Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pirmo reizi uz Japānu aizbraucu, kad man bija 20 gadu. Man ļoti gribējās kaut kur aizceļot. Sākumā domāju par Londonu, bet tolaik Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, tādēļ vajadzēja vīzu, bet, lai nokļūtu Japānā, pietika vien ar lidmašīnas biļeti. Apbruņojusies ar zināšanām no 7. klases ģeogrāfijas mācību grāmatas, ierados Japānā uz trim mēnešiem. Atgriezos Latvijā janvāra beigās – te viss šķita tik tumšs, drūms un pelēks. Sapratu, ka gribu doties atpakaļ uz Japānu, jo jutos tur tik droši un ērti. Nezināju, ko es tur darīšu, kur dzīvošu, kur strādāšu, bet jau pēc trim nedēļām atgriezos Tokijā bez biļetes atpakaļceļam.»
Izārstēt un apprecēt
«Biju nodzīvojusi Japānā divus gadus, tad boršča ballītē, ko rīkoja draudzene, iepazinos ar savu vīru. Mēs ik pa laikam sazvanījāmies, tikāmies, bet nesarakstījāmies, jo tobrīd japāņu valodā vēl nepratu rakstīt. Kādu vakaru, kad bijām sarunājuši sazvanīties, viņš necēla klausuli. Vēlāk piezvanīja pats, bet klusēja. Sapratu, ka nav kaut kas labi, un devos pie viņa. Izrādījās, ka Tošijiki ir strutojoša angīna. Rūpējos par viņu pēc labākajām tradīcijām, un tā mūsu attiecības arī sākās – spēcīgais samurajs manā priekšā atļāvās izrādīt savu vājumu. Iespējams, viss nebūtu noticis tik ātri, bet man atkal bija jāpagarina vīza un nolēmām, ka laulības šo procesu var atvieglot. Taču tas nebija tik viegli, jo tobrīd Japānā pat nebija Latvijas vēstniecības. Kad beidzot visi dokumenti bija kārtībā, iesniedzām tos caur lodziņu dzimtsarakstu birojā, uzgaidījām 10 minūtes un kļuvām par vīru un sievu.
Mums būs bērni
Sākotnēji negribēju bērnus un vīram to biju pateikusi jau pirms kāzām. Pati vēl jutos kā bērns un kļūt par māti nebiju gatava. Tā nu dzīvoju, līdz kādu dienu 29 gadu vecumā devos uz slimnīcu apraudzīt draudzeni, kam tikko bija piedzimis mazulis. Atceros sevi stāvam pie mazuļa gultiņas un domājam, cik tas ir forši, arī es gribētu bērniņu. Aizbraucu mājās un pateicu vīram, ka arī mums būs bērni, ka beidzot jūtos gatava. Viņš, protams, bija lielā neizpratnē par to, kas ar mani noticis, jo vēl pirms stundas no mājām izbrauca Žeņa, kura bērnu negribēja.
Citi lasa
Tā sākās mans ceļš, lai kļūtu par mammu, bet tas nebija ātrs un viegls. Tolaik strādāju ziedu bāzē, darbs bija smags, bija jācilā smagi ziedu spaiņi, pilni ar ūdeni, un mana pirmā grūtniecība agrīni noslēdzās ar spontāno abortu, ko ļoti pārdzīvoju.
Nolēmu pamest šo darbu un pilnībā veltīju sevi, lai kļūtu par mammu. Pēc gada iestājās otra grūtniecība, un pasaulē nāca mūsu pirmais dēls.
Nozīmīte Es esmu gaidībās
Japānā, stājoties grūtniecības uzskaitē, sievietei tiek iedota nozīmīte Es esmu gaidībās, lai apkārtējie to zinātu un, piemēram, atbrīvotu vietu sabiedriskajā transportā. Ir arī nozīmītes, kurās teikts: «Ja esi gaidībās, vari mani palūgt, lai atbrīvoju tev vietu.» Japānā neviens neaicināts neskries palīdzēt grūtniecei nest smagos iepirkumu maisus vai ko tamlīdzīgu, taču, palūdzot palīdzību, tā visdrīzāk tiks saņemta.
