Mammai laiks atgriezties darbā!

Ģimene
Elīna Kārkla
26. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lemjot par atgriešanos darbā, jāpieņem ne tikai praktiski lēmumi – kas pieskatīs bērnu un cik es par to maksāšu. Tas nozīmē arī daudzas emocionālas izvēles, kam fonā mēdz īdēt vainas un bezpalīdzības izjūta. Ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa iesaka tām pievērst uzmanību un nebaidīties meklēt labāku risinājumu, ja pieņemtais lēmums sirdsmieru nevieš.

Atgriešanās darbā ir liels stress, kaut vai tāpēc, ka tas, ko iepriekš mājās varēja darīt visas dienas garumā, nu ir jāpagūst dažās stundās pēc darba.

Pārmaiņas ir visai ģimenei. Tas var būt šoks ne tikai mammai un bērnam, bet arī partnerim, kurš laikā, kad sieviete nestrādā, varējis dzīvot samērā labi, jo mājās viss notiek pats par sevi. Kad tā vairs nav, aktuāls kļūst jautājums, vai mēs varam dalīt šos pienākumus un kā to paveikt. Tāpat jaunajā situācijā svarīgi mammai un bērnam atjaunot attiecības un uzlādēt baterijas. Nav normāli, ja sieviete mājās mēģina paveikt visu, ko iepriekš, iet uz darbu un vēl kaut kā jāizguļas un normāli jāizskatās. Bieži pirmajos mēnešos to spēj, turoties uz eiforijas izjūtas, jo atgriešanās darbā tomēr ir pārmaiņa.

Beidzot var netraucēti iedzert kafiju…

Un vēl sapucēties un atrasties starp pieaugušiem cilvēkiem. Taču pēc dažiem mēnešiem enerģija apsīkst, jo, strādājot divās slodzēs, sagurums uzkrājas. Bieži bērns naktīs joprojām mostas, kas ir vecumam atbilstoši. Tā ir milzīga slodze, kur bez ģimenes atbalsta un, iespējams, citiem palīgiem šajā posmā neiztikt. Kamēr jaunajā situācijā viss līdzsvarosies, kādu laiku būs sarežģīti, it īpaši, ja bērnam tobrīd tiešām ir pusotra gada, – tas nav piemērots laiks, lai atgrieztos darbā. Šis ir īpaši jūtīgs vecums, kad bērnam ļoti gribas mammu.  

Bieži dzirdēts, ka ideālais vecums bērnudārza gaitu uzsākšanai ir trīs gadi. To tiešām var attiecināt uz visiem vai katram šis brīdis var būt individuāls?

Visā Eiropā bērni dodas uz bērnudārzu arvien jaunākā vecumā. Būsim godīgi – politiski tas ir vajadzīgs ekonomikai, lai mamma vai tētis spētu atgriezties darbā agrāk un turpinātu vairot iekšzemes kopproduktu. Omītes lielākoties ir tik jaunas, ka arī turpina vairot iekšzemes kopproduktu, viņas tāpat nedrīkst ņemt ārā no darba tirgus. Lūk, it kā ir iespēja – bērnudārzs.

Teikšu pavisam skarbi: ja runa ir par bērnu līdz triju gadu vecumam, tad bērnudārzs nav radīts bērnam.

Tas ir radīts tikai tāpēc, lai vecāki izdarītu to, ko citādi nevar paveikt. Nedomāju, ka bērnudārzā kāds tīšām dara pāri, bet bērns vienkārši nevar tik ilgas stundas atrasties prom no savas drošās vides, cilvēkiem un justies labi. Bērnu nervu sistēma un smadzenes vēl ir tik nenobriedušas, ka pārdzīvojumi, kas notiek laikā līdz triju gadu vecumam, atstāj paliekošus nospiedumus uz visu dzīvi. Protams, bērnudārzus var censties veidot tā, lai bērna vajadzības apmierinātu pēc iespējas vairāk; ārvalstīs tas tiek daudz pētīts.

Ar kādiem nosacījumiem pusotrgadīgs bērns dārziņā var justies labi?

