Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Noklausīts spēļļaukumā. Ome mazmeitiņai:
– Nē, nekāp augšā pa stieni. Tur drīkst kāpt tikai lieli, spēcīgi puiši.
– Bet es varu uzkāpt.
– Nē. Tas ir paredzēts puišiem.
Kad dalījos ar šo sarunu tviterī, diskusija sašķēlās divās nometnēs – vieni atzīmēja, ka ome neglīti baroja dzimu stereotipu pūķi, liegdama mazmeitai aktīvu atpūtu tikai tādēļ, ka tas nav meitenīgi (par spīti tam, ka viņai kājās bija bikses – ērtas un piemērotas šādam pasākumam). Savukārt otri norādīja, ka visticamāk omei vienkārši bijis bail – viņai ir uzdots nosargāt mazbērnu un viņa to dara tā, kā šķiet pareizāk. Piezīme par puišiem esot bijusi vien māņkustība, lai meitene zaudētu vēlmi kur kāpt.
Lai gan nepiekrītu, ka manis novērotajā situācijā bija kādas briesmas, taču šis ir valid point – ja reiz uztici savu bērnu kādam citam pieskatīšanai, tad tam citam tavs acuraugs ir jānosargā, un jāatļauj tik, cik pašam šķiet atbilstoši.
Laikam jau loģiski, ka labāk atļauj mazāk, nekā paver elles bezdibeņus un bērns var darīt visu, ko sirds kāro.
Visa novērotā situācija rosina pārdomas par drošību un izpratni par to, ko bērns drīkst darīt, cik tālu viņš var eksperimentēt ar robežām, balansējot ar iespēju nodarīt sev pāri. Ja viens neļauj savam mantiniekam apdedzināt pirkstu pie sveces, cits jūtas ērti ļaut sīcim spēlēties ar šķērēm. Izpratnes par robežām atšķiras un tas ir fine – līdz vienam mirklim.
Mana mēraukla vienmēr ir viena: vai var būt letāls iznākums un vai potenciālais ieguvums atsver potenciālo risku. Es bērnam nekad neliktu ap kaklu dzintara krelles, jo, manuprāt, iespēja nosmakt vai aizrīties ir pārāk bīstams risks nekā iespēja kaut mazliet samazināt zobu šķilšanās sāpes. Es nekad neapklāju ratus vai autosēdeklīti ar lakatu, jo potenciālā iespēja uzkarsēt kulbu līdz bīstamai temperatūrai un bērnam izraisīt karstuma dūrienu mani baida vairāk nekā saules stars acīs.
Manis minētie piemēri ir sīkums, salīdzinājumā ar zāļu, ķīmisku līdzekļu vai asu priekšmetu atstāšanu bērnam pieejamā vietā, nenosegtām akām vai šauriem, dziļiem it kā ļoti skaistiem, bet bezjēdzīgiem varžu dīķiem, staigniem grāvjiem ar slīpām nogāzēm un plīti, kas sit pa pirkstiem. Šis saraksts nav izdomāts – tā ir realitāte, ar ko man nākas saskarties ik reizi, kad dodamies ciemos pie radiem, kas tik ārkārtīgi grib lai mēs braucam ciemos, taču nedara neko, lai padarītu mūsu ciemošanos drošāku bērnam.
Es no sirds priecājos, ka kļūst arvien mazāk cilvēku, kas aizbildinās ar manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām, un pieaug to indivīdu skaits, kas saprot, ka standarti ir mainījušies, bērni ir mainījušies un vecāku (vai citu aizbildņu) pienākums ir rūpēties par viņu drošību – pareizi.