Japānā ginekologs grūtnieci apskata, tikai sākot no 8. grūtniecības nedēļas. Ierodoties uz vizīti agrāk, tiksi nosūtīta mājās. Sasniedzot 10. grūtniecības nedēļu, jādodas uz pilsētas pārvaldi, kur izsniedz Mātes un bērna grāmatu, kurā turpmāk tiek ierakstīta visa ar grūtniecību saistītā informācija un arī pēc bērna piedzimšanas tiek fiksēta viņa attīstība, vakcīnas u. tml. Līdz ar šo grāmatu ir arī burtnīciņa ar kuponiem, kuri pilnībā vai daļēji sedz konkrētus izmeklējumus grūtniecības laikā.
Pirmajā trimestrī ginekologs ir jāapmeklē reizi divās nedēļās, otrajā – reizi mēnesī, trešajā – reizi divās nedēļās, pēdējā mēnesī – reizi nedēļā. Jau līdz 28. grūtniecības nedēļai ir jānorāda, kurā slimnīcā plāno dzemdēt, un jānoslēdz līgums. Nav iespējams, sākoties dzemdību sāpēm, doties uz tuvāko slimnīcu un tikt uzņemtai.
Mazulis zina labāk
Mūsu vecākais dēls Miuji 20. grūtniecības nedēļā manā vēderā sagriezās ar kājiņām uz leju. Bija jāveic noteikti vingrojumi, lai rosinātu mazuli apgriezties pareizā pozā (mazuļa apgrozīšanu ar rokām Japānā neveic). Japānā uzskata, ka mazulis pats vislabāk zina, kā viņam ir ērtāk, un neviens no malas to nevar zināt labāk. Dabiskas dzemdības tūpļa guļā šeit netiek praktizētas. Plānots ķeizargrieziens tiek veikts 37.–38. nedēļā.
Japānā jebkuras operācijas laikā ir jābūt klāt kādam radiniekam, kurš komplikāciju gadījumā var dot atļauju, piemēram, asins pārliešanai vai citai sarežģītai, neplānotai manipulācijai. Līdz ar to likumdošana paredz oficiālu brīvdienu vīrietim sievas dzemdību dienā.
Pēdējā USG operāciju zālē
Īsi pirms anestēzijas ievades man vēl veica pēdējo USG pārbaudi, lai pārliecinātos, vai mazais tomēr nav apgriezies pareizā dzemdību pozā un tiešām jāveic ķeizargrieziens. Vīrs nedrīkstēja atrasties operāciju zālē, viņam bija jāgaida palātā. Operāciju veica divi ārsti; viena medmāsa atradās pie manis, otra saņēma mazuli. Bērniņu pēc nabassaites pārgriešanas uz brīdi nolika man blakus, tad apģērba un aiznesa vīram uz palātu.
Pēc dzemdībām mazulis ir palātā kopā ar mammu, un jebkurā mirklī ar podziņas palīdzības var pasaukt medmāsu, lai viņa parūpētos par bērniņu. Slimnīcā man teica: «Jums nav jābūt mammai varonei. Izmantojiet šo laiku, atpūtieties, mājās jums ar mazuli būs jāpavada 24 stundas. Mēs viņu atnesīsim, kad būs jāpabaro.»
Kopumā laiku slimnīcā atceros kā ļoti patīkamu – visi par mani rūpējās, atbalstīja. Pēc dzemdībām pie manis ieradās ārsts, kurš pastāstīja, ka ar bērniņu viss ir kārtībā un tas, ka kopš 20. grūtniecības nedēļas viņš nebija mainījis savu pozu, nenozīmē kādu patoloģiju. Acīmredzot viņš tā vienkārši jutās ērti.
Dabiskas dzemdības dārgākas par ķeizaru
Japānā lētāk ir dzemdēt ar ķeizargriezienu, nevis dabiski. Ķeizargrieziens ir operācija, un to apmaksā veselības apdrošināšana, kas Japānā ir katram sociāli apdrošinātam pilsonim. Savukārt vaginālas dzemdības ir dabisks fizioloģisks process, un apdrošināšana to neapmaksā, bet izmaksas ir pietiekami augstas.
Japānā par bērna piedzimšanu valsts izmaksā vienreizēju pabalstu, kas ir vidējā cena tam, cik maksā dabiskas vaginālas dzemdības. Jau slēdzot līgumu ar slimnīcu, jānorāda dzemdību apmaksas veids – var maksāt pats vai slimnīca var slēgt līgumu ar pilsētas pārvaldi, kas apmaksās slimnīcas rēķinu no piedzimšanas pabalsta. Protams, ka cena par dzemdībām un slimnīcu atšķiras atkarībā no slimnīcas līmeņa un tajā piedāvātajiem pakalpojumiem. Piemēram, ja sieviete plāno izmantot epidurālo anestēziju, ir jāizvēlas slimnīca, kur šis pakalpojums ir pieejams, un tas uzreiz jānorāda līgumā.
