Ko var iesākt, ja nepatīk bērna draugi?

Pusaudži
Ilze Olšteina
12. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Savus draugus mēs izvēlamies paši. Un tieši tāpat gribētu izvēlēties arī savu bērnu draugus, jo kurš gan cits, ja ne mēs vislabāk zina, kas mūsu dēlam vai meitai būtu vajadzīgs. Vai arī mums tikai tā šķiet? Skaidro psihoterapeite Monta Vasiļevska.

Reāla situācija, ko apraksta kādas pusaudzes mamma: «Rakstu, jo mans pacietības mērs ir pilns. Meitai, kas ir pusaudze, kopš bērnudārza grupiņas draudzeņu nav trūcis. Un es arī nekādi viņas nešķiroju – nāca un gāja mūsu mājās tās meitenes, kāda nu kura bija. Bet tagad meita ir iekļuvusi tādā kompānijā, ka mums katru vakaru ir skandāli. Par to, kur viņa ar draugiem atkal bijusi, cikos pārnākusi. Jūtos bezspēcīga. Vīrs vairs nejaucas, atmetis ar roku. Bet mums vēl aug mazais puika. Es nevēlos, lai viņš sapinas ar tādiem draugiem, ka man pēc tam sirmi mati. Lūdzu, iesakiet, kā panākt, lai vismaz dēls izvēlas normālus vienaudžus, ar ko draudzēties.» 

Sava bērna idealizēšana

Sava bērna idealizēšana ir normāla vecāku reakcija, ja rodas kādi sarežģījumi, kas saistīti ar bērna draugiem. Proti, manējais nav vainīgs, jo manējais ir labāks. Un, ja vispār kāds ir vainīgs, tad tas otrs, tie citi, kas bija kopā ar manu bērnu. Ja papūlētos, šādas izjūtas vecāki atcerētos jau kopš laika, kad sēdēja un vēroja, kā mazie cep kūkas mājas pagalma smilškastē. Ja sanāca kašķis par mantiņām, savu bērnu gribējās vest prom no tiem citiem, tiem kauslīgajiem mazuļiem. Šī idealizācija līdz noteiktai pakāpei ir veselīga. Lielākoties jau vecāki mīl savus bērnus, viņi vecākiem allