Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vakardien bija pirmā klases sapulce, kad es iepazinos ar Stellas divām jaunajām skolotājām. Viena ir galvenā, kas visu nosaka, un otra ir palīgskolotāja, kas strādā pēc pirmās noteiktās kārtības. Abas bija ļoti foršas, bet, godīgi sakot, man ir kaut kā jāmēģina apslāpēt savu sajūsmu, lielo cerību dēļ. Tie, kuri šo blogu kādu laiku lasa, atcerēsies, kā man patika Stellas audzinātāja Žoslīna.
Lūk, tagadējā Stellas skolotāja Šrifa ir vienkārši neticami līdzīga Žoslīnai! Pat pēc izskata viņas ir līdzīgas – abas sīkas, tieviņas un žiperīgas kā tādas atsperes, ģērbjas mākslinieciski krāsainos paltrakos un reizēm sien lakatus ap galvu. Šrifa ir pārkārtojusi klasi un sataisījusi Stellai jau pazīstamos Montesori plauktiņus, kā bija dārziņā, kuros ir katrā pa vienai «aktivitātei».
Un bērni paši varēs izvēlēties, no kura plaukta – matemātikas, sīkās motorikas attīstības, valodas attīstības vai rakstīšanas – plaukta ņemt lietas un ar tām darboties.
Skolotājai (un man arī) šķiet, ka tas ir labākais variants, lai šādā jauktā grupā, kur tomēr pat katrs mēnesis tik mazā vecumā ir no svara, nerunājot par gadiem, katrs bērns varētu attīstīties un mācīties savā tempā. Man arī šķiet, ka nav svarīgi, lai Stella un viņas vienaudži (no 2,5 – 4,5) tūliņ pat apgūtu rakstīt, lasīt un rēķināt, skaitīt dzejoļus no galvas un izpildīt nez kādus trikus. Tas viss būs, bet pagaidām viņiem jāiemācās visiem kopā dzīvoties, un sekot savām interesēm. Un bērniem interesē apgūt jaunas lietas, ja vien to neizčakarē.
Francijā vēsturiski trešdienās nav bijusi skola. Tāpēc tūristiem par brīnumu, nez kāpēc ļoti bieži maiznīcas un mazie veikaliņi trešdienās ir slēgti. Kas tiem cilvēkiem kaiš, kāpēc viņi ņem brīvdienu nedēļas vidū? – nezinātāji brīnās. Bet lielākoties cilvēki, kas varēja atļauties, to darīja, lai trešdienu pavadītu kopā ar saviem bērniem, kam nebija skolas. Tagad Francijas izglītības ministrija ir izdomājusi, ka vajag optimizēt mācības, jo Francijas skolniekiem ir vienas no zemākajām sekmēm Eiropā, un kaut kas jādara.
Risinājums ir tāds, ka tagad skola būs arī trešdienās līdz pusdienlaikam, jo rīta stundās bērni labāk apgūstot zinības. Lai nu tā būtu. Bet ir viena problēmiņa (ieskanas ironija manā balsī) – skolotājiem noteikto darba stundu skaits ir tāds, kā ir, un, ja ievieš trešdienu rītu mācības, no kaut kā ir jānoplēš nost.
Mūsu skolā, kurā nav daudz skolotāju, kas varētu cits citu aizstāt un papildināt, tas nozīmēja to, ka pārējās nedēļas dienās vai nu skola beidzas 15.45, kas daudziem vecākiem rada grūtības, jo viņi nevar bērnus izņemt no skolas tik agri, bet pieskatīšanas grupa sākas tikai pus piecos, vai ka no plkst 15.45 – 16.30 ar bērniem strādās nevis skolotāji, bet brīvprātīgie palīgi. Un kas gan varētu būt šie palīgi? Skaidrs, ka vecāki.
Man nepārāk patīk šī jaunā sistēma, jo man tomēr šķiet, ka tā ir tāda drusku ķēmošanās un ka gan jau nākamgad sapratīs, ka šis nestrādā un ir atkal kaut kas jāmaina.
Labi, bet es neko nevaru izmainīt sistēmā, tad es vismaz varu pieteikties kā palīgs un vienu dienu nedēļā nākt kaut ko darboties ar bērniem. Khmm, izrādās, ka es esmu pagaidām vienīgā mamma, kas ir pieteikusies. Pārējā laikā darbojas dāma no skolas ēdnīcas, viena no auklītēm un kundze no mērijas, kurai bērni jau sen lieli un vispār nevienā skolā vairs neiet. Labi, bet tātad manas dienas ir ceturtdienas, un vakar bija mans pirmais uznāciens kā «skolotājai».
Tā kā tas, kas šobrīd bērniem tiek piedāvāts, ir lasīšanas nodarbības mazajiem (viņiem vienkārši lasa priekšā pasakas, kas arī ir labi, jo daudziem vecāki mājās to nemaz nedara), tad lielajiem (7–9 gadīgajiem) ir rotaļas ārā, kas man šķiet diezgan jocīgi, bet nu paldies, ka virtuves saimniece vispār iesaistās, un tad ir visādu lietiņu meistarošana ar auklīti.
Es piedāvāju vairākas tēmas, bet mēs palikām pie vienkāršiem, nosacīti, zinātniskiem eksperimentiem. Tūliņ izstāstīšu eksperimentu, ko mēs veicām vakar.
Tukšā ūdens pudelē ielej mazliet etiķa (8% mūsu gadījumā. Uzmanīgi, esenci, kas nopirkta tirgū zem letes gurķu marinēšanai, nekādā gadījumā neizmantojiet!), tad ar piltuvi balonā ieber ēdamkaroti dzeramo sodu, un balona kāju uzmanīgi uzmauc uz pudeles kakliņa, lai soda pirms laika neiebirst iekšā. Kad balons stingri virsū, sodu ieber etiķī. Sākas reakcija, pudelē viss burbuļo, izdalās gāze un balons piepūšas. Izskatās diezgan iespaidīgi. Šo eksperimentu varat atrast internetā, paskatīties, kā tas notiek.
Es tīšām lēju drusku etiķi, un sodu bēru pavisam mazliet, lai balons tikai bišķi piepūšas, jo man tomēr bija bail, ka es viņus visus (man beigās piedalījās 30 bērnu – visa skola, ko mēs sadalījām piecās grupās, kur katrā bija viens deviņgadīgais, kas turēja un pieskatīja pudeli) nenokontrolēšu. Sanāca forši. Pagaidām gan nekādus dižos izskaidrojumus viņi nebija gatavi uzklausīt (man bija sagatavoti pat uzskates materiāli ar molekulu uzbūvi), bet tas, ko viņi saprata, ka ķīmija, tas nu gan ir forši. Labi, pagaidām ar to arī pietiks.
Vienīgā nelaime, ka tas laiks, kas atvēlēts šai nodarbībai, ir ļoti īss. Jo it kā viss sākas bez 15 četros un ilgst līdz pus pieciem, tātad 45 minūtes, reāli viņiem vajag starpbrīdi, jo stundas ir tikko beigušās, tātad piecpadsmit minūtes jau aiziet, un vēl vajag kādas piecas no beigām, lai viņi pagūst savilkt jakas un paņemt somas, jo vecāki nāk pakaļ un jābūt gataviem. Tātad īstenībā mums ir 25 minūtes, nu, labi, varbūt 30, ja izdodas viņus saķert no starpbrīža ātrāk. Varbūt jums arī ir padomā kādi eksperimenti, ko var šādā īsā laikā veikt? Kaut ko esat darījuši un kas bērniem paticis?