Ja audzinātāja izveido personīgas piesaistes attiecības un kļūst par cilvēku, kas bērnam palīdz izregulēt stresu, kad viņš ir ārpus mājas. Bērns pats līdz triju gadu vecumam stresu izregulēt nespēj. Viņam vajag būt kontaktā ar piesaistes personu, saņemt fizisku mierinājumu, kad audzinātāja paņem opā, samīļo. Dažos gadījumos varbūt jau pietiek ar to, ka sastop viņas skatienu brīdī, kad ir apjukums, nogurums, bailes. Tāpat grupiņā nedrīkst būt par daudz bērnu uz vienu pieaugušo. Cik zinu, Latvijā šāds standarts nav noteikts, bet, piemēram, Vācijā uz vienu pieaugušo drīkst būt līdz sešiem pusotra gada veciem bērniem. Turklāt šim pieaugušajam jābūt nemainīgam, nevis dienas laikā trim dažādiem. No rīta mamma bērnu iedod rokās vienai audzinātājai un pēcpusdienā (ne jau vēlā vakarā) paņem no šīs pašas audzinātājas. Ir pierādīts, ka bērni šādā vecumā ļoti slikti panes to, ja audzinātāja ir atvaļinājumā vai apslimusi.

Pirms laika Facebook ceļoja kāda bērnudārza ieteikumi par to, kā sagatavot bērnu tā gaitām. Viens no pirmajiem padomiem bija izbeigt zīdīšanu. Tas neesot savienojams ar bērnudārzu, jo tur krūts barošanu neviens nevarēs nodrošināt.

Šādam apgalvojumam absolūti nepiekrītu. Bērns ļoti labi apzinās, no kā var prasīt krūti. Viņš neprasa krūti tētim, omītei vai auklītei. Gan otrajā, gan trešajā dzīves gadā krūts barošana joprojām var būt brīnišķīgs veids, kā bērnam atjaunot attiecības ar mammu pēc lielas šķiršanās, kāda šī garā diena dārziņā viņam arī ir. Arī mamma ilgojas pēc bērna. Viņi abi tādējādi var atjaunot tuvību un gūt augstāku oksitocīna jeb mīlestības hormona līmeni.

Mammas bieži vaicā, vai līdz ar bērnudārzu jāpārtrauc zīdīšana. Parasti atbildu tā: ja pašai apnicis to darīt, tad, protams, var, bet, ja uzskata: «Mēs tāpat tūlīt šķirsimies, labāk pabeigšu arī zīdīšanu,» – tam pamatojuma īsti nav. Ja uzticamies bērnam tajā, ka viņš pats pārtrauks zīdīšanu, tad vairākums mazuļu to izdara starp pusotra un četriem gadiem, kas ir liels intervāls. Bērns otrajā un arī trešajā dzīves gadā drīkst vakarā un divas trīs reizes naktī joprojām zīst. Periodos, kad ir lielāks stress, piemēram, slimojot vai uzsākot regulāru šķiršanos no mammas, tas var būt vēl biežāk. Tā ir absolūta norma. Domāju, ka bērnudārzs tikai iegūtu, ja mamma spētu arī ar zīdīšanu stiprināt savu bērnu nākamajai dienai.

Pie padomiem bija minēts arī tas, ka mammai kopā ar bērnu pienākas viens rīta cēliens. Un atvadīšanās brīdī raudāt nedrīkst, esot jābūt Holivudas aktrisei un jāsmaida. Kā jūs vērtējat šos ieteikumus?

Ja bērnu pusotra gada vecumā palaižam bērnudārzā vienu bez vairāku nedēļu adaptācijas kopā ar piesaistes personu, tā kvalificējas kā emocionālā vardarbība, jo bērns šajā vecumā pats nespēj regulēt emocijas un vienā dienā izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. To nespēj arī neviens pieaugušais. Ja aizejam strādāt uz jaunu darbavietu, vai uzreiz tur satiekam cilvēkus, kam uzticētu savus lielākos pārdzīvojumus, prasītu, lai pasniedz ūdeni vai palīdz kaut ko? Protams, ir jocīgi iedomāties šādu salīdzinājumu, bet arī bērnam viss, kas saistās ar ķermeņa aprūpi, ir jūtīgs jautājums. Kāpēc lai viņš ļautu svešiniekam likt sevi gulēt vai slaucīt dibenu? Ja viņam tas ir jādara, tas rada milzīgu satraukumu.

Mammas uzdevums ir palīdzēt bērnam izveidot attiecības ar konkrēto audzinātāju.

