Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada maijā.
– Kādas bija sajūtas atkal būt Latvijā?
Margrieta: – Uz Latviju pārvācāmies, kad jau biju stāvoklī. Mikus turpināja darbus ārzemēs, pēdējā pusgada laikā viņš tikai kādu mēnesi bija Latvijā. Pirms tam bija sajūta, ka visi esam kā astoņkājis, kas kustas un dodas vienā virzienā, elpo vienu gaisu, ziemā bija sajūta, ka sākam atdalīties, ka katrs mazliet aizejam uz savu pusi, un tas bija emocionāli sāpīgi.
Amerikā bijām pieraduši, ka esam tikai mēs, tur nebija nevienas omes un radinieka. Bija pat jocīgi, ka pēc Kallas piedzimšanas viņu nāca apraudzīt trīs apmeklētāji dienā. Iepriekš mums šādas pieredzes nebija, tur bijām tikai mēs.
Mikus: – Kādreiz domājām: Grieta var dzīvot Latvijā, bet es pāris mēnešu Amerikā. Taču realitāte parādīja, ka tas nestrādās un ģimene izjuks. Tu redzi, kā tavu acu priekšā ģimene šķeļas, un vienlaikus dzirdi citus stāstām, ka jūrnieku ģimenēm tas strādā. Bet es koncentrējos uz savu ģimeni un cenšos nesalīdzināt ar citiem. Skaidri apzinos, ka mums tā ir nederīga programma.
Margrieta: – Amerikā visu laiku, katru dienu, bijām kopā. Mums bija tik daudz pastaigu dabā, svaigā gaisā, un tās mums deva ciešu savstarpējo saikni. Visvairāk Latvijā man pietrūkst ritma, kāds bija Amerikā, un to tagad mēģinu atrast. Mums ir paveicies, jo Mikum ir elastīgs darba laiks un viņš ļoti daudz var iesaistīties mājas dzīvē. Lai gan viņš no rīta aiziet savās darīšanās, tāpat jebkurā brīdī var pieslēgties. Tai pašā laikā jārēķinās, ka viņam bieži jālido projām, tāpēc daudz ko nevaru ieplānot, bet pie tā ir pierasts, un tas vairs nešķiet liels šķērslis. Kā sievietei mans lielākais piepildījums un dāvana ir būt mājās kopā ar bērniem. Man patīk būt saimniecei. Nezinu, kā tiktu tam pāri, ja Mikus teiktu, ka mēs tā vairs nevaram un tev, Grieta, jāiet strādāt, bet bērniem – skolā. Man tas būtu ļoti smagi. Tieši Mikus mani vairāk mudina iziet ārā, aiziet pie friziera, atpūsties. Viņš par to rūpējas, ir kārtīgs un iejūtīgs, viņš jūt ļoti dziļi, kā reti kurš vīrietis.
Domāju, mums daudz palīdz tas, ka vienmēr esam bijuši atklāti viens pret otru. Mikus man mācījis izteikt visu, kas manī ir, un, kad esi atklāts, notiek izaugsme.
Mikus: – Ir jau arī aizvainojumi, reizēm es apvainojos, reizēm Grieta uz mani apvainojas, tikai jautājums, ko tu ar to visu dari. Esmu novērojis, ka tas, ko viens domāja, ko izdarīja vai pateica, bieži nesakrīt ar to, ko saprata otrs. Kādreiz saku Grietai: šo situāciju sapratu tā un tā. Viņa sāk smieties: kādā sakarā? Kā tu varēji izdomāt ko tik vājprātīgu? Tad uznāk smiekli, un, ja vēl aiziet uz guļamistabu, ir vēl labāk, un rodas trešais bēbītis (smejas).
– Kalla vienīgā no bērniem dzimusi Latvijā, mājās.
Margrieta: – Tā bija ļoti skaista diena, man jau dienā sākās kontrakcijas, bet Mikum neko neteicu. Esmu kā ziloņu mamma, man vajag vienai pašai. Staigāju pa māju un visu laiku gaidīju. Ar Gundžu dzemdības ilga četras stundas, un tolaik vienā brīdī šķita, ka to vairs nevaru izturēt – lēkšu laukā pa logu. Šoreiz bija citādi, un tikai pēc vairāk nekā 20 stundām aicināju savu vecmāti Astrīdu Milleri. Kad Gundža piedzima, man nebija pat spēka viņu paņemt rokās. Šoreiz kontrakcijās pavadīju visu dienu un visu nakti, Kalla piedzima septiņos no rīta, bet man bija tāda enerģija kā nekad, un nebija sajūtas, kāpēc es uz šo parakstījos. Bija sajūta, ka savā miesā biju nomirusi un, kad Kalla piedzima, atkal biju tik tīra un dzīva.
Kalla mani saveda kārtībā, jo pēc Gundžija man bija spontānais aborts.
Arī Amerikā toreiz izvēlējos mājdzemdību ārsti, bet Amerikā mēģina iznīdēt mājdzemdības, tāpēc vecmātes nevēlas piekrist jebkādam riskam, un mani aizsūtīja uz slimnīcu. Man bija kāda 14.–15. grūtniecības nedēļa, un šī pieredze bija drausmīga. Izgāju cauri četrām procedūrām, un tas viss ļoti sajauca manu fizioloģisko ķermeni. Kad biju pie osteopātes, viņa teica, ka manā ķermenī palikušas vēl sīkākās šūnas, kas nav tikušas šai pieredzei pāri. Laikam tāpēc, gaidot Kallu, man emocionāli un mentāli visu laiku bija slikti, pumpas, garastāvoklis svārstījās augšā, lejā, nevis kā gaidot Gundžu, kad lidoju. Toties pēc Kallas dzemdībām atkal esmu tāda, kāda biju pirms spontānā aborta.
– Pastāstiet mazliet vairāk par savu sāpīgo pieredzi!
Margrieta: – Amerikā baidās noteikt jebkādu diagnozi, jo tā ir ļoti liela atbildība. Tāpēc viņi sūta uz dažādām procedūrām, lai būtu izdarīts viss iespējamais. Sākumā man iedeva tabletīti, kas atver dzemdību ceļus, un man viss arī notika. Bijām divatā ar Miku, kurš mani apkopa, kurš savās rokās saņēma auglīti. Neviens viņu pat neapskatīja, bet atstāja veselu dienu turpat palātā… Tā kā ik pa četrām stundām mainās māsiņas, nākamā teica, ka man iekšā jābūt vēl vienam mazulim, kaut gan ultraskaņā neko tādu neuzrādīja. Tad man veica vēl vienu procedūru, vēl vienu procedūru, un beigās nosūtīja uz tīrīšanu (abrāziju). Tas bija liels šoks, visa drebēju. Latvijā manā situācijā to būtu varējusi izdarīt mājās, pagaidot, kamēr mans ķermenis nodod informāciju, ka auglītis ir miris, bet tur tā nevarēja.
Kallas grūtniecībā biju ļoti emocionāla. Jutos slikti, man arī nomira vectēvs, un viss kopā noteica to, ka nolēmām braukt uz Latviju.
Mikus: – Grieta ar savu intuīciju daudz paveica, pati iegāja vannasistabā, sajuta, kādā pozā jābūt, un visu izdarīja man rokās. Tieši tad, kad Roziņa aizgāja, uz trim mēnešiem bija atbraukusi mana mamma, mēs notikušo izsāpējām un izsērojām, bet tā ir viena no pieredzēm… Varbūt reizi dienā, nē, bet reizi trijās dienās par viņu iedomājos. Vienmēr ir jautājums: kur tā dvēselīte aiziet? Kāda viņa būtu, ja būtu izaugusi? Kāda izskatītos?
Margrieta: – Arī Amerikā auglītis nonāk medicīniskajos atkritumos, kaut gan viņi ir ļoti līdzjūtīgi – atnesa materiālus par šo tēmu, apjautājās, kā jūtos. Dzemdēju blakus citām dzemdētājām un dzirdēju, kā viņas palātās kliedz, nevis kā lauvenītes dzemdējot mazuli, bet laižot ārā nemātišķas skaņas. Man bija ļoti žēl, ka viņas nezina, ka var dzemdēt citādi. Atceros, ka pēc četrām piecām dienām Mikus atbrauca man pakaļ un Jasīte, kurai tolaik bija četrarpus gadu, bija izdomājusi, ka brauc pakaļ mammai un bēbim. Kad iekāpām mašīnā, viņa saprata, ka bēbja nav. Viņa tā kā smaidīja, tai pašā laikā salūza… Teicu viņai, ka viss ir kārtībā, tu vari raudāt. Un tad viņa sāka izmisīgi raudāt, ka nav māsiņas. Tagad mums ir šī mazā peciņa, kura ienes tik daudz prieka un miera.
