Modernās mammas realitātes šovs. 5. sērija

Mammu blogi
Mans Mazais
Mans Mazais
21. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Es varētu būt seriāla Sekss un lielpilsēta piektā draudzene, jo mana dzīve bija no tās pašas sērijas: nebeidzamie amerikāņu kalniņi attiecībās, nerimstoša kaislība pret skaistām kurpēm, regulāri randiņi ar draudzenēm, lai apspriestos, kas katrai noticis pagājušajā nedēļā… Protams, tam visam pāri arī sevis meklējumi un sajūta, ka šis ir mans gadsimts. Jo sievietēm viss ir iespējams un pasaule taču guļ mums pie kājām!

Tā bija mana dzīve līdz brīdim, kad paliku stāvoklī, jo tad sākās cita sērija, kurā es biju kā jaunā varone, kas no šī seriāla pilnīgi neko nesaprot. Man bija jākļūst par mammu. Tik atbildīgs un vienlaikus skaists uzdevums, kas ved cauri neziņai, smiekliem un asarām

Braucam mājās!

Mazais ir sapakots kā konfektīte, un mēs beidzot braucam mājās. Pēdējās dienās Dzemdību nama telpas ir bijusi mūsu pasaule, un šķita, ka ārpus tās vispār nekas vairs neeksistē. Atzīstos, ka man ir šausmīgi bail par visu, bet es cenšos atslēgt savu satraukto prātu.

Mēs tiksim galā. Viss būs labi! Noskaņojos uz pozitīvā viļņa un paļaujos uz slaveno mātes instinktu, kurš taču vislabāk zinās, kā attiecīgajā situācijā rīkoties.

Lai gan, runājot atklāti, manā apzinātajā prātā ir pilnīgs apmulsums pret šo mazo, trauslo dzīvībiņu. Tagad, kad dēliņš ir piedzimis un pilnībā uzticēts mums, jaunajiem vecākiem, uz katra soļa nākas sastapties ar nervus kutinošiem izaicinājumiem. Pat pirmo reizi mazo ielikt autosēdeklītī šķiet liels notikums. Un tad ir pirmā vanna. Pirmā pastaiga. Pirmā reize, kad mazajam jāapgriež nadziņi. Laime un stress vienlaikus. Un katru reizi es aizturu elpu, it kā staigātu pa virvi. Uzmanīgi, viss jādara tik uzmanīgi. Dažkārt man šķiet, ka esmu ārpus sevis, jo uzmanība par divsimt procentiem ir koncentrējusies uz mazo brīnumu.

Vai viņš elpo? Vai neguļ uz deguntiņa? Kāpēc viņš vispār tik ilgi guļ? Ak, šausmas, kāpēc viņš tagad tik ļoti raud? Bet brīžos, kad puisītis, ēdot pieniņu, uz mirkli aizrijas, man šķiet, es zaudēju tūkstošiem nervu šūnu. Vairs nav nozīmes, kāda aina paveras aiz loga un kāds datums ir kalendārā, jo mums ir pašiem sava galaktika, kas griežas ārpus laika un telpas.

Reālā dzīve

Tagad pat smieklīgi atcerēties, cik es biju naiva. Man tiešām bija ilūzijas, ka viss būs tā skaisti – no rīta pamodīšos, tad netraucēti izbaudīšu kafiju, saposīšos jaunai dienai, mazais tikmēr omulīgi dzīvosies pa gultiņu… Man būs daudz brīva laika, jo mazais taču pirmos mēnešus to vien dara kā čuč…

Biju diezgan droša, ka tieši tā viss arī būs, jo kā gan citādi – paskat, Instagram mammām viss tik forši, tik priecīgi, tik gaumīgi! Tagad, kad pati uz savas ādas izbaudu dzīvi ar jaundzimušo, varu saderēt, ka tur kaut kas nav tīrs – vai nu tās smukās un gaumīgās Instagram mammas algo veselu komandu, lai uzturētu šo glamūrīgo, iedvesmojošo dzīvesveidu, vai arī viņas rāda to, kas realitātē vispār neeksistē, aiz kadra atstājot netīros traukus, maisiņus zem acīm un negludināto drēbju kalnus. 

Manas ilūzijas sabruka pamazām. Sākumā arī es izmisīgi centos noturēt savu kāršu namiņu jeb jauno realitāti vēlamajos rāmjos.

