Mazā spītnieka savaldīšana. Kāpēc bērni neklausa, un ko ar to iesākt?

Bērnu audzināšana
Zane Blanka
Zane Blanka
29. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Kā iedot bērnam pietiekami daudz mīlestības un tai pašā laikā neļaut sev kāpt uz galvas? Kāda vispār ir mūsdienīga audzināšana, un kā to īstenot praksē? Konsultē DACE BĒRZIŅA, psiholoģijas maģistre, pedagoģe.

Atzīt – mums reizēm neizdodas

Diez vai šajā pasaulē ir kaut viena ģimene, kurā vecāki nesaskaras ar bērnu audzināšanas grūtībām, kurā nestrīdas par to un reizēm neizjūt totālu bezspēcību, jo nesaprot, kas ar bērnu notiek, kāpēc viņš tā uzvedas. Lai arī bērni un ģimenes ir tik dažādi un unikāli, šī ir universāla problēma. Bērnus audzināt nav viegls darbs, iespējams – tas ir grūtākais darbs, ko cilvēks šajā pasaulē var darīt. Turklāt, kā jebkurā darbā, arī šajā vislabāk ir mācīties caur praksi un pieredzi, bet teorija ir tikai gaismas stabiņi ceļa malā, tikai virziena rādītāji. Psiholoģe Dace Bērziņa uzskata, ka pirmais solis uz kādu grūtību atrisināšanu ir to atzīšana.

Vecākiem ir svarīgi pieņemt – jā, mēs reizēm netiekam galā, mēs reizēm nezinām, kā rīkoties.

«Mēs neviens neesam ideāls, un arī mūsu bērni tādi nebūs. Būs kaut kādas lietas, ko palaidīsim garām, kurās kļūdīsimies, kaut ko izdarīsim nepareizi, kaut ko neizdarīsim nemaz. Tik ilgi, kamēr vecāki neatzīst vai pat noliedz, ka netiek galā ar bērnu uzvedību, tik ilgi viņi nevarēs šīs grūtības atrisināt.»

Patīk mums tas vai ne, jebkura audzināšana ir manipulācija ar bērnu, jautājums tikai – cik godīga vai negodīga tā ir, uzskata psiholoģe Dace Bērziņa. Un, lai arī vārds manipulācija ne ar ko labu neasociējas, nevar nepiekrist – mūsu ikdiena ar bērnu patiesi ir nemitīga shēmošana, domāšana trīs soļus uz priekšu, dažādu viltību izmantošana, lai panāktu, ka bērns sadarbojas, lai ikdienas dzīve, kurā ir noteikts režīms un ritms, pavisam neiziet no rāmjiem. Jautājums tikai, vai darām to, vienīgi lai padarītu savu dzīvi ērtāku un vieglāku, vai tomēr galvenokārt domājam par to, kā izaudzināt savu bērnu par pietiekami laimīgu un veselīgi pašapzinīgu cilvēku. Vecāki dažkārt vēlas panākt bezierunu paklausību, nosakot saviem bērniem ļoti stingras robežas, izvirzot ļoti stingras prasības. Bērni, baiļu vadīti, tām mēdz pakļauties, un, iespējams, vecāki tobrīd jūtas lepni par savu audzināšanu, jo viņu bērni klausa uz vārda, vienmēr ir klusi, pieklājīgi un rātni. Tomēr ir vērts aizdomāties par vienu lietu, mudina psiholoģe: «Lai kā gribētos, lai mums vienmēr ir ērti ar bērnu šodien, vai mēs gribam, lai viņš klusē un visiem paklausa arī tad, kad izaugs liels? Vai tomēr labāk, lai viņš izaug par cilvēku, kurš domā pats ar savu galvu un spēj pastāvēt par savu viedokli?»

Robežas vajag!

Visticamāk, arī tu, mamma vai tēti, kas lasa šīs rindas, esi dzirdējis par lielajiem bērnu audzināšanas vaļiem – robežām un konsekvenci – , kas ir ne tikai audzināšanas instrumenti mūsu – vecāku – rokās, bet arī sava veida garants sakarīgam iznākumam – gana labi audzinātam un emocionāli veselīgam cilvēkam. Gan robežas, gan konsekvence, patiesi ir ārkārtīgi nozīmīgas, tomēr ir vērtīgi šos jēdzienus nepārprast un iemācīties vērtīgi izmantot.

Nepārspīlēt ar robežām un nepārvērst tās par tirāniju, nekļūt akli ietiepīgiem, ievērojot konsekvenci, bet vērīgi un jūtīgi reaģēt uz dzīvi ar bērnu, uz tās mainīgumu.

