Mammas pieredze: Biju tas 1%, kas nevēlējās bērnu barot ar krūti

Mammu blogi
Katrīna Mediņa
8. marts, 2017
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Katrīna Mediņa
Nesen apmeklētajā pasākumā, par kuru iepriekš rakstīju, viena no pirmajām tēmām, ko apsprieda mammas, tēti un pieaicinātā pediatre, bija krūts barošana. Lekciju ārste iesāka ar skaļu apgalvojumu: «99% mammu noteikti vēlas barot mazo ar krūti.» Šis teikums man lika aizdomāties un atcerēties savu pieredzi.
Pilnīgi iespējams, ka kāda no 20 mammām, kas bija ieradušās lekcijā, neplāno mazo barot pati, un šis izteikums šo, iespējams, kaut vienu mammu (tāpat iespējams, ka nevienu, bet to mēs nevaram zināt) automātiski ierobežoja tajā vienā – vientuļajā, nesaprastajā procentā, kas varētu būt nomācoši. Kādēļ tas mani tā aizķēra? Pirmkārt, dati ir tāda bīstama lieta… kamēr nav zināms to avots, tikmēr tas izklausās tikai pēc pieņēmuma. Un otrkārt jeb galvenokārt tāpēc, ka es pati biju tas viens procents, kas nevēlējas bērnu barot ar krūti.
 
Kārtējo reizi nākas atkārtoties, ka paliku stāvoklī mūsdienām salīdzinoši agŗā vecumā. Man visa bija par daudz, un lielākā daļa gaidāmā likās nepieņemama un kaut kādā ziņā jocīga – jā, tāda likās arī krūts barošana. Manas mammas miermīlīgie un neuzstājīgie centieni manas domas ievirzīt krūts barošanai atbalstošā gultnē neguva nekādus panākumus, un līdz pat bērna piedzimšanai es uzstājīgi paliku pie sava – es mazo barošu ar pudeli un piena maisījumu… Gribēju piebilst, ka manas sajūtas attiecas tikai uz mani pašu un es ļoti priecājos, ja citas mammas savus mazos baro ar savu pienu, tomēr tad nāktos drusciņ sameloties, jo, ja godīgi, mani iepriecina mīlošas mammas un paēduši bērni, neatkarīgi no tā, ko viņi ēd – piena maisījumu vai mammas pienu. 
 
Nokļūstot dzemdību namā un piedzimstot Olafam, manas sajūtas mazliet mainījās. Es tiešām biju tādā kā šoka stāvoklī, jo šobrīd, atskatoties uz notiekošo, sevi tajā neatpazīstu. Atrodoties šādā vidē, man neienāca prātā kādā brīdī, kad medmāsa vai kāds ārsts man stāsta par krūts barošanu, pateikt: "Nē, es negribu, nesiet mums pudelīti." Tas nebija tādēļ, ka es kautrētos, bet man vienkārši neienāca prātā šāda doma. Tā nu sāku mazo barot pati. 
 
Tā kā biju diezgan, nu labi, ļoti nervoza «jaundzimusī mamma», tad arī stress par to, ko drīkstu un nedrīkstu ēst, man neizpalika.
 
Vēl esot slimnīcā, ikdienas ēdienreizēs juku prātā, jo traki baidījos ar nepareizu uzturu izraisīt mazajam vēdera pūšanos. Visa internetā atrodamā informācija par to, ko ēst un no kā jāizvairās, man galīgi nepalīdzēja. Pat neatceros, ko vispār ēdu… Kad atbraucām mājās, viss trakums turpinājās. Apmeklējot ģimenes ārstu, protams, uzjautāju, ko tad es drīkstu ēst. Atbilde bija diezgan nesaprotama. Skaidrs tikai tas, ka nekas joprojām nebija skaidrs. Tā nu es turpināju pārtikt no banāniem, bumbieriem, burkāniem, auzu pārslām, traki daudz tējām, kāda liesa gaļas gabala, drusciņ rīsu vai griķu un varbūt pa retam no vēl kaut kā – ārpus kārtas. Manā prāta nebija nevienas jēdzīgas domas, tikai kaut kāds kiš-miš ar rozīnēm (ko manā ēdienkartē, protams, neatrastu). Jebkuras Olafa raudas, kas gan bija ļoti retas, es uztvēru kā manu vainu – esmu kaut ko sliktu apēdusi. Vēlāk gan viss kļuva mazdrusciņ labāk.
 
