Lielās bažas par mazo pirmklasnieku

Skola
Lolita Lūse
Lolita Lūse
8. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Septembris jau aiz muguras, bet ne vienai vien mammai bažas par savu mazo skolnieciņu arvien joņo neprātīgā karuselī. Kā viņš tiks galā? Vai viņam viss kārtībā? Vai viņš ir paēdis? Un – ak, šausmas! – kāpēc viņu nevar sazvanīt!?

Bērna skolas gaitu sākums patiesi ir liels notikums – tās ir būtiskas pārmaiņas gan vecākiem, gan mazajam skolniekam, un katrs šo laiku izdzīvo un pieņem citādi. Kamēr viena mamma aizved bērnu uz skolu un mierīgi dodas savās ikdienas gaitās, cita ir nokreņķējusies jau no augusta. Kā lai strādā, kā lai dzīvo – bērns aizvests uz svešu vietu, atstāts svešai skolotājai starp svešiem bērniem, un kas zina, kā viņam tur klājas! Varbūt ir bēdīgs? Varbūt grib uz mājām? Varbūt sadomās iziet ārā un sāks meklēt ceļu uz mammas darbu? Varbūt ir izsalcis? Varbūt sāp vēderiņš un gribas uz tualeti, bet ir kauns prasīties ārā no klases? Un skolotāja? Vai viņa maz spēj tādam bērnu skaitam sekot līdzi? Īsāk izsakoties – šis rudens bērna skolas gaitu sākuma dēļ draud būt nebeidzama stresa, baiļu un asaru pilns.

Mamma grib izdarīt neizdarāmo

«Visticamāk, stāsts ir par mammu, kas savam bērnam grib nodrošināt to vislabāko – maksimāli parūpēties par visu iespējamo. Viņa grib izdarīt neizdarāmo. Mamma apzinās, ka bērna jaunajā situācijā – skolas gaitu sākumā – viņa nevar būt absolūti klāt, un ar šo realitāti netiek galā,» saka psihoterapeite Gunta Jakovela. Bažas par bērnu rada un pastiprina arī mammas pašas, līdzcilvēku vai gluži svešu cilvēku pieredze. Var tikai iedomāties, kas notiks, ja jau tā bažīgajai mammai kāds pastāstīs par kaimiņieni, kurai pirms trim gadiem puika līdz pat melnai tumsai neatnāca mājās no skolas, jo bija aizgājis pie drauga un aizspēlējies, bet mamma viņu meklēja pat ar policiju. Bažīgā mamma tūliņ iedomāsies, kā toreiz jutās palaidnīgā puikas vecāki, un par savu pirmklasnieku baidīsies vēl vairāk. «Tas, ka mammai ir bažas, nav ne labi, ne slikti, bet viņai jātiek ar tām galā, jo raizēšanās kā tāda nepalīdz nevienam,» saka psihoterapeite.

Jāatceras, ka skolas gaitu sākums ir bērna pirmais lielais solis uz patstāvību, un mamma var daudz palīdzēt, lai bērnam šis posms ir iespējami veiksmīgs un vērtīgs.

Vai to varēs izdarīt nokreņķējusies mamma? Diez vai.

Nav tāda kalendāra, kurā būtu precīzi iezīmēts, kad mamma beidz raizēties par savu pirmklasnieku, – citai lielās bažas mazinās jau pēc nedēļas, citai pēc mēneša vai pusgada. Parasti raizēšanos pieklusina laiks un pieredze – ja bērnam skolā dienu no dienas klājas arvien labāk, mammas bažas palēnām izklīst kā rīta migla saulainā dienā. Vienlaikus noteikti ir situācijas, kad nav jāmokās un jāgaida – varbūt risinājums patiesībā ir tepat, tas tikai jāatrod, lai būtu miers. Ja bažas ir par to, ka bērnam skolā dara pāri, ja šķiet, ka tomēr pieļauta kļūda skolas izvēlē, – raizēšanās vietā ir jāpieņem lēmums un jādara tas, kas jādara, lai situāciju labotu.

Runā mamma, komentē psihoterapeite

  • Bieži saka: kā tad agrāk bērnu laida uz skolu – nebija pat mobilo telefonu, pa kuru piezvanīt un pārliecināties, ka viss kārtībā. Vienlaikus zinām arī to, ka pasaule taču ir mainījusies – tā ir kļuvusi bīstamāka!

Pasaule tiešām ir mainījusies. Mašīnu uz ielām ir vairāk, tās brauc daudz ātrāk, arī vilinājumu bērniem ir nesalīdzināmi vairāk nekā savulaik. Turklāt agrāk bērni biežāk gāja tajā skolā, kas atradās vistuvāk mājām, – nebija jāmēro tik gari ceļa gabali pilsētā, savukārt laukos vairāki bērni uz mājām devās kopā – viņi cits citu pieskatīja. Mūsdienās bērni ir vairāk katrs pats par sevi, līdz ar to katram sevi vairāk jāsargā pašam.

  • Visi mammām saka: tu neuztraucies, tu neuztraucies, gan jau tiks galā! Bet pirmklasnieks ir maziņš – viņam tikai septiņi gadiņi! Kādu atbildību un patstāvību no tāda bērniņa var prasīt!

Mazs cinītis gāž lielu vezumu!

Ja bērnam ir pienācis pirmklasnieka vecums un nav bijis iemesla, lai viņš skolas gaitas šogad neuzsāktu, tātad viņš tiešām ir pietiekami liels. Ja mammai tomēr šķiet, ka bērns ir pārāk nevarīgs, viņai būtu jāmēģina konkretizēt, ar ko tieši bērns netiks galā, un to arī risināt. Tomēr visām mammām – gan bažīgajām, gan tām, kam dzīve rit kā pa diedziņu, – vērts ieklausīties savā bērnā. Varbūt viņš jaunajā situācijā tiešām ir nobijies – ir ļoti kautrīgs, skolā viņam ir grūti un pusdienās paliek nepaēdis, jo nevar saņemties palūgt karoti. Par šādām vai citādām situācijām noteikti jārunā ar skolotāju.

  • Es nemitīgi baidos par savu bērnu – liekas, ka viņam var notikt kaut kas slikts!

Bērnam visbiežāk nešķiet, ka pasaule ir briesmīga – pasaule ir forša un interesanta! Diemžēl bažīgā mamma savu trauksmi var pārnest uz bērnu, arī viņam liekot domāt, ka pasaule ir ļoti nedroša: tur var uzkrist ķieģelis, tur var uzbraukt mašīna, tur var izskriet suns, tur uzglūnēt sliktais onkulis. Patiesībā jebkuram cilvēkam jebkurā brīdī var notikt kaut kas slikts – mēs varam mācīties sevi un citus pasargāt, bet nevaram garantēt, ka tas vienmēr izdosies. Uzticies savam bērnam un māci viņam tikt galā ar neierastām situācijām!

  • Manuprāt, uztraukties ir normāli – es vienkārši esmu laba un atbildīga mamma!

Vai tas nozīmē, ka mamma, kas uztraucas, ir laba mamma, bet mierīgā mamma ir bezatbildīga? Visas mammas ir labas, tikai katra pa savam. Iespējams, bažīgā mamma tikai ir vairāk kontrolējoša, neuzticas savam bērnam un neiedrošina viņu. Savukārt mierīgā mamma nevis ir vienaldzīga, bet paļaujas uz norunāto lietu kārtību un neraizējas par to, kā nemaz nav – sak, ja būs noticis kaut ka slikts, es par to noteikti uzzināšu un varēšu risināt, bet, kamēr nekas slikts nav noticis, viss ir labi, man nav jāraizējas.

  • Kad bērns sāk stāstīt, kādas blēņas kopā ar draugiem ir darījis, man mati ceļas stāvus un es baidos vēl vairāk!

