Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Zīdīšana
Tikai tagad beidzot saprotu, kas ir mierīga, harmoniska zīdīšana, par ko raksta grāmatās un rāda ēteriski rožainus kadrus filmās. Zīdīt var tiešām būt forši! Austris piedzima ar mēles saitīti un, lai gan viņa otrajā dzīves dienā jau viss veikli tika pārgriezts un sakārtots, īsti labi, šķiet, tā arī viņš nezīda (vismaz salīdzinājumā ar Emmu). Mana mazā smalkā balerīna metas pie galda ar tādu skubu un meistarību, ka nu man tiešām nav šaubu – zīst mazuļi māk instinktīvi, ir tikai jāļaujas un jāatrod abpusēji ērta poza, kas rezultējas mierīgā ēšanā, pareizā satvērienā un nebūt nav sāpīgi mammai.
Vēl kāda būtiska atšķirība – ar Austri visu pirmo mēnesi liedzos izmantot māneklīti. Ar Emmu pēc konsultēšanās ar pediatri iedevu knupi jau otrajā nedēļā. Jā, arī viņa spļauj to ārā, bet ar krūti neko nav sajaukusi un ir vienkārši mazliet mierīgāka. Austrim piedāvāju pienu pie katras kliegšanas – viņš pirmajā mēnesī gan pieņēmās svarā par kilogramu, taču iedzīvojās pamatīgās vēdergraizēs, jo ēda par biežu (pēc ārstes novērojumiem). Emma starp ēdienreizēm tomēr ietur vismaz 1h pauzi un, lai gan svarā ņemas mazāk, šķiet daudz jo daudz reižu apmierinātāka ar dzīvi.
Miegs
Lai gan Austris pirmos četrus mēnešus cīnījās ar pamatīgām kolikām ik vakaru, maz gulēja pa dienu, bija krietni kašķīgāks, viņš tomēr jau mēneša vecumā izgulēja nakti – savas 5–6h arī es laimīgi nogulēju. Emma, sīkā pīkā mazliet-virs-trīs-kilogramīgā meitene, loģiski, ka nakti nevar izgulēt. 5h ir tāls mērķis.
Jā, es saprotu, ka zīdaiņi, kas guļ nakti, ir retums un par to nav pieņemts runāt skaļi, lai miegu neaizbaidītu, bet, ja reiz viens bērns tāds bijis, es mazliet cerēju, ka arī otrs labi gulēs. Dzīvosim, redzēsim!
Ņemšanās par un ap zīdaini
Ar Austri kā svaigizcepta mamma biju viegli iespaidojama, satricināma un diezgan nervoza – kā, šķiet, vairums sieviešu. Piemēram, man bija pārliecība, ka ik mirklis, ko zīdainis pavada nomodā, jāizmanto viņa stimulēšanai, vingrināšanai, mācīšanai. Šobrīd man tā īsti nešķiet.
Jā, es maigi viņu masēju pāris reižu dienā, rūpējos par tummy-time jeb rotaļām uz vēdera, bet es pavisam noteikti vairs neiespringstu, bet ļauju meitai pašai apgūt pasauli. Dziesmiņas un pasaciņas lasām visi kopā trijatā, lai visi laimīgi.
Laiks man?
Pēc easy (eat, activity, sleep, your time) pieejas bērnkopībā pēdējā sadaļa ir laiks sev. Arī šajā ziņā jau tagad ir citādi – kā jau rakstīju arī iepriekš, es pieņemu palīdzību un nejūtu sirdsapziņas pārmetumus veltīt laiku tikai un vienīgi sev. Jā, laika ir tik daudz, cik melns aiz naga (man šobrīd – zero!), taču laika menedžmentu esmu uzlabojusi. Diemžēl mans jaunatklātais egoisms atstāj iespaidu uz vīra brīvo laiku, kas ir mazliet sarucis (taču neizskatās, ka viņš iebilstu).
Pirmais mēnesis ir garām. Nu laiks ugunskristībām – pirmā nedēļa bez palīdzības no zāles. Vecvecāki ceļojumā, mana mamma un tētis – savos darbos. Redzēsim, kā tikšu galā!
