Modernās mammas realitātes šovs – 4. sērija

Grūtniecība
Žurnāls Mans Mazais
5. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Es varētu būt seriāla Sekss un lielpilsēta piektā draudzene, jo mana dzīve bija no tās pašas sērijas: nebeidzamie amerikāņu kalniņi attiecībās, nerimstoša kaislība pret skaistām kurpēm, regulāri randiņi ar draudzenēm, lai apspriestos, kas katrai noticis pagājušajā nedēļā… Protams, tam visam pāri arī sevis meklējumi un sajūta, ka šis ir mans gadsimts. Jo sievietēm viss ir iespējams un pasaule taču guļ mums pie kājām!

Tā bija mana dzīve līdz brīdim, kad paliku stāvoklī, jo tad sākās cita sērija, kurā es biju kā jaunā varone, kas no šī seriāla pilnīgi neko nesaprot. Man bija jākļūst par mammu. Tik atbildīgs un vienlaikus skaists uzdevums, kas ved cauri neziņai, smiekliem un asarām.

Laimīgā satikšanās

Vai to vispār var aptvert? Nē! Pilnīgi noteikti nevar, katrā ziņā ne jau pirmajā mirklī. Bērniņš ir piedzimis. Un es esmu mamma. Kosmoss. Sakiet vēl, ka tā nav pilnīga mistika! Bet šajā mirklī, kad ar jaundzimušo brīnumu klēpī ratiņkrēslā tieku vesta uz palātu, man šķiet, ka mēs braucam pa mākoņu paklāju. It nemaz nespēju just savu ķermeni un pat ne tās mazās šuvītes pēc plīsumiem, manī tikai pulsē liela sirds un viena maziņa tepat rokās – vienīgi nu jau esot ārpus mana ķermeņa. Acis pilnas neizraudātu laimes asaru, bet es cenšos pat elpot klusi, lai mazais nepamostas. Tā mēs klusi, klusi visi trīs – es, vīrs un mazais puisītis – pavadām nakti, lai gan mans miegs ir trausls kā naktssargam, jo ar acs šķirbiņu gribas sekot līdzi savam dēliņam.  

Pamostamies nedaudz pirms astoņiem no rīta – mūs laipni sveicina dežurējošā māsiņa. Esmu tik laimīga, ka viss trakums jau ir garām. Lai arī dzemdības bija samērā vieglas, tā tomēr ir fiziski un emocionāli ārkārtīgi nopietna slodze. «Rīt no rīta tu jutīsies tā, it kā tev traktors būtu pārbraucis pāri,» pēc dzemdībām mani brīdināja vecmāte. Un es viņai pilnīgi piekrītu – visi muskuļi savilkti, ķermenī jūtams smagums kā pēc noskrieta maratona, bet šuves – ai, tās traki smeldz un sāp! Visticamāk, iepriekšējā vakarā mana eiforija bija darījusi savu un radījusi sāpes mazinošu efektu, bet no rīta paveras pavisam cita ainiņa – man tik ļoti gribas atpūsties, nomazgāties, savākties, bet es, šķiet, neko nevaru. Vienkārši nav spēka. Un vēl tagad – no rīta – man ir sajūta, ka mazās šuvītes nemaz nav tik mazas un pat bail aiziet uz tualeti… 

Tūlīt klāt arī ārstu konsilijs (tā es viņus iesaucu, jo nāk vesela brigāde), kas sāk pētīt un novērtēt bērniņu. Manas ausis un nervi ir uzvilkti – kaut tikai viss būtu labi… Par laimi, arī ir labi. Bet tad sākas tirdīšana par barošanu (loģiski, vai ne?!). «Jā, jā, lieku pie krūts, mazais ēd,» atbildu kā sabijusies skolniece. Un es patiešām esmu sabijusies, jo ar maziem bērniem man dzīvē ir bijusi diezgan niecīga saskare. Es pat autiņbiksītes tā īsti neprotu uzvilkt, turklāt bērniņš ir tik trausls, ka elpa aizraujas ikreiz, kad viņš no guļoša stāvokļa kaut kur jāpārvieto. Bet ārstes izsakās optimistiski un sola, ka drīz jau varēsim braukt mājās.

Man likās, ka esmu datorprogrammā – visi runā kā pēc grāmatas un tikai atkārto, ka mātes piens labākais bērna veselībai.

 

Kad pieklauvē realitāte

Otrā nakts ir kā maza ellīte – bērniņš raud tik sirsnīgi, it kā pēķšņi būtu secinājis, ka viņam tomēr šajā pasaulē kopā ar mammu un tēti īsti nepatīk. Nu tik dikti raud, ka nelīdz nekas – ne likšana pie krūts, ne aijāšana. Mēs abi ar vīru nakts tumsā auklējam mazo uz maiņām, un gaisā virmo draudīgs jautājums – vai tas ir normāli? Varbūt mazajam kaut kas kaiš? Beidzot ap rītu visi trīs esam laimīgi nolūzuši, bet tad mūs pamodina slimnīcas konsilijs. Uzreiz, izmantojot iespēju, gribu noskaidrot, kas notiek ar mazuli – kāpēc viņš tik intensīvi visu nakti raudāja?

