Mammu, man ir garlaicīgi! Ko bērns tev patiesībā vēlas pateikt?

Bērns
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
12. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Aiz bērna žēlošanās par garlaicību var slēpties vajadzība pēc vecāku uzmanības. Tāpēc psihologi aicina vecākus uzreiz nesteigties ar ideju piedāvāšanu un jaunu mantu pirkšanu, bet mudina papētīt dziļāk, kas slēpjas aiz bērna garlaicības. Konsultē KARĪNA SPADE, ģimenes psiholoģijas centra Līna psiholoģe.

Garlaicība sākas tad, kad bērns nespēj sevi noorientēt, nespēj pievērsties vai piesaistīties kādai nodarbei vai cilvēkam un sāk sūdzēties, ka viņam nav, ko darīt. Kā skaidro psiholoģe Katrīna Spade, filozofiski raugoties, garlaicība ir atelpa, brīvs brīdis, iespēja ienākt kaut kam jaunam, notikt kam nebijušam. Praktiski – brīdis, kad bērns nespēj atrast sev nodarbošanos vai piesaistes objektu. Ja bērns it kā vienkārši sēž, kaut ko sevī fantazē, tā ir pasīva darbība, nevis garlaicība. Arī skatīšanās laukā pa logu ir nodarbe – ja bērnam tas patīk, viņš nejūtas garlaikots.

Par garlaicību bieži sūdzas bērni, kuriem ikdiena ir ļoti aizņemta un strukturēta: dārziņš, pulciņš, mūzikas skola, treniņš.

Dienā, kad kādas nodarbības iztrūkst, viņš nespēj sevi motivēt un izdomāt, kas viņam patīk un ko darīt. Jo parasti to nosaka skolotājs, treneris, vecāki. Vēl par garlaicību mēdz sūdzēties fiziski aktīvie bērni, kam ir ķermeniska nepieciešamība kustēties. Bērns nemāk pateikt, ka viņam trūkst fiziskas aktivitātes, un sūdzas par garlaicību. Tāpēc, ja ir iespēja, jāiet izskrieties, izbraukt ar riteni, pastaigāties – kaut aiziet līdz tālākajam veikalam.

Garlaicība vai uzmanības trūkums?

Atšķirt, kad bērns tiešām garlaikojas un kad ilgojas pēc vecāku uzmanības, nav vienkārši. Taču bieža sūdzēšanās un čīkstēšana par garlaicību vairāk izklausās kā vajadzība pēc uzmanības. Kā novērojusi psiholoģe, reizēm vecāki domā, ka ar atvasi pavada pietiekami daudz laika, bet realitātē tā nav: «Reizēm vecāki stāsta, ka ir kopā ar bērnu, jo katru dienu ved viņu uz bērnudārzu. Jā, bet tad mamma vai tētis vēro satiksmi, varbūt runā pa telefonu, un tas nav kvalitatīvi kopā pavadīts laiks. Tāds tas ir tikai tad, kad neeksistē telefons, kolēģi, mājas rūpes un trauku mazgāšana, kad mamma vai tētis pilnībā koncentrējas uz bērnu – dzird, sajūt viņu, vēlas ar patiesu interesi uzzināt, kā viņam klājas. Tad bērnam uzmanības netrūks. Ja vecāki apzinās, ka garlaicība vairāk ir sauciens pēc uzmanības, ieteicams katru dienu noteiktu laiku bērnam veltīt nedalītu uzmanību. Piemēram, pulksten 19.00 – kaut piecas minūtes, bet tad tas ir laiks tikai bērnam. Tas ļaus arī pieaugušajam strukturēt savu laiku, ja viņš zinās, ka tieši tikos viņam ir individuālais laiks ar bērnu. Dažkārt vērojama otra galējība – vecāki jūtas vainīgi, ka bērns garlaikojas, tātad es par maz viņam piedāvāju, par maz esmu kopā. Bet tā var iebraukt otrā grāvī, kad bērns tiek pāraprūpēts. Visdrīzāk bērns, kas saņēmis pietiekamu devu uzmanības, spēs pats pievērsties kaut kam, kas viņu interesē. Tad vecāks var atkāpties un ļaut bērnam pabūt savā nodabā, jo viņam vajag laiku arī paspēlēties vienam.»

