Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms kāda laika šāda prakse (ka dienā, kad izvēlos iedot brīvdienu vienam no mazajiem, es to iedodu arī otram) man ļoti derēja, jo mazie savā starpā tīri labi sapratās, labprāt spēlējās un šķiet, ka viņiem ir interesanti vienam ar otru, līdz ar to man atliek vairāk laika savām nodarbēm, un galu galā visi ir laimīgi.
Šobrīd situāciju ir nedaudz mainījusies. Lai gan mazie tāpat tīri labi saprotas, esmu novērojusi, ka lielajam brālim patīk izkomandēt (visai mīļi, bet tomēr izkomandēt) mazo māsiņu.
Rezultātā vienā brīdī mazā princesīte ir dikti nogurusi, abi sāk kašķēties un tad man ir divtik vairāk jāpievēršas abiem bērniem, lai mājās būtu mierīga atmosfēra.
Viens ir tas, ka man ne visai patīk divtik viņiem pievērsties… Otrs ir tas, ka es sāku saprast, ka mazajai šāda komunikācija ar brāli kļūst par grūtu un man kā mammai kaut kas būtu jādara lietas labā.. Tikai kas?
Tā nu dienā, kad mazajai bija piemetušās nelielas iesnas un es nolēmu palikt ar viņu mājās, lielo brāli mēs tomēr aizvedām uz dārziņu. Tā teikt, brīvdienu otram es izlēmu šoreiz nepiešķirt :)
Biju pārsteigta, cik mierpilnu dienu es piedzīvoju ar savu mazo princesīti. Viņai šķiet absolūti nepietrūka lielais brālis, kas spēlētos kopā ar viņu.
Mazā labprāt viena pati kādu stundu nospēlējās savā istabā, viņa nesauca kompānijā arī mani. Pagulējām brīnišķīgu diendusu, abas iemigām viegli (man nebija vairākkārtīgi jāuzrunā mazā, lai viņa dotos gulēt; kā ieliku gultiņā, tā pēc brītiņa jau saldi čučēja). Es arī izmantoju klusuma brīdi un devos saldā dienas miedziņā.
Pēc diendusas abas paēdām – arī pie galda viss noritēja ļoti klusi un mierīgi. Ja mājās ir gan Renārs, gan Patrīcija, tad ēšana parasti ir process, kurā es uzrunāju mazos, jo viņi mēdz pārlieku sirsnīgi smieties, ēst vai izdomāt darīt ko citu pie galda. Šoreiz, kad mazā pie galda ēda tikai ar mani, normāla ēšana bija jūtama visā virtuvē.
Tas pats attiecās arī uz ārā iešanu. Man par brīnumu pastaiga ar mazo bija neierasti baudpilna. Mēs abas gājām teju vienā ritmā visu pastaigas laiku. Ja atstāju mājās abus bērnus un eju pastaigāties ar viņiem, tad tas izskatās tā, ka dēls ir aizskrējis vai aizbraucis (ja ir ar riteni) krietnu gabalu uz priekšu un mazā skrien līdzi, cenšoties viņu panākt. Es, savukārt, cenšos nekrist panikā par iespējamām ceļā sastopamajām automašīnām… Par mierpilnu pastaigu to nenosauktu.
Iespējams tā bija vienkārši sakritība un citas kopā pavadītās dienas ar Patrīciju vien varētu nebūt tik brīnišķīgas, taču šobrīd man nākas secināt, ka dodot brīvdienu vienam mazajam, otram es tāpēc automātiski brīvdienu vairs nedošu.
Varbūt labāk pavadīt dienu kopā ar vienu un tad citu dienu kopā ar otru bērnu. Tās gan ir divas manas dienas, bet šķiet, ka ieguvums šoreiz varētu būt vērtīgāks! :)