«Bērniņi mēdz būt dažādi. Varbūt viņam ir kāda dzemdību trauma…» saka ārste. Man pašai nervi jau vairs netur, labi, ka vēl mute turas ciet, jo galvā maisās visādas nelabas domas. Aha, tātad mums bērniņš tāds, ka raudās katru nakti… Un vēl dzemdību trauma. (Interesanti, kā to varēs ārstēt? Ne jau pie psihoterapeita uz dīvāniņa!) Atkal man jautā par barošanu – kā veicas ar to? Es, kā jau ierasts, tikai saku, ka viss labi (es taču visu nakti liku bērnu pie krūts!). Bet tad konsilijs konstatē, ka bērniņš ir zaudējis pārāk daudz svara, tādēļ ar mājās laišanu vēl nevar mūs iepriecināt. «Svarīgi katru mīļu brīdi bērniņu likt pie krūts, citādi viņš drīz vispār vairs neēdīs,» man paziņo bērnu ārste. Mīļā pasaulīt, no reibinošās eiforijas esmu atkritusi skaudrā realitātē! Mans sapnis par to, ka viss noritēs bez aizķeršanās un mēs, tāda priecīga ģimenīte, ar ziliem baloniem pie auto aizbrauksim mājās, kur varēsim ar mazuli dzīvoties kā pa mīkstu dūnu segu, – izskatās, ka tomēr nebūs šis stāsts. Man ir stress, neziņa un miljons neatbildētu jautājumu. Protams, arī neizsakāms fizisks un emocionāls nogurums. Mana vecā es gribētu vismaz kādu stundiņu paņemt sev pauzīti, iedzert kafiju, sakārtot domas, varbūt pačalot ar draudzeni, bet te – kā īstā realitātes šovā –nav pat laika apdomāties. Ir steidzami jāglābj situācija, jābaro bērns ar dubultu jaudu, jo acīmredzot tas, kā to darīju iepriekš, nebija pietiekami. Un vispār, ja esmu pavisam godīga, es taču īsti nezinu, kā to darīt! Smieklīgi, bet mans vienīgais glābiņš ir Youtube, kur meklēju, kā pareizi barot bērnu ar krūti. Jāatzīst, no malas šis process izskatās gaužām vienkārši, diemžēl manā realitātē tā nav – krūšgali jau ir kļuvuši līdz sāpīgumam jutīgi un es tā arī nevaru saprast, vai mazais zīžot uzņem arī nepieciešamās uzturvielas.

Nesaprotu arī, vai man ir pietiekami daudz piena. Tik ļoti gribas raudāt no izmisuma, bet man jābūt stiprai. Es taču nevaru staigāt pa slimnīcu kā noraudājusies drāmas karaliene. Aiziet, saņemies, jaunā māmiņa! Neviens tev nesolīja, ka būs viegli. Un tā, slepeni slaukot asaras, cik vien iespējams, lieku mazo pie krūts. Lai gan – šodien puisītis stundām guļ saldā miedziņā (nuja, pēc ballējam neguļam iepriekšājās nakts maratona tas ir diezgan loģiski). Ak, un kāda tad būs šī nakts? Vai par izgulēšanos varu aizmirst? Un kāpēc pēkšņi esmu tik noraizējusies, ja vēl nesen jutos kā laimīgākā sieviete pasaulē? 

Mācies tikt galā, māmiņ!

Interesanti, ka ārējā pasaule pēkšņi ir izslēgusies. Kas notiek aiz loga, šķiet, mani vairs neskar. Tikai redzu, ka mobilā telefona ekrāns ik pa laikam nomirgo – atkal pienākusi kāda ziņa. Protams, saprotu, ka manējie cilvēki nepacietīgi gaida jaunumus. Galu galā dzemdības jau nav friziera apmeklējums, visādi var gadīties. Kā teica mana ginekoloģe, tas ir pats sarežģītākais process visā medicīnā, jo var notikt jebkas un jebkurā brīdī. Nekas nav iepriekš droši paredzams, turklāt dzemdības jau skar uzreiz divus cilvēkus – gan māti, gan bērnu. Man vajadzētu saņemties, lai tuviniekiem un draugiem aizsūtītu smuku īziņu, ka ar mums viss ir labi. To ārprātu, kas notiek manā galvā, gan paturēšu pie sevis. Nevienam jau nav jāzina ne par sāpošajām šuvēm, kas īsti neļauj ne normāli piecelties, ne arī ērti apsēsties, ne par maniem sūrstošajiem krūšgaliem, ne arī tas, ka mazulim zudis kritiski daudz svara, un tas, ka mēs te cīnāmies par katru piena pilīti kā par izdzīvošanu. Lai jau domā, ka mēs tagad mīlīgi dūkuļojam kā pa stārķa ligzdu. Galu galā man jau arī nevajag ne žēlošanu, ne līdzcietību. Lai gan pieļauju domu, ka, iespējams, objektīvajā realitātē nemaz nav tik traki, vienkārši hormoni spēlē bīstamas rotaļas – no absolūtās eiforijas tagad tie nokrituši līdz totālam bezdibenim. Par slimnīcas personālu gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu – gādīgās rūpes mani ļoti aizkustina. Mūs regulāri apciemo dežurējošā māsiņa, un attieksme ir patiešām sirsnīga.  