«Bērna veselīga disciplinēšana vienmēr ir saistīta ar robežu noteikšanu,» skaidro Dace Bērziņa. «Un tas, ka bērns šīm robežām pretojas un nav par tām sajūsmā, arī nav nekas pārsteidzošs, jo kuram gan patīk, ja viņu ierobežo? No otras puses, ja bērnam robežu nav, tas viņā rada papildu trauksmi, jo viņa dzīvē nav nekādas skaidrības. Ir vecāki, kas izvēlas savu bērnu vispār neierobežot, jo uzskata, ka robežas bērnu traumē, liedz izbaudīt bērnību. Uzskatu, ka šie pieaugušie neredz situāciju ar pieauguša cilvēka acīm. Viņi orientējas uz bērna šābrīža komfortu, nevis domā par to, kāds viņš būs, kad izaugs. Vai viņam būs viegli vai grūti dzīvot? Manuprāt, vecāki, kuru bērni aug bez robežām, nedomā par savu bērnu nākotni.»

Saprast cēloņus

Vispirms vienmēr der paturēt prātā, ka tas, ka bērna uzvedība neatbilst mūsu – vecāku – gaidām, uzreiz nenozīmē, ka tā ir slikta. Der sev lieku reizi pavaicāt: vai tas, ko no bērna prasu, nāks viņam par labu vai vienkārši atvieglos manu dzīvi? Tāpat ir ļoti svarīgi nevis emocionāli un impulsīvi reaģēt uz bērna nepatīkamo uzvedību, bet censties izprast, kāpēc viņš tā rīkojas. Ar lielāku bērnu noteikti der par to aprunāties, pavaicāt arī viņa domas un izjūtas, nevis izvirzīt teorijas un pieņēmumus tikai savā prātā. Iespējams, iemesli ir tādi, par kuriem pat neesam iedomājušies.

Tieši uzvedības cēloņu izprašana var būt milzīgs solis pretī tam, lai līdzīgas situācijas vairs neatkārtotos nākotnē, jo vecāku rokās ir arī tāds labs instruments kā laika plānošana un spēja uz notikumiem paskatīties vairākus soļus uz priekšu, kā arī spēja prognozēt, kas tieši provocē bērna slikto uzvedību. Ja viena nevēlama situācija atkārtojas reizi no reizes, tam var būt vairāki iemesli – vecāks vai nu nav izpratis pareizos cēloņus šai bērna uzvedībai, vai nav atbilstoši reaģējis, vai arī nav spējis paskatīties vairākus soļus uz priekšu un ieraudzīt provocējošos apstākļus. Piemēram, ir muļķīgi no pieaugušo puses atstāt divus mazus bērnus kopā un pateikt viņiem: sēdiet rāmi un pagaidiet! Visticamāk, jau pēc minūtes mazie bakstīsies, kausies, lēkās, skries vai bļaustīsies. Bet pieaugušie to varētu novērst, jau uzreiz piedāvājot bērniem kādu nodarbi, kas ļauj viņiem mierīgi nosēdēt.

Tāpat ir svarīgi bērnu mācīt pašam analizēt situācijas – rosināt domāt par savas rīcības sekām, izprast kļūdas, domāt par to, kā viņš varētu rīkoties vai nerīkoties nākotnē, un arī par to, kā noteikta viņa uzvedība ietekmē citus.

Nevajag bērnam pārmest viņa kļūdas, bet izmantot tās par pamatu pozitīvām pārmaiņām nākotnē.

Protams, tas nenozīmē, ka vecāki nedrīkst paust savu viedokli par to, kas viņiem bērna uzvedībā nepatīk. Tomēr pat tajos brīžos vecāki nedrīkst zaudēt labvēlību pret savu bērnu, atgādina Dace Bērziņa. «Ikvienam bērnam ir svarīgi, lai viņu pieņem. Par spīti tam, ka viņam kaut kas neizdodas vai viņš nav uzvedies cienīgākajā veidā, viņam ir jājūt, ka vecāki tik un tā pret viņu ir labvēlīgi, nevis naidīgi noskaņoti. Tāpat ir svarīgi ievērot un uzsvērt arī labās lietas. Šoreiz tu labi izdarīji. Tu biji ļoti pieklājīgs.»

