Mammas bailes, bērniņu gaidot

Grūtniecības laika emocijas
Tīna Sidoroviča
27. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Mūsdienu dzīve bez stresa ir grūti iedomājama. Kur nu vēl tad, ja dzīvē notiek LIELAS PĀRMAIŅAS. Bērna gaidīšana – vienalga, pirmā vai ceturtā – noteikti maina ierasto dzīvi, tāpēc par to, ka māmiņas gaidībās piedzīvo stresu, trauksmi un bailes, nav ne jābrīnās, ne jākaunas. Konsultē DINA CEPLE, ģimenes veselības centra Stārķa ligzda vadītāja, ārste un mājdzemdību vecmāte.

Jau no mirkļa, kad sieviete uzzina par to, ka ir gaidībās, sākas sajūtu un pārdomu virpulis, kas neizbēgami rada paaugstinātu stresu. Būsim godīgas: mēs, sievietes, spējam sagrozīt sev galvu ar ne sevišķi konstruktīvām domām pat tad, kad vēl nezinām, bet tikai domājam, ka esam stāvoklī. Iedomājies, kāds emociju karuselis izārda mūsu prātu tad, kad ieraugām liktenīgās divas svītriņas grūtniecības testā…

Vai mazulim viss kārtībā?

Psiholoģijas pētnieki Holmss un Rahe ir atzinuši, ka viena no paaugstināta stresa riska situācijām ir veselības problēmas tuviniekam. Tātad situācija, ar ko saskaras ikviena māmiņa, kas zina, ka zem sirds nēsā mazuli. «Jautājums – vai viņš ir vesels? – nemitīgi griežas ikvienas grūtnieces galvā,» uzsver ārste un vecmāte Dina Ceple. Grūtniecība pati par sevi ir nopietns iemesls stresam, tai skaitā grūtības seksā, jo ir jāmaina pozīcijas, kā arī tas, ka ģimenē ienāk jauns cilvēks, ir stresu veicinoši faktori, kas saistīti ar pārmaiņām. «Rodas tādi jautājumi kā – vai varēsim iztikt? Pārdomas par to, vai nebūs jāaiziet no darba un vai pēc tam tikšu atpakaļ amatā. Rodas biežākas domstarpības ar vīru, jo turpmākā dzīve vairs nebūs tāda, kāda bija līdz šim, un ir vajadzīgs laiks un, jā, arī izstrīdēšanās, jo ne uzreiz abi vecāki saprot un ir vienisprātis par to, kas tagad notiks. Turklāt viens no stresa faktoriem ir arī hipotekārā kredīta atdošana, kas skar daudzas ģimenes, kurās gaidāms mazulis.»
Tātad gandrīz bez izņēmumiem grūtnieces ir pakļautas augstam stresa līmenim. Ko tas nozīmē? To, par ko mūsdienās neviens vairs nešaubās, – rodas gan psiholoģiskas, gan fiziskas problēmas, kas var izpausties gan kā trauksme un bailes, gan slimības. «Sievietes imunitāte jau cieš tikai no tā vien, ka viņa ir stāvoklī, un ir 80% iespēja, ka tuvāko divu gadu laikā viņa saslims ar psiholoģisku vai fizisku kaiti. Tas liek padomāt, ka jābūt drosmīgiem nosaukt vārdā to, ar ko saskaras jebkura māmiņa, kas tikko uzzina par savu grūtniecību, – lai cik briesmīgi skanētu, viņa aizdomājas: kā būtu, ja bērna nebūtu?»

Dzīve bez šī bērniņa

«Māmiņas jūtas vainīgas, ka viņām šādas domas ienāk prātā, tāpēc cenšas to slēpt un pēc tam grūtniecības laikā mokās vainas apziņā – kā kaut ko tādu varēja nodomāt? Dod Dievs, ka viņa  nonāk līdz secinājumam, ka tā ir prāta darbība – prāta tingeltangels: kā būtu, ja būtu, un kā būtu, ja nebūtu? Tā ir normāla un likumsakarīga prāta darbība, un tas nenozīmē, ka viņa savu bērnu ir grasījusies nogalināt, pat ja ir iedomājusies: kā būtu, ja es veiktu abortu? 80% gadījumos mammas, paliekot stāvoklī, nopriecājas, ka viņām būs bērniņš, un pirmajā stresa situācijā, kurā neizbēgami nonāk, – tās ir aizdomas par mazuļa veselību vai sadzīves grūtības, vai konflikti ar dzīvesbiedru – prāts jau šķetina nākamo: kā es viņu audzināšu viena, ja viņš būs slims? Varbūt labāk, ka viņa nebūtu?» Dina Ceple aicina mammas nebūt vienām ar šīm domām, bet dalīties ar aprūpes speciālistiem un uzzināt atvieglojošu ziņu – tas ir normāli! Tas nenozīmē, ka esi slikta mamma, kas grasās nogalināt savu bērnu!

Grūtnieces trauksmi un bailes vairo arī sabiedrības gaidas, priekšstati par to, kā jājūtas grūtniecei, kā jāizskatās un kas jādara.

Ja māmiņa ar punci, tad allaž laimīga un starojoša, priecīga, bez problēmu rievas pierē. Blakus viņai vīrietis, kurš nolasa no acīm visas vēlmes, kamēr grūtniece tikai smaida, jo nezin kādā veidā allaž ir labi izgulējusies un vienmēr atpūtusies. Bet dzīvē tā nenotiek! Un notiek visādi.
«Reālie apstākļi bieži vien ir citādi. Jākārto gan sadzīves, gan darba problēmas, kā arī neviens nav atcēlis vecāko bērnu aprūpi. Savienot šīs dažādās lomas – laba darbiniece, ideāla sieva, pietiekami labi mamma… Un, godīgi sakot, neviena grūtniece negrib samierināties ar to – pietiekami laba. Apzinīga mamma grib būt vislabākā savam bērniņam puncī. Neviena nenodomās – drusciņ tomēr iedzeršu alkoholu, nekas jau nenotiks. Reizēm tas pat nav sabiedrības spiediens, jo sabiedrība to nemaz neprasa, grūtniece to prasa pati no sevis, un tas rada milzīgu spriedzi. Tas ir neizdarāmi, nepiepildāmi, neapvienojami ne ar ko citu.»

Kā būs, kad bērniņš piedzims?

Gaidībās gadās sastapties ar tādu lietu kā pašaizliedzīga sevis atdošana visdziļākajā līmenī. «Pirmkārt, sievietei jādalās ar savu miesu, ļaujot izstiepties puncim, ādai, starpenei. Jāprot ziedot arī miegu un kopumā – visu dzīvi. Jāspēj būt tik tuvu, kā, iespējams, nekad agrāk ne ar vienu nav būts. Piemēram, ja nav bijusi tā laime būt savstarpēji tuvās attiecībās ar vecākiem, ar brāļiem, māsām tā sauktajā drošajā piesaistē, tad ar bērnu, kas ir zem sirds, tīri fiziski sanāk būt ļoti tuvai. Ja to nevar izturēt, tas ir milzīgs stress, jo pats no sevis jau nevari aizbēgt,» skaidro ārste. «Otra izjūta var būt pārsteigums un neticēšana – ja nekad neesmu bijusi tik tuvās attiecībās, kā iespējams, ka tagad esmu? Kā tas ir – kopā gulēt, kopā ēst, kopā just? Būt kopā 24 stundas diennaktī. Kā elpot kopā? Un vienlaikus nejusties vainīgai par to, ka simtprocentīgi visu laiku nevaru veltīt tikai puncim, jo man ir arī sava dzīve.»
Māmiņas domā par dzīvi pēc – kā būs, kad bērniņš piedzims? Domas var būt visādas un gana intensīvas, kas, sākot ar 24. grūtniecības nedēļu un vēlāk, var izpausties grūtnieču murgos, kad sapņos viņām dzimst kaķīši, pūķīši un atveras vēders, lai var apskatīt bērnu un ieliekt atpakaļ. Tā ir zemapziņas trauksme – kāds tu esi?