Uz bērnudārzu piesaistes personai jāiet līdzi tik ilgi, kamēr bērnam ir izveidojušās attiecības ar audzinātāju un viņš saprot – ja man ir kāda stresa situācija šajā vietā ārpus mājas drošās vides, audzinātāja ir cilvēks, pie kura eju pēc palīdzības. Tas nekad nenotiek vienā dienā.

Vadlīnijas citās Eiropas valstīs nosaka, ka vidēji tās ir divas līdz četras nedēļas, kad mamma ar bērnu iet kopā uz dārziņu katru dienu. Mamma nevis iejaucas notiekošajā un stumj bērnu iekšā grupiņā, bet iedod drošo sajūtu, ka viņš var iet pētīt, iepazīties un atkal atgriezties, lai atpūstos un stiprinātu savu iekšējo bateriju, kamēr mazais jūtas tik droši, ka vairs nevajag tik ļoti atgriezties pie mammas.

Ko darīt, ja mammai uz atvadām gribas raudāt arī pēc divu un četru nedēļu adaptācijas? Tad ir jāuzliek šis Holivudas smaids vai jāļaujas asarām?

Ja vecāks teiks, ka viss ir kārtībā, bet pats būs satraucies, bērns iemācīsies, ka tas, ko viņš jūt, nav patiesība. Šajā vecumā bērni joprojām nesaprot valodu tik labi, cik precīzi uztver neverbālo komunikāciju. Tādējādi viņš iemanto nedrošību, jo nesaprot, kam uzticēties, – tam, ko jūtu, vai tam, ko man saka? Maziem bērniem tas ir ļoti smagi. Es negribu apgalvot, ka mammai ir problēmas, ja viņai nāk raudiens. Tā bērnudārzos ir ierasta nostāja: «Vecāki, jums vai jūsu bērnam ir problēmas, tieciet ar tām galā! Ja nepieņemsiet mūsu noteikumus, mēs neņemsim jūs šeit pretī.»

Bērnudārzi par maz palīdz, jo bieži diemžēl trūkst zināšanu par to, kas notiek ar vecākiem, kad bērnus palaiž dārziņā.

Ļoti viegli ir vainot vecākus un teikt: «Saņemies, tev jātiek galā!» Daudzi vecāki paši ir piedzīvojuši smagas bērnudārza traumas. Tādā gadījumā vecāks, vedot savu bērnu uz dārziņu, nevar būt vienkārši pieaugušais. Tur nonākot, viņš iekrīt iekšējā bērna pozīcijā un jūt visādas emocijas – nedrošību, bailes, kas reizēm rodas jau no ēkas izskata vien un specifiskās smaržas tajā. Vecākam ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, nevis vainošana un uzbrukumi.

Daļai vecāku tieši tāda ir šābrīža realitāte – bērns jālaiž dārziņā jau pusotra gada vecumā un tur pretī ir audzinātāja, kas saka «Mammīt, saņemieties!», nevis ir saprotoša. Kā sevi stiprināt šādā situācijā? Kur meklēt atbalstu?

Sajūta, ka esam bezpalīdzīgi un mums vienkārši šī situācija ir jāpieņem, ļoti cieši saistīta ar bērnībā piedzīvoto. Es kā bērns, kuru aizved uz bērnudārzu un tur atstāj, tiešām nevaru aiziet no šīs situācijas vai panākt, ka pret mani izturas citādi. Savukārt es kā vecāks, kas ved bērnu uz bērnudārzu, īstenībā spēju ļoti daudz. Mēs tomēr dzīvojam brīvā valstī, kur šīs iestādes tiek uzturētas par mūsu nodokļu naudu vai arī paši maksājam par pakalpojumu, ja bērns iet privātajā bērnudārzā, un mums ir tiesības prasīt kvalitāti. Es gribētu iedrošināt vecākus nepieņemt to, kas nav kvalitatīvi, jo pēc tam tas visiem izmaksās vēl dārgāk.

Protams, ir arī bērnudārzi, kuros pedagogi sadarbojas ar vecākiem un spēj radīt apstākļus, kas ir pietiekami piemēroti arī maziem bērniem.

Manuprāt, būtiska ir konkrētās audzinātājas spēja un vēlme veidot tik tuvas attiecības ar bērnu. Taču skaidrs – ja tas vienlaikus jāizdara ar padsmit vai pat divdesmit bērniem, arī audzinātājai ir milzīga pārslodze un tas kļūst nereāli. Cieš pilnīgi visi iesaistītie. Līdz ar to uzskatu, ka jānotiek būtiskām pārmaiņām sistēmā.

Situācijās, kad vecāks nav apmierināts ar kvalitāti, mēdz būt bailes, ka sūdzības negatīvi atsauksies uz bērnu. Esmu runājusi ar vecākiem, kuri iet meklēt risinājumu pie bērnudārza vadības, bet tur viņiem atbild: «Mums nav nevienas sūdzības Izglītības kvalitātes valsts dienestā, un vispār jau nav, kas strādā.»

Tā, protams, ir milzīga problēma, bet, ja mēs par to nebrēksim, tad to nevarēs atrisināt. Ir ļoti daudzas jomas, kur cilvēkus kušina, jo mums jau nav līdzekļu. Ja taupām uz mūsu nākotnes sabiedrības psihiskās veselības rēķina, tad jau tagad varam paredzēt, ka pēc 20, 30 gadiem politikā būs cilvēki, kas pret citiem neizturēsies ar diez ko lielu cieņu. Valstij neklāsies labi, ja šobrīd pret bērniem tik nelielā vecumā izturamies slikti. Mēs pametam viņus novārtā situācijā, kurā viņi paši nespēj tikt galā. Es saprotu, ka tas izklausās šausmīgi, bet, ja nesauksim lietas īstajos vārdos, nekas nemainīsies. Esmu strādājusi ar mammām, kuras sūdzas, protestē un, iespējams, ir vienīgās grupiņā, kas to uzņemas. Viņas panāk pārmaiņas, un pēc tam pārējie saka: «Paldies, ka to izdarīji!»

Savukārt, ja mamma pati saprot, ka situāciju ietekmē arī viņas ievainotais iekšējais bērns, ir vērts meklēt atbalstu pie psihoterapeita vai psihologa, kas ļauj sadziedēt rētas. Tad ir iespējams skatīties uz savu bērnu ar daudz skaidrāku skatienu. Ja tas saplūst ar pašas nesadziedētajām traumām, viņa īsti nespēj bērnam palīdzēt. Arī man ir milzīga bērnudārza trauma. Atceros, ka atlika pirmajā reizē tikai ieiet tai iestādē, sajust tai raksturīgo smaržu un es automātiski iekšēji saruku par mazu bērniņu. Tad satiku audzinātāju, kura spēja būt iejūtīga pret manu nedrošību un sāpēm kā mammai. Man ir laimējies, ka viņa bija audzinātāja visiem maniem četriem bērniem. Esmu bezgala pateicīga par šo bērnudārza pieredzi.

Pieļauju, ka, runājot par neiejūtību pret bērniem, esat nogurusi atbildēt uz argumentu – mēs visi izaugām un palikām dzīvi!

Tikai nez kāpēc ir tik daudz cilvēku, kas gribētu iet psihoterapijā, taču nevar dabūt brīvu vietu. Nedomāju, ka ir normāli un dabiski, ka tik daudziem ir nepieciešama psihoterapija. Tāpat aizvien turpina pieaugt antidepresantu lietošanas apmēri un dažādas atkarības, par kurām ir pierādīts, ka tām ir saikne ar agrīniem piesaistes traucējumiem.

Ja kāda ģimene šobrīd ir izvēles priekšā, kā risināt pusotrgadnieka pieskatīšanas jautājumu, jūs ieteiktu auklīti vai mājdārziņu?

Vienmēr ir izvēles iespējas. Ja šķiet, ka to nav, tad, iespējams, neesmu pietiekami paskatījusies apkārt. Arī man ir šķitis, ka iespēju nav, taču esmu piespiedusi sevi paskatīties apkārt vēl un vēl.

Ar izvēles iespējām jūs domājat alternatīvu dārziņam?

Izvēles iespēja ir arī atgriezties darbā tagad vai vēlāk, uz pilnu vai daļēju slodzi. Varbūt var sarunāt ar savu partneri, ka katrs strādājam, piemēram, sešas stundas dienā, viens vairāk no rīta, otrs vakarā. Darba devēji kļūst arvien fleksiblāki. Ja mēs prasīsim iespējas un būsim svarīgi kā darba ņēmēji, viņi meklēs risinājumu. Katrā ziņā uzskatu, ka tik mazam bērnam labāk nedoties prom no mājām uz pilnu darbadienu. Tās var būt trīs, četras vai piecas stundas, nevis astoņas vai deviņas. Optimāli, ja pieskatītājs nāk pie viņa uz mājām un spēj izveidot uzticēšanās pilnas attiecības. Tā ir laba pāreja, lai aptuveni triju gadu vecumā nonāktu dārziņā. Bērnudārzs ir forša un laba vieta, bet tad, kad vecums ir atbilstošs.