6 biežākie iemesli šķietami sliktai uzvedībai

  • Vecāki ar savām prasībām traucē bērnam realizēt viņa ieceri, ir pārāk steidzīgi. Tas, ka lietas nenotiek tā, kā bērns ir iecerējis, viņā var izraisīt milzīgu emocionālo diskomfortu un vēlmi protestēt. Piemēram, bērns zīmē, bet mamma liek viņam to pārtraukt, jo tūlīt pat steidzīgi jāģērbjas un jādodas pie ārsta. Visticamāk, mamma dabū pretreakciju – vājāku vai spēcīgāku, atkarībā no bērna temperamenta. Kāds raud un atsakās ģērbties, cits met pa gaisu zīmuļus un plēš zīmējumu.
  • Bērns tikai iepazīst pasauli. Bērna uzvedību ietekmē gan viņa instinkti, gan tas, ko bērnam par uzvešanos ir iemācījuši vecāki un citi pieaugušie. Pavisam maziem bērniņiem instinktīvā uzvedība ir absolūti dominējoša un tā ne vienmēr sakrīt ar to, kā pieņemts, kā ir pieklājīgi. Bērna instinktīvo uzvedību vada vairāki spēcīgi dzinuļi – viens ir ziņkāre, vēlme iepazīt visu jauno, otrs – vajadzība pēc drošības. Ja mazais jūtas droši, tad, ieraugot kaut ko, kas viņu interesē, viņš rīkosies instinktīvi – dosies to izpētīt, un viņam būs pilnīgi vienalga, vai tas, kā viņš to dara, ir pieklājīgi vai nav. Tas, lūk, ir vecāku uzdevums – iemācīt bērnam uzvesties sociāli pieņemami. Vislabāk to darīt ar savu piemēru, nevis pamācošām lekcijām sarunu formātā. Tomēr arī runāt vajag, vislabāk – komentējot savas darbības, skaidrojot bērnam, ko mēs darām un kāpēc.
  • Bērns jūtas apdraudēts. Bieži vien mēs, pieaugušie, varam pat nesaprast, kas bērnam var likties apdraudoši, jo mums ir cita pieredze un zināšanas, bērnam daudz kas šajā pasaulē vēl ir jauns, nepieredzēts. Bailes un apdraudētības sajūta bērnam var likt uzvesties neadekvāti, un vecāki to var iztulkot kā nepakļaušanos, nepaklausību. Piemēram, ja bērnam ir bijusi slikta pieredze pie ārsta vai arī viņš pie ārsta ir atvests pirmo reizi, viņš var atteikties iet kabinetā, slēpties zem galda vai mukt prom. Vecāki šādās situācijās mēdz sadusmoties uz bērnu, bet patiesībā bērns rīkojas instinktīvi – cenšas izvairīties no, viņaprāt, apdraudošas situācijas.
  • «Ja bērns saskaras ar apdraudējumu (kas var būt gan reāls, gan viņa iedomāts), var parādīties kāda no trim instinktīvām reakcijām: bēgt, slēpties vai cīnīties. Lielākā vecumā bērns var, piemēram, neiet uz skolu, jo tur slikti jūtas. Arī tā ir bēgšana. Vai slēpšanās virtuālajā pasaulē, pārmēru daudz laika pavadot internetā, spēlītēs. Tāpat ar bērna dusmu uzplūdiem, kaušanos – visticamāk, bērns jūtas apdraudēts un šī ir reakcija uz to. Ne velti saka, ka agresija ir baiļu, apjukuma, nedrošības un bezpalīdzības instinktīvā aizsargreakcija,» skaidro Dace Bērziņa. «Neviens bērns, kurš jūtas labi, neuzvedas slikti. Izņemot tos bērnus, kuri uzvedas slikti tāpēc, ka nezina, ko nozīmē uzvesties labi, jo neviens viņiem nav palīdzējis to saprast.»
  • Bērns grib kaut ko paveikt pats, tā ir viņa dabiskā vajadzība. Tieši hiperaprūpētie bērni – tie, kuru vietā mamma vienmēr visu izdara, – mēdz uzvesties īpaši neganti. Bērns šādā veidā pretojas tam, ka viņam neļauj pašam darīt lietas, neļauj sajust paša spēju robežas un sajusties vērtīgam: es arī protu, es arī varu.
  • Bērns ir noguris, satraucies, bēdīgs vai apslimis. Ja bērna ikdienā ir kāds noteikts režīms, pie kā viņš ir pieradis, un tajā notiek kādas pārmaiņas, ir ļoti liela varbūtība, ka tas atspoguļosies uzvedībā, par ko vecāki var nebūt priecīgi. Nepietiekama diendusa, pārāk daudz aktivitāšu, ciemiņi, ceļojums. Tāpat nejauka uzvedība var būt veids, kā mazais parāda, ka ir par kaut ko sabēdājies vai satraucies. Protams, arī veselības pasliktināšanās var ietekmēt mazā uzvedību, bet to vērīgiem vecākiem nevajadzētu būt grūti pamanīt.
  • Pieaugušie vienkārši gaida no bērna rīcību, uz ko viņš savā vecumā vēl nav spējīgs. Ir lieki cerēt, ka aktīvs divgadnieks spēs nosēdēt klasiskās mūzikas koncertā un nevienu netraucēs. Tas, ka viņš grib skriet apkārt, bļaustīties vai skaļi komentēt notiekošo, nenozīmē, ka viņš slikti uzvedas vai ir nepaklausīgs, tas nozīmē, ka vecāki izdarījuši neatbilstošu izvēli, paņemot bērnu sev līdzi. Ja bērns ir lielāks, der sev pavaicāt: vai viņš zina, kā šādā koncertā jāuzvedas? Vai viņam tas ir mācīts? Galu galā – to, kā uzvesties sabiedrībā, bērnam iemāca tieši pieaugušie, tāpēc šī situācija, iespējams, liecina, ka paši vecāki nav gana labi paveikuši savu darbu. 