Izklaidētājs – tehnoloģijas?

Daudziem bērniem kopš mazotnes pieejamās mūsdienu tehnoloģijas – telefons, planšete, televizors – ir interaktīvs uzmanības nodrošinātājs, kas izklaidē, bet neveicina radošās spējas, paškontroli, pašiniciatīvu. Kad šīs izklaides bērnam vairs nav, iestājas: ko nu darīt? Mazais vairs nespēj atrast sev pievēršanās objektu vai nodarbošanos.

Ja bērns dīc pēc tehnoloģijām, psiholoģe iesaka izvērtēt, cik daudz laika dienā viņš tām velta, un piedāvāt alternatīvas.

«Ja pie ierīces dienā pavadāmais laiks ir izsmelts, tad izsmelts. Tomēr tehnoloģijas ir un būs mūsu ikdienas sastāvdaļa, tāpēc neteikšu, ka no telefoniem un planšetēm jāatbrīvojas. Tomēr es iestājos par to izmantošanas mērenību. Astoņus gadus strādāju par bērnudārza psiholoģi un esmu novērojusi – ir bērni, kas, ienākot grupiņā vienmēr sev atradīs nodarbošanos, pat ja mantiņas ir zināmas un tas nav nekas jauns. Viņi pratīs zināmo pārvērst jaunā spēlē, jaunā idejā – viņiem darbojas radošā domāšana. Un ir bērni, kuri nespēj sev atrast nodarbošanos. Viņi staigā no vienas spēles pie citas, no viena galdiņa pie cita, paskatās, ko dara citi, bet paši pievērsties kaut kam konkrētam nespēj. Viņi parasti audzinātājām sūdzas, ka nav, ko darīt. Iemesli tam var būt dažādi, bet viens – tie ir fizioloģiski aktīvāki bērni ar vājākām koncentrēšanās spējām, mazāku uzmanības noturību, kuriem pievērsties vienai zīmēšanas grāmatai ir par garlaicīgu. Otrs – bērni ar zemākām radošuma vai iztēles spējām. Tāpēc vienmēr jāskatās dziļāk, nevis jāvaino vecāki vai tehnoloģijas,» uzskata psiholoģe.

Ko tu gribētu darīt?

Kad mazais čīkst, ka viņam ir garlaicīgi, Karīna Spade vecākiem iesaka vispirms bērnu aicināt padarboties sev līdzās, piemēram, virtuvē: «Ja mamma taisa vakariņas un pieskrien meita vai dēls, kam garlaicīgi, es atbildētu: labi, varbūt tu vēlies man palīdzēt? Ja viņš saka – nē, negribu, tad jautātu – kas ir tas, ko tu gribētu darīt? Svarīgākais vienmēr ir nevis uzreiz piedāvāt ideju, ko bērns varētu darīt, bet pirmām kārtām uzdot jautājumu bērnam pašam. Lai viņš meklē sevī, lai orientējas sevī, vairāk kontrolē un vada sevi. Ko tu pats gribētu darīt? Dot vietu un telpu viņa idejām. Nesteigties. Lai viņš pasaka pats. Varbūt viņš vēlas kopā paspēlēties vai doties ārā – idejas varbūt visdažādākās.

Maniem bērniem parasti ir kāda konkrēta ideja, mērķis, ko viņi gribētu. Kad viņi sūdzas par garlaicību, tam pamatā jau ir ideja: mammu, es gribu ar tevi kopā pazīmēt, paspēlēties ar lego. Protams, ne visiem bērniem tā ir, bet, ja bērns sūdzas par garlaicību, iesaku nedaudz iepauzēt. Un ļaut bērnam uzņemties iniciatīvu pašam. Atbildes vienmēr nenāk uzreiz, jādod laiks un telpa, padomāt. Ja nevar izdomāt, pēc 15–30 minūtēm parunāsim vēlreiz, varbūt būsi izdomājis. Lai savās izjūtās nebūtu viens, bērnam ir vērts pastāstīt, ka arī pieaugušie reizēm garlaikojas un domā, ko darīt.»

