Latvieša un japānietes ģimenes stāsts. Kā bērnus audzina Japānā?

Mans Mazais
Gundega Gauja
Gundega Gauja
1. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
«Paņēmām no abām kultūrām vērtīgāko un salikām kopā – mūsu ģimenē tas strādā,» saka latvietis Oļegs un japāniete Aiko, kas audzina trīs bērnus: dēlu Krisu Renu (9) un meitas Tiu Minami (7) un Evu Sakuru (3). Pagājušā gada augustā Iļģu ģimene no Korejas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Kā rit ģimenes dzīve Latvijā un pēc kādiem principiem bērnus audzina Japānā? Ģimene dalās savā pieredzē.

Nabassaites kastītēs

Sestdienas rītā Iļģu ģimenes Rīgas miteklī dzird dipinām bērnu soļus un skanam kārtīgu latviešu un japāņu valodas miksli. Vecākais dēls Kriss braši nāk klāt un saka: «Sveiki!» Bērnistabā pie sienas plakāti ar japāņu hieroglifiem, plauktos – spēļu kastes, apdrukātas ar eksotiskajām rakstu zīmēm. Ciemos atbraukusī latviešu vecmāmiņa grasās doties ar bērniem pastaigā.

Visas trīs ģimenes atvases ir dzimušas Japānā.

Mamma Aiko no blakus istabas atnes skaistu lādīti, kurā rūpīgi glabājas visu bērnu pirmās relikvijas – trīs mazītiņās dekoratīvās koka kastītēs ir katra bērna nabassaites gabaliņš. Tādu kastīti Japānā dabū katra mamma, izrakstoties no dzemdību nodaļas. Apskatām arī biezu Japānā izdotu žurnālu ar dēlu Krisu uz vāka. Mazais žurnāla vākam ticis izvēlēts eiropeiskā izskata dēļ, jo Iļģu ģimenes atvases Japānā netiek uztvertas kā īsti japāņi. Tas liek pasmaidīt, jo puika uz vāka nemaz neatšķiras no žurnāla vāka, uz kura redzams īsts japāņu mazulis.

Arī mūsu saruna notiek latviski un japāniski, ģimenē nerunā angļu valodā. Tētis ar bērniem un sievu runā latviski, mamma – japāniski. Bērni – abās valodās. Lai arī Aiko nedaudz runā latviski, garākajos teikumos viņa pārslēdzas uz japāņu valodu, un Oļegs pacietīgi tulko. Pēc vairākiem gadiem, ko tētis pavadījis diplomātiskajā dienestā Latvijas vēstniecībās Japānā un Korejā, ģimene šobrīd apmetusies uz dzīvi Latvijā. Tieši šeit arī ir sākums ģimenes stāstam. 2002. gadā, vēl būdams students, Oļegs kādā vasarā strādājis par gidu japāņu tūristu grupām, jo Japāņu valodas un kultūras vidusskolā bija apguvis japāņu valodu. Oļegs atminas: «Grupā bija arī Aiko ar abiem vecākiem. Godīgi sakot, Aiko toreiz man kaut kā īpaši neiekrita acīs, toties viņas mamma mani pamatīgi izvaicāja par latviešu kultūru, sadzīvi, uzdeva daudz papildjautājumu. Tie bija tik dziļi, ka uz dažiem nevarēju uzreiz atbildēt. Teicu – vēlāk noskaidrošu un tad jau sazināsimies. Pēc atgriešanās Japānā Aiko mamma man tiešām uzrakstīja e-pastu ar tiem pašiem jautājumiem.» Arī Aiko nebija saspēris zibens, pirmo reizi ieraugot latviešu puisi, viņa tikai esot nobrīnījusies – kā par gidu var strādāt tik jauns cilvēks, turklāt puisis tīri labi runājis japāniski. Tā paša gada rudenī Oļegs uz gadu devās studēt uz Japānu un tur, kādā brīdī pārcilājot vizītkartes, sapratis, ka Latvijā sastaptā japāņu ģimene dzīvo pavisam netālu. Aizrakstījis, satikušies, Oļegs sācis aicināt Aiko uz pasākumiem, un tā viss sācies.

Dēls – kā imperatoram

Kad pēc gada Oļegs atgriezies Rīgā, attiecības uz vairākiem gadiem iegāja attāluma fāzē, taču tās izdzīvoja. Bija skaidrs – jāprecas un jāveido ģimene. «Ap 2006. gadu devos dienestā uz jauno Latvijas vēstniecību Japānā, pēc diviem gadiem ar Aiko apprecējāmies. Kāzas svinējām Tokijā, vietā, kas piedāvā svinības eiropeiskā stilā. Es tomēr neesmu japānis, tāpēc negribēju tradicionālas kāzas sintoistu templī. Tiesa, pasākuma beigās mēs pielaikojām arī tradicionālos japāņu tērpus,» stāsta Oļegs. Aiko māj ar galvu un saka, ka akceptējusi vīra vēlmi. Toties viņam nav izdevies izsprukt no sievas rokas lūgšanas rituāla vecākajai ģimenes loceklei – vecmāmiņai. «Svarīgākais cilvēks, no kā vajadzēja dabūt akceptu, bija vecmāmiņa. Sievas vecmamma joprojām dzīvo kalnos, mazā mājiņā ar dārziņu – tāda riktīgi spēcīga sieviete. Tika rīkotas speciālas pusdienas radiem, kur man vajadzēja formāli pastāstīt par saviem plāniem, ka grasos precēties, un pajautāt, vai viņa to atbalsta. Vecmāmiņa teica, ka ir OK,» smaida ģimenes galva. Nācies arī atzīties, ka diplomātiskā dienesta dēļ ģimene nedzīvos Japānā un viņu dzīvesvieta var būt jebkurā vietā pasaulē. Abi ir vienīgie bērni savās ģimenēs, tāpēc jau laikus tika izlemts – viņiem būs trīs bērni.

Mūsdienu Japānā ģimenē ir vidēji viens vai divi bērni, grūtniecību sievietes parasti izvēlas maksimāli ilgi slēpt.

«Japānas sabiedrība vispār ir skarba. Ja tu sāc izcelties, tevi vairs tā īsti negrib pieņemt. It kā tiek diskutēts, ka grūtniecēm jāstrādā mazāk, ātrāk jāiet mājās, bet dzīvē tā nenotiek. Labāk grūtniecību neakcentēt, un sievietes to pat vizuāli slēpj. Japānā ļoti daudziem pāriem ir problēmas ieņemt bērnus, jo pāri precas ļoti vēlu,» stāsta Aiko. «Daudz sieviešu ārstējas, tāpēc tās, kurām ir izdevies tikt pie bērniņa, cenšas šo faktu neizcelt, lai nesagādātu nepatīkamas izjūtas citām sievietēm.»

Aiko un Oļegs jau bija sākuši nedaudz satraukties, kad gadu pēc kāzām bērniņš tā arī vēl nebija pieteicies. Oļegs atceras: «Sievai bija speciāls termometrs. Tas rādīja visādus grafikus, lai noteiktu auglīgākās dienas. Es nezināju, kurā brīdī dienests Japānā beigsies, bet sieva gribēja pirmo bērnu dzemdēt Japānā. Tāpēc mēs nedaudz steidzāmies.

Kad uzzinājām, ka bērniņš ir pieteicies, svarīgs bija arī dzimums.

Tas bija tāds emocionāls brīdis, kad sapratām – mums būs puika. Japāna ir impērija, kur karaliskās ģimenes vecākais dēls kļūst par nākamo imperatoru, tāpēc tur pirmdzimtais dēls – tas ir ļoti svarīgi.»

