Meita piedzimstot svēra tikai 760 gramu

Ģimene
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
2. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Arita Strode-Kļaviņa
Novembris Laines un Uvja Dambergu ģimenē ir svētku mēnesis – lai gan tam bija jānotiek februārī, meitiņa Elza piedzima novembrī 26. grūtniecības nedēļā. Par spīti ārstu skaudrajām prognozēm, Elza izaugusi par veselu un gudru meiteni, kura nesen nosvinējusi sešu gadu dzimšanas dienu. Pirms diviem gadiem novembrī pasaulē nāca arī dēls Jēkabs.

Šo grūtniecību neizdosies saglabāt

Laine ar Uvi iepazinās studiju laikā Jelgavā. Piecus gadus draudzējās, tad svinēja kāzas – viss notika kā pēc grāmatas. Grūtniecība bija gaidīta un plānota, arī bērniņš pieteicās ļoti ātri. Laine atceras – kā daudzām grūtniecēm, viņai bija toksikoze, taču citādi jutās labi. Līdz 16. grūtniecības nedēļā viņai bija pirmā nelielā asiņošana. Laine nonāca slimnīcā Jelgavā, kur viņai uz dzemdes atklāja hematomu. «Ārsti mierināja, ka viss ir normāli, hematoma ir neliela un uzsūksies. Pēc trim nedēļām atkārtojās kas līdzīgs, bet arī tad nekādu trauksmi necēla. Abas reizes nedēļu nogulēju slimnīcā, ievērojot gultas režīmu un mieru. Bet – cik vari būt mierīga, ja izrakstā izlasi: grūtniecības pārtraukšanās draudi. Katru reizi gāju uz tualeti ar satraukumu, vai tikai atkal nav asiņošana, tomēr kopējā pašsajūta bija diezgan laba.

Pienāca 25. grūtniecības nedēļa – jutu, ka izdalās augļūdeņi, tāpēc devos uz slimnīcu.

Sākumā domāja, ka tā ir sēnīšu infekcija, bet pārbaudē apstiprinājās augļūdeņu noplūde. Nonācu Jelgavas slimnīcā. Ūdeņi turpināja nedaudz izdalīties, bet man teica, ka tā mēdzot notikt. Taču vakarā pēkšņi visa kļuvu slapja. Pēc apskates ārsts teica, ka lielākā daļa ūdeņu ir izdalījusies un, visticamāk, šo grūtniecību saglabāt neizdosies. Ātrā palīdzība mani pārveda uz Stradiņa slimnīcu. Pa ceļam uz Rīgu man ausīs tikai skanēja vārdi: «Šo grūtniecību neizdosies saglabāt!» Par to vien spēju domāt,» atceras Laine.

Stradiņa slimnīcas ārsti Lainei gan teica: mieru, tikai mieru, ar tekošiem ūdeņiem var izstaigāt vēl mēnesi, jo ūdeņi atjaunojas. Galvenais ir miers un pozitīvas domas. Laine nosprieda, ka ārsti viņu tikai māna un ka nekas labs nebūs. Otrā dienā Laini nosūtīja uz ultrasonogrāfiju. «Redzu monitorā bēbi, bet guļu uz kušetes un raudu, un nesaprotu, ko atbildēt: gribu vai negribu zināt dzimumu, ja nu notiek ļaunākais… Beigās teicu, ka gribu zināt, un man pateica, ka būs meitiņa. Izplūdu asarās vēl vairāk, nespēju nomierināties, braucu liftā un raudāju, jo doma, ka nebūs nekādas meitiņas, visu laiku bija man līdzās.»

Neviena nebija blakus

14. novembra naktī Laine juta, ka velk vēderu. Stāstot sev, ka vēl nedrīkst, un vismaz domās cenšoties attālināt dzemdības, viņa izturēja līdz brokastīm. Laine atminas, ka ārsti pēc pirmās apskates teica, ka vēl nekas nenotiek, nekas neveras, tomēr viss bija sācies: «Godīgi sakot, ārsti saglabāšanas nodaļā izturējās ļoti nepatīkami. Saprotu, ka izsāpēt līdzi visiem nevar, bet attieksme bija tāda… Ķermenis pretojās, bet kontrakcijas un sāpes bija – nav svarīgi, kurā nedēļā dzemdē, dzemdības paliek dzemdības. Man piedāvāja epidurālo anestēziju, ko vakarpusē arī veica. Kopš tā mirkļa viss notika ļoti strauji.