Ikdienā, iespējams, neaizdomājamies par savu veselību – būs iesnas, nu, kas tad tur sevišķs, bet, ja gaidību laikā noķer iesnas, tas nav nekāds nieks, jo tas ir vīruss, kas var būt negants un mazus bērnus ja ne nonāvēt, tad radīt bojājumus.

«Nonest sevi deviņus mēnešus un pēc tam – visu zīdīšanas laiku – bez saslimšanas ir milzīgi smaga nasta, ko uzņemas sievietes. Arī nauda ir liela nasta, ar ko nav jēgas runāt ar vīru,» uzskata Dina Ceple. «Par mazuļa veselību vēl var apspriesties, bet par finansēm nu gan ne, jo nauda ir temats, par kuru runājot vīrieši zaudē veselo saprātu, jo viņiem šķiet, ka to trešo gan mēs nevarēsim uzturēt. Raizēs par naudu mammas ir vienas.»

Arī raizēs par savām dzemdībām un dzemdību sāpēm viņas ir vienas: kā tas vispār būs – ja gaida pirmo mazuli. Atceroties iepriekšējās dzemdības, rodas pārdomas – vai sajūtas atkārtosies? Kā darīt, lai šoreiz ir labāk? Ar to visu mammai jāsastopas gaidību laikā.

Kā sevi pasargāt?

Vispirms jāapzinās, ka stress ir un nekur nepaliks, tomēr ir daudz kas, ko var darīt, lai sevi pasargātu. Veselīgs dzīvesveids, kas ietver sevī uzturu, regulāru izkustēšanos un atslābināšanos, emocionālo labsajūtu, masāžas, sarunas ar vīru un zināšanu papildināšana – kursos, grāmatās, internetā, sarunās ar draudzenēm un speciālistiem. Ja par visām šīm jomām jaunā māmiņa grūtniecības laikā atceras un spēj tās līdzsvarot savā ikdienā, tas jau ir liels solis uzvarā pār stresu.

«Starp stresa notikumu un reakciju, kas var izpausties kā svīšana, sirdsklauves vai uzmācīgas domas, kas nerimstas, ir mūsu attieksme. Stresa faktoru ir daudz, bet ko mēs ar tiem darām? Vai nu uztraucamies, vai vainojam sevi. Var arī sēdēt un raudāt, bet tas nepalīdz.» Šis ir brīdis, lai rīkotos – padomāt, kam varu piezvanīt un kurš var palīdzēt. Piemēram, stresu rada doma par mazuļa veselību. Jāizvērtē – kāpēc aizdomājos, vai mazulis ir vesels? Kas man teica, ka ir pamats bažām? Kāpēc es tā jūtos? Vai ir metodes, kā pārbaudīt iespējami pārbaudāmo, lai gūtu apstiprinājumu, ka viņš ir vesels? Veicot ultrasonogrāfiju, varbūt arī ģenētiskās un citas pārbaudes, varam krietni mazināt trauksmi. Atstājot to nezināmajā, visu grūtniecības laiku bažījoties, ja nu viņš ir slims, ja nu viņš neizdzīvos, rodas risks pēc dzemdībām grūtāk pieņemt savu mazuli.

Ko darīt? Saprast, kāpēc esmu nonākusi tur, kur esmu. Pārpūle darbā vai treniņā? Strīds ar vīru? Biju tur, kur daudz ļaužu, un saķēru vīrusu? Varbūt vairāk ēst vitamīnus? Varbūt vairāk smieties? Un rīkoties – pārbaudīt visu, ko var pārbaudīt.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs