• Šobrīd

    weather img

    Rīga -18°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Latgales stiprās audžumammas: Uzņemot ģimenē pusaudzi, jābūt gatavam uz visu!

    Ģimene
    Ilze Olšteina
    28. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Sandra Ozola un Marija Pupiņa veidojušas teju pirmās audžuģimenes Latgalē, attīstījušas audžuģimeņu kustību apkaimē. Viņas vada Latgales audžuģimeņu atbalsta biedrību Muna sāta, aktīvi piedalās Labklājības ministrijas paspārnē esošā Sociālā atbalsta un izglītības fonda Latgales Ģimeņu atbalsta centra Daugavpils darbā.

    Audžumamma Ārija Martukāne, kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze eksperte, uzskata: «Sabiedrības attieksme gan pret bērniem, kas nonākuši ārpusģimenes aprūpē, gan ģimenēm, kas uzņemas rūpes par šiem bērniem, ir sākusi mainīties. Salīdzinot ar situāciju pirms 15 gadiem, maz ir palicis negatīvā, mītu un aizspriedumu.» Bet, kaut arī, deinstitucionalizācijas procesam vēršoties plašumā, bērnunamos iemītnieku ir arvien mazāk, tur joprojām ilgstoši dzīvo bērni ar uzvedības traucējumiem, smagām slimībām, liela daļa no viņiem jau sasnieguši pusaudžu vecumu. Un pa visu Latviju uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt audžuģimenes, kas regulāri strādā ar šādiem pusaudžiem.

    Kā es kļuvu par audžumammu?

    Marijas Pupiņas stāsts:

    «Manā pirmajā laulībā mums izauga divi dēli, otrajā laulībā savi bērni nepieteicās, pieņēmām aizbildnībā meitu – tagad viņai jau ir sava ģimene, esmu vecmāmiņa. Un tieši ar viņu sākās manas dzīves posms, kas saistīts ar ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Atceros, viņa bija tāda maza čirkaina lellīte, kas man uzreiz metās ap kaklu, kad pirmo reizi viena otru ieraudzījām. Kad atvedām mājās, visi teica: «Sieviete, tu laikam esi slepus grēkojusi – nestāsti, ka tas nav tavējais.» Tieši ap to laiku Latvijā sāka attīstīties audžuģimeņu kustība, un bāriņtiesas priekšsēdētājs man jautāja: «Paklau, ja esi uzdrīkstējusies vienu bērnu pieņemt, varbūt vari vēl kādam palīdzēt?» Un es piekritu. Līdz tam man pat prātā nebija ienācis, cik daudz ir bērnu, kas paliek bez savu vecāku gādības. Visbiežāk jau vecāku alkoholisma, bet arī citu iemeslu dēļ.

    Mans vīrs ir izaudzis bērnunamā, un no stāstiem zinu par skarbajiem apstākļiem, kādi bērnunamos bija padomju laikos. Tagad apstākļi ir citādi, bet tik un tā bērniem, kas auguši bērnunamos, reizēm vajag divas dzīves – pirmo, lai salabotu sevi, un otro, lai izveidotu normālas attiecības. Tāpēc man ir vēlēšanas palīdzēt, lai vismaz daži bērni var izaugt ģimenē.»

     

    Sandras Ozolas stāsts:

    «Mums ar vīru nav savu bērnu. Bijām sarunājuši – ja ņemam audžubērnus, tad tikai pusaudžus. Ar maziem bērniem īsti nemācējām darboties, turklāt man bija tāds darbs, ka visu laiku jābraukā apkārt. To, ka man patīk būt kopā ar jauniešiem, sapratu jau tad, kad pabeidzu augstskolu un sāku strādāt par agronomi, – pie manis praksē sūtīja praktikantus, un es ar prieku strādāju ar viņiem kopā. Ar vīru nolēmām – pieņemsim kādu bērnu ģimenē un izmācīsim par dārznieku.

    Esam viena no tām nedaudzajām ģimenēm, kas savās mājās uzņem arī tādus bērnus, ar kuriem lielākā daļa neuzdrīkstas pat iepazīties, – pusaudžus ar atkarību problēmām, kuriem dzīvē ļoti trūcis vecāku mīlestības un apkārtējo atbalsta. Esam arī krīzes audžuģimene. Mums bijuši jau 18 audžubērni, gandrīz visi – ar atkarību problēmām. Jautri puiši un meitenes. Uz probācijas dienestiem vadājām, uz narkoloģiskajiem dispanseriem, uz policiju braucām pakaļ. Kur tik nav būts un kas tik nav piedzīvots… Mans vīrs, kā man šķiet, no tā visa brīžam jau sāk drusku lūzt. Bet apzināmies, ka tikai no mums, pieaugušajiem, ir atkarīgs, vai šie bērni aizies pa burbuli vai arī spēs iemācīties dzīvot sabiedrībā, veidot attiecības, savu ģimeni.»

    Dzīvojam kā šūpolēs

    Sandra: Dzīvojam kā šūpolēs – ik pa laikam kāds no pusaudžiem nolemj atteikties no iespējas dzīvot pie mums, bet pēc brīža jau pārmet kažoku uz otru pusi: es no jums nekur negribu iet projām. Dažreiz pusaudži bravūru izrāda tikai tādēļ, lai redzētu, kā mēs reaģēsim. Bērni šādā veidā pārbauda, vai ir mums ir nozīmīgi, vajadzīgi. Viņi visi kādreiz savā dzīvē ir bijuši nodoti, sāpināti, neuzticas pieaugušajiem. Patiesībā jau šie bērni mūs pārbauda visu laiku, tāpat arī robežas, cik tālu var iet.»

    Marija: Pēdējos gados daudz tiek darīts ar mērķi, lai visiem bērniem būtu iespēja augt ģimenē vai vidē, kas pietuvināta ģimenei. To nodrošina deinstitucionalizācijas process un projekti. Ir apmācības dažādiem audžuģimeņu veidiem, arī krīžu audžuģimenēm un tām, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Pašlaik tiek runāts, ka vajadzētu būt vēl vienam apmācību veidam – audžuģimenēm, kurās ir pusaudži ar atkarībām.

    Uzticamies un iemīlam

    Sandra: Pie mums nonāk arī pa kādam bērnam no psihoneiroloģiskās slimnīcas, kur cita audžuģimene pusaudzi ievietojusi un atteikusies braukt pakaļ. To bērnu vairs neviens negrib, tad zvana mums – varbūt paņemsim. Ko tad mēs darām citādi nekā pārējie? Uzticamies šiem pusaudžiem, mācāmies ar viņiem sadarboties, iemīlam. Ar laiku kļūstam par bērnu uzticības personām. Sākumā mēs vienkārši skatāmies, klausāmies un mēģinām uzminēt, kas katram sāp visvairāk. Un tad vienā brīdī uzzinām visu līdz mielēm…

    Marija: Tas notiek, kad gadās situācija, kas uzjundī to sāpi, un tad iet vaļā… Mēs ar audžubērniem praktizējam diskusijas virtuvē pie apaļā galda. Stāstām cits citam stāstus no dzīves: «Kad es…», «Kad man…» Un tieši tad šie pusaudži atveras, sāk stāstīt visu, ko domā. Bieži vien bērni visu redz tā, kā viņiem to gribas redzēt, daudziem jau ir izveidojies savs strikts viedoklis. Tāpēc nereti audžuģimenes, kas jau izaudzinājušas savus bērnus, atzīst – vēlas palīdzēt citiem bērniem, bet vēlreiz iet cauri pusaudžu vecuma posmam gan nav gatavas. Arī man pašai tā ir bijis. Biju nolēmusi, ka strādāšu tikai ar divus trīs gadus veciem bērniem, kurus, kā tautā saka, vēl var mīcīt un veidot kā mālu. Bet pie manis nonāca audžubērni, kas netika ne adoptēti, ne atdoti bioloģiskajiem vecākiem, un mēs tāpat bijām kopā ģimenē visus pusaudžu gadus.

