Pieredze: Būt tētim, nozīmē piedzīvot beznosacījumu mīlestību

Vai mēs varam atļauties bērnu?

Ar sievu esam kopā jau kopš vidusskolas laika. Mums viss notika pakāpeniski – absolvējām skolas, izmēģinājām dažādas darbavietas, līdz sapratām mums labāko modeli un izveidojām savu ģimenes uzņēmumu. Tad iegādājāmies kopīgu mājvietu un 2019. gada vasarā apprecējāmies. Kopā esam piedzīvojuši izaugsmi un daudz skaistu mirkļu.

Vienmēr zinājām, ka ģimenē gribētu bērnu. Iespējams, sieva būtu bijusi tam gatava agrāk, bet es vēlējos, lai viss tiešām būtu sagatavots bērna ienākšanai ģimenē. Pats sev biju izvirzījis dažādus priekšnoteikumus, kas šķita gana satraucoši, lai mēs nogaidītu. Jāatzīst, daudzi no tiem izrādījās maldīgi.

Viens no galvenajiem nogaidīšanas iemesliem bija mana pārliecība, ka bērns ģimenē finansiāli ir ļoti dārgi. Domāju, ka ir jāsasniedz konkrēts attīstības posms uzņēmumā, konkrēti ienākumi, stabilitāte, jānodrošina māja ideālā stāvoklī. Man ir ļoti augsta atbildības izjūta un prasības pret sevi. Kad mazulis pieteicās, viss lēnām sakārtojās, un pirmo kāzu jubileju jau nosvinējām kopā ar dēlu.

Citi lasa

Aiva Kanepone

Personības

Ieva Ilvesa atkāti par laulības šķiršanu ar bijušo Igaunijas prezidentu: Es ļoti turējos…

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Dzemdības tomēr nebija šausminošas

Bērna gaidīšanas laikā manī bija patīkams satraukums. Centāmies paveikt lietas, kuras iepriekš varēja pagaidīt, – izremontējām māju, iekārtojām bērnistabu. Jau pirms bērna piedzimšanas mājās parādījās plauktiņi ar vienradžiem un attēli ar ziloņiem, kas pūš burbuļus. Lai gan radās daudz vairāk mantu, patiesībā manis iedomātais priekšstats par bērnam vajadzīgo lietu finansiālo dārdzību bija absolūti maldinošs. Bērns prasa daudz mazāk, nekā biju iedomājies.

Divus mēnešus pirms dzemdībām Latviju pārņēma Covid-19 pandēmijas pirmais vilnis. Tobrīd viss šķita neprognozējami: tika atceltas ieplānotās nodarbības topošajiem vecākiem, radās dažādi ierobežojumi ārstu apmeklējumiem, un mana dalība dzemdībās bija citāda, nekā sākotnēji plānojām.

Sieva aizbrauca uz dzemdību namu dienu iepriekš, bet es drīkstēju ierasties vien brīdī, kad viņa jau bija dzemdību zālē. Piektdienas vēlā vakarā saņēmu ziņu, ka dzemdības sākušās. Man bija jāpaspēj aizbraukt, līdz viņa vēl nav piedzemdējusi. Čemodāns ar nepieciešamajām lietām jau bija mašīnā, un divu minūšu laikā devos ceļā.

Skrēju pie sievas, baidoties, ka varētu nokavēt. Ierodoties dzemdību zālē, redzēju, ka viņai ļoti sāp. Sajūta ir neaprakstāma – kad gribi palīdzēt, taču neko nevari izdarīt. Pēc laika sievai iedeva atsāpinošos medikamentus, un situācija ievērojami uzlabojās. Par dzemdībām man bija iedomāti priekšstati, kuru dēļ biju satraucies, – domāju, ka dzemdībās būs smagi un nepatīkami skati. Realitātē, gaidot mazuļa piedzimšanu, ar sievu viens otram stāstījām anekdotes. Un tā visnotaļ pozitīvā gaisotnē plkst. 2.43 naktī mūsu dēls ieradās šajā pasaulē. Nebija nekā no tā šausminošā, ko biju iedomājies. Gluži pretēji – atmosfēra bija negaidīti pozitīva un piepildīta ar neaprakstāmu mīlestību. Es noteikti piedalītos dzemdībās vēlreiz!

Dažas dienas uzturējāmies ģimenes palātā, pēc tam visi kopā devāmies mājās. Lēnām apguvām mazuļa aprūpi un jauno dzīves ritmu. Arī šajā ziņā saskāros ar maldīgiem priekšstatiem. Biju iedomājies, ka nezināšu, kā rīkoties ar bērnu, jo viņš ir tik maziņš, tik trausls. Realitātē izrādījās citādi, jaundzimušais bija gana saturīgs, un aprūpes process bija ļoti organisks. Sievai gan bija grūts atlabšanas periods pēc dzemdībām, taču mēs viens otram palīdzējām, turklāt mums ir lielisks tuvinieku atbalsts. Ātri atgriezos darba gaitās, un ikdienas dzīve pavisam nemanāmi sakārtojās līdz ar jaunajiem apstākļiem.

Paldies sievasmātei!