Vienmēr, stāstot par Elzu, dzemdību posmu esmu izlaidusi, jo tā bija ļoti sāpīga un drausmīga pieredze.

Tās nebija normālas, bet, kā rakstīts izrakstā, – patoloģiskas dzemdības. Un ne tikai pašu dzemdību dēļ, bet arī tāpēc, kā tas notika. Man neviena nebija līdzās, es biju viena – vīrs nedrīkstēja, bet dakteri… Gulēju viena, man bija ļoti auksti, tad kāds atnāk vienreiz, otrreiz, bija jau asinis, un tikai tad māsiņa izsauca dakterus. Tad gan apkārt saradās daudz cilvēku. Nebiju izgājusi nevienus dzemdību kursus, neko nezināju ne par spiešanu, ne par elpošanu. Neviens no personāla mani nepamācīja, kā to darīt. Man jau tā bija stress un panika, bet dzirdēju pārmetumus, kas tā par spiešanu, vai tad tu nemāki elpot. Dzirdēju tādus izteikumus, kādi nav pieļaujami arī normālās dzemdībās,» ar rūgtumu atceras Elzas mamma.

Pat nezināju, vai Elza ir dzīva…

Elza šajā pasaulē ienāca 2014. gada 15. novembrī pulksten 21.18. Viņa ienāca burtiskā nozīmē, jo dzima ar kājām pa priekšu, tūpļa guļā. Lai gan uzskata, ka meitenes šādi var dzimt, Laine pieļauj, ja veiktu ķeizargriezienu, meitiņai pēcdzemdību sekas nebūtu tik nopietnas: «Dzemdības bija ļoti smagas. Lai gan viņa bija ļoti maziņa, galviņa iesprūda, bija grūti to dabūt ārā un Elza cieta skābekļa badu. Viņa neelpoja, bija tikai sirdsdarbība. Elza piedzima 26. grūtniecības nedēļā, un viņas dzimšanas svars bija 760 gramu. Taču to uzzināju tikai vēlāk, jo piedzimšanas vakarā meitiņu neredzēju. Nemāku aprakstīt tā vakara sajūtas, bet atceros, ka, lai gan telpā bija ļoti daudz cilvēku – ārsti, māsiņas, neonatologs –, bija klusums, varēja dzirdēt tikai darbarīku čaboņu.

Nezināju, vai Elza ir dzīva vai nav, man neviens nejautāja, vai gribu viņu redzēt. Tobrīd svarīgāk bija viņu intubēt un pieslēgt pie aparātiem.

Gulēju un šaustīju sevi, bija pat tāds vājuma mirklis – vai man vispār vajag viņu redzēt, ja reiz Elzas nebūs… Mani sakopa un atstāja vienu uz dzemdību galda. Tā nogulēju vismaz divas trīs stundas. Varēju tikai minēt, kur ir mans bērns un kas vispār notiek. Par psiholoģisko palīdzību pat nav ko domāt – ne pirms, ne pēc man neviens neko tādu nepiedāvāja,» stāsta Laine. Naktī viņa nonāca palātā, ne īsti gulēja, ne negulēja, bija milzīgs nespēks. Līdz rītam viņa par meitiņu neko nezināja, jo pie viņas neviens nebija atnācis. Laine domāja, ka neviens viņai vienkārši nesaka, ka Elza ir mirusi.

Pirmā satikšanās

Nākamajā dienā pēc brokastīm Laine uzzināja, ka viņu aizvedīs pie Elzas, tikai tad viņa saprata, ka meita ir dzīva: «Man priekšā kā mūžību gara bija saruna ar neonatologu par to, kādas bija dzemdības un kāds ir meitas stāvoklis. Dzirdēju, ko ārsts stāsta, bet saruna arvien attālinājās, palēninājās, jutu, ka atslēdzos, sāku raudāt. Šo dzemdību lielākā trauma bija smagi trešās pakāpes asinsizplūdumi smadzenēs. Tā laikam iekārtots, ka ārstiem jāpasaka viss sliktākais, jo, ja kaut kas notiks, mamma prasīs, kāpēc, jo teicāt, ka viss būs labi. Tajā brīdī man visa pasaule sabruka, jo ārsti teica: puse uz pusi, ka viņa vispār izdzīvos. Ja izdzīvos, būs ar smagām diagnozēm, sākot ar bērnu cerebrālo trieku, beidzot ar garīgo atpalicību, aklumu, kurlumu.