Lai gādātu par bērna drošību, ir svarīgi iemantot un nepazaudēt viņa uzticību – ir jānovērtē, ka bērns stāsta arī par savām palaidnībām, neveiksmēm, nepatīkamiem un pat bīstamiem notikumiem un piedzīvojumiem.

Bērna uzticību vecāki var zaudēt brīžos, kad viņš stāsta par kādu bīstamu situāciju, bet vecāki sāk viņu vainot, rāt un pamācīt: ko tu tur gāji, ko tu tur līdi, cik tev var teikt, noteikti pats biji vainīgs – kāpēc tad ar citiem tā nenotiek, tikai ar tevi!

Ja vecāki reaģēs šādi, bērns citreiz neko nestāstīs vai melos – kāpēc gan pašam dot iemeslu mammas dusmām!? Tāpēc, lai ko stāsta bērns, vecākiem ir jātiek galā ar sevi, jānoklausās un jānoskaidro viss līdz sīkumam. Jā, bērna piedzīvotais un stāstītais var izklausīties šausmīgs, bet vispirms sev jāpasaka: ja jau bērns tagad to stāsta, tātad tas sliktais, kas ar viņu varēja notikt, par laimi, nav noticis – un tā jau ir laba ziņa. Varbūt ir pat kas tāds, par ko viņu var palielīt? Katrā ziņā bērna atklātība ir iespēja iegūt informāciju un atrast veidu, kā bērnam iemācīt rīkoties citā līdzīgā situācijā. Protams, vecākiem ir tiesības un pienākums noteikt robežas – kaut ko arī neatļaut darīt, bet bērns šos noteikumu sapratīs un ievēros tikai tad, ja vecāki tos spēs pamatot. Taču… bērni mēdz robežas pārkāpt, vecāki blakus nekad nespēs izstāvēt, tomēr vienlaikus viss, kas ar bērnu notiek, viņam dod pieredzi.

Savukārt pieredze ļauj augt.

3 padomi bažīgajai mammai

1. Mudini bērnu meklēt risinājumu! Viena no metodēm, kā savu satraukumu mazināt, ir sava bērna iepazīšana un virzīšana neierastu situāciju risināšanai. Nevajag bērnu baidīt ar to, kas slikts ar viņu varētu notikt, bet gan sarunā piespēlēt idejas visneparastākajām situācijām, ieklausīties un pavērtēt, kā bērns tajās rīkotos. Nevajag bērnam dot jau gatavas atbildes, bet gan vērot, kā viņš tās meklē pats.

Bieži vien izrādās, ka bērns ir daudz apķērīgāks, nekā mamma domā.

Piemēram: pajautā savam pirmklasniekam, ko viņš darīs, ja aizies uz pulciņu, bet kabineta durvis būs slēgtas? Un ko darīs, ja pienāks pilnīgi sveša tante un teiks, ka mamma viņu šodien atsūtījusi bērnam pakaļ? Vai arī: ko viņš darīs, ja mobilais telefons sabojāsies vai pazudīs, bet būs norunāts pusdivos zvanīt mammai, lai noskaidrotu, kur jāiet viņu satikt? Protams, nav iespējams paredzēt visas iespējamās situācijas, tomēr šādas sarunas attīsta bērnā drosmi meklēt risinājumu un rīkoties. Turklāt ir svarīgi nevienu bērna izvēlēto rīcību nenoliegt, taču var situāciju sarežģīt. Tātad – ko tu darīsi, ja būsi pazaudējis telefonu? Iespējams, bērns teiks: paprasīšu Jānim vai Pēterim! Un, ja nav blakus ne Jāņa, ne Pētera, ko tad tu darīsi? Ļoti labi, ja bērns pats atrod foršu risinājumu, piemēram, izvēlas prasīt palīdzību kādam uzticamam cilvēkam – skolotājai, apsargam vai policistam. Galvenais – mācīt bērnam domāt, jo pārliecība, ka viņš meklēs risinājumu, mammā rada vairāk drošības un miera.