Mūsu lielākais atbalsts un uzticamais cilvēks jebkurā situācijā ir sievasmāte, starp citu, viņa dzīvo pavisam netālu. Mums vienmēr bijušas labas attiecības, taču kopš Aksela ienākšanas ģimenē īpaši novērtēju viņas rūpes par mums. Sievasmāte mums palīdz gan dienās, gan naktīs. Kad ir negulētas naktis, jo mazais bieži mostas, mēs ar sievu dežurējam uz maiņām. Ja ir bijušas vairākas negulētas naktis pēc kārtas un esam ļoti saguruši, mums palīgā nāk sievasmāte – nakšņo pie mums un naktīs uz rokām auklē Akselu. Diendienā sievasmāte ir bijusi ar mums, un šobrīd, kad sieva Liene ir atgriezusies darba gaitās, sievasmāte uzņemas ikdienas rūpes par Akselu. Esmu viņai ļoti pateicīgs, mums tiešām ir ļoti paveicies. Bez sievasmātes atbalsta ikdienā būtu ļoti sarežģīti.

Savukārt es nāku no pedagogu ģimenes – mana vecmāmiņa ir pedagoģijas profesore un pedagoģijas zinātnes grāmatu autore. Arī mani vecāki ir cieši saistīti ar bērnu aprūpi un pedagoģiju – tētis savulaik vadījis bērnunamus un šobrīd strādā pedagoģijas jomā ar jauniešiem skolā. Mana mamma profesionāli darbojas pirmsskolas izglītības jomā – ir gan direktora vietniece, gan pirmsskolas skolotāja ar bagātu profesionālo pieredzi. Liene ik pa laikam vēršas pie manas mammas un vecmāmiņas ar jautājumiem par dēla izglītošanu, attīstīšanu, vienmēr saņem profesionālus padomus un to novērtē.

Mums ir savi rituāli

Jāatzīst, ka līdz ar bērna ienākšanu ģimenē rodas daudz izaicinājumu un nesaprotamā. Vairākkārt esmu meklējis informāciju grāmatās, kad ir kādas neizprotamas situācijas, bet īpašu uzmanību tam pievērš sieva. Viņa tiešām iegulda daudz laika un enerģijas, lai izzinātu bērnam labāko, apmainās ar zināšanām arī ar citām māmiņām un vienmēr ir informēta par svarīgāko dēlam. Liene rūpējas, lai pavadītais laiks kopā ar Akselu būtu lietderīgs. Mēs ģimenē nepavadām laiku bezmērķīgi. Sieva vienmēr ir saplānojusi dienas un līdz ar aktivitātēm māca Akselam jaunas prasmes – katrai rotaļai un spēlei ir izglītojošs un attīstošs mērķis.

Mūsu ģimenē lomu sadale ir notikusi pavisam organiski. Liene vairāk rūpējas par mājas dzīvi un galvenokārt ir uzņēmusies rūpes par dēlu. Savukārt es risinu dažādus tehniskus jautājumus un strādāju mūsu uzņēmumā. Ārpus darba ļoti cenšos būt klātesošs ģimenē. Mums ir savi rituāli – ik vakaru Aksels iet gulēt kopā ar mani, tad sievai ir laiks savām lietām.

Vienmēr būšu blakus

Pēc dēla piedzimšanas attiecības ar sievu ir mainījušās – ir aizvien mazāk laika, ko pavadīt divatā, bet vienlaikus vairāk novērtējam katru kopības mirkli.

Lai gan attiecībās gadās dažādi izaicinājumi, viss ātri aizmirstas. Domāju, tas tāpēc, ka mums ar Lieni ir ļoti līdzīgas vērtības, abiem patīk uzņemt viesus, esam sociāli aktīvi, mums patīk darīt foršas lietas un iepriecināt citus. Lai gan brīvais laiks ir ierobežots, atrodam laiku gan katrs sev, gan arī viens otram. Tiesa, te ļoti svarīga ir rūpīga plānošana. Labi, ka sievasmāte var palīdzēt pieskatīt mazo. Pateicoties tuvinieku atbalstam, varam divatā ar Lieni doties kādā kopīgā izbraucienā, atrast laiku romantiskai atpūtai. Tas ir svarīgi mūsu attiecībām. Vienlaikus spējam atrast laiku arī katrs savam hobijam. Es interesējos par mūziku, dodos uz nodarbībām attīstīt ģitārspēles un vokālās prasmes, kā arī uz sporta treniņiem. Sieva rod iespēju gan realizēt kādu projektu, gan apmeklēt sporta nodarbības. Mēs esam iemācījušies menedžēt laiku. Ja arī gadās grūtākas dienas, mīlestība ir pāri visam!

Dēls ir ļoti mainījis manu skatījumu un apgāzis daudzus no manis iedomātajiem biedējošajiem priekšstatiem, kuru dēļ gribēju nogaidīt bērna plānošanu. Daudzas lietas ir pavisam negaidītas. Lai gan ne vienmēr ir viegli, noteikti varu apgalvot, ka esmu iepazinis absolūtu beznosacījumu mīlestību. To ir grūti izskaidrot – tas ir tā, ka šo mazo cilvēku mīlu vairāk par visu un pavisam citādi, nekā būtu varējis iedomāties. Dažkārt ir grūti un nesaprotami brīži, taču viss ātri aizmirstas, redzot bērnu atkal priecīgu un smaidīgu. Laimes emocijas, ko sniedz bērns, nevar rast nekur citur pasaulē. Tā ir beznosacījumu mīlestība un pārliecība – lai kas notiktu, es vienmēr būšu blakus.