Mikus: – Nekaunos teikt, ka Kalla, tāpat kā Jass un Gundža, mums ir Dieva svētība. Tas, kā spēju uz Kallu paskatīties, jeb tas, kā viņa atļauj man paskatīties uz sevi, ir kaut kas man nepieredzēts. Atceros, ka uz vecākajiem bērniem tik lēnprātīgi nevarēju skatīties, bet ar Kallu man ir kaut kas maģisks, jauns un svēts. Par to ir liels prieks, bet arī liela sāpe, jo gribētu attīt sešus gadus atpakaļ, kad Jasīte tāda bija. Toreiz strādāju arī par šveicaru apģērbu veikalā un, pēc tā laika saprašanas, centos būt tik labs tētis, cik vien varēju. Bet tolaik biju ļoti dusmīgs, manī bija daudz dusmu, aizvainojuma, slinkuma un tik daudz destruktīvas enerģijas, ka gribot negribot spontāni nāca ārā, un nevar noliegt, ka no tā noteikti cieta gan Grieta, gan bērni. Tagad ļoti apzināti redzu, no kā man jātiek vaļā, un uzreiz rīkojos, lai no tā atbrīvotos. Līdzko sajūtu sevī saspringumu, uzreiz skrienu vai pumpējos – jebkura fiziska sevis iztērēšana man vienmēr palīdz, tāpat kā elpošana. Jābūt pret sevi vērīgam, bet kā modelis tīri neapzināti esmu bijis arī narcistisks. Noteikti kādu reizi esmu pārkāpis trauslo robežu, kad pašvērtība pārvēršas par pašapbrīnu. Tāpēc nav labāka ceļa kā līdzsvars.
– Jums ir vairāku dzemdību pieredzes. Kura visvairāk palikusi prātā?
Mikus: – Visinteresantākās bija pēdējās dzemdības, un tās palikušas atmiņā ar katliņiem. Kad bija jāpilda dzemdību baseins, mājās pazuda siltais ūdens. Ņēmu mūsu divus katliņus, elektrisko tējkannu, mēs ar Astrīdiņu sildījām ūdeni un tā rotējām pa māju. Pa vidu vēl masēju Grietas muguras lejasdaļu. Pēdējā laikā apzināti darbojos, lai savu veco apziņas programmu nomainītu pret jaunu. Ja tā būtu noticis iepriekš Amerikā, es teiktu: Nu, nav ūdens, ko tu gribi no manis? Ūdens nav, gaidīsim rītdienu!
Šīs dzemdības apstiprināja to, pie kā strādāju, ka man kā tēvam un vīram jābūt problēmu risinātājam.
Vīrietim, kurš nepieņem nē par atbildi, kurš iet pa sētas durvīm, ja nelaiž pa priekšdurvīm, un, to ikdienā praktizējot, redzi pilnīgi citu rezultātu. Tad gandrīz vairs neredzi negatīvo, bet redzi, kur vēl vari pastrādāt. Kā jaunietis biju drausmīgs sliņķis, kurš zemapziņā vēlējās izdzīt slinkumu un iemācīties darbu, un mana jaunā programma palīdz man būt čaklam un meklēt, kur vēl kaut ko var padarīt. Tad nekad nesēdēsi bez darba rokas klēpī salicis un nekad nevaidēsi, ka iet slikti. Un pēdējās dzemdības to apstiprināja: arī tad, ja nakts vidū nav siltā ūdens, ir risinājums. Baseinam vajadzēja kādus 50 litrus, un mēs ar katliņiem to arī piepildījām.
Margrieta: – Jā, bet ir cilvēki, kas visu laiku kaut ko dara, ierauj sevi virpulī. Tagad man jāizdara tas, tagad vēl tas, taču, manuprāt, visu laiku jābūt līdzsvaram, kad esi gan darbīgs, gan vari apsēsties un noskatīties filmu vai ar bērniem salikt puzli.
– Kā jums dzima vecākie bērni?
Margrieta: – Jasmīna dzima Amerikā, Bronksā, slimnīcā. Vēlējos dzemdēt dabisku dzemdību centrā, kur viss tiešām iekārtots kā mājās, taču, tā kā man nogāja ūdeņi, bet kontrakcijas nesākās, mani aizsūtīja uz slimnīcu. Dabisku dzemdību centrā ir tāds likums: ja 12 stundās mazais nepiedzimst, jādodas uz slimnīcu. Tolaik Manhetenā auklēju puisīti, kura tētis palīdzēja mums tikt vienā no labākajām slimnīcām, kur dzemdības maksā 23 000 dolāru. Tā kā Mikus strādāja arī par šveicaru, visas izmaksas mums sedza apdrošināšana. Tā ir ekskluzīva slimnīca: tev atnes ēdienkarti, lai vari izvēlēties, ko ēst brokastīs. Atnāk fotogrāfs nobildēt mazuļa pirmos dzīves mirkļus, uzreiz piedāvā auklīti, lai gan to mums nemaz neprasījās.