2. Nevis raizējies, bet rīkojies!

Raizēties raizēšanās pēc ir bezjēdzīgi. Tāpēc bažu bezsakarīgais juceklis jāsašķiro – tie kreņķi, kuriem nav nosaukuma, jāpastumj maliņā, bet pārējie jānosauc konkrētu problēmu vārdos un tad jādomā risinājumi. Piemēram, bažas var būt par to, ka kādu vakaru bērnam skolā ir jāpagaida ilgāk, jo mammai vēlāk beidzas darbs. Ko darīt ar šo vienu tukšo stundu? Varbūt bērns var šajā laikā iet uz kādu pulciņu? Uz skolas bibliotēku? Varbūt tomēr jāatrod kāds cilvēks, kas bērnu izņem no skolas?

Brīdī, kad kaut kas raisa bažas, palīdzēs nevis vaimanāšana, bet reāla rīcība. Bieži vien bažīgās mammas, nevarot sazvanīt, tūliņ domā, ka noticis kaut kas slikts ar bērnu, nevis, piemēram, ar telefonu. Ar telefoniem taču ir tāds trakums – bērni aizmirst ieslēgt skaņu vai ierušina telefonu dziļi somā un paši aizskrien spēlēties, bet mamma nevar sazvanīt, un kreņķis aug kā negaisa mākonis… Ja kādā situācijā ir pamatoti nemierīgs prāts, ir jārīkojas: ja bērnam jābūt mājās, bet viņš neatbild, varbūt jāpalūdz kaimiņam, lai aiziet apraudzīt. Ja bērns neatbild norunātajā laikā pēc stundām, iespējams, jāzvana skolotājai – varbūt telefons pazaudēts un bērns to jau pusstundu meklē garderobē. Iespējams, neziņas pamatā ir tas, ka bērns nav izpildījis kādu norunu, piemēram, atnākot mājās, nav piezvanījis, ka viss ir kārtībā. Šī nu būtu īstā reize to atkārtot.

3. Meklē, ar ko parunāties!

Bažas par bērnu nav nekas unikāls – tādas piedzīvo daudzas mammas. Tomēr mammai pašai būtu vērts saprast, kas viņai būtu vajadzīgs, lai spētu tikt pāri savām bažām, jo realitāte ir skaidra: viņa nevar iet uz skolu un sēdēt savam bērnam blakus. Tātad – ir jādara kaut kas cits. 

Ļoti labi var noderēt cilvēks, ar kuru aprunāties, kam pastāstīt par to, kā tu jūties, – draudzene, speciālists, atbalsta grupa, kur klātienē vai virtuāli satiekas cilvēki, kam piedzīvojuši līdzīgu situāciju un pastāsta, kā tika ar to galā. Nekādā ziņā nelīdzēs padomi: ai, ko tu tur cepies, neņem galvā, – jo raizēšanos nevar izslēgt kā datoru.

SKOLOTĀJAS VIEDOKLIS

Uzticieties bērniem!

GUNDA KALME, Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolas sākumskolas skolotāja:

«Esmu bijusi pirmklasnieku audzinātāja jau septiņas reizes. Pārlieku bažīgie vecāki man nav nekāds jaunums – tādi ir bijuši gan agrāk, gan tagad. Jāatzīst, ka tas bieži vien ir apgrūtinoši ne tikai pašiem vecākiem, bet arī bērniem un viņu skolotājiem.

Mammas, kas par visu uztraucas, skolotājiem mēdz atkal un atkal uzdot vienus un tos pašus jautājumus – dažreiz pat rodas sajūta, ka viņām ir svarīgāk pajautāt, nevis saņemt atbildi. Skolotājam nekas cits neatliek kā vēl un vēlreiz pacietīgi rakstīt vai stāstīt vienu un to pašu.

Diemžēl bažīgas mammas bieži vien padara bažīgus arī bērnus – dažkārt viņi ir tik uztraukušies par mammas uztraukumu, ka vairs neredz un nedzird skolotāju, bet gan tikai, piemēram, gaida, kad zvanīs mamma.