Tomēr visā šajā stāstā ir viens bet. Tik ļoti gribētos saņemt psiholoģisko atbalstu! Domāju, ka tas patiešām ir svarīgs katrai sievietei, kas tikko laidusi pasaulē dzīvību. Jo vienkārši gribas parunāties, gribas, lai uzklausa un sniedz profesionālu atbalstu. Mans vīrs, kam esmu bezgala pateicīga, ka viņš dzīvo līdzi visam notiekošajam, tāpat ir noguris un tikpat lielā neziņā par esošo situāciju kā es. Jā, man ir bail, ka iestrēgsim slimnīcā uz vairākām dienām un situācija tikai pasliktināsies.

Aizspriedumi un risinājumi

Nervozi cerot, ka mazulim līdz rītam būs pieaudzis svars, iedomājos piezvanīt savai labākajai draudzenei, kurai ir trīs bērni. «Mīļā, nemokies, iedod bērnam piena maisījumu, un mazulim ar svaru viss būs kārtībā!» viņa mani apgaismo.

Jāatzīst, ka šo ieteikumu man grūti uztvert viennozīmīgi.

No vienas puses, tas protams ir ērts un vienkāršs risinājums, no otras – pat apsverot šādu domu, jūtos kā nodevēja. It kā nebūtu nokārtojusi savu pirmo mātes eksāmenu. Tāpēc nemaz tik atsaucīgi draudzenes ieteikumu nepieņemu. Bet tad pienāca pēcpusdiena, palūdzu māsiņai, lai mazuli nosver, un mēs abas sapratām, ka viņš ir vēl mazliet zaudējis svaru. Nevis uzņēmis, bet vēl zaudējis! Tātad pastāv diezgan reāla iespēja, ka līdz rītdienas rītam, kad atkal atnāks stingrā komisija un vērtēs, kāda ir situācija, bērniņa stāvoklis būs vēl satraucošāks. Ieminos māsiņai, kā viņa vērtētu to, ka mazulim iedodam maisījumu, un viņa cilvēcīgi atveras, sakot, ka viņi (personāls) jau nedrīkst neko tādu ieteikt. Jo kādi skandāli gan tāpēc nav izcēlušies! «Tu, cilvēks, mēģini palīdzēt, bet beigās tevi izauc pie priekšniecības, jo, redz, mammai ir uznākusi histērija un viņa izdomā, ka pie visa vainīga māsiņa, kas ieteikusi bērnam dot maisījumu. Tāpēc mēs te staigājam kā roboti. Tikai izdarām visu kā pēc protokola, lai nebūtu lieku problēmu.» Lūk, beidzot sadzirdēju kādu cilvēcīgu stāstu, citādi man likās, ka esmu datorprogrammā – visi runā kā pēc grāmatas un tikai atkārto, ka mātes piens ir labākais bērna veselībai. Protams, mīļie, ja vien mātei būtu tas piens! Pēc mirklīša māsiņa iedod man maisījuma pudelīti, ar ko pabarot mazuli. Un viņš tik sirsnīgi ēd! Tai brīdī izplūstu asarās. Mazais izdzer visu pudelītes saturu, tad mēs atkal viņu nosveram, un es laimīga secinu, ka puisītis ir krienti uzņēmis vajadzīgos gramus. Vēlāk māsiņa man atnes dokumentu, ko parakstīt, ka tā ir bijusi mana atbildība dot bērnam maisījumu. «Lūdzu, neņemiet ļaunā, tā ir tikai formalitāte, lai nerastos lieki pārmetumi,» viņa piebilst.

Bet es atkal jūtos laimīga. Ir tik savādi secināt, ka tagad, kopš piedzimis mans mazulis, pasaule ir absolūti mainījusies. Ja mazajam ir labi, tad arī man ir labi. Bet teorijas, par to, kā vajag un ir pareizi, lai paliek grāmatām!

Lasi iepriekšējās sērijas:

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs