Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Lai arī kopš nelaimes nav pagājusi pat nedēļa, Krista ir gatava dalīties ar savu stāstu. Emocijas ir mazliet norimušas. Krišjāņa mamma ir pārliecināta, ka viņas ģimenes pieredze spēs pasargāt kādu citu.
«Tas notika pirms dažām dienām, 18.maijā. Bija skaista diena un mazajai māsai Bellai bija dzimšanas diena. Viņai palika četri gadi. Mūsu māja atrodas laukos un bērni bieži spēlējas ārā, pagalmā. Arī šajā dienā laiks bija burvīgs – es strādāju no mājas, bērni baudīja dienu. Līdz notika nelaime.
Krišjānis, kuram ir desmit gadi, lēkāja pa batutu. Mazā māsa tobrīd pūta burbuļus. Vienā brīdī dēls ienāca iekšā un teica, ka sāp kakls. Viņš apgūlās dīvānā un palika guļus stāvoklī līdz atbrauca neatliekamā palīdzība.
Dēls teica, ka esot lecis, metis kūleni, bet piezemējies uz lāpstiņām. Sapratu, ka tā var būt nopietna trauma.
Ātrā palīdzība ieradās desmit minūšu laikā un esmu viņiem ļoti pateicīga! Tā sākās mūsu ceļš uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. Krišjānis tika nofiksēts, lai nekustētos. Nokļuvām slimnīcā pie izciliem speciālistiem. Tika veiktas dažādas pārbaudes, kuru laikā dēls nedrīkstēja kustēties, jo nebija skaidrs, cik nopietnas ir traumas. Pēc diennakts ilgas gaidīšanas un neskaitāmiem izmeklējumiem, ķirurgs bija gatavs pavēstīt gan labas, gan sliktas ziņas. Viņš bija tiešs. Krišjānis ir dzimis laimes krekliņā, jo bija viena milimetra attālumā no tā sauktās “pakāršanās” savās kakla saitēs.
Šim notikumam bija izvelkamas trīs biļetes – nāve, ratiņkrēslā pavadīts mūžs un mūsu biļete ar labāko, kas varēja notikt.
Es izplūdu asarās, pārdzīvoju un nespēju izmest no prātā variantus, kas varēja notikt. Bet ir jāsaņemas un jāpalīdz Krišjānim atveseļoties. Šobrīd dēlam vismaz trīs mēneši jāpavada Minerva ortozē, priekšā fizioterapija un cita veida rehabilitācijas procesi cerībā, ka saites saaugs un viss būs labi.
Kāpēc es dalos ar savu stāstu? Jo gribu aicināt apdomāt vecākus, vai batuta iegāde nudien ir tā vērta. Pat pareizi to izmantojot, batuts ir vistraumatiskākais izklaides līdzeklis. Ārsti par to runā ik dienas.
Kamēr tas mūs neskar, mēs tam nepievēršam uzmanību.
Tā tas bija arī ar mums. 18 gadu laikā uz batuta nenotika neviens negadījums, līdz šim.
Mēs kā vecāki, protams, uzņemamies visu atbildību. Tā bija mūsu izvēle un atbildība iegādāties batutu, ļaut bērniem to izmantot. Turpmāk pirms jebkuras izklaides iegādes, apdomāsim divreiz, kādas sekas tas var radīt. Daudzi noteikti vēlas argumentēt, ka traumas iespējams gūt tikai tad, ja taisa trikus, tikai tad, ja uz batuta atrodas vairāki bērni un tikai tad, ja vecāki bērnus neuzmana. Es tomēr nepiekritīšu. Bērni vēl neapzinās “triku” taisīšanas sekas, mans dēls uz batuta tobrīd atradās viens un diezin vai kāda mamma nenolaiž acis no saviem desmitgadīgajiem jauniešiem.
Braucot ar velosipēdu, skrituļslidām vai kvadraciklu, jālieto ķivere un tā bieži pasargā no traumām. Lēkājot batutā, drošības nav. Kā mūs informēja arī ārsts, batuts nav draudzīgs arī bērnu mugurai un kāju locītavām.
Mēs izķepurosimies, jo esam labās rokās pie Dr. Upenieka, bet vēlamies pasargāt citus bērnus no iespējamām traumām. Savukārt, mūsu batuts nu tiek pārveidots par skaistu zvaigžņu vērošanas vietu!»