    Pusaudži ir vēl atvērti mīlestībai

    Lai arī mūsu ģimenē valda diezgan liela demokrātija un brīvība, tomēr ir noteikumi, kas jāievēro. Saimniecība mums ir liela. Daži ir pieraduši redzēt ko pavisam citu – vecāki lielākoties mājās piedzērušies guļ, un mājās viss arvien vairāk tiek nolaists. Tāpēc bērni bieži vien ir neizpratnē: kāpēc vispār tas ir jādara, un kāpēc tieši man?

    Marija: Pazīstu pusaudžus, kas gribējuši aiziet un arī aizgājuši no audžuģimenes, bet pēc tam vēlas tikt atpakaļ. Kad viņi nonāk ģimenēs, kur valda savi noteikumi, pusaudžu vecumā daudziem šķiet – labāk atpakaļ uz bērnunamu, tur būs brīvība! Bet pēc laika bērni saprot, cik ļoti gribas to siltumu, ko var sniegt tikai ģimene. Jo viņi to ir piedzīvojuši.

    Sandra: Pusaudžu vecumā bērni vēl ir atvērti mīlestībai. Audžumeita man reiz teica, ka vispār nav varējusi iedomāties, ka ģimenē var dzīvot arī tā, kā mēs dzīvojam. Viņa savā ģimenē bija piedzīvojusi tikai lamāšanos, kautiņus, dzeršanu. Ja bērnu no šādas vides izņem un ievieto bērnunamā, viņš pieaug, tā arī neuzzinājis, ka ģimenē var būt citādi.

    Atgriezties bioloģiskajā ģimenē?

    Marija: Es uzskatu – svarīgi ir arī mēģināt palīdzēt bērnu bioloģiskajiem vecākiem. Ir tādi cilvēki, kuri, lai arī paklupuši, tomēr vēl ir spējīgi sakārtot savu dzīvi, ja viņiem tiek dots laiks un sniegts atbalsts. No maniem audžubērniem seši ir atgriezušies savā ģimenē, un par to man ir liels gandarījums.

    Nodrošināt audžubērniem saikni ar bioloģiskajiem vecākiem tagad ir vieglāk, jo visā Latvijā izveidoti Ģimenes atbalsta centri. Arī mums Daugavpilī ir telpas, kur organizēt tikšanos, pieejams speciālists, kurš var būt klāt tikšanās laikā ar bioloģiskajiem vecākiem. Bija ģimene, ar kuru vienojāmies, ka mamma mēģinās veidot attiecības ar saviem bērniem citādi un tas notiks psihologa klātbūtnē. Un šie bērni varēja atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē.

    Sandra: Ja bērnus vecākiem atņem pusaudžu vecumā, lielākoties ir tā, ka viņi ir traumēti jau ilgus gadus. Pusaudžu vecāki parasti jau ir nolaidušies līdz tādam līmenim, ka pa tiem pāris gadiem, kas palikuši līdz bērna pilngadībai, nespēj sakārtot savu dzīvi. Vai mēs, audžuģimene, pa šiem pāris gadiem varam kaut ko pagūt iedot bērniem? Es domāju – jā. Kaut kas no tā, ko piedzīvojuši pie mums, viņos noteikti paliks.

    Marija: Lai arī audžuvecākiem kādā brīdī varbūt šķiet, ka neko nav izdevies ielikt bērnā no sevis, savas mīlestības, tomēr esmu pārliecināta – tas kaut kur ir palicis, ir noglabāts, arī tad, ja uz āru nav redzams. Un viss labais, kas iedots, tur gulēs līdz laikam, kad bērns būs gatavs to sevī modināt un izmantot dzīvē.

    Vai tiksim galā?

    Sandra: Tagad esmu mentore, darbojos atbalsta grupās, lai citām audžuģimenēm būtu vieglāk pārdzīvot grūtības, un tās rodas neizbēgami. Tiem, kas vēl nav tikuši pie audžuģimenes statusa, parasti ir tikai motivācija. Pēc tam apmācībās rodas arī jautājumi, un tie visbiežāk sākas ar vārdiem: «Ko mums darīt, ja…» Un tad mentora dzīves piemēri topošajām audžuģimenēm ir ļoti noderīgi. Noklausoties mūsu stāstus, vienmēr ir jautājums: «Vai mēs tiksim galā?» Iedrošinām, ka tagad Ģimenes atbalsta centrā ir pieejami speciālisti, kam var lūgt palīdzību. Pieejams atbalsts arī brīvdienās.

    Ir vairākas lietas, ko varu ieteikt no savas pieredzes. Nevajadzētu ģimenē pieņemt bērnu, kas vecāks par saviem bērniem. Tāpat neiesaku pieņemt uzreiz daudzus audžubērnus. Labāk sākt ar vienu audžubērnu, iedraudzēties ar viņu, pagaidīt, lai viņš kļūst par savējo ģimenē. Ja pieņem uzreiz vairākus bērnus, nevar zināt, kura komanda uzvarēs – ja audžubērni ir vairākumā, viņi uzreiz apvienojas komandā pret audžuvecākiem, ar kuriem vēl nav bijis laika viņiem iepazīties un iedraudzēties. Tad ir ļoti grūti tikt galā.

    Marija: Pieņemot ģimenē pusaudzi, jābūt gataviem uz visu, jo viņiem jau ir savi uzskati un dzīves pieredze, par ko audžuvecāki uzzinās pēc laika. Apmācībās uzsveram, ka nevajag censties būt pārāk lieliem labdariem. Jāsaprot un jāsajūt, vai tu spēsi dot bērnam to, kas tieši viņam ir nepieciešams. Varbūt labāk ir ģimenē pieņemt tikai vienu bērniņu, ja viņš ir tik daudz cietis, ka sākumā nepieciešama nedalīta uzmanība.

    Zināšanai!

    Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 700 audžuģimeņu!

    Kurš pieņems savā ģimenē pusaudzi?

    Institūcijās ievietoto bērnu skaits pa vecuma grupām*

    • 13–17 gadi – 308
    • 4–12 gadi – 196
    • 0–3 gadus veci bērni – 14

    * Apkopotie dati, kas ir Labklājības ministrijas rīcībā par situāciju bērnu aprūpes iestādēs 2021. gada 1. augustā.

    Ko domā paši pusaudži?

    * Audžubērns (17): «Daudzas reizes biju bērnunamā, tad atpakaļ ģimenē, tad atkal bērnunamā. Bija liela vilšanās. Tad prasīju, lai man sameklē audžuģimeni, un nonācu šeit. Pirms tam bija traki. Vienā brīdī es gribēju visus nogalināt. Tad sapratu, ka tā nedrīkst. Visu agresiju vērsu pret sevi, sāku sevi graizīt, bēguļoju, no deviņu gadu vecuma lietoju narkotikas. Tagad es jūtu, ka mani mīl. Es neko vairs negribu lietot.»

    *Audžubērns (arī 17): «Par mums smejas tie vienaudži, kas paši nav uz savas ādas izbaudījuši, kā tas ir – dzīvot bērnunamā. To var saprast tikai tie, kas paši dzīvojuši bez tēta un mammas. Bet, ja nesaprot, nezinu, kāpēc jāapsaukājas. Viņu galvā nevaru ielīst. Bet jaunajā skolā vairs nevienam par savu dzīvi nestāstu, tāpat nesapratīs.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+