Dzemdības – vienas nogulēt, uz otrām – nepaspēt

Japānā sievietes lielākoties dzemdē valsts slimnīcās un tēvi labprāt piedalās dzemdībās. Ģimenei sākumā jāapmaksā rēķins, ko pēc tam valsts atmaksā pabalsta veidā. Ja vēlas vairāk komforta, var piemaksāt un dzemdēt privātā klīnikā. Visu triju bērnu gaidīšanas laiks pagājis mierīgi, un tie piedzimuši privātā klīnikā Tokijā. «Pilnu laiku dzemdībās biju klāt tikai ar pirmo bērnu. Dēliņš Kriss dzima ilgi – diennakti. Atceros – sākumā parādījās galviņa, pie tās pielika tādu kā pumpi un beigās izvilka viņu ārā, jo pats nenāca. Es arī griezu nabassaiti, tās mums ir tajās kastītēs. Tā ir tradīcija; ja meklētu, noteikti atrastos arī Aiko nabassaite.» Otrs bērns – meitiņa Tia – dzima agri no rīta. Sagurušo tēti, kas gaidot bija aizmidzis, vienkārši nepamodināja; kad atvēris acis, meita jau bijusi klāt. Trešā bērna dzimšanu tētis un lielie bērni nokavējuši. «Mēs vienkārši nepaspējām! Tobrīd dzīvojām Korejā, Seulā, bet Aiko jau bija devusies uz Tokiju dzemdēt. Ar abiem lielākajiem bērniem braucām uz Japānu aptuveni uz to laiku, taču nepaspējām, jo Eva Sakura piedzima vienu dienu agrāk!» smaida tētis. «Jaunākajai meitiņai ap kaklu bija aptinusies nabassaite, tāpēc bijām pamatīgi uztraukušies. Pēc dzemdībām meitu lika pie aparātiem un atdzīvināja, viss beidzās labi.»

Visiem trim bērniem ir doti divi vārdi un viens no vārdiem apzīmē kādu ziedu.

Tēva piens

«Baroju bērnus ar krūti līdz gada vecumam, bet tad jau jutos piekususi. Vispār Japānā bieži baro ar krūti līdz brīdim, kad bērns pats atsakās,» stāsta Aiko. Dēls Kriss bijis ļoti ēdelīgs, ar mammas pienu vien viņam nav pieticis. Te nu tētis dabūjis nopietni iesaistīties. «Atceros, mājās bija speciāla ierīce ar vairākām pudelītēm, milzīga burka ar sauso pienu, un tas es tur mazgāju, jaucu, sildīju, sterilizēju, baroju – es to saucu par tēva pienu!» smejas Oļegs.

Sākums jaunajiem vecākiem bijis pagrūts, sevišķi pirmdzimtais izrādījies īsts nemiera gars. «Kriss bija ļoti nemierīgs, naktīs modās ik pa trim stundām, tāpēc beigās gāju gulēt citā istabā, lai varētu no rīta piecelties un iet uz darbu. Mēs pat nopirkām ietinamo autiņu, notinām mazo kā kūniņu un nolikām gulēt, lai ir miers!» atminas tētis. Savukārt mamma stāsta par japāņu tradīciju bērniem ļoti ilgi gulēt vienā gultā ar vecākiem. «Japānā bērni kopš dzimšanas guļ kopā ar vecākiem un tā līdz kādai ceturtajai klasei. Es gulēju pa vidu saviem vecākiem līdz pat piektajai, sestajai klasei. Tas notiek divu iemeslu dēļ – kamēr bērns vēl ir mazs, mammai tā ir vieglāk viņu nomierināt, pabarot. Vēlāk tas notiek, lai vismaz pa nakti līdzsvarotu atšķirtību no vecākiem, jo vecāki ļoti daudz strādā, bērni agri sāk iet dārziņā, tad seko skola, un viņiem tīri fiziski jājūt vecāku klātbūtne. Tā turpinās līdz brīdim, kad bērnam pašam apnīk un viņš aiziet gulēt atsevišķi.» Šo tradīciju daļēji pārņēmusi arī Iļģu ģimene. Tētis stāsta: «Kad dzīvojām Korejā, lielākie bērni gulēja atsevišķi savā istabā, bet Eva kopā ar mums. Tagad Latvijā visi guļam vienā istabā, bet katram bērnam sava gulta.»

