Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms ”piedzimu” par mammu, nekad nebūtu domājusi, ka tik daudz sava laika būšu ar mieru veltīt kādam, kas neesmu es pati, un vārds rūpes manā sievietes dzīvē nozīmēja sakopt pašai sevi, savu ārieni, šad tad māju un brīvdienās kārtīgi izballēties, lai nākošajā darba nedēļā būtu patīkami uzlādēta un priecīga.
Šobrīd vārds «rūpes» ir krietni audzis, tā teikt paplašinājies un fiziskajā plānā rūpes par savu ārieni man nozīmē arī rūpes par abu mazo brīnumiņu ārieni. Rīti, kas iesākas ar matu ķemmēšanu mazajai princesītei un, ja izdodās arī Renāriņam, ar pamperīša novilkšanu Patrīcijai un dupša noskalošanu, ar pidžamu pārvilkšanu un pašai sevis savešanu kārtībā.
Rīta daļa un darbības, kas šķiet pašsaprotamas, man aizņem kā minimums stundu. Ja ir vēlme piečubināt arī nedaudz māju vai ieiet kaifīgā dušā, tad droši var rēķināt stundas divas.
Jāsaka tā, ja veiktās darbības būtu tikai fiziska rakstura, tad droši vien tās aizņemtu krietni mazāk laika… Praktiski jebkuras darbības ciešs papildinājums ir tās emocionālā daba un šis ir tas, kas padara visu daudz interesantāku, laikietilpīgāku un man kā māmiņai grūtāk paveicamu.
Brālis, kurš nemanot ir atņēmis māsai mantiņu vai iebakstījis par, viņaprāt, kādu nepareizi veiktu māsas darbību. Brālis, kurš vienkārši nevēlas ģerbties no rītiem. Māsiņa, kura ir dikti priecīga, labprāt paskrietu pa māju, nevis ķemmētu matus. Māsiņa, kura nāk mīļoties pie manis brīdī, kad brālis ierobežo viņas brīvību.
Apskāviens tur un te, uzklausīšana un emociju līdzsvarošana. Darbīgas rociņas, rupējoties par vienu un otru, patīkami vārdi, kas nomierina. Rūpes - maģisks vārds manā ikdienā, kas nodrošina to, ka visi daudz maz priecīgi un sakopti var iziet ārā no mājas.
Ceļā sastopot citas sievietes ar bērniņiem, nodomāju, diez kādi ir viņu rīti un ikdiena vispār, un kā šai sievietei izdodās parūpēties par saviem mīļajiem. Klusībā apjaušu sieviešu spēku – to, kas saistās ar fiziskajām rūpēm un ”ārējās” pasaules uzturēšanu kārtībā, un arī emocionālajām rūpēm, tās neredzamās pasaules uzturēšanu līdzsvarā.
Tas ir milzīgs darbiņš, ko sievietes paveic katru dienu, rūpējoties ne tikai par sevi, bet vēl kādu. Itkā tik vienkāršs, nemanāms un tai pat laikā ļoti nozīmīgs.
Kļūstot par mammu, šķiet viena no pirmajām manām domām bija vēlme pateikties savai māmiņai par visiem tiem mīlestības pilnajiem brīžiem, kurus viņa radīja un vēl joprojām rada, par visām tām rūpēm, kuras viņa man veltīja un vēl joprojām velta, par visiem tiem apskāvieniem, kurus atceros un arī tiem, kurus neatceros. Paldies! :)
