Mammas pieredze. Pusgadu ar meitu dzīvojām Spānijā

Ģimene
Anete Bertholde
3. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
«Aizbraucot uz Spāniju, sākumā visi nāca uz ielas klāt un izteica apbrīnu, bet man pašai likās, ka neko īpašu neesmu izdarījusi, tikai atbraucu uz citu valsti,» stāsta Baiba Roze, kura ar meitu Undīni pusgadu pavadīja Spānijas ciematiņā Numancia de la Sagrapie pie Madrides, kur Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros strādāja bērnu un jauniešu centrā.

Kad Baiba sāka strādāt Liepas jauniešu centrā Apelsīns, viņai radās vēlme doties Eiropas Brīvprātīgajā darbā, bet šķita, ka tas nav iespējams, jo viņa viena audzina meitu. Bet, kad, apmeklējot mācības Spānijā, vietējais jauniešu centrs Baibu aicināja kļūt par brīvprātīgo viņu organizācijā, paužot gatavību ņemt arī Undīni, viņa piekrita.

Lai Baiba varētu braukt ar meitu, dokumentos tika ierakstīts, ka viņa ir jauniete ar īpašām vajadzībām. Baibas īpašā vajadzība bija Undīne!

Pirmās divas reizes projektu neapstiprināja, un, kad Baiba jau domāja, ka doties uz Spāniju nav lemts, trešajā reizē tomēr tika piešķirts finansējums, un bija jāsāk krāmēt koferi.

Viena ar bērnu svešā valstī

«Tas, ka mani aicināja kļūt par brīvprātīgo Spānijā, šķita pagodinoši. Bet satraucos, vai visu varēšu nokārtot laikā. Man bija darbs, dzīvoklis, suns, mašīna, meita gāja skolā. Bet viss tomēr nokārtojās. Darbā iedeva bezalgas atvaļinājumu, mašīnu pārdevu, skola atļāva Undīni mācīt mājās, bet dzīvokli turpināju īrēt, jo negribēju, lai kāds dzīvo mūsu mājās, kamēr esam prom. Ierodoties Spānijā, bažījos, ka nebūs, pie kā vērsties, ja kaut ko nevarēšu. Būt kopā ar Undīni visu laiku – gan darbā, gan mājās – bija grūtākais. Sākumā neuzticēju meitu pieskatīt citiem brīvprātīgajiem, jo viņi bija jaunāki par mani,» atceras Baiba.

Sākumā Undīne bija ļoti bēdīga un negribēja braukt uz Spāniju, jo Latvijā palika suns, labākā draudzene un skola. Turklāt tas bija viņu pirmais kopīgais ceļojums ārpus Latvijas un Undīnes pirmais lidojums. «Kad aizbraucām, Undīne uzreiz pierada.

Spānijā visiem ļoti patīk bērni, un, tā kā Undīne atšķīrās no pārējiem bērniem, viņa saņēma lielu uzmanību.

Smējāmies – dod zvaigznei iespēju spīdēt un viņa spīd! Man bija grūtāk pierast pie visa jaunā. Pirmajā dienā bija sajūta, ka esmu nokļuvusi vētras vidū, un šķita, ka tūliņ kaut kas uzsprāgs, jo bērni bija ļoti kustīgi, aktīvi un temperamentīgi. Mēs nepalikām centrā visu dienu, jo Undīne sāka raudāt, tāpēc ka visi puisīši vecumā no 7 līdz 12 gadiem viņai sekoja un nemitīgi jautāja: «Kā tevi sauc? Tu esi smuka! Cik tev gadu?»

Strādā arī meita Undīne

Baiba jauniešu centrā trīs reizes nedēļā bērniem un pieaugušajiem mācīja angļu valodu, kā arī palīdzēja organizēt dažādus pasākumus un koncertus. «Mans individuālais projekts bija iedvesmas grupas izveidošana mammām, kas vienas audzina bērnus. Kamēr mammām radošās aktivitātēs stāstīju par to, kā iespējams uzsākt uzņēmējdarbību, īstenot savus sapņus, radīt projektus arī tad, kad ir bērns, Undīne pieskatīja mazākos bērnus. Tā kā jauniešu centrs bija kopā ar ciemata interneta punktu, palīdzēju vecākiem cilvēkiem veikt maksājumus internetā, kā arī atrast dažādu informāciju, bet Undīne dalīja paroles, slēdza iekšā datorus un palīdzēja ielogoties. Vēl tagad nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet jauniešu centrā ar visiem runāju angliski. Lai gan spāņi angļu valodu zina slikti, ja viņi kaut ko grib izstāstīt, tad tā nav problēma. Darbs jauniešu centrā bija no 11 rītā līdz 20 vakarā, bet pa dienu divas stundas gājām mājās gulēt siestu jeb diendusu. Sākumā tas šķita nevajadzīgi, bet, kad ārā temperatūras stabiņš uzkāpa līdz plus 40 grādiem, domas mainīju!»