Mikus: – Pēc piedzimšanas Jasu uz pāris stundām aiznesa apmazgāt, apkopt, lai gan mums nemaz to nevajadzēja. Viņi to dara, lai vecāki var pabūt divatā, iziet ārā. Man tas šķiet lieki, bet tas arī atkarīgs no situācijas, piemēram, ja bijis ķeizargrieziens.
Margrieta: – It kā jau Jasmīna piedzima dabiski, bet, tā kā man nogāja ūdeņi un nebija kontrakciju, man bija stimulācija. Un, tā kā amerikāņi baidās par jebko, mani kā vēža slimnieku pieslēdza sistēmai, es nedrīkstēju pat iet čurāt, man iedeva pīli. Tās bija pirmās dzemdībās, tāpēc paņēmu epidurālo anestēziju. Līdz ar to Jasa piedzima dabiski, bet bija tā, kā bija… Gribējām dabiski, bet paši – zaļi gurķi –, un tik dabiski nesanāca.
Arī Gundža piedzima Amerikā, bet mājdzemdībās, vanniņā kopā ar Astrīdu Milleri. Viņa mums ir kā ģimenes locekle, viņa pieņēma manai mammai mani un manu brāli.
Astrīda dzemdībās jūt sievieti. Kad Kalla dzima, biju ielīdusi pašā istabas stūrī, pie loga. Dzirdu, ka Astrīda ienāk, atspiežas pret stenderi, bet nenāk man klāt, tikai klausās un mani jūt. Tā bija arī ar Gundžu – Astrīda kā eņģelis aiz durvīm kaut kur bija, bet neko neuzspieda. Vienā brīdī gan viņi abi ar Miku – kā komanda – mudināja mani elpot skaļāk, bet man nevajag skaļi, es laižu savā skaļumā. Toreiz Gundža iznāca kā viegls burbulis, bet šoreiz vai nu tāpēc, ka Kalla bija liela, vai tāpēc, ka man iekšā viss bija sadragāts, viņa trīs reizes iznāca ar galvu ārā un atpakaļ iekšā. Nevarēju parunāt, bet iekšēji jutu – ja mēģināšu spiest, manī viss uzsprāgs. Bet tad arī vienīgo reizi Astrīda teica: «Viss, jāspiež ārā!» Tiklīdz mazā piedzima, kāpu ārā no baseina.
– No kurienes, Margrieta, tevī tā zināšana, kā dzemdēt mājās?
Margrieta: – Iepazīstot sevi pašu. Kopš bērnības man tuvs bijis viss dabiskais. Atceros, kā reiz jautāju māsai, ko viņa labāk grib – jaunus auskarus vai suni mājās. Viņa izvēlējās auskarus, bet es teicu: suni! Arī bērni daudz iemāca. Piedzimst un liek kļūt labākam. Viņi tevi visu laiku audzina, piedāvā jaunas situācijas, un tu nedrīksti iesprūst. Ja pats nesaņemies un neattīstīties, nekas nenotiek, un to jūt ģimenē kopumā. Jasa man uzdod nopietnus jautājumus, un man pašai jāattīstās un jāaug, lai varu viņai atbildēt. Nevaru samierināties tikai ar to, kas esmu, jo viņiem jautājumi un dzīves mācības nāk visu laiku.
– Kā jūs atrisināt sarežģītos jautājumus? Kā nonākat līdz harmonijai?
Margrieta: – Kad zaudēju bērniņu, ļoti palīdzēja pārdomas par to, kāpēc esmu atmetusi savus bērnības sapņus. Slimnīcas laikā ar Miku daudz runājām par manu sapni būt ar zirgiem, kuru biju atstājusi novārtā. Kad Jasa piedzima, Amerikā atradu Mierpilnā meža fermu, kur nodarboties ar zirgiem, un tas man ļoti palīdzēja atgūties. Fermā bija četri zirgi, un sapratu, ka katram ir savs raksturs un katrs ir kā manas dvēseles spogulis. Viens ir maigs un mīļš, ar viņu atveros un varu kopā raudāt, otrs – ļoti dominants un kož; lai ar viņu sadraudzētos, jāsakārto pašai sevi, viņš māca man tikt pāri bailēm. Man palīdz daba, dzīvnieki, saule.
