sodu? Iespējams, viņi neko vairs neuzdrošinās darīt vai arī izmisumā izvēlas rīcību, kas nemaz nav saskaņā ar viņu pašu.

Ar citiem labs, ar mammu – kašķis

Šis ir vecums, kad reizēm vismaz uz brīdi mazuli sāk pieskatīt kāds cits, ne tikai mamma. Un tad bieži ir stāsti, ka ar pieskatītāju mazulis bija brīnišķīgs – smaidīgs, draudzīgs un jautrs –, bet, tiklīdz atgriezās mamma, kļuva raudulīgs un kašķīgs. Mammas reizēm to ļoti pārdzīvo. Bet tas ir normāli, un tam ir izskaidrojums.

Bērnam šajā vecumā mamma joprojām ir ļoti, ļoti svarīga, parasti viņa ir tā, kas dod drošības izjūtu. Tas nenozīmē, ka mamma nedrīkst kaut kur iziet uz dažām stundām. Bet ir svarīgi saprast, ka, pārnākot mājās, bērns var būt dusmīgs, justies vīlies, aizvainots, sākt stipri raudāt. Viņš vispirms mammai pasūdzas, kāpēc tu biji prom, kāpēc nebiji ar mani, un tad ir vajadzīgs laiks, lai viņš emocionāli pabarotos no mammas. Bērni, kuri zīž krūti, uzreiz paprasa pupiņu un, kā mammas saka, iekaras uz stundu.

Būtu ļoti labi, ja mamma respektētu, ka pēc šķiršanās ar mazuli, pat ja viņai šķiet, ka tas nebija ilgi, ir vajadzīgs pārejas periods, kad viņa bērnam dod nedalītu savu uzmanību, esot ar viņu kopā fiziski un emocionāli, lai viņš uzpildās. Mamma bērnam ir kā bāzes stacija, un, ja ilgāku laiku bijusi prom, tad mazuļa drošības izjūtas baterija ir tukšāka un uzlādei būs nepieciešams mazliet ilgāks laiks.

Mammu, neej prom!

Ir ārkārtas gadījumi, kad mamma, piemēram,  nonāk slimnīcā un ir prom ilgāk. Tās ir smagas situācijas, kad ir jādomā, kā to risināt un kā palīdzēt bērnam. Bet, ja mamma grib viena atpūsties kūrortā vai doties izbraukumā tikai ar vīru, tāpēc uz dažām dienām mazais paliek pie omītes, tas tomēr bērnam vēl ir pārāk ilgs laiks, lai izturētu šķiršanos. Šīs sāpes, vilšanās un bēdas pēc tam ilgi un smagi paliek bērnā. Fizioloģiski viņš, protams, izdzīvo, bet emocionāli tas ir ļoti grūti, jo viņam mamma beidz eksistēt. Tas bērnam ir ārkārtīgi satraucoši, jo viņš nezina, kā viņš var dzīvot bez mammas. Tāpēc pagaidām nevajadzētu savus ceļojumus plānot bez bērna. Pēc tam tas nāk atpakaļ ļoti bēdīgos veidos. Bērniem nevajadzētu nonākt līdz terapijai, jo mammai gribējās izklaidēties.

Šajā vecumā bērni reizēm jau tiek vesti uz dārziņu, jo mamma atgriežas darbā. Taču šis nav piemērots vecums dārziņam.

Ja vien ir iespējams, labāk lai bērnu pieskata auklīte (reizēm tas var būt nelielā mājdārziņā) vai vecmāmiņa! Lai ir viens cilvēks, kurš uzreiz var reaģēt tikai uz viņa viena fiziskajām un emocionālajām vajadzībām! Dārziņā, lai cik lieliskas audzinātājas, ja viņām divām vienlaikus jāaprūpē vairāk par sešiem bērniem, reaģēt uz bērnu vajadzībām gandrīz nav iespējams.

Brīdināt laikus

Ir labi rīkoties stingri un noteikti – palikt pie sava viedokļa, ja tādi ir noteikumi, un to nemainīt, pat ja bērns čīkst. Tomēr pārliecība nenozīmē rīkoties strauji un vardarbīgi, nogriežot kā ar nazi, piemēram, pasakot, viss, mēs tagad ejam, paķerot bērnu un skrienot prom. Bērnam vajag sagatavošanos.

Teiksim, mamma izies uz trim stundām no mājas, un nāks auklīte. Tad jau no rīta mazajam to vajadzētu sākt stāstīt: «Mamma drusku aizies, nāks auklīte, bet tad mamma atkal atnāks un būs ar tevi.» Kad ir atlikusi stunda līdz laikam, kad aukle būs klāt, – to pateikt atkal. Un tad, kad jau ir atlikušas dažas minūtes līdz pieskatītājas ierašanas laikam, – vēlreiz.

Tas ir līdzīgi kā ar Ziemassvētku dziesmām. Kaut kad novembrī izdzirdam vienu, tad tās sāk skanēt aizvien biežāk, līdz atnāk arī paši svētki. Tas ir veids, kā cilvēki grib tikt sagatavoti lieliem notikumiem. Tāpēc šādu triju atgādinājumu principu var ieviest dažādās jomās – par gulētiešanu, laiku, kad būs jābeidz rotaļāties, ģērbšanos, lai ietu ārā.

Mums taču arī patīk, ka mūs brīdina laikus, nevis kaut ko pasaka pēdējā brīdī, vai ne?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+