Ko bērns iegūst no robežām?

  • Noteikta kārtība un saprātīgi, nemainīgi ierobežojumi piešķir bērna dzīvei stabilitāti un prognozējamību, viņam nav pamata justies lieki satrauktam vai apjukušam. Protams, dzīvē ne vienmēr viss ir kontrolējams un paredzams, tomēr tas nenozīmē, ka mūsu dzīvei nevajag nekādas robežas un noteikumus. Robežas, ko nosakām bērnam, ir kā ceļu satiksmes noteikumi, ko ievērojam, braucot pie stūres. Tie ne vienmēr atbilst mūsu vēlmēm vai tiešā veidā atvieglo dzīvi, tomēr mums ir skaidri zināms, kā uz ceļa uzvesties un kā tas būtu jādara citiem. Kas notiktu, ja vienā dienā visus noteikumus atceltu un katrs uz ceļa varētu uzvesties, kā viņam ienāk prātā? Šo haosu varam tikai iztēloties.
  • Robežas bērnam iemāca rēķināties ar citiem cilvēkiem, kas ir vērtīga prasme, dzīvojot sabiedrībā, kurā gribi, lai rēķinās arī ar tevi. Viens no veidiem, kā mēs rēķināmies ar citiem, – ievērojot pieklājības normas. Un tā, lūk, ir lieta, ar ko neviens bērns nepiedzimst, to var un vajag viņam iemācīt, lai viņa dzīve starp citiem cilvēkiem būtu vieglāka un patīkamāka. Psiholoģe Dace Bērziņa gan norāda, ka ir arī dažādas normas, kas tikai vairo pieaugušo un bērnu nevienlīdzību, nevis iemāca bērnam pieklājību pēc būtības: «Piemēram, bērniem pieaugušie vienmēr jāsveicina pirmajiem; kad pieaugušie runā, bērni klusē. Kas tās ir par normām? No kuriem laikiem tās nāk? Man ir atbilde – no laikiem, kad bērns netika uzskatīts par cilvēku. Kad pieaugušais, lai izjustu savu varenību, pieprasīja bērnam izrādīt viņam cieņu. Būtībā bērnā šādi tiek ielikts mazvērtības komplekss – tāds, kāds tu esi, tu neesi nekas. Tāpēc bērnam būtu jāmāca vispārcilvēciska, nevis formāla pieklājība. Nevis – kad pieaugušie runā, bērni klusē, bet gan – nepārtrauc mani, kamēr es runāju, jo tad, kad runāsi tu, es klausīšos un nepārtraukšu tevi. Vai arī – nevis bērni vienmēr pirmie sveicina pieaugušo, bet gan – mēs sasveicināmies, jo priecājamies viens otru ieraudzīt.»
  • Veicina pašdisciplīnu. Lai dzīvē kaut ko iemācītos, sasniegtu mērķus, ir nepieciešama zināma deva pašdisciplīnas, un robežas to bērnam iemāca. Ja atļaujam bērnam augt pilnīgā brīvībā, pastāv risks, ka viņš lietas darīs tikai tik ilgi, kamēr viņam būs interese un pacietība, un ļoti daudzas atstās pusdarītas, nepabeigtas, skaidro Dace Bērziņa. «Arī mēs, pieaugušie, jūtamies kaut ko sasnieguši tad, kad esam pūlējušies un kaut ko pabeiguši, līdz ar to bērnam, kurš tiek atstāts pašplūsmā, ļoti bieži atņemam gandarījuma izjūtu par padarītu darbu, par taustāmu, redzamu, sajūtamu rezultātu. Bērns, kuram netiek izvirzītas nekādas prasības un normas, vēlāk dzīvē nespēs uzlikt pats sev brīvprātīgus ierobežojumus, kas varētu palīdzēt viņam sasniegt mērķus. Robežas bērnam māca: ja es kaut ko gribu sasniegt, man no kaut kā var būt jāatsakās, kaut kādā mērā sevi jāierobežo. Neviens bērns to neiemācās darīt pats, ja viņam to neparāda pieaugušie. Pašdisciplīna un prasme sevi organizēt vienmēr notiek caur kādiem ierobežojumiem.» 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+