Skolā iešana

Sākumā Baiba bijusi kategoriski pret to, ka Undīne mācīsies spāņu skolā. Šķita, ka tas nav vajadzīgs, jo viņa bija gatava meitu mācīt mājās pati. Bet, kad viņas aizbrauca uz Spāniju, visiem bija viedoklis par to, kas bērnam ir jādara. «Spānijā bērni pieder visiem, un viss ciemats mūs stūma uz skolas pusi.

Ejot pa ielu, mani uzrunāja sveši cilvēki un prasīja, kāpēc Undīne nav skolā. Arī darbā visiem šķita, ka nevarēšu pastrādāt kopā ar Undīni.

Spānijā ir priekšstats, ka bērni visu laiku skrien un traucē, tāpēc piekritu izmēģināt vest meitu uz spāņu skolu. Lai gan Latvijā Undīne mācījās pirmajā klasē, tur tika ieskaitīta otrajā. Sākumā meita gāja uz skolu ar entuziasmu, bet, tā kā nezināja valodu, neko nesaprata. Turklāt Spānijā ir atšķirīga skolas programma – nav zīmēšanas, rokdarbu un mūzikas. 9.00 bērns jāatved uz skolu, bet 14.00 jāizņem. Pie skolotājiem tikt nevar – iepriekš jāpierakstās. Kad vienreiz Undīnei prasīju, ko darīja skolā, viņa atbildēja, ka nezina. Tad sapratu, ka meitai nav jēgas iet skolā. Turklāt viņa sūdzējās, ka citi bērni ir pārāk draudzīgi – visu laiku nāk virsū un grib apskaut, aiztikt ar rokām. Kad Undīni izņēmu no skolas, viņa man nāca līdzi uz darbu, bet mājās viņai mācīju latviešu valodu un matemātiku, lai gada beigās var nokārtot kontroldarbu.»

Pozitīvais, kas palicis atmiņā par spāņu skolu, ir tas, ka visi bija ļoti draudzīgi.

«Kad ieradāmies Spānijā, ciematā visi gatavojās karnevālam. Tā kā tikko biju ieradusies, citas mammas man uzreiz deva audumus un šķēres, lai meitai varu uzšūt karnevāla kostīmu. Ļoti foršas bija arī sporta nodarbības. Lai visi justos ērti, vienmēr bija divi skolotāji – sieviete un vīrietis. Turklāt bērniem uz stundām nebija speciāli jāpārģērbjas, jo tika spēlētas dažādas spēles vai skrietas stafetes. Sports bija orientēts nevis uz rezultātu, bet prieka gūšanu.»

Kā viena liela ģimene

«Dzīvojām kopā ar pieciem jauniešiem no dažādām valstīm. Mums ar Undīni bija sava istaba, bet viesistaba, virtuve, vannasistaba un balkons bija kopīgi. Pirms braukšanas lūdzu, lai mēs ar Undīni varam dzīvot atsevišķi, bet galu galā biju ļoti priecīga, ka dzīvoklī bijām vairāki, jo tas palīdzēja iejusties. Bijām kā liela ģimene. Sākumā citi brīvprātīgie baidījās, ka braukšu ar bērnu, jo domāja, ka nevarēs ballēties; beigās atzina, ka dzīvot kopā ar Undīni bijis interesantāk. Dzīvokļa biedre no Meksikas, kura pirmoreiz bija ārpus savas valsts un skuma pēc mammas, priecājās, ka blakus ir Undīne, jo tas radīja ģimenes sajūtu.

Dzīvojot ar citiem, jāatrod kompromiss, lai visi jūtas labi. Tā bija interesanta pieredze. Portugāļu meitene bija ļoti temperamentīga un impulsīva. Kad viņa bija dusmīga, viss dzīvoklis rībēja. Savukārt franču meitene bija gaisīga un īsti nepievērsa uzmanību tīrīšanai un kārtošanai. Kad teicām, ka viņai ir jātīra virtuve, viņa sacīja: «Skatieties, kāds ārā skaists mēness!» Mēs bijām dusmīgi, bet viņa tikai stāvēja un smaidīja. Pateicoties dzīvokļa biedrei no Meksikas, Undīne atklāja meksikāņu virtuvi. Es neēdu neko asu, bet Meksikā visam liek klāt čili. Arī arbūzu pārlej ar biezu kārtu čili mērces… Meksikānietei līdzi bija lieli maisi ar čili pipariem. Man, jau skatoties uz šo čili daudzumu, bira asaras, bet Undīne ēda gardu muti.

Bieži rīkojām dzīvoklī filmu vakarus, skatījāmies multenes. Citi brīvprātīgie pirmo reizi dzīvē apzinīgā vecumā redzēja tik daudz multfilmu. Vakaros parasti gājām ārā pastaigāties. Lielā karstuma dēļ spāņi vasarā iet ārā tikai pēc pulksten 21. Reizēm, kad zvanīja mana mamma un jautāja, ko mēs darām, atbildēju, ka neko. Kā tas ir – neko? Atbildēju, ka tas ir tā, ka guļam savā istabā uz grīdas un sazvanāmies ar dzīvokļa biedriem no vienas istabas uz otru, jo ir tik karsts, ka neviens nekur nevar aiziet. Dažreiz visi kopā gulējām viesistabā. Ar dzīvokļa biedriem sarunājāmies angļu valodā, un, visiem par pārsteigumu, Undīne jau pēc diviem mēnešiem sāka runāt angliski. Pirms tam viņa angļu valodu vispār nemācēja.

Abas ar Undīni sākām apmeklēt flamenko nodarbības, viņai gan ātri apnika. Man savukārt ļoti patika iet uz nodarbībām, jo vairāk varēju iepazīties ar ciemata iedzīvotājiem.

Tur arī mazliet apguvu spāņu valodu, jo neviens nerunāja angliski. Bija jāsaprot, kas ir roka, kāja, viens, divi, trīs… Piedalījos pat koncertā. Man bija liels kauns, bet šķita – esmu Spānijā, tas nekas! Uz koncertu bija jāvelk baltas blūzes un matos jāsprauž puķes. Dejojām visa grupa kopā, bet pasniedzējam ar to nepietika. Tik ļoti lepojās, ka pie viņa dejo arī ārzemnieki, ka izsauca mani priekšā un lika izdejot mazu gabaliņu dejas vienai pašai.»

Visu darām kopā

Sestdienas un svētdienas bija brīvas, tad Baiba ar meitu ceļoja. «Undīnei par šausmām un man par prieku, piecas reizes bijām Nacionālajā mākslas muzejā Madridē. Stāstīju, cik tas vērtīgi, ka viņa ir redzējusi Pikaso darbu oriģinālus… Bieži braucām arī uz Toledo pilsētu, kas ir slavena ar saviem nažiem. Tur taisīti naži gan Gredzenu pavēlniekam, gan citām slavenām filmām. Reizēm uz pilsētu mūs aizveda kāds no ciema. Bieži braucām arī ar autobusu. Katrai autobusu kompānijai bija cita cena, tādēļ nekad nezinājām, cik būs jāmaksā par braucienu. Dažreiz Undīnei bija puscena, citreiz ne. Kā brīvprātīgajām mums bija īpaša karte, kas ļāva par brīvu apmeklēt dažādus muzejus un kultūras pasākumus. Pieaugušajiem muzeji Spānijā ir dārgi, bet bērniem – lēti vai par brīvu. Vienreiz ar vietējiem jauniešiem trīs dienas devāmies izbraukumā, kur kāpām klintīs un nakšņojām teltī. Ar Undīni apmeklējām arī brīvprātīgo apmācības. Organizatori Undīnei bija atraduši auklīti, bet teicu, ka negribu meitu atstāt vienu. Viņi nesaprata, kā ir iespējams kaut ko darīt kopā ar bērnu.»

Vēlāk jauniešu centra priekšnieks atzina, ka bija domājis, ka bērna dēļ būšot visādas problēmas. Viņš esot baidījies, ka Undīne slikti uzvedīsies un Baiba regulāri nenāks uz darbu, bet viss bija labi.

«Abas bijām kā viena komanda, viena otru papildinājām. Līdz aizbraukšanai uz Spāniju man šķita, ka Undīne ir kā jebkurš latviešu bērns, bet, esot tur, sapratu, cik man ir labs bērns, lielisks bērns! Turklāt tieši Undīne man palīdzēja iekļauties vietējā kopienā. Citas sievietes stāstīja, ka es viņas iedvesmoju kļūt par mammām. Līdz tam viņām šķitis, ka līdz ar bērnu dzīve apstājas,» atzīst Baiba.

Atgriešanās realitātē

«Tur, kur mēs Spānijā dzīvojām, nebija ne zāles, ne koku. Viņi sauca par mežu vietu, kur auga 15 koki. Kad atgriezāmies Latvijā, biju sajūsmā, jo viss zaļoja, taču bija pazudusi realitātes izjūta. Spānijā visiem lielījos, cik Latvijā viss ir zaļš, sakopts, cik visi ir laipni un izglītoti, bet, kad atbraucu atpakaļ, novērtēju labās lietas tur. Kad Latvijā pirmoreiz iegāju veikalā, neviens nesmaidīja un laipni nesagaidīja. Sākumā nevarēju pierast, ka Spānijā visi visus bučo, bet, atbraucot šeit, šķita neierasti, ka neviens tev nesaka, ka esi visskaistākais un labākais.