Perinatālajā nodaļā bija pilnīgi cita attieksme gan pret mammām, gan mazulīšiem. Kā cita pasaule, tāpēc par šo nodaļu varu teikt visu labāko. Mani mierināja un uzmundrināja. Elzu pirmo reizi ieraudzīju pēc sarunas ar neonatologu, kura lūdza, lai neraudu, jo bērniņi visu jūt, ka varu raudāt savā istabiņā. Mazuļi, arī Elza, guļ inkubatoros, kur ir maksimāli pielāgoti apstākļi, kādi ir mammas vēderā, – silts un mitrs. Inkubatori ir pārsegti ar pārvalciņiem, un, kad māsiņa atsedza Elzas inkubatoru, kādu mirkli stāvēju un nevarēju paskatīties. Kad saņēmos un šķita, ka esmu nomierinājusies, asaras plūda straumēm. Priekšlaikus dzimušam bērniņam ir ļoti, ļoti plāna āda, var redzēt katru asinsvadu, katru kauliņu. Galva lielāka, bet ķermenītis ļoti sīciņš – pilnīgi nereāli. Pat nezināju, ka dzīvē vispār kaut kas tāds notiek.

Tu redzi savu bērnu, bet pieskarties nedrīksti, jo ādiņa sāp – tā ir trausla un jutīga.

Pirmajās dienās, ko pavadījām Stradiņa slimnīcā, man atļāva pie Elzas pielikt roku, bet nedrīkstēja glaudīt, neko citu.

Tad sākās viena no lielākajām cīņām, kas šiem mazuļiem ir svarīga, – par mammas pieniņu. Krūtis spaidīju un masēju, lai veicinātu piena rašanos. Priekšlaikus dzimušo bērnu māmiņas nesa saviem mazuļiem piena pilītes šļircītēs. Ēdināja caur trubiņu – mēs drīkstējām turēt šļirci un skatīties, kā pa vadiņu tek pieniņš. Barošana notika katras trīs stundas – atslauc, nes bērnam, tad 30–40 minūtes vari būt blakus, un atkal viss no gala.»

Nebūs tāda kā citi

Pēc sešām dienām Laini un Elzu pārveda uz bērnu slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu, kurā viņas pavadīja trīs mēnešus – 89 garas dienas un naktis. Tās bija smagas un grūtas, un neziņas pilnas, un tas turpinājās arī vēlāk, jo neviens nevarēja pateikt, kā bērniņš augs un attīstīsies un kas no sliktā piepildīsies. Elza jau Stradiņos bija pieslēgta mākslīgajai plaušu ventilācijai, pie tās viņa pavadīja mēnesi. Pēc tam mēnesi pie sīpapa – tā ir maska, kas automātiski izvērtē skābekļa līmeni asinīs un, kad tas vajadzīgs, to bērniņam padod. Nevar uzskaitīt visus izmeklējumus, rentgenus un analīzes, ko Elzai veica.

Ārsti teica, ka jācer uz labāko, bet smadzeņu krociņas neveidojās.

Lai gan Lainei dziļi sirdī bija cerība, viņa mācījās sadzīvot arī ar domu, ka Elza nebūs tāda kā citi bērni un viņai būs veselības problēmas: «Tas nenozīmē, ka es viņu mazāk mīlēšu, vienīgi cerēju, ka Elza nebūs guļoša un visu mūžu kopjama. Kad meitai bija mēnesis, uzliku viņai savu plaukstu un ar to nosedzu visu viņas ķermenīti. Elzu varēja paņemt uz vienas plaukstiņas… Taču pamazām krājām arī mazās uzvaras: kad Elza bija pieņēmusies svarā līdz kilogramam, viņai noņēma kādu aparātu. 9. decembrī pirmo reizi Elzu uzlika man uz krūtīm ķengura pozā, lai būtu kontakts āda pret ādu. Diemžēl sarunas ar ārstiem prieku par uzvarām bieži nosita – it kā svars aug, aparāti nav pīkstējuši, māsiņas uzmundrina, bet tad pienāk ārsts un atkal nostāsta, kas nav labi. Tiesa, šo triju mēnešu laikā bija bērniņi, kas neizdzīvoja, – gan laikus, gan priekšlaikus dzimuši. Stāsti ir dažādi. Nevar izstāstīt, cik ļoti satuvinājāmies ar nodaļā esošajām mammām. Uzmundrinājām cita citu, dzērām tēju, raudājām un smējāmies. Jo, lai cik empātisks būtu vīrs vai mamma, viņi nekad nevarēs saprast to, kam esam gājušas cauri.

Vīram ļāva apskatīt Elzu jau Stradiņu Perinatālajā nodaļā, un viņam tas bija ļoti emocionāls mirklis. Uz bērnu slimnīcu vīrs brauca ik pārdienas, arī pirmos Ziemassvētkus pavadījām nodaļā. 28. decembrī Elzu slimnīcā nokristījām, bet janvārī mūs pārveda uz otro etapu. Sākumā mammas nakšņo blakus istabās un dienā iet pie bērniņiem, bet otrajā etapā mamma dzīvo vienā palātā ar bērniņu. Tad sākās īstā dzīve – bērns visu laiku ir kopā ar mammu. Un tu nezini, ko īsti iesākt, jo iepriekš visā palīdzēja personāls. Taču pamazām visu iemācies, tā nodzīvojām gandrīz mēnesi. Kad bērniņš ir sasniedzis vismaz divu kilogramu svaru un ja nav citu problēmu, izraksta mājās – mums šī diena pienāca 11. februārī.»

Kā vāveres ritenī

Kad izraksta uz mājām, daudzi vecāki jautā, kur dabūt monitoru, kur šādu vai tādu aparātu nopirkt vai izīrēt. Tik ļoti pierasts pie aparātiem, kas nemitīgi pīkst, ka bez tiem daudzi vecāki vairs nespēj iedomāties savu ikdienu. Arī Laine Elzai lika klāt roku un klausījās, vai viņa elpo, it īpaši naktīs.

Pirmais gads pagāja īstā vāveres ritenī – Laine turpināja svērt un mērīt pieniņu, ko dot mazajai, bija jāsver arī autiņbiksītes, lai zinātu, cik daudz mazais izčurā. Elza bija Follow up programmā, kas priekšlaikus dzimušiem bērniņiem pirmos divus gadus nodrošina regulāras ārstu apskates. Meitiņa bija uzskaitē pie septiņiem ārstiem – neirologa, rehabilitologa, ortopēda, kardiologa, acu ārsta un citiem. Vizītes notika reizi vai reizi divās nedēļās. Visas vizītes bija uz daudzmaz pozitīvas nots, ar ticību, cerību, ka Elza aug un viss būs labi, bet neirologs neatkāpās līdz pēdējam – ka tik nopietni smadzeņu bojājumi bez sekām nevar palikt. Kaut kādām, bet sekām jābūt! Kad Elza iemācījās gan rāpot, gan sēdēt, gan staigāt, neirologs piekāpās: labi, ja nav fiziskās veselības seku, tad būs garīgās problēmas.

Neirologam Elzas divu gadu un dažu mēnešu vecumā nekas cits neatlika kā atzīt, ka meita ir fiziski un garīgi vesela.

Līdz divarpus gadu vecumam Elzai veica arī divas operācijas: vienu salīdzinoši vienkāršu operāciju sirsniņai, otru – lai koriģētu šķielēšanu, taču tā pagaidām ir saglabājusies kā vienīgā priekšlaicīgās dzimšanas lieciniece.

Īsts spridzeklis!

«Nezinu, kādi eņģeļi virs mūsu palātas ir stāvējuši, bet visi četri bērniņi, kas tolaik bija palātā, vairāk vai mazāk ir veseli un pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Savus vienaudžus Elza attīstībā jau sen ir panākusi. Divu gadu vecumā viņa lika kopā trīs četrus vārdus un runāja, jau trešo gadu viņa iet parastā bērnudārzā. Pat nespēju izstāstīt, kāda Elziņa ir tagad. Viņa ir īsts spridzeklis! Dejo tautiskās dejas, iet uz baseinu, apmeklē bungu skolu, mācās angļu valodu. Padzirdējusi, ka dārziņā mācīs krievu valodu, uzreiz teica, ka arī grib. Un jautā, kad varēs iet mūzikas skolā. Kad man par Elzu kāds saka, ka buciņam aug radziņi, saku: tur jau sen vairs nav buciņš, bet kārtīgs briedis! Jo Elzai ir raksturs! Taču ar citādu raksturu viņa šādu cīņu nebūtu izcīnījusi. Jābūt kārtīgai spītniecei, lai paveiktu to, ko viņa paveica.

