Mammas pieredze: Kāpēc es devos Santjago ceļā?

Pieredzes stāsts
Elīze Zaļuma
12. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Triju bērnu mamma Elīze Zaļuma, pārvarot bailes un nedrošību, divās nedēļās veica divu nedēļu Santjago ceļu no Porto līdz Santjago katedrālei Spānijā. Mājās palika Elīzes vīrs Klāvs, meita Emīlija, kurai tobrīd bija 13 gadu, astoņgadīgais Niklāvs un divgadīgā Grēta.

Kāpēc devos ceļā?

Man tas bija laiks, kad sajutu sevī milzīgu nogurumu no ikdienas, rutīnas un no tā, ka šķita – sevi nepārtraukti atdodu kādam citam un tik maz piešķiru nozīmi tam, ko vēlos es. Jo ikdienā, esot kopā ar trim bērniem, nav daudz brīžu, kad iespējams vienkārši pabūt ar sevi. Pietrūkst klusuma un miera, jo nepārtraukti ir kaut kur jāskrien, jāorganizē, jāpaspēj, kaut kas jārisina utt.

Ļoti spēcīgi sajutu, ka ir nepieciešama vienkārši atpūta un iespēja pabūt ar sevi un savām domām, jo nebiju tālu no mūsdienu modernās diagnozes depresijas.

Mēdz taču būt, ka asaras vienkārši birst, bet īsti nesaproti, kāpēc. It kā viss jau ir kārtībā – brīnišķīgs, gādīgs, mīlošs vīrs, veseli, skaisti, gudri, talantīgi bērni, jumts virs galvas, ēdiens uz galda – viss tā kā ir, tomēr… kaut kā pietrūkst. Kaut kāda nepiepildītības izjūta. Un labi sapratu, ka tad, ja pats neesi ar kaut ko apmierināts, nejūties īsti laimīgs, atpūties, piepildīts, cieš visi pārējie, kas tev ir apkārt. Apzinājos, ka arī ģimene jutās vainīga, ka es nejūtos labi, taču es negribēju, lai viņi tā justos.

Bija kaut kas jādara, lai izlīstu no samērā dziļas bezspēcības izjūtas un noguruma, un tad atcerējos, ka mamma bija atstāstījusi žurnālā izlasītu stāstu par kādu sievieti, kas devusies Santjago ceļā. Pat īpaši neiedziļinoties, toreiz noteicu: «Aha, forši, ekstrēmi!» Bet nu sāku internetā meklēt informāciju par šo ceļu. Izlasot dažas pieredzes, sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs, un pēc nepilna mēneša jau nopirku lidmašīnas biļetes.

Baidījos pārdomāt

Nekad nebiju ceļojusi viena un pat domājusi, ka reiz kaut ko tādu darīšu, jo pēc dabas esmu diezgan bailīga, tāpēc zināju, ka nedrīkstu pārāk daudz nodoties analīzei un pārdomām, vai vajag, kā būs, jo tad, visticamāk, atmetīšu šai iecerei ar roku. Jā, bija bail, pat ļoti, un katru dienu domāju – tu esi traka un ja nu ceļā… Bet stingri sev pateicu: «Elīze, tev to vajag, citādi būs ziepes.»

Man nudien ir brīnišķīgs vīrs, un, kad izstāstīju viņam par savu ieceri, viņa vienīgā atbilde bija: «Viss, ko es vēlos, lai tu esi laimīga. Jo, ja tu būsi laimīga, arī mēs būsim laimīgi!» Jā, protams, viņš ļoti uztraucās par mani un pirms ceļa palīdzēja izplānot maršrutu, iemācīja, kā lasīt karti. Tiesa gan, jau pirmajā dienā, meklējot Porto savu viesnīcu, kas bija deviņu minūšu gājienā no stacijas, to atradu pēc nepilnām divām stundām…

Īsi par Santjago ceļu

Vēsturiski Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļu veic kristieši, kuru galamērķis ir Santjago de Kompostelas katedrāle Spānijā, jo viņi tic, ka šajā katedrālē atrodas Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas.

Mūsdienās šo ceļu izvēlas iet ne tikai kristieši. Katram ir savs stāsts, kāpēc viņš ir nolēmis doties šādā ceļojumā.

Kādam vienkārši gribas baudīt dabas skaistumu, citam jāpārvar nelaimīga mīlestība, vēl kādam gribas dzīvē pārmaiņas. Starp citu, ir bijuši gadījumi, kad cilvēki pēc ceļa veikšanas izvēlas palikt Spānijā un strādāt labdarībai kādā no alberģiem – svētceļnieku naktsmītnēm – vai vienkārši atradis šo valsti kā sirdij tuvāko. Pēc Santjago ceļa cilvēki atrod sevi, aiziet no labi apmaksātiem darbiem, lai beidzot darītu to, par ko sen sapņojuši. Kādam citam, gluži kā man, ceļš ir vienkārši atelpa no ikdienas, pārdomājot dzīves svarīgākās vērtības un savu vietu tajā. Ceļā satiku kādu vīru no Portugāles, kurš strādā par policistu un dažādus Santjago ceļa posmus mērojis jau 13 reižu, sakot, ka viņam tā ir kā narkotika, dopings – vienu reizi pamēģināji, vajag atkal un atkal!

Praktiskā sagatavošanās

Ļoti svarīgi neizdomāt neko pašam, bet atrast pieredzējušu ceļotāju stāstus, jo tur ir visa vajadzīgā informācija. Saraksti ar līdzņemšanai nepieciešamo, pat veikalu adreses, kur to iegādāties un kādus zīmolus labāk izvēlēties.

Pirmais noteikums – mugursomas svars nedrīkst pārsniegt 10–12% no ķermeņa svara, lai būtu komfortabli iet.

Pēc ceļojuma saproti, cik maz tev patiesībā ir vajadzīgs, lai dzīvotu, bet mēs tikai apkraujam sevi ar mantām, ko dažkārt pat nelietojam.

Galvenā pārdomu tēma bija apavi, un biju tiešām priecīga, ka izvēlējos parastos sporta apavus. Redzot, kā citi pilgrimi (svētceļotāji) mokās ar speciālajos ceļotāju apavos noberztajām kājām, sapratu, ka mana izvēle bija pareiza. Lai gūtu rūdījumu kājām, pāris nedēļu pirms starta biežāk gāju garās pastaigās, tomēr tas bija daudz par maz, lai sagatavotos tam, ka katru dienu būs jāmēro vismaz 20 km, kas nenorūdītām kājām nav joka lieta.

Citiem varu ieteikt rūpīgi izpētīt, kāds ceļš ir kopumā – līdzenumi, kalnains apvidus? Man šim ceļojumam bija piešķirtas tikai divas brīvdienu nedēļas, tāpēc, pirms iegādājos biļetes, jau biju daudz lasījusi, lai atrastu sev piemērotāko ceļa posmu. Un, tā kā nekad nebiju bijusi pie okeāna, meklēju informāciju par skaistāko Santjago okeāna ceļu. Vēlējos baudu acīm un dvēselei!

Mantas līdzņemšanai

Tā kā katrā pilgrimu mājvietā (alberģos – tās ir speciālas Santjago ceļotāju naktsmītnes, kurās var palikt par simbolisku samaksu – 5 līdz 15 eiro par nakti), uzrādot svētceļnieka pasi, ir iespēja izmazgāt drēbes, līdzi nepieciešams pavisam maz:

  • 3–4 T krekli
  • 2–3 legingi vai citas ērtas bikses
  • Pāris zeķu pāru
  • Kāds silts džemperis vai jaka
  • Guļammaiss (to biju aizmirsusi un dažās mājvietās gulēju, apsegusies ar dvieli; labākos (privātajos) alberģos ir arī gultasveļa)
  • Saules cepure
  • Naktskrekls u. tml.
  • Varbūt kāda kleitiņa vakara iziešanai ar jaunajiem draugiem
  • Vasaras sandales vai iešļūcenes, lai atpūtinātu kājas
  • Higiēnas preces (dvielis, šampūns, zobu higiēna utt. – viss mazos tilpumos)
  • Kaut kas no medicīnas (oglīte, pretsāpju tabletes, pretsāpju krēms un krēms noberzumiem, plāksteri (daudz plāksteru!)
  • Telefons
  • Kāda grāmata
  • Pierakstu klade, pildspalva
  • Kādas uzkodas, līdz pirmajam veikalam
  • Ūdens pudele uzpildīšanai

P. S. Šis ir saraksts siltajiem mēnešiem. Pieņemu, ka aukstā laikā apģērbs somā aizņemtu vairāk vietas.

Runājot par naudu. Secināju: ja izmanto tikai baznīcas alberģus, ēdienu gatavo turpat, šīs divas nedēļas noteikti varētu iztikt ar 300 eiro, plus nauda lidmašīnas biļetēm Ja tomēr gribas šad tad nakšņot mazliet komfortablāk un vakaros iet pasēdēt ar jaunajiem draugiem kādā restorānā, vajag mazliet vairāk. Ceļotāja pasi, kas kalpo kā ieejas karte nakšņošanai alberģos, var saņemt kādā no starta punktiem, parasti katedrālēs.

Lielākās grūtības ceļā

Mans ceļa posms bija 250 kilometru no Porto (Portugālē) līdz Santjago de Kompostelai Spānijā. Pirmo dienu pavadīju Porto, lai apskatītu pilsētu, sakārtotu domas un noskaņotos ceļam. Apmeklēju Porto ievērojamākos apskates punktus, baudīju vakariņas ar sevi greznā restorānā, dzēru labu vīnu. Bija tik dīvaina sajūta, ka nav ierobežojumu laikā, nav jāsteidzas, tevi negaida mājās, nesteidzina, neviens no tevis neko negrib, neprasa…

Sākot svētceļojumu, pirmās piecas dienas fiziski bija ļoti grūtas. Ne kājas bija pieradušas pie šādas slodzes, ne mugura, uz kuras katru dienu kā bruņrupucītim bija jāstiepj kādi astoņi kilogrami.

Visgrūtākā laikam bija ceturtā diena, kad līdz tuvākajai naktsmītnei bija palikuši vēl divi  kilometri, bet sapratu, ka fiziski to vairs nespēju.

Esmu nonākusi kādā mazā ciemā, visas citas naktsmītnes pilnas, ir 30 grādu karstums, nezinu, ko iesākt, man birst asaras, un gribu mājās. Satiku kādu vīru, kurš visādi centās palīdzēt atrast naktsmītni, bet velti. Viņš teica, lai aizeju līdz vietējam puķu veikaliņam un pajautāju tur. Tā arī izdarīju. Lai arī pārdevējas nerunāja nevienā citā valodā, tikai portugāliski, tomēr atrada man naktsmītni kādā skaistā muižā. Pašas mani uz turieni aizveda. Samaksa par šo gan nebija maza, tomēr tajā brīdī man bija gluži vienalga, cik tas maksā, – gribēju tikai atpūsties, aprūpēt savas kājas un uzkrāt spēkus nākamajai dienai.

Otrs grūtākais brīdis bija iešana cauri mežiem. Pirmās dienas gāju viena un skaitīju lūgšanas līdz brīdim, kamēr ieraudzīju kārtējo apdzīvoto vietu. Katra lapu čaboņa lika man sarosīties. Bet esmu sveika un vesela, un lepna, ka pārvarēju vienas no lielākajām mūža bailēm.

Kādā ceļa posmā aizgāju pa «nepareizo» ceļu. Lieku šo vārdu pēdiņās, jo, kā jau iepriekš minēju, viss ir likumsakarīgi. Viss ir tā, kā tam jānotiek. Biju nonākusi uz ceļa, kam dots nosaukums Garīgais ceļš. Šis ceļš daudz veda pa meža takām, maziem, skaistiem kalnu ciematiem, gar strautiņiem un upītēm. Brīnišķīga daba un iespēja tik tiešām parunāt ar sevi, padomāt – atrast sevi un sakārtot prātu. Šajā posmā iepazinos ar brīnišķīgu meiteni no Norvēģijas, kuru pēc tam iesaucu par savu sargeņģeli, jo, ja nebūtu viņas, nesaprastu, ka esmu aizgājusi pa ceļu, kura nav manā kartē, tāpat nezinātu, ka dažu simtu metru attālumā ir nākamā naktsmītne. Uzskatāms piemērs, ka nekas nenotiek tāpat vien, – nonākam tur, kur jānonāk, un satiekam tos cilvēkus, kuri jāsatiek.

Kopumā ceļš bija ļoti skaists un daudzveidīgs – gan okeāns, gan pakalni, gan meži, gan mazie ciemati, gan kūrortpilsētas. Šķiet, šajās divās nedēļās redzēju vairāk nekā visā savā dzīvē kopumā.