Ja pusstundas laikā bērns neko neizdomā, var viņam ieteikt kādu ideju, taču jāatceras, ka vecāki nav nekāds atrakciju parks. Ikviens vēlas gudrus, inteliģentus un domājošus bērnus, tāpēc svarīgi, lai bērns pats domā, pats analizē, pats saprot. Ko gribu un ko negribu? Vai tas, ko gribu, ir iespējams un realizējams šajā brīdī vai tas ir nākotnes plāns?

Ja vecāki visu izlemj bērna vietā, tas neveicina ne radošumu, ne kritisko domāšanu.

Tik daudz, ka grūti izvēlēties

Ja vecāki pievērš bērnam pietiekamu uzmanību, ja tehnoloģijas nespēlē lielu lomu, jāpārskata arī, vai mājās esošās rotaļlietas un spēles ir bērna vecumam atbilstošas. Reizēm vecāki nopērk rotaļlietu par ievērojamu summu, bērns kādu laiku paspēlējas, bet no tās izaug, un viņam vajag kaut ko sarežģītāku, attīstību vairāk veicinošu. Par labu nenāk arī mantu pārbagātība, jo tad bērns apjūk un viņam ir grūti izvēlēties. Ja ikdienā viņš redz jucekli vai pārbagātību, viņam rodas apjukums – kam lai pievēršos, kam lai piesaistos? Tāpēc labāk mazāk nekā vairāk. Labāk daļu mantu nolikt kastē un vēlāk ņemt ārā, nomainot apnikušās. Tāpat rotaļlietām jābūt bērna acu augstumā, viegli sasniedzamām, aicinošām. Ja grāmata būs smuki nolikta augstu plauktā, diez vai bērns pēc tās sniegsies.

Rotaļlietu izvēlē arī jābūt kritiskiem – nav jāpērk viss, kas akcijās pieejams, piemēram, mīkstās rotaļlietas.

Bērni vairāk spēlējas ar mantām, kas saistītas ar radīšanu, – konstruktoriem, radošajiem komplektiem, klučiem, kinestētiskajām smiltīm, rotaļu dzīvnieciņiem, no kuriem var veidot fermu, savu zooloģisko dārzu. Rotaļlieta, kurai ir tikai viens veids, kā spēlēties, neveicina radošumu, domāšanu, fantazēšanu. Arī garlaikošanās veicina radošumu, ja dod bērnam uzdevumu izdomāt, ko viņš gribētu darīt. Reizēm, sūdzoties par garlaicību, bērns jau kaut ko ir iecerējis un tikai gaida, kad vecāki to akceptēs. Ja mazais zina, ka viņu sadzirdēs un uzklausīs, viņa teikto apspriedīs (nevis paudīs izsmejošu attieksmi), viņam gribēsies ģenerēt idejas. Jāieklausās, ko bērns vēlas. Jā, varbūt tā būs arī vēlme pēc telefona vai planšetes, un, ja tas nav vienīgais veids, kā bērns sevi spēj nodarbināt, lai tā būtu. Veselīgāk ir, ja bērnam ir daudzpusīgas intereses un viņš spēj pievērsties
vairākām nodarbēm, tās mainot, – pazīmē, paliek klučus, palipina plastilīnu.

Interesanti! Ideju burciņa

Ārzemēs populāra ir ideju burciņa: sarīko ģimenes apspriedi un uz lapiņām saraksta dažādas idejas, ko varētu darīt. Kad pienāk garlaikošanās brīdis, velk lapiņu un skatās – der tas šajā brīdī vai ne, varbūt velkam citu lapiņu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+