Mani jau brīdināja, ka atgriezties savā valstī ir ļoti grūti, jo, esot brīvprātīgajā darbā, tu dzīvo tādā kā vienradžu pasaulē, kur viss ir skaisti, – nav jāmaksā par dzīvokli un rēķini, jo kāds cits to ir izdarījis tavā vietā.

Esot Spānijā, man bija tikai jādzīvo, jāgatavo ēst un jāiet darbu. Tā kā ne par ko citu nebija jādomā, varēju atslābt un pavadīt vairāk laika kopā ar meitu.

Tā kā ar Undīni dzīvojam divatā, lai dzīvotu tā, kā gribam, Latvijā ilgu laiku strādāju divos darbus, tāpēc pirms došanās brīvprātīgajā darbā gandrīz nekad nebiju mājās. Lai arī centos Undīni ņemt līdzi uz darbu jauniešu centrā un uz dažādiem pasākumiem, maz laika pavadījām kopā. Bet Spānijā bijām kopā visu laiku, un man bija iespēja meitai parādīt citu kultūru.

Cerēju, ka, atgriežoties Latvijā, būs jauna iedvesma, bet realitāte bija tāda pati, no kādas aizbraucu, tāpēc sākumā bija vilšanās. Atsākt visu no jauna bija grūti.

Dzīve vienai ar bērnu nav viegla, bet uzskatu, ka ir jāizmanto visas iespējas. Mēs abas ļoti priecājāmies, ka pieņēmām izaicinājumu doties uz Spāniju. Atgriežoties Latvijā, Undīne sekmīgi nokārtoja kontroldarbu un tika pārcelta otrajā klasē. Angļu valodas stundās tagad viņai ir garlaicīgi, jo viņa brīvi runā angliski. Kopš Spānijas laikiem mūsu virtuvē par neatņemamu sastāvdaļu ir kļuvis čili.

Kad atgriezāmies, Undīne ļoti ilgojās pēc Spānijas. Visu laiku runāja par to, kad un kā mēs atkal turp brauksim. Principā viņa bija gatava pārcelties, un arī es apsvēru domu, ka mēs varētu palikt Spānijā, jo tur nav daudz jaunatnes lietu speciālistu un spāņu kultūra man ir tuva, bet atgriezāmies Latvijā meitas skolas dēļ, arī tāpēc, ka nevaru dzīvot bez savas ģimenes.»

Baibas novērotās spāņu un latviešu kultūras atšķirības

  • Spānijā dzimšanas dienās nedāvina dāvanas.
  • Šajā zemē ir vieglāk būt skaistam, jo tas nemitīgi tiek teikts un atgādināts. Tu aizbrauc un uzreiz esi visskaistākais! Komplimenti tiek izteikti pat gaļas veikalā.
  • Spānijā mammas ļoti uztraucas par saviem bērniem – vai ir līdzi zeķītes, vai bērns ir paēdis.
  • Šeit nekas nenotiek laikā – jāmācās gaidīt! Kā jebkas cits, arī vizīte pie zobārsta ir jāgaida. Ja piesakies vienos, tiksi divos vai vēlāk.
  • 15 minūšu darba tikšanās bieži izvēršas pusotrā stundā, jo ir jāizrunā visas ķibeles un kreņķi. Socializēšanās spāņiem ir ļoti būtiska, jo, ja cilvēki nedraudzējas, neko nevar atrisināt.
  • Spāņiem ir teiciens no pasan nada, kas latviski nozīmē – nekas nav noticis, tāpēc nav jāsatraucas. Kaut kas saplīst vai neiet? Nu un? Ja tā padomā, īstenībā nekas taču nav noticis.

Kas ir Eiropas Brīvprātīgais darbs?

Eiropas jauniešiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem ir iespēja doties uz citu pasaules valsti, kur divas nedēļas līdz 12 mēnešus var strādāt kā brīvprātīgie. Pieteikšanās brīvprātīgajam darbam un dalība tajā ir BEZ MAKSAS! Programma sedz brīvprātīgā uzturēšanās izdevumus, apdrošināšanu, valodas kursus, vīzas izmaksas, kā arī 90% apmērā tiek apmaksāti ceļa izdevumi uz projekta vietu un atpakaļ. Papildus tam brīvprātīgais saņem nelielu kabatas naudu (Baibas un Undīnes kabatas nauda bija 300 eiro mēnesī). Brīvprātīgā darba projektu tēmas ir ļoti dažādas: vide, māksla, kultūra, jaunatnes politika, veselības aprūpe, brīvā laika aktivitātes, sports, mediji, komunikācijas u. c.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+