Ir arī mammas, kuras saka: «Es savējo palaidu dārziņā no pusotra gada, un nebija nekādas raudāšanas.»

Tas, ka bērns neraud, nenozīmē, ka viņam klājas labi. Tas arī nenozīmē, ka visiem klājas šausmīgi, bet, ja pusotrgadīgu bērnu bez īpašas pieradināšanas aizved uz svešu vietu un viņš tur ir gatavs palikt bez raudāšanas jau pirmajā dienā, es droši vien vērotu, kā citādi izpaužas tas, ka viņš ir pārslodzē. Atšķirīgi var būt ar otro bērnu ģimenē – viņš jau sen kaut kādā mērā ir pieradis pie šīs vietas, kopā ar vecāku ejot pakaļ lielajai māsai vai brālim.

Kādi varētu būt signāli, ka bērns ir pārslodzē?

Izmaiņas ēšanas un gulēšanas paradumos – grūtāk aiziet gulēt, sliktāk izguļ nakti, ēd mazāk vai pēkšņi sāk ēst daudz. Tāpat bērns ātri var kļūt dusmīgs un viegli saraudināms, arī brīvdienās īsti neizjust prieku par kādām aktivitātēm, daudz čīkstēt, viņam var būt grūti noturēt uzmanību, un izskatās, ka nekas īsti neinteresē.

Brīdinošs signāls var būt arī tas, ka vairākus mēnešus pēc bērnudārza gaitu uzsākšanas daudz slimo vai arī slimo gandrīz bez pārtraukuma.

Pārejas periodā tas var pasliktināties, bet vēlāk visam vajadzētu līdzsvaroties. Ja bērns protestē un raud, tam vajadzētu ticēt. Ir arī bērni, kas neraud, bet noslēdzas sevī, kļūst apātiski. Jāvēro arī, kāds bērns bijis pirms tam, – izpausmes atkarīgas no bērna temperamenta.

Kā sadzīvot ar vainas izjūtu, kas piemeklē mammas, atgriežoties darbā? Īpaši, ja pati grib strādāt, bet redz, ka bērns tam nav gatavs?

Ir pierādīts, ka mammas, kuras labi jūtas savā darbavietā, ir motivētas tur strādāt un viņām patīk darbs, daudz vieglāk palaiž bērnus bērnudārzā un viņi arī vieglāk pierod. Savukārt bērniem, kuru mammas uzskata, ka viņu darbs ir bezjēdzīgs, un kuras spiež sevi tur iet, ir daudz grūtāk palikt ar aprūpētāju vai dārziņā, un viņi daudz sliktāk pierod. Pieņemtajiem lēmumiem jābūt saskaņā ar savām vērtībām. Ja pieņemu pretējus lēmumus, tad arī var rasties vainas izjūta. Ja saku, ka man dzīvē svarīgākais ir bērns, tomēr eju uz darbu un redzu, ka viņam neklājas labi, varbūt tiešām neesmu līdz galam godīga pret sevi, tāpēc arī jūtos vainīga.

Ir vērts padomāt – ja darbs man riebjas, vai cena tiešām ir tā vērta? Ko es iegūstu, ko zaudēju?

Vainas izjūta ir informatīva. Protams, ir ģimenes, kam mammas atgriešanās darbā ir izšķirošs jautājums, citādi nebūs iespējams samaksāt par dzīvokli un nopirkt maizi. Ir arī tādas situācijas, bet domāju, ka tas notiek daudz retāk par gadījumiem, kad cilvēkam tikai radusies sajūta, ka tas ir kritiski.

Tātad atbilde uz jautājumu, ko iesākt ar vainas izjūtu, ir – pievērst tai uzmanību.

Jā, meklēt, kāpēc tā radusies un kādus lēmumus esmu pieņēmusi. Vainas izjūtu vai vainošanu ir vērts aizstāt ar atbildību – es uzņemos atbildību par saviem lēmumiem. Ja saprotu, ka tas ir labākais iespējamais lēmums šajā situācijā, tad nevajadzētu sevi mocīt ar vainas izjūtu. 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+