Latviešu mīlestība Marokas kalnos

Ģimene
Zane Blanka
Mans Mazais
Mans Mazais
29. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
EDGARS IVANOVS un MADARA BALTIŅA jau četrus gadus dzīvo Marokā un nodarbojas ar piedzīvojumu tūrismu – organizē sērfa nometnes un pārgājienus kalnos aktīvu atpūtu alkstošiem ceļotājiem. Vēl viņi ir vecāki Teodoram un Evelīnai, kuri jau kopš laika mammas vēderā ir līdzdalīgi visās dullībās, ko īsteno viņu vecāki.

Tests kalnos

«Viņš ir vainīgs pie tā, ka mēs dzīvojam Marokā,» smejot saka Madara, kad abiem jautāju, kā viņi tur vispār nokļuva. Pirms Edgaram pievienojās Madara, viņš tur bija pavadījis jau nepilnu gadu – uzsācis darbību piedzīvojumu tūrisma jomā. Edgars organizēja braucienus pa Maroku ar daudznozīmīgu nosaukumu Marokenrols un mēģināja saprast, ko un kā vēl šai jomā varētu darīt.

Madara atbrauca piedzīvojumā un pavisam neplānoti satika savu nākamo vīru un bērnu tēvu.

Savukārt Edgars – tieši tādu sievu, kādu bija savā prātā iecerējis. «Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena,» viņš atceras. «Un pēc trim kalnos kopā pavadītām dienām apprecējāmies. Jā, jā, pēc trim. Man nebija nekādu šaubu. Jau pirms tam biju izdomājis, kādas ir īpašības, kas vajadzīgas manai topošajai sievai. Madara atbrauca ar vienu mazu mugursomu, viņai pat fēns nebija līdzi. Nevis kā citas meitenes, kam uz nedēļu divi milzu koferi ar simts pārvelkamām drēbēm un galva tik pilna ar problēmām, cik koferī mantu. Un, protams, viss pasākums ir tāds, kurā ļoti viegli notestēt cilvēku. Tu nevari uzkāpt kalnā, neparādot īsto sevi. Varu teikt, ka pēc četru gadu kopā būšanas nekas nav mainījies. Viņa joprojām ir tikpat stipra un, iespējams, vēl stiprāka.»

Mūžīgā vasara

«Maroka ir forša valsts,» saka Edgars. «Un vistuvākais galamērķis, kur no Latvijas var aizbraukt, lai ziemā dabūtu vasaru. Ziemā Marokas ziemeļos gan ir līdzīgi vēss klimats kā Spānijā, Portugālē, Sicīlijā, bet dienvidos, kur dzīvojam mēs, visu gadu ir silti. Esam apmetušies netālu no ostas pilsētas Agādīras, okeāna krastā. Tur ir arī bāzes vieta mūsu sērfošanas nometnei.»

Pa šiem gadiem Edgars izveidojis komandu, kas uzņem un apkalpo viņa viesus – gan tos, kas brauc baudīt okeānu, gan tos, kas izvēlas kāpt Ziemeļāfrikas augstākajā virsotnē Tubkalā.

«Pašlaik mūsu mērķis ir kļūt par spēcīgu pasaules līmeņa piedzīvojumu tūrisma kompāniju. Un, lai mēs tur nonāktu, tas nevar būt viena cilvēka kantoris, kā bija sākumā, kad visu darīju viens pats. Tāpēc man ir komanda – sērfošanas instruktori, gidi, pavāri, šoferi, viesnīcas apkalpotāji. Protams, nav tā, ka viss te iet kā ar vasku smērēts un mums priekšā kāds izklāj sarkano paklāju. Šeit tomēr ir trešās pasaules valsts ar saviem rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem. Un tie rakstītie pa lielam nestrādā. Pie tā ir jāpierod. Ja to spēj saprast un pieņemt, vari šeit palikt.»

Lai arī aktīvā darbu organizēšanā un vadīšanā Madara nepiedalās, viņa arī ir līdzās visos procesos, kas šeit notiek. «Paralēli ikdienai ar bērniem es te figurēju apkārt, ar vienu aci visus vēroju un uzraugu. Vadu rīta jogas nodarbības. Ne katru dienu gan, bet bieži. Un reizēm dodos līdzi kalnos.»

Uzkāpt kalnā

Madara ir sertificēta fitnesa trenere un aktīvā, sportiskā dzīvesveidā ir bijusi, kopš sevi atceras. Diezin vai bez fiziskās sagatavotības viņa spētu uzkāpt kalnā gan devītajā grūtniecības mēnesī, gan vēlāk – nesot zīdaini. Edgars ar sievas varēšanu lepojas. «Katrā grupā, kas ar mums kāpj, no desmit cilvēkiem kādi divi vienmēr tai kalnā neuzkāpj. Pat bez bērniem, bez somām. Bet Madara uzkāpa, nesot bērnu. Par mani skaidrs – tas ir mans darbs, bet tas, ka mēs abi kopā to varam darīt, – tas ir jaudīgi. Domāju, šādu ģimeņu nav daudz.»

Pirmo reizi Tubkala virsotni Edgars un Madara ar abiem bērniem sasniedza, kad Teodoram bija gads un seši mēneši, bet Evelīnai – pusgadiņš.

«Madara nesa mazo ergosomā uz vēdera, es Teodoru – somā uz muguras. Ar visu to, ka mēs ļoti trenējamies un visu mūžu esam sportojuši, tas nebija fiziski viegli. Jo papildus tam, ka nes bērnu, ir arī ēdiens, drēbes, piečurātie pamperi

Madara atzīst, ka smagāks par fizisko ir atbildības slogs. Ir jāpiedomā pie katra soļa, ko sper. Par to, ka nedrīksti nokrist, jo kopā ar tevi krīt bērns. «Tas, ka ir fiziski smagi, mums pat patīk, tas ir izaicinājums,» apstiprina Edgars, piebilstot, ka vienmēr gan jāvērtē, vai konkrētie apstākļi ir piemēroti bērniem. «Kalni ir kalni. Tajos cilvēki arī iet bojā. Šis kāpiens, protams, nav pats sarežģītākais pasaulē. Kāpjot vasarā, specializētu inventāru nevajag. Ziemā gan – bez dzelkšņiem un ledus cirtņa neiztikt.»

Edgars stāsta, ka šajā kalnu maršrutā zina no galvas katru akmeni, tik bieži tajā kāpis, turklāt izbaudījis to visos gadalaikos. Arī ar bērniem Tubkalā kāpuši gan vasarā, gan ziemā.

Kad ir sniegs, tad gan Madara ar mazajiem kāpj tikai līdz apmēram 3000 metru augstumam un paliek apmetnes vietā, jo turpināt ir pārāk bīstami.

«Kāpt līdz augšai pa sniegu un ledu – tajā redzam vairāk apgrūtinājumu un briesmu nekā baudas, ko no tā varētu gūt. Bet nekāpt vispār es arī nevaru, man vajag izkustēties. Un, tā kā mums nav variantu, kam atstāt bērnus, mēs viņus ņemam līdzi.»

Gaidīt un dzemdēt Marokā

Par gaidīšanas laiku un dzemdībām Madarai un Edgaram kopumā ir labas atmiņas. «Kā runāju ar māsu un mammu, grūtniecības uzraudzība šeit notika diezgan līdzīgi kā Latvijā. Katru mēnesi gāju uz pārbaudēm. Man veica arī dažādas pārbaudes, ko Latvijā neveic, kas saistītas tieši ar šejienes vidi.»

Vissarežģītāk esot bijis atrast sev pieņemamu un ieinteresētu ginekologu – dzemdību speciālistu. «Mums bija dakteru kastings. Intervējām kādus desmit ārstus no dažādām privātām iestādēm, kurus Madara pēc atsauksmēm bija atradusi internetā,» atceras Edgars. «Mums bija svarīgi, lai šis ārsts runā angļu valodā, varētu uzraudzīt grūtniecību un pēc tam arī piedalīties dzemdībās, tomēr izrādījās: pat ja tu maksā, tam nav tiešas saistības ar attieksmi, ko saņem. Un nav jau tā, ka man vajag, lai man bučo kājas.»

«Pārsvarā šie ārsti bija vīrieši, satikām tikai vienu sievieti. Bet vairākums skatījās uz mani kā uz idioti – nu, ko tu gribi?» atceras Madara. «Viņiem nebija ne mazākās intereses ar mani kā ar balto sievieti ņemties. Daļai bija valodas barjera, viņi nerunāja angliski. Jau biju paspējusi atmest cerības kādu atrast un sāku apsvērt domu dzemdēt Latvijā. Tomēr beigās izvēlējāmies pašu pēdējo dakteri, ar kuru tikāmies.»

Ģimenes dzemdības Marokā nav pieņemtas, tā ir sieviešu pasaule. Edgars dzemdību beigu fāzē bija aiz durvīm un atzīst – arī paši ar Madaru tā gribējuši.

«Man nepatīk, ka mani žēlo vai tur rociņu. Neredzēju nekādu vajadzību, lai viņš būtu klāt un skatītos, kā es tur auroju. Turklāt abas reizes mums viss notika tiešām ātri,» saka Madara. «Kopumā pat varētu ieteikt dzemdēt Marokā. Galvenokārt klimata dēļ. Abi bērni dzima ziemā, nevaru iedomāties, ka man vajadzētu ģērbties, tuntulēties, šņorēt zābakus. Vienīgais mans apģērbs bija šorti un kleitas. Arī bērniem pēc piedzimšanas – krekliņš, pampers, zeķītes. Neko vairāk nevajag. Ļoti ērti un arī ekonomiski.»

Citas tradīcijas

Atceroties grūtniecības laiku, Edgars stāsta, ka Madara, kura, arī gaidot mazuļus, atļāvusies turpināt aktīvi dzīvot, bijusi gandrīz vai kā rēgs, uz ko visi skatās atplestām mutēm, jo Marokā pieņemts, ka, līdzko sieviete paliek stāvoklī, viņa būtībā pārtrauc normāli dzīvot. Sēž mājās un burtiski neko nedara, ir ļoti vāja, nevarīga. «Mēnesi pirms dzemdībām arī kāpu Tubkalā, uzkāpu nedaudz virs 3000 metriem.

Atceros, kalnos satikām marokāņu grupu, viņi, ieraugot manu vēderu, uz mani ar pirkstu rādīja un sačukstējās.

Arī tad, kad kāpjam kalnos ar bērniem, bieži saskaramies ar vietējo iedzīvotāju neizpratni – kam jums tas vajadzīgs? Bet man bija vieglas grūtniecības, jutos labi. Un negribu sevi ierakstīt berberu sieviešu lauciņā un palikt mājās tikai tāpēc, ka man ir bērni,» saka Madara. 

Pēc četru gadu dzīves Marokā Edgars un Madara ir mazliet vairāk iepazinuši vietējo kultūru, cilvēkus, paražas. Bet vēl joprojām ir lietas, kas šķiet grūti pieņemamas, nesaprotamas, ar ko jāmācās sadzīvot un izprast. Viena no tādām, piemēram, ir marokāņu māņticība – nobučot balto bērniņu, jo tas uz laimi! «To dara gan lieli, gan mazi. Un, ja tu viņu grūd prom, viņš apvainojas: kas – tu man nevēli laimi?» stāsta Madara. «Ja to dara pazīstami cilvēki, vēl varam pieņemt, bet, ja tu, piemēram, ej pa tirgu ar ratiem un viens no zivju paviljona nāk virsū un bučo tavu bērnu, pārņem dusmas. Visvairāk mani kaitina, ka marokāņu sievietes kūda arī savus mazos bērnus, lai iet bučo manējos. Atnākam ar bērniem uz pludmali, un Teodors tiek ielenkts, jo visi viņa mazie draugi grib viņu nobučot. No otras puses – dzīt bērnus projām arī negribas, jo tad Teodoram nebūs draugu. Tāpēc, kad atbraucu uz Latviju, ļoti izbaudu, ka, ieejot kafejnīcā vai iekāpjot autobusā, neviens mums nepievērš uzmanību un nemēģina nobučot,» smej Madara.

Interesanti, ka arī uz ielām Marokā mazi bērni ir retums, novērojis Edgars. Tas tāpēc, ka viņi dzīvo mājās ar mammām un sabiedrībā parādās tikai tad, kad sāk staigāt.

«Latvijā ir simts un viena iespēja ar divgadīgu bērnu kaut ko darīt, apmeklēt nodarbības, pulciņus. Šeit vienīgā izvēle ir laist bērnu dārziņā no rīta līdz vakaram. Un tā mēs arī negribam. Turklāt dārziņā viņi neko īpašu nedara, viņus tur vienkārši pieskata, lai nenorauj cits citam galvu,» stāsta Madara. «Vietējiem nav saprotams, kā mēs, piemēram, varam palaist savējos kaut kur rāpot. Uz zemes taču viss ir netīrs, var saķert slimības. Bet to, ka šādi stiprinās bērna imunitāte, viņi nesaprot. Par tādu faktu kā mugurkaula stiprināšana vispār neviens nerunā. Līdz ar to marokāņu bērniem rāpošana netiek veicināta, viņus uzreiz ceļ kājās, mudina pēc iespējas ātrāk staigāt. Tur vispār pašlaik viss ir kā pie mums 90. gados. Viss, ko reklamē televizorā, ir labs un vajadzīgs. Arī makdonalds un kokakola.»