Gribat dārziņu – jāstrādā

Sievietes Japānā agri atgriežas no dekrēta atvaļinājuma – pēc pusgada vai gada, tad arī beidzas valsts maksātais pabalsts. Un vēl – vietu pašvaldības bērnudārzā var dabūt tikai tad, ja vecāki strādā. «Tur uzreiz sašķiro bērnus pēc prioritātēm – kuriem vecāki strādā uz slodzi, kuriem uz pusslodzi, kuriem ir vecvecāki, kas var palīdzēt utt. Man kā ārzemniekam nebija mammas, kas varētu palīdzēt pieskatīt bērnu, arī Aiko ir vienīgais bērns ģimenē, un viņas mamma tolaik joprojām strādāja. Tāpēc Kriss ieguva augstu prioritāti un gada vecumā uzreiz tika dārziņā,» stāsta tētis.

Varētu domāt, ka vīrietis tradicionālajā japāņu ģimenē ir galvenais, taču izrādās – tā nav.

Ģimenē dominē sieviete, viņa ir arī ģimenes maka turētāja. Vīrieši ārkārtīgi daudz strādā, vēlas būt vadītāju pozīcijās, un tad mājās noliek naudu sievai uz galda. «Varbūt ne visu uzreiz, bet visbiežāk sievai ir iedota bankas karte un viņa brīvi to izmanto. Sieviete parasti kontrolē finanses un rēķina, kur, kādu kredītu ņemt, kādā skolā sūtīt bērnus, par kuru universitāti maksāt,» stāsta Aiko. «Pamazām situācija mainās, un arī sievietes sāk iegūt nozīmīgāku lomu sabiedrībā, biznesā, bet vīrietis nevar darbā pateikt, ka bērnam ir pulciņš vai ka bērns ir saslimis, tāpēc vajadzētu ātrāk doties mājās, – pārējie kolēģi to nesapratīs. Kādam vajadzēs to darbu izdarīt. Japānā arī nav pieņemts iet garos atvaļinājumos, lai kādam citam nav jāstrādā tavā vietā. Sievietēm šajā ziņā ir brīvāk, nereti viņas atgriežas darbā tikai uz pusslodzi. Ja bērns saslimis, tā būs mamma, kas skries izņemt viņu no dārziņa.» Oļegs piebalso: «Reiz zvanīja no dārziņa – bērnam temperatūra, lai mēs steidzami viņu paņemam. Sievai skola tālu, tāpēc braucu es. Tur visi šokā – kā, bērnam brauc pakaļ tēvs!? Es arī dažkārt vedu bērnus uz dārziņu no rītiem, un tad arī visi brīnījās. Nekad tur nesatiku nevienu tēvu.»

Oļegs ar bērniem pie Suvonas pilsētas Hvasongas pils.
Oļegs ar bērniem pie Suvonas pilsētas Hvasongas pils.

Vecāku noliegšanas periods

Lūgti raksturot savus bērnus, vecāki atzīst, ka Tia ir vismierīgākais bērns, mazā Eva un Kriss ir aktīvi un arī drusku spītīgi. «Bet ar katru nākamo bērnu ir vieglāk! Ar Krisu katru dienu rakstījām dienasgrāmatu, mērījām temperatūru, atzīmējām, cik mazais ilgi gulējis, kā attīstās, uztraucāmies par vīrusiem. Ar Tiu to darījām jau daudz mazāk, bet ar Evu vispār vairs ne,» nosmej tētis. Nekādu īpašu audzināšanas atšķirību meitām un dēlam nav, lai gan Japānā tādas ir un pat ļoti izteiktas.