Izvēlējos dzemdēt privātā slimnīcā, kur pēcdzemdību aprūpē bija pieejama pat arommasāža. Slimnīcā valdīja attieksme, ka mamma ir dzemdējusi, tātad smagi strādājusi, un nu viņai ir nedēļa, lai atkoptos pirms smagā darba, kas gaidāms, ierodoties mājās ar jaundzimušo. Izrakstoties no slimnīcas, mums uzdāvināja halātu, komplektu mazuļa pēdu nospiedumiem, ierīci balstiņas ierakstam un ko tik vēl ne.
Pirmais mēnesis mājās
Pirmajā mēnesī pēc bērna piedzimšanas jebkurā laikā varēju zvanīt uz slimnīcu pēc padoma vai vienkārši izraudāties. Mājas vizītē ieradās darbinieks no pilsētas pārvaldes, lai nosvērtu bērniņu, aplūkotu sadzīves apstākļus, kā arī novērtētu mammas pašsajūtu. Japānā ir pieņemts, ka pirmā mēneša laikā ar mazuli ārā no mājām nedodas. Tas ir laiks jaundzimušajam atgūt spēkus, kļūt stiprākam. Ar pirmo dēlu nosēdēju mājās divas nedēļas, bet vairāk gan ne – mums bija suns, kurš bija jāved pastaigāties. Pēc otrā dēliņa piedzimšanas, izrakstoties no slimnīcas, devos ar jaundzimušo uz bērnudārzu pakaļ vecākajam dēlam.
Bērnam sasniedzot mēneša vecumu, jādodas uz medicīnisko apskati, ko vienlaikus veic gan zīdainim, gan mammai.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta mammas psihoemocionālajam stāvoklim, jo Japānā gadās, ka jaunās mammas var arī neizturēt spriedzi, kas rodas tik intensīvā mijiedarbībā ar jaundzimušo.
Padomāts par mammu ar mazuli
Jāteic, ka Japānā ar mazuļiem ir ļoti ērti, jo visas sabiedriskās vietas ir tam pilnībā pielāgotas. Ir pat speciāli krēsliņi, kur iesēdināt bērniņu, ja mammai jādodas uz tualeti. Restorānos ir pilnīgi normāli palūgt, lai uzsilda līdzi paņemto bērna biezenīti, ko bez īpašas prasīšanas ieliek bļodiņā un atnes arī speciālus ēšanas piederumus mazulim. Zīdīšanas istabās atrodas aparāts, kas uztur ūdens temperatūru, kāda nepieciešama, lai pagatavotu piena maisījumu.
Ļoti ērti, ka pirms katras obligātās vakcinācijas pa pastu tiek atsūtīta arī atgādinājuma vēstule (vakcinācijas kalendārs ir atrodams arī Mātes un bērna grāmatā). Tāpat tiek sūtītas vēstules, lai atgādinātu par regulārajām ārsta vizītēm.
Atceros, ka, ierodoties Japānā, brīnījos par mammām, kuras pašas ietinušās siltās šallēs, bet ergosomā nes mazuļus bez zeķēm un cepurītes. Izrādās, ka tā šeit ir norma, – cepurītes un zeķītes mazuļiem netiek vilktas ne ziemā, ne vasarā. Tā bērni tiek norūdīti.»
Fakti par dzemdībām un pēcdzemdību periodu Japānā
- Pēc dabiskām dzemdībām slimnīcā jāpavada piecas dienas, pēc ķeizargrieziena – septiņas.
- Japānā par bērna piedzimšanu valsts izmaksā vienreizēju pabalstu apmēram 4000 eiro apmērā.
- Minimālais pēcdzemdību atvaļinājums mātei ir trīs mēneši, maksimālais – trīs gadi, ja neizdodas mazo iekārtot bērnudārzā.
- Arī tēviem pienākas līdz pat sešus mēnešus ilgs atvaļinājums, kas atbilstoši kultūras tradīcijām (kur vīrietis ir stiprais samurajs) parasti netiek izmantots, tomēr šobrīd vērojamas izmaiņas – arvien vairāk tēvu sāk piedalīties bērnu aprūpē. Japāņu valodā ir pat īpašs vārds, kas apzīmē tēvu, kurš iesaistās bērnu audzināšanā, – ikumen.