Mazliet konteksta

«Visa mūsu komanda ir berberi – Marokas pamatiedzīvotāji, kas šajā teritorijā dzīvoja, pirms šeit ieceļoja arābi. Tie, ar kuriem saskaramies, strādājot tūrisma jomā, ir, tā teikt, parastie cilvēki. Protams, šī ir milzīga nācija, un aizbraucot, piemēram, uz Kasablanku, var sastapt ļoti daudz izglītotu, modernu, labi ģērbtu, arī ļoti bagātu cilvēku. Bet ikdienā mēs ar viņiem nesastopamies. Tie, ar ko krustojas mūsu ceļi, joprojām mazgā veļu uz dēļiem, un daudzi pat nemāk lasīt.

Sievietes, kurām ir aptuveni 50 gadu, lielākoties ir analfabētes, jo ilgu laiku Marokā sievietēm izglītība bija aizliegta. Vairākums tikai dzīvojušas mājās un audzinājušas bērnus.

Viņas pat pulksteni nepazīst un tik tikko līdz desmit skaita, bet naudu atšķir pēc krāsām,» stāsta Edgars, piebilstot, ka ar neizglītotību jāsaskaras ne tikai sadzīvē, bet arī vadot biznesu. «Kad pēc franču kolonizācijas beigām 60. gados franči aizbrauca no Marokas un visi valsts iestāžu posteņi, kuros strādāja franči, palika tukši, tos aizpildīja vietējie. Ja tev bija piecu klašu izglītība, varēji kļūt, piemēram, par žandarmu. Un šie cilvēki joprojām strādā šajās iestādēs un tagad ir bosi. Sanāk – ja ir kādas problēmas, tev jāiet tās risināt ar cilvēku, kam ir piecu klašu izglītība. Viņiem neko nevar iestāstīt, viņi nesaprot argumentus, viss, ko vari izdarīt, – sapiķot

Uz jautājumu, vai neilgojas pēc atgriešanās Latvijā, Edgars un Madara atbildēt nesteidzas.

Madara apstiprina, ka Maroku noteikti neizvēlētos par savu dzīvesvietu, ja tur nebūtu Edgars un bērni, tomēr par došanos projām abi arī nedomā.

«Mums nav iebildumu pret Latviju. Bet ko mēs tur darīsim?» Edgars ir tiešs. «Marokā mums ir izveidota sava vieta, ir iestrādes, turklāt jomu, ko esam izvēlējušies par savējo, Latvijā nav tik labu iespēju attīstīt. Ceram, ka attīstoties varēsim brīvāk pārvietoties un visu laiku nedzīvot Marokā. Mūsdienās palikšana uz vietas ir visai nosacīta.»

Vai domājuši par bērnu izglītību? Edgars un Madara atbild apstiprinoši – ir domājuši. Šis ir vēl viens nevienkāršais, ar Maroku saistītais jautājums. «Šeit ir pieejama privātā un publiskā izglītība. Publiskajās skolās klasē ir 30–60 bērnu, un vairākums nemācās ilgāk par piecām sešām klasēm. Tie, kas tiek tik tālu, jau ir profesori – māk lasīt, skaitīt, var tūristu apčakarēt, viņiem dzīvē viss notiek!» saka Edgars. «Un ir maksas skolas – lētākās maksā ap 250 eiro mēnesī, bet par šo skolu kvalitāti man nav pārliecības. Vēl ir, piemēram, franču licejs, kas maksā 600 eiro. Bet uzskatu, ka tādu izglītības kvalitāti kā šajā skolā Latvijā varam dabūt bez maksas. Man pašam ļoti patika mācīties, un Latvijas izglītības sistēma šķiet forša, pilnasinīga. Gribētu, lai arī mūsu bērniem ir iespēja šādi mācīties. Tāpēc lēmums par izglītību mums vēl priekšā.»

Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada oktobrī.

 

 

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+