Mikus: – Kā jebkuram pārim, mums ir bijuši jautājumi, kādā stadijā ir mūsu attiecības, ko darīt, lai tās uzlabotu. Kāpēc reizēm viens pret otru esam asi, nevis maigi? Kā jebkuram pārim, attiecībās ir aisberga neredzamā daļa, kas jāapzinās. Ja koncentrējas tikai uz redzamo daļu, šķiršanos skaits ir tik liels, kāds tas Latvijā ir. Jābūt stipram un noturīgam apziņā, lai saprastu, ka laulība ir divvirzienu ceļš un, kā jebkurā lietā, karjerā, panākumos, arī attiecībās ir tā daļa, ko neredz. Kad visi satiekamies un viss ir forši, tā ir svinību daļa, bet darbu, ko esam ieguldījuši, neredz.
Arī mūsu ikdienā ir dusmas, aizvainojums, prieks, ķircināšana, otra paspīdzināšana, bet svarīgākais ir apzināties, ka esam viens otram devuši solījumu.
Mēs ar Grietu vienkārši esam domāti viens otram, un es cenšos to neapšaubīt. Vājuma brīžos, kad iestājas nogurums vai esi finansiāli izsmelts, var sajust dēmonu, kas kaitina: varbūt laulība nav laba? Varbūt tev vajag citu? Bet, kad esi iepazinis sevi, dēmonā vairs neklausies. Es redzu, kas man ir, un esmu par to bezgala pateicīgs.
Margrieta: – Kad Mikus brauc prom, pie sevis domāju: ja Mikus no manas dzīves pazustu, nekas trakāks dzīvē nevarētu notikt. Ja viņa nav, es vairs nefunkcionēju. Protams, zinu un pieņemu, ka dzīvē būs tā, kā būs, bet savu dzīvi bez Mika nevaru iedomāties. Mani un manu dzīvi viņš ir padarījis tikai labāku.
Mikus: – To pašu varu teikt par Margrietu.
Margrieta: – Mums abiem ir brīvība. Mēs apzināmies, ka nepiederam viens otram, bet katrs esam atsevišķs indivīds. Tajā pašā laikā starp mums ir tāda garīga, dvēseliska saite, ka šķiet: esam vienots orgāns. Bet uzskatu, ka ikdienā Mikum jādara savas lietas, jo tā viņš pabaro, pilnveido sevi un ir laimīgs. Es daru savas lietas, un tad mēs satiekamies.
Mikus: – Liela loma ir uzticībai: tev jāiet savās darīšanās un jādara savs darāmais, bet tev jāuzticas otram cilvēkam.
Tev ir viņas sirds, viņai ir tava sirds, un tu nemetīsi to kaut kur, kur pagadās. Vai nebradāsi sirsniņu kājām.
Tāpat daudz palīdz tas, ka mums ir brīva komunikācija un pašu ieviesta vērtību sistēma. Piemēram, Grieta uztaisa vakariņas un prasa: nu, cik? Šodien astoņi. Kāpēc? Tāpēc, ka pie gvakamoles par daudz sīpolu!
Margrieta: – Tas ir smieklīgi, bet, kad viņš pasaka desmit, man ir tik laba sajūta. Tas ir tikai ēdiens, bet sievietei nozīmē tik daudz!
Mikus: – Joprojām varu novērtēt Grietu kā skaistu sievieti. Pat viskarstākajā strīdā nevaru zaudēt respektu un cieņu pret Margrietu, zinot, kam viņa gājusi cauri. Tad man jābūt pilnīgi aptumšotam. Tas ir kā akmenī iekalts, ka viņu cienīšu vairāk par visu pasaulē, jo neviena cita cilvēka, ar kuru esmu dalījies tik dziļās pieredzēs, man nav.
Margrieta: – Lai gan mazās ikdienišķās lietās reizēm viens otru pārprotam, nevaru iedomāties tik līdzīgi sev domājošu, tuvāku cilvēku par Miku. Mēs esam viens vesels. Mikum gan bija neliels šoks, kad viņš atbrauca no Amerikas, jo man bija grūti, staigāju apkārt tāda dīvaina gan vides maiņas, gan hormonu dēļ, gan tāpēc, ka zaudēju ģimenes izjūtu, kas mums bija kopā.
Mikus: – Radās sajūta, ka savā ģimenē esmu ciemiņš, tad sapratu, ka tā nevar būt, un nospriedu – man jābūt tur, kur ir ģimene, un lidoju uz Latviju.
Margrieta: – Ja padzīvo ārzemēs, vairs nav sajūtas, ka jādzīvo tikai dzimtenē. Mēs redzam sevi kā šīs planētas iedzīvotājus, mēs varam mīlēt visas valstis un visus mežus just kā savējos. Tāpēc man nav sajūtas, ka mani var izārstēt tikai Latvijas mežs.
