Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
1
-
2
-
1
-
0
-
0
-
«Uz randiņu? Nu, pirms kāzām bijām, pāris reižu arī pēc kāzām. Pirms bērnu piedzimšanas… Pāris reižu arī pēc pirmā bērna piedzimšanas. Ai, ko tu man galvu jauc! Man jādomā par vakariņām un vēl drēbes šovakar jāizmazgā!»
Un vispār, ja tev ir trīs bērni, par randiņiem vari aizmirst. Labi, ja sanāk kopā ar vīru mierīgi parunāt un iedzert glāzi sarkanvīna virtuvē pa fikso, kamēr bērni neredz. Gandrīz vai randiņš ir tad, kad divatā un tikai ar vienu bērnu varam aiziet uz lielveikalu. Tad tāda eiforistiska sajūta – var mierīgi parunāties un, sadodoties rokās, stumt bēbja ratus, neviens nečīkst un nelūdzas, lai nopērk končas un čipsus, nerīko histērijas, krītot gar zemi. Tas ir kaifs!
Nu kas tad tas par randiņu? Staigāt pa lielveikalu kopā ar bēbi? Nu, vai zini, tā jau bez vīra var palikt. Un kur tad romantika?
Romantika ir tad, kad visi bērni guļ, es vēl turos kājās, mājas darbi apdarīti un mums abiem izdodas kopā noskatīties kādu filmu. Visu laiku gan jāklausās, vai mazais nekliedz, jo gulta slapja un gribas pienu, vai dēlam nav sliktais sapnis ar raganām un vampīriem, vai meitai nav sākusies klepus lēkme. Citreiz izdodas filmu noskatīties līdz galam, bet parasti jau ne. Un no rīta taču agri jāceļas – atkal skola, dārziņš, darbs. Tu jau zini, visu laiku baigā skriešana.
«Un kā ar seksu? Tikai nestāsti, ka tam arī neatliek laika…»
Nu, tā ir tāda laimes spēle. Kad ir īstais noskaņojums vienam, otram – nav. Kad viens vēl nav aizmidzis un ir gatavs, otram no bezspēka acis krīt ciet. Kad abi beidzot ir gatavi, bēbis sāk kliegt. Bet kaut kad jau gadās, kad nav pilnmēness un bērni mierīgi guļ.
«Es vispār nesaprotu, kā tu tā vari dzīvot! Tikai par bērniem vien runā… Patiešām tā vēl bez vīra paliksi! Aizmuks viņš pie kādas, kam nav trīs kliedzoši bērni un vakariņas vien prātā!»
Tā uz ne visai patīkamas nots beidzās mana un draudzenes saruna. Laikam jau kaut kas jādara lietas labā – jāuzaicina vīrs uz randiņu!
Pirmais solis. Uzaicināt vīru uz randiņu. Par laimi, Āgenskalna vietējā kultūrkrodziņā pēc nedēļas ir foršs koncerts. Viņam patīk tā grupa, man arī tīri labi iet pie sirds. Nav jau ļoti romantiski, bet tomēr. Vīrs piekrīt un ir gatavs ziedot iknedēļas basketbola treniņu.
Otrais solis. Sagatavošanās. Manikīrs, pedikīrs, vaksācija, ādas pīlings, sejas maska, dekoratīvā kosmētika, bet ar mēru… Tas ir paveicams. Vēl derētu jaunu kleitu nopirkt. Labs iemesls, lai sevi palutinātu. Pie friziera arī sen nav būts. Kaut kā jāizmāna no vīra vēl 30 eiro, lai varu sagatavoties godam.
Trešais solis. Kur likt bērnus? Divas aukles atsaka uzreiz. Viņas pašas jaunas un piektdienas vakarā nav gatavas palikt ar trim bērniem tā vietā, lai nodotos iknedēļas kluba apmeklējumam. Par laimi, pieskatīt bērnus piekrīt mana mamma. Pirmo reizi viņa paliks viena ar visiem trim, bet, dzirdot manu žēlo balsi un stāstu par superīgo koncertu (mēs jau simts gadus nekur neesam bijuši divatā!), viņa piekrīt. Vienkārši tāpēc, ka ir visforšākā vecmāmiņa pasaulē un dievina savus mazbērnus.
Ceturtais solis. Lielo bērnu uzpirkšana. Četrgadīgais dēls uzreiz paziņoja, ka ies man līdzi, jo es esmu viņa mamma. Bet deviņgadīgā meita teica, ka paliks kopā ar omi un bēbi tikai tad, ja sīkais brālis ies mums līdzi. Čipsi, saldējums un apsolījums, ka varēs skatīties multenes visu vakaru un iet gulēt ļoti vēlu, izkausē jebkuru ledus sirdi. Vienošanās ar bērniem ir panākta!
Piektais solis. Randiņš. Ilgi gaidītais vakars ir klāt. Esmu sarunājusi, ka man šodien darbā īsā diena. Sapucējos kā uz pirmo randiņu, sirds sitas kā negudra. Ar vīru satiekamies pie krodziņa, jo viņš nāk uzreiz no darba. Ir forši. Koncerts lielisks, cilvēku daudz, jūtos mazliet veca, jo apkārt vieni vienīgi divdesmitgadnieki. Saprotu, ka esmu par daudz sapucējusies un sasmaržojusies. Parunāt nav iespējams, jo mūzika ir nenormāli skaļa. Dzeram jau otro kokteili. Ir forši, koncerts tūlīt beigsies, un varēsim mierīgi patusēt… Mana mamma mājās brauks ar taksi, nekur nav jāsteidzas.
Kad mūzika ir apklususi, izdzirdu savu mobilo telefonu un ieraugu, ka man ir trīs neatbildēti zvani. Tā ir mana mamma. «Ārprāts, ko lai dara – mazais jau stundu kliedz, nekas nepalīdz! Un temperatūra arī viņam ir. Lielajam brālim sāp vēders, bet māsai slikta dūša. Lūdzu, nāciet ātrāk mājās!»
Esam 15 minūšu attālumā no mājām. Ko lai dara – skriet kājām vai ņemt taksi? Bet kamēr tas taksis vēl atbrauks… Fiksi ģērbjamies un skrienam uz mājām, ko kājas nes. Otrais kokteilis tā arī paliek neizdzerts. Mājās plosās vēdervīruss. Nekāda romantika vairs nav prātā, galvenais, par ko domāju, – lai arī mums ar vīru nepielīp tas nolādētais vīruss un visa nakts nav jāpavada tualetē!