Atgriežoties pie pašas barošanas… Jau pirmajā naktī pēc atgriešanās mājās, kad mana mamma nakšņoja pie mums, lai palīdzētu pieskatīt Olafa nakts miedziņu un ļautu man kaut drusciņ emocionāli un fiziski savākties (man tiešām nebija labi), savā vienīgajā nakts ēdienreizē Olafs ēda piena maisījumu. Viena piena maisījuma ēdienreize dienā – tā tas turpinājās apmēram divus mēnešus. Kas notika ar manām sajūtam par krūts barošanu? Nē, man tas īsti nepatika. Es to vairāk saistu ar to, ko man manā jaunajā vecumā un negatavībā kļūt par mammu nozīmēja šī neplānotā grūtniecība – tā bija brīvības un neatkarības zaudēšana (protams, arī lielākā dzīves laime, bet ja par bailēm…).
 
Fakts, ka bērns ir pilnībā atkarīgs no manis, mani ļoti baidīja.
 
Krūts barošana bija vienīgā lieta, ko varēju tikai es, jo visu pārējo no pirmās dienas darīja arī Olafa tētis. Jā, šī sajūta mani ļoti biedēja, un tā jau mēdz teikt, ka piens esot galvā. Visu drūmo ainu papildināja arī tas, ka man tā padarīšana īsti nepadevās. Olafs sākumā ēda tikai vienu krūti, tādēļ tā kļuva lielāka par otru, kā arī viņam bija izteikta atgrūšana, un bieži vien vienīgais, kas turējās puncī, bija speciālais piena maisījums. Esmu pārliecināti, ka abi šie faktori viens otru ietekmēja, tādā ka nebeidzamā lokā…
 
Laikam ritot, es sevi visu laiku mierināju un reizē pierunāju – barošu divas nedēļas, nu labi  - mēnesi, divus. Divus mēnešus. Savā zemapziņā paliku pie diviem ar pusi mēnešiem. Tajā laikā uz vienu nakti ar draugu devāmies prom. Visa mana jaunā, trakā būtība skaļi brēca pēc uzpošanās, draugu satikšanas, kāda našķa, pēc sabiedrības un galu galā – pēc manas vecās dzīves. Man likās, ka šis izbrauciens man dos spēkus turpināt visu iesākto un saprast, ka nekas nav nokavēts (jāpiebilst, ka lielāko daļu laika pavadīju emocionālās sarunās ar Olafa tēti, par to, cik ļoti pietrūkst mazās laimītes). Lai arī krūts barošana nebija mans labākais draugs, es nevarēju saņemties no tā atteikties, jo… tā likās kā skumja šķiršanās. Aizbraucot nelielajā atpūtā, līdzi ņēmu piena pumpīti, lai atslauktu pienu un tas nebeigtu rasties. Tomēr, atgriežoties mājās nākamajā vakarā, pienā vienkārši vairs nebija…
 
Tas bija ļoti skumjš brīdi, vēl labu laiku pēc tam es centos kaut kā «satvert krūts barošanu aiz astes», bet man tas neizdevās. Šī bija mūsu otrā atdalīšanās, nākamā pēc dzemdībām…
 
Kad Olafam bija jau trīs un vairāk mēneši, ikdienišķās sarunās ar ārstiem vai draugiem un radiem par to, ka Olafs ēd piena maisījumu, es kaut kādu iemeslu dēļ izjutu vainas apziņu. Bet kādēļ..? Ņemot vērā to, ka negatīvu attieksmi ne no viena individuāli nesaņēmu, iespējām tas tāpēc, ka tik daudz tiek runāts par krūts barošanu, par tās nozīmi un guvumiem, bet krietni retāk par to, kā ir barot mazo ar pudeli, kādēļ barošana norit šādi vai kā to uzlabot. Dažkārt rodas sajūta, ka mēs no tā izvairāmies, pieņemot, ka vienīgā iespēja ir mammas piens, un citi varianti neskaitās jeb ir tas viens procents, par ko nav vērts runāt. Jā, skaidrs, ka dabā ir iekārtots mammai bērnu barot ar savu pienu, bet ziniet, mēs esam ļoti daudzējādā ziņā iejaukušies dabas ritējumā gan veselības aprūpes, gan jebkurā citā jomā. Man nešķiet pareizi cilvēku izvēles dalīt procentos, varbūt labāk vienkārši pieņemt, ka mūsdienu dzīves atslēgvārds ir «dažādība»… Jā, arī bērna barošanā. Un galu galā, es savu mammu mīlu tādēļ, ka esmu izjutusi rūpes un siltumu, neatkarīgi no tā, kā viņa mani ēdināja.
 
Pieredzi iesūtījusi Mansmazais.lv lasītāja Katrīna Mediņa

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+