Aiko stāsta: «Kamēr bērni mazi, visus audzina vienādi. Kad sāk paaugties, parādās atšķirības. Meitenes apmēram 11–12 gadu vecumā sāk izjust tādu kā nepatiku pret tēvu un vairāk kontaktējas ar mammu, ir emocionāli tuvākas. Tā turpinās līdz pilngadībai, kad parasti notiek atgriešanās pie tēva. Tā vienkārši ierasti notiek. Savukārt puikas, sasniedzot 15–16 gadu vecumu izjūt nepatiku, emocionālu atsvešinātību pret māti. Viņi labāk vēlas būt vai nu vieni ar savām datorspēlēm, vai arī kopā ar draugiem.» Oļegs piebilst: «Jā, ievēroju, ka tad, kad Aiko māsīca mācījās vidusskolā, viņa gandrīz nesarunājās ar tēvu. Prasīju viņai – kas tev par problēmu? Viņa teica – negribot, un viss. Tas skaitās tipiski un normāli. Arī Aiko dzīvē bija periods, kad viņa emocionāli bija tuvāka mātei nekā tēvam.»

Šo apstākli varētu būt grūti izprast, taču tā saknes esot meklējamas japāņu vēlmē neizcelties, būt kā visiem. «Japānā vecāki māca atvasēm palikt standarta rāmjos.

Vecāki negrib, lai bērns būtu citāds, lai skolā par viņu ņirgātos, tāpēc spēkā ir arī dīvainas paražas.

Pusaudži bieži nedalās ar savām problēmām. Ja klasē par kādu ņirgājas, bērni nevis pastāsta par to vecākiem, bet ieslēdzas sevī vēl vairāk, nereti nodarot arī sev pāri. It kā no malas Japāna izskatās laimīga valsts ar augstu attīstības līmeni, bet, iedziļinoties tās sabiedrības dzīlēs, var redzēt citu ainu,» skaidro Oļegs.

Dienvidkorejā Kriss un Tia pārstāv Latviju skolas festivāla karogu parādē.
Dienvidkorejā Kriss un Tia pārstāv Latviju skolas festivāla karogu parādē.

Saki stingri – esmu latvietis

Kamēr sarunājamies, no pastaigas atgriezusies vecmāmiņa ar bērniem. Jautāju, vai te, Latvijā, apkārtējie ļoti pievērš viņiem uzmanību. Vecmāmiņa attrauc, ka nebūt ne, nu jau arī pie mums uz ielām varot redzēt tik dažādus bērnus. Vaicāti, vai abiem vecākiem ir bijušas reizes, kad nekādi nav varējuši par kaut ko vienoties, viņi atzīst – ir bijis. Dzīvojot Korejā, Oļegs ļoti daudz stundu pavadījis darbā un ar bērniem tā pa īstam bijis kopā tikai nedēļas nogalēs. Bērnu latviešu valoda pasliktinājusies. Sievai dzimtā ir japāņu valoda, tāpēc viņa vēlējusies uzturēt bērniem to, kā arī izvairīties no nepareizas latviešu valodas lietošanas. «Bija grūti ar to samierināties, zinot, ka kādā brīdī atgriezīsimies Latvijā un bērniem šeit būs jāmācās. Radām risinājumu ar privātskolotāja piesaisti un, esot Korejā, trīs gadus, izmantojot Skype, bērniem ņēmām privātstundas pie latviešu skolotājas. Tagad Tia jau ļoti labi iejutusies latviešu skolā, Krisam iet drusku grūtāk. Skolā viņu mēdz pavilkt uz zoba. Tad mācu viņam, ka, lai gan viņš ir dzimis jauktā ģimenē un izskatās citādi, viņš ir tāds pats latvietis kā citi. Mazā Eva iet dārziņā. Latvijā es varu būt ātrāk mājās no darba un vairāk laika pavadīt ar bērniem, mana sieva to ļoti novērtē.»

Nekādi lieli blēņdari bērni neesot. Vīrs smejoties prasa sievai: vai mūsdienu Japānā joprojām koka kāts ir bērnu lielākais bieds, kā tas bijis 20. gadsimtā?

Aiko atzīst, ka viņas bērnībā tā bija, skolā nereti mēdza sodīt, sitot ar koka kātu vai grāmatu, tagad tā vairs nav.

Tomēr Japānā ģimenē sodīšana notiek joprojām – visbiežāk bērni dabū pa dibenu. «Esmu redzējis, kā publiskā vietā bērniem uzšauj pa dibenu. Ja bērns raud, neklausa, visi apkārtējie uzreiz pievērš uzmanību, un vecākiem rodas milzīgs stress – viņi sajūtas neērti un mēģina bērnu apklusināt. Bezmaz vai gribas pateikt – viss ir kārtībā, nevajag to bērnu mocīt! Varbūt pavaicājiet, ko viņš galu galā grib.»

Cienīt bērnus

Tuvākos gadus ģimene dzīvos Latvijā un tikmēr cenšas izbaudīt visas šeit pieejamās priekšrocības. «Mums patīk aktīvi pavadīt laiku svaigā gaisā, ceļot. Patīk baskāju takas – esam izbraukājuši visas populārākās Latvijā. Valguma pasaulē bija visinteresantāk, bērni gāja arī aukstā upē, pa smiltīm un pat stikliem. Tas mūs dara priecīgus. Lielākajiem bērniem patīk arī šķēršļu trases. Kriss māk slidot, ir spēlējis hokeju. Tiai patīk skriet, laiku pa laikam izskrienam kārtīgu līkumu. Esam piedalījušies Rīgas maratonā. Mazākajai meitiņai patīk modernais putu plastilīns – viņa taisa visādus dzīvnieciņus, saliek actiņas, deguntiņus un mutes. Viņai patīk mūzikas instrumenti – Tia ar Evu šorīt istabā abas kopā muzicēja.»

Aiko atzīst: Latvijā viņa jūtas laimīga. Te ir tīra, zaļa daba, nav pārapdzīvots. «Attieksme pret bērniem Latvijā ir ļoti laba, bērni te ir vērtība. Japānas sabiedrībā ar to tomēr ir problēmas. Ir liels spiediens, nosodījums, sevišķi no gados vecāku cilvēku puses, ja bērni ir skaļi, traucējoši. Taču bērniem vajag izpausties! Tāpēc viņi kādā brīdī noslēdzas, sevišķi pusaudžu vecumā, jo sabiedrība būtībā viņus piespiež to darīt. Ja bērni Latvijā spēlējas parkā, viņi tiešām kliedz, skrien, izbauda spēlēšanos. Japānā šādu vietu ir maz un kļūst arvien mazāk – lai netraucētu citiem.

Japāņi īsti nepieņem bērnus kā bērnus. Viņi saprot – bērni ir vajadzīgi, lai saglabātu iedzīvotāju skaitu –, tomēr nedod viņiem brīvību.

Latvijā ir arī ļoti laba izglītības sistēma: ir bezmaksas pirmsskolas izglītības iestādes, nav jāmaksā par ēdināšanu, skolās ir dažādi pulciņi, interešu izglītība, daudz kas ir pieejams bez maksas. Japānā tā visa nav, pulciņi jāmeklē ārpus skolas, un par to ir jāmaksā krietna summa. Japānā, plānojot ģimenes pieaugumu, vecāki uzreiz sāk rēķināt, cik tas viņiem izmaksās. Lai izaudzinātu bērnu līdz universitātei, papildus bezmaksas pamatskolas izglītībai ir vajadzīga konkrēta summa – apmēram 77 000 eiro izglītības nodrošināšanai par vienu bērnu. Latvijā tas viss ir citādi. Te galvenais ir atrast katrā bērnā viņa spēcīgākās īpašības un to, kas viņam dzīvē patīk. Mūsu kā vecāku loma ir tajā palīdzēt.» Uz atvadām mazā Tia uz pianikas mums nospēlē jautru dziesmiņu no multfilmas, bet Kriss uz blokflautas braši nopūš Odu priekam un Latvijas himnu.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+