Nonākot galamērķī – pie Santjago de Kompostelas katedrāles Spānijā – bija sirreāla sajūta. Pie katedrāles esošais laukums ir pilns ar svētceļniekiem. Cits citu sveic par paveikto, daudzi atpūšas pēc ceļa, vēro debesis, šķiet, pārdomā kādas svarīgas lietas. Cits dodas katedrālē aprunāties ar Dievu. Kad sasniedzu mērķi, ļāvos emocijām, kuras, iespējams, ceļā biju apspiedusi, jo nemitīgi bija sev jāatgādina – tu esi stipra, tu to vari, viss būs labi, tu to paveiksi, izturēsi. Un šajā brīdī prieks, lepnums par sevi, tajā pašā laikā nostalģija un bailes par to, kā tas būs – atkal atgriezties realitātē, un vienlaikus arī ilgas pēc savējiem – emociju gamma, kas liek asarām ritēt pār vaigiem.

Ceļā satiktie cilvēki

Viens no lielākajiem ieguvumiem bija tik dažādie un jaukie cilvēki, kurus var sastapt šajā ceļā, jo ikdienā mums jāsatiekas ne tikai ar tādiem, ar kuriem ir patīkami būt kopā, bet šeit visiem bija viens mērķis, un lielākoties šie cilvēki ir orientēti uz garīgām, nevis materiālām dzīves vērtībām. Un tas ir tas burvīgais, ka šādi tu iepazīsti pašu cilvēku, viņa būtību, nevis to, cik viņam naudas makā vai kāds ir viņa izglītības līmenis un statuss sabiedrībā. Šeit visi ir vienādi, sevišķi brīdī, kad 40 cilvēku guļ vienā telpā un tu redzi gan jauniešus, gan gados vecus pārus, gan cilvēkus ar garīgiem un fiziskiem veselības traucējumiem, gan laimīgus jaunos pārus, pat ģimenes ar maziem bērniem.

Ik pa laikam ceļā var saskatīt dažādas sev domātas zīmes. Piemēram, grupa jauniešu, kurā ir arī pāris bērnu invalīdu. Spēcīgi līst. Visi tomēr mēro ceļu, citi jaunieši stumj invalīdu ratiņos esošos bērnus. Viņi smejas, dzied, dauzās. Kad jau gribu sākt sūkstīties par savām slapjajām kājām, paskatos uz šo priekšā esošo grupu un nodomāju: «Elīze, vai tiešām tev ir, par ko žēloties?» Jā, ikdienā tas bieži piemirstas, liekas, ka mūsu lielās problēmas ir pasaules gals, bet tad, paskatoties tālāk par savu ego, redzi, cik patiesībā esi laimīgs un apdāvināts.

Vai bezatbildīga mamma?

Par savām ceļojuma gaitām dalījos arī Facebook lapā Santjago ceļš/Santiago Weg/Camino de Santiago. Vairākkārt saņēmu uzslavas par drosmi. Labprāt dalos savā pieredzē un saprotu, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas šādas ceļošanas iespējas.

Bet bija arī kāds, kurš caur puķēm lika noprast, ka esmu bezatbildīga mamma un kā es varu uz divām nedēļām atstāt bērnus.

Nekad to nedarītu, ja nebūtu pārliecināta, ka mani bērni visu šo laiku būs aprūpēti, mīlēti, apgādāti un mājās viss būs vislabākajā kārtībā. Pie bērniem uz to laiku bija aizbraukusi mana vīra mamma un vīra brālis. Viss bija lieliski – bērni pabaroti, izklaidēti, aprūpēti, uz aktivitātēm nogādāti. Pilnībā uzticos un paļaujos uz savu vīru – viņš ir vislabākais tētis, tāpēc arī varēju pieņemt tik drosmīgu lēmumu.

Interesanti, ka, lai arī vislielākie strīdi man mēdz būt ar dēlu Niklāvu, tieši viņš par mani vienmēr visvairāk uztraucas. Kad atgriezos, viņš teica, lai nekad tik ilgi vairs nebraucu prom. Vecākā meita Emīlija – kā jau pusaudze – šādas lietas uztvēra kā cool, sakot, ka arī grib ar mani kādu dienu doties šādā ceļā. Un, domāju, mēs noteikti to īstenosim, varbūt pat ne tik tālā nākotnē. Arī pirms ceļojuma meita mani ļoti atbalstīja, sakot, ka man ir jāiet un jāatpūšas. Mazā Grēta gan pāris reižu esot ieminējusies, ka gribot mammu, bet vīrs atbildējis, ka mamma aizgāja pastaigāties un drīz būs mājās.