Esmu skolotāja, kas uzskata, ka vecākiem mācību dienas laikā saviem pirmklasniekiem nav jāzvana – ja ir kas jautājams, zvaniet man, skolotājai, es visu pastāstīšu! Esmu ievērojusi, ka bērni, kam mammas uzdod pārāk daudz jautājumu, mīļā miera labad sāk pat melot. Skaidri zinu, ka bērns tam vai citam ēdienam pat nav pieskāries, bet mammai stāsta, ka viņam ļoti garšoja un visu apēda.

Iespējams, mammas pārāk uztraucas tāpēc, ka viņām šķiet: bērnudārzs un skola ir kā diena pret nakti. Patiesībā pirmais pusgads skolā daļēji joprojām ir bērnudārzs – ja tiešām vajadzēs, skolotāja kurpēm šņores sasies, uz kreiso pusi apvilkto sporta tērpu pārvilks, līdz tualetei pavadīs un karoti rokās ieliks. Tāpēc vienīgais un galvenais jautājums, ko mammai par savu pirmklasnieku vajadzētu saprast: vai viņš skolā jūtas droši. Pajautājiet to skolotājai! Ja bērns jūtas droši, viņš tiks ar visu galā, jo grūtākos brīžos spēs sameklēt palīdzību. Uzticieties bērnam! Ja viņam patīk iet uz skolu un ja arī skolotāja redz, ka viss ir kārtībā, ­­– viss tiešām ir kārtībā!»

 

DROŠĪBAS SPECIĀLISTA KOMENTĀRS

Varbūt glābiņš ir tehnoloģijas?

MAIJA KATKOVSKA, Drošāka interneta centra vadītāja:

«Bieži vien mammas jautā, kādi ir labākie gudrie pulksteņi un mobilo telefonu lietotnes, kas dod iespēju jebkurā mirklī zināt, kur atrodas bērns. Mūsdienu tehnoloģisko iespēju straujā attīstība rada aplamu priekšstatu, ka tehnoloģijas ir labākais risinājums, lai bērns būtu drošībā. Patiesībā tā nav. Neviena ierīce nevar pilnībā pasargāt no visām likstām, tāpēc pirmajā vietā vienmēr ir un paliks veselais saprāts un uzticēšanās. Mans pirmais ieteikums mammām ir – aprunāties ar saviem vecākiem. Kādus drošības pamatprincipus viņi mācīja saviem bērniem laikā, kad telefonu vēl nebija? Iespējams, kāds vecais labais padoms var lieti noderēt.

Tāpat iesaku nepārvērtēt tehnoloģisko iekārtu spējas.

Zinu gadījumus, kad mammas ir nonākušas līdz histērijai, ieraudzīdamas gudrā pulksteņa rādījumus, ka bērns atrodas sazin kur, lai gan jābūt mājās, bet sazvanīt viņu nevar. Galu galā izrādās, ka signāls vienkārši ir neprecīzs – bērns tik tiešām ir mājās, bet pulkstenim ir atslēgta vai sabojājusies skaņa vai tas aizmirsts somā.

Man pašai ir nelāga pieredze ar mobilo tālruņu lietotnēm, kas vecāku telefonos ļauj kontrolēt bērnu tālruņus. Mēdz gadīties, ka šīs lietotnes pilnībā bloķē bērna tālruni – bērns nevar pat piezvanīt, un arī viņam nevar piezvanīt, savukārt noņemt šo lietotni bērns pats nespēj. Un ir vēl kāds aspekts. Vecāki pat iedomāties nevar, cik bieži bērni internetā meklē un atrod iespēju, kā vecākiem nobloķēt iespēju kontrolēt viņu tālruņus. Īsāk izsakoties – ar tehnoloģijām nevajag pārspīlēt. Tas ir tikai palīglīdzeklis, nevis zelta atradums visām iespējamām dzīves situācijām.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+