Līdz ar īpašo stāstu Elza man ir ļoti tuva, īpaši saudzējama un sargājama. Esmu priecīga un pateicīga vīram, ka viņš var mūs visus nodrošināt un es varu būt mājās ar saviem bērniem, redzēt, kā viņi aug. Jo nu jau divus gadus Elzai ir brālītis Jēkabs,» ar smaidu saka Laine.

Brālis piedzima laikā

Pēc pārdzīvojuma ar Elzu Laine nebija gatava otram mazulim. Taču sarunās ar vīru doma par otru bērniņu bija dzīva, Lainei noskaņoties palīdzēja ginekologs un draudzene, kā arī dūla, kura teica, ka nabassaite ir jāpārgriež, – Lainei jābeidz visu laiku domāt par Elzas stāstu un jāņem vērā, ka šī būs cita grūtniecība.

Bērniņš atkal pieteicās ļoti ātri, un, tāpat kā gaidot Elzu, Lainei trīs četras nedēļas bija toksikoze. Iekšēji Laine bija gatava arī tam, ka var atkārtoties Elzas stāsts: «Centos sevi iekšēji pragmatiski noskaņot – ja tā notiks, būšu tam gatava, cik vispār tam var būt gatavs. Bet es daudz ko zināšu, jo esmu tam gājusi cauri. Grūtniecība ritēja labi, taču visu laiku uz pleca sēdēja velniņš: ja nu? Ja nu? Pirmie svētki bija 12 grūtniecības nedēļas, tad ļoti gaidīju 25.–26. nedēļu, kad dzima Elza.

Lai cik biju smaidīga un priecīga, iekšēji baiļojos, ka vēsture varētu atkārtoties.

Kad pārkāpu 26. grūtniecības nedēļu, teicu: ja būs lemts, tad būs. Noteiktais dzemdību datums bija sestdien, bet Jēkabs piedzima svētdienā, 40. nedēļā plus vienā dienā. Visu laiku teicu, ka Jelgavas slimnīcā nekad nedzemdēšu, man pat bija līgums ar Dzemdību namu. Bet naktī, kad sākās dzemdības, uz Rīgu neaizbraucu. Dzemdēju Jelgavas slimnīcā, man līdzi bija dūla un ļoti paveicās ar personālu. Slimnīcā iestājos pulksten divos, un piecos Jēkabs jau bija klāt. Cik dzemdības var būt harmoniskas, tik man bija – ar Jēkabu man ir ļoti pozitīva pieredze.»

Ja ir, tad jāvar!

Atbildi uz jautājumu, kāpēc pirmajā reizē bija priekšlaicīgas dzemdības, Laine nav saņēmusi. Pēc dzemdībām ņemtajos augļūdeņu un placentas paraugos neatrada ne baktērijas, ne ko citu. Problēmu ar veselību Lainei arī nav. Tā vienkārši notiek.

Pēc visa pārdzīvotā Laine ir pārliecināta, ka jādzīvo tā, kā ir: «Citas mammas ar mazuļiem iet mājās trīs dienas pēc dzemdībām, bet mēs ar Elzu devāmies mājās pēc trim mēnešiem. Nesen novēroju, ka viņai nepatīk atsevišķi pieskārieni. Domāju, ka tas viņai zemapziņā no laika, kad viņai nedrīkstēja pieskarties, taču pret viņas gribu veica izmeklējumus, darīja daudz sāpīga. Mums ar Elzu ir tāda saikne, ko nevar izstāstīt. Tagad gan man ir vieglāk atskatīties uz notikušo, jo Elza ir vesela un mūsu stāstam ir laimīgas beigas. Kopš Elzas piedzimšanas mūsu ģimenes moto ir Andreja Eglīša vārdi: «Nav tāda, ko nevar. Ja ir, tad jāvar!» Tie ir ļoti par Elzu. Arī par mums. Kad nonāc šādā situācijā, ir jāvar un jāiet, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+