Droši vien esmu stingra un prasīga mamma, jo bija arī frāzes, ka manas prombūtnes laikā kopā ar tēti bija foršāk – viņš vairāk atļauj. Tomēr bija tik labi atkal izjust to, ka esi viņiem tik ļoti vajadzīga. Ka viņi tevi pieņem tādu, kāda esi, piedod dusmas, nevietā pacelto balsi, nejaukās rakstura īpašības. Ar viņiem nav jāizliekas, bet vari būt pati.

Vai ceļojumā ieguvu to, pēc kā devos? Es teiktu, ka jā. Tomēr pilnīgam garīgam ceļojumam man pietrūka vismaz vēl vienas nedēļas. Pirmos mēnešus bērni gan izteica savus secinājumus, ka esmu mierīgāka, tik ļoti nesatraucoties par to, ko nevaru ietekmēt, un ikdienas sīkumus uztverot daudz mierīgāk. Lai gan nu jau šad un tad jūtu, ka atkal būtu nepieciešams kāds ceļa posms, lai uzlādētos.

Man šķiet, ka reizi gadā mammām tiešām vajag ieplānot vismaz nedēļu atpūtas un atelpas spēku atjaunošanai.

Kad vaicāju vīram, vai kādu dienu laistu mani atkal. Viņš teica: «Jā, ja tev tas nepieciešams.» Viņš gan teicis arī, ka kādu dienu šo ceļu gribētu veikt kopā ar mani. Domāju, ka noteikti to darīsim.

Atziņas pēc svētceļojuma

  • Mamma nepārstāj būt sieviete.

Viena no galvenajām atziņām, ko gribu pateikt arī citām mammām, – dzemdējot bērnu, mēs nebeidzam būt sievietes, tāpat esam cilvēki ar savām vajadzībām, vēlmēm, sapņiem un brīvajiem atpūtas brīžiem. Jā, noteikti sasniegt kādus savus mērķus būs grūtāk un, iespējams, laikietilpīgāk, bet tāpēc nedrīkst tiem atmest ar roku. Arī bērniem ir jāsaprot, ka mums ir savs laiks, savi darbi un savas vajadzības.

  • Novērtē to, kas ir!

Šajā ceļā, kā jau iepriekš minēju, arvien vairāk saproti un koncentrējies uz to, kas tev ir, nevis ko tev vēl vajag. Un, protams, runa ir nevis par materiālām lietām, bet garīgajām vērtībām – ģimeni, mīlestību, veselību utt.

  • Lielākais šķērslis ir bailes.

Pārvarot ceļā dažādas bailes, saproti, ka arī ikdienā tieši bailes ir lielākais šķērslis. Bailes no neizdošanās, no apkārtējo nosodījuma, no citu nesapratnes, no vilšanās utt. Pēc svētceļojuma daudz kur esmu metusi bailes pie malas un uzdrīkstējusies riskēt, paļaujoties uz savu intuīciju un augstākiem spēkiem, kas noteikti mūs virza. Tāpēc, manuprāt, biežāk jāieklausās savā iekšējā balsī. Vienmēr tas neizdodas, bet cenšos ikdienā šīs zināšanas atsvaidzināt un grūtākos brīžos sev to atgādināt.

  • Dzīvot ar prieku!

Svarīgi saprast, ka mēs nedzīvosim mūžīgi, tāpēc ir jādara darbs, kas sagādā prieku, jo galu galā tas aizņem lielāko dzīves daļu. Nav vērts šo īso laiku uz zemes veltīt tam, kas mums nesagādā prieku, cilvēkiem, kas par mums nepriecājas, neatbalsta un kam neesam svarīgi. Ticu, ka ikviens var atrast to, kas viņam sagādā prieku. Tikai jānotic saviem spēkiem.

  • Ceļā dzimst biznesa ideja.

Pirms ceļa lasīju Paulu Koelju grāmatu Burvja piezīmes, kurā viņš stāsta par savu Satjago ceļu. Patiesībā ceļš arī man bija kā iespēja saprast, ko vēlos darīt nākotnē. Kā izpaust savu hobiju kādā biznesa idejā? Tā dzima doma radīt krūzes ar dažādām motivējošām un iedvesmojošām populāru cilvēku atziņām. Atbilstoši Koelju grāmatas nosaukumam tapa uzņēmuma nosaukums Magic Notes. Tā kā ikdienā dzīvoju Vācijā, bieži skumstu pēc Latvijas un ļoti gribēju, lai produktu ražotu Latvijā. Uzmeklēju Latvijas keramikas ražotāju, nodibinot lielisku sadarbību – skaistas Latvijas keramikas krūzes ar mana dizaina ideju.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+