Katru dienu piekārtoju māju, ērto treniņbikšu vietā nēsāju sievišķīgu kleitu, pat bez iemesla uzkrāsoju lūpas, tomēr jau pēc dažām nedēļām, kad gulēju gultā ar mazuli uz rokām tāda pilnīgi nekāda – ar nemazgātiem matiem un joprojām pidžamā –, man bija jāatzīst, ka tāda tagad izskatās mana dzīve un es nezinu, kad tas mainīsies. Jo man jāpielāgojas mazulim – ja viņš neguļ, arī es neguļu. Savukārt, ja bērniņš guļ, arī man vajadzētu izmantot brīdi, lai nosnaustos, nevis meklētu putekļu lupatiņu un sāktu ģenerāltīrīšanu.  

Kā mums klājas?

Protams, tuvinieki un draugi grib zināt, kā mums iet. Tas ir jauki, un es arī saprotu, ka vajadzētu visiem pieklājīgi atbildēt, bet ar vienu jautājumu un atbilžu sesiju jau nekas nebeidzas. Jaunās mammas, esiet gatavas, ka jums sāksies vesela paralēlā konference, skaidrojot, kā klājas ar mazo.

Un vēl – par raudzībām runājot… Mīļie ciemiņi, kad jūs dosieties raudzībās, atcerieties dažus mazus knifiņus. Vispirms pasakiet komplimentu jaunajai mammai (ticiet man, viņa to novērtēs). Paslavējiet vecākus. Pajautājiet, varbūt vajag kaut ko palīdzēt. Citādi sanāk tā, ka jaunie vecāki sirsnīgi berž māju, lai nevienam nerastos aizdomas, ka ikdienā viņi nedzīvo perfektā kārtībā, skrien uz veikalu pēc kūkām, sapucē mazo un arī jaunā mamma uz neierasti ilgu laiku ieslēdzas vannasistabā, lai beidzot izskatītos pēc cilvēka, izkāpjot no ierastajām mājas drēbēm…  

Ciemiņi atnāk un uzreiz pēc uķi-buķi sajūsmas par mazo ķeras pie kontroljautājumiem. Gandrīz kā eksāmenā!

Kā mazais guļ, kā ēd, vai pati baro… Ak, šai vietā gan iederētos labs joks – nē pati nebaroju, kaimiņiene baro… Beigās jaunā mamma un tētis paliek ar netīriem traukiem un neizpratni, vai eksāmens ir nokārtots. Ziniet, nav iedvesmojoši!

Spogulīt, spogulīt…

Desmit kilogrami pēc bērniņa piedzimšanas izkusa burtiski pāris dienu laikā. Mājās pārrodos ar liekiem septiņiem kilogramiem, kurus sev solos nodedzināt nākamajos mēnešos.

Ar prieku konstatēju, ka mans ķermenis ir diezgan labā tonusā, ir tikai viens bet – vēders atgādina pufīgu bulciņu.

Tātad par savām apspīlētajām kleitām kādu laiku varēšu aizmirst. Bet kopumā, ja neskaita vēderu, jūtos ar sevi ļoti apmierināta. Mati aizvien saglabājuši grūtniecības laikā iegūto kuplumu un spīdumu, acis mirdz (laikam jau no jaunās māmiņas eiforijas), bet krūtis izskatās tik lielas, ka ikreiz, pēc dušas palūkojoties spogulī, jūtos kā erotiska sižeta filmā. Nezinu, kā būs vēlāk, bet vismaz šajā brīdī jūtos ar sevi sievišķīgi apmierināta. Varbūt arī tāpēc tik ļoti nepārdzīvoju, ka man katastrofāli trūkst laika sev. Esmu iemācījusies sataisīties pāris minūtēs un vairs nesmīkņāju par ikdienas kombināciju – džinsi, džemperis un kedas –, jo tā vienkārši ir superērti pārvietoties.

Pēkšņi trīsstūris

Paiet diena, divas, trīs, tad nedēļa, mēnesis, un pēkšņi tik skaudri saprotu, ka man ļoti pietrūkst divvientulības ar vīru. Tās mūsu kopā būšanas vakaros, kad skatījāmies filmas, čubinājāmies, jokojām un varējāt baudīt savu pasauli. Pēkšņi kā ar nazi tas viss ir nogriezts – esmu tikai es ar bērnu un vīrs kā mūsu lielais palīgs. Esam kļuvuši gandrīz kā kolēģi, kas darbojas lielā projektā, kas saucas – BĒRNS. 

Negulētās naktis, ilgstoši uzkrājies nogurums, pavisam neseksīgs naktstērps (vienkārši tas ir ļoti ērts bērna barošanai ar krūti), kuru vīrs sauc par cietumnieku kreklu (jo strīpains) un man uz rokām pavisam trausls zīdainītis.

Kāds sekss? Kāda romantika? Šādām lietām jaunās māmiņas galvā vienkārši nav atsevišķa folderīša.

Ja nu gadās brīvāks brīdis, tad labprātāk to izmantoju, lai bezmērķīgi klīstu pa sociālajiem tīkliem, pašķirstītu sieviešu žurnālus vai paklačotos ar draudzeni. Citiem vārdiem sakot – lai izslēgtu smadzenes.

Bet labi, es saprotu, ka ilgi jau tā nevar. Tāpēc nopērku smalku apakšveļu sarkanā krāsā (nu ko – modināsim to kaisli!), bet, ak vai, nākamajā rītā, steigā ģērbjoties, nepiefiksēju, ka biksītes esmu uzvilkusi otrādi… Laikam jau nav ko izlikties. Kamēr vēl esmu jaunās māmiņas transā, mana iekšējā femme fatale lai pagaida. Es ticu, ka viņa būs atpakaļ un, iespējams, jau pavisam jaunā kvalitātē.

Mammai vajag iziet

Laikā, kad baroju mazo ar krūti, varu pārdomāt visu dzīvi. Tad nu es salīdzinu, kā bija agrāk un kā ir tagad. Pēkšņi aptvēru, kāda esmu bijusi egoiste. Visu tikai sev. Savā iepriekšējā dzīvē no vienas baudas esmu sērfojusi līdz nākamajai. Regulārs šopings un Rīgas stilīgākie restorāni, ik pa laikam kāds ceļojums, ballītes un saviesīgi pasākumi. Dzīve mutuļoja, un es jutos tā, it kā katra diena būtu jauna sērija manā seriālā. Kādreiz viss rotēja tikai ap to, ko es gribu un kā jūtos, bet tagad…

Tagad ir pavisam citādi. Izrādās, varu iztikt ar minimumu – man nevajag kaut kur skriet un kaut ko pierādīt. Bērns parāda, kas patiešām ir svarīgs.

Šajā dzīves periodā mana jaunās māmiņas ekstra ir iespēja izrauties no mājas uz pāris stundiņām. Tad dodos uz tuvējo kafejnīcu un izbaudu nesteidzīgu maltīti, ļaujot sev vienkārši būt, vērot, pajautāt sev, kā jūtos, ko vēlos, ko domāju. Ļauju sev attapties, uzelpot un izvēdināt galvu. Pirmajā mirklī gribas skaļi kliegt – BRĪVĪBA! Bet jau pēc divām stundām sajūtu sevī nodevīgu vēlmi atgriezties atpakaļ alā pie sava mazulīša. 

Ko es tagad zinu?

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ un atgriezties mirklī, kad tikko uzzināju – man gaidāms bērniņš –, es tik daudz ko darītu citādi. Jā, es vairāk ticētu sev, nevis iegrimtu pretrunīgā literatūrā, mēģinot atklāt lielo noslēpumu, kā ir būt par mammu. Protams, ir neziņa, tāpēc gribas rast atbildes uz miljons jautājumiem, lai gan tagad zinu – katrai mammai ir savas atbildes. Sava formula.

Es tik daudz nedomātu par to, kā man ies dzemdībās, jo tās vienkārši notiek. Un noteikti nelasītu neko no tiem baisajiem stāstiem, kas netieši liek aizdomāties, ka šai pasaulē nav lielāku ciešanu par dzemdību sāpēm.

Jo skaidrs, ka divu vienādu dzemdību scenāriju un divu vienādu bērniņu nav. Es neiedzītu sevi stresā par to, ka visam jābūt skaisti un pareizi, jo tas ir gaužām plakans skatījums uz realitāti. Un tieši bērniņš iemāca paraudzīties uz dzīvi citām acīm, novērtējot katru mirkli.

Un vēl es tik daudz nesatrauktos par naudu (ak, ja man kāds būtu pateicis, cik patiesībā maz lietu vajag mazulītim!). Nebaidītos par to, vai būšu laba mamma, un nesalīdzinātu savu pieredzi ar to, kā veicies citām. Mazāk analizētu un vairāk paļautos. Daudz vairāk smaidītu, priecātos un ticētu labajam. Bet varbūt to visu bērniņš grib man iemācīt, jo skaidrs ir viens – laba mamma ir laimīga mamma. Jā, izklausās pārāk vienkārši, tagad tikai atliek šo mazo gudrību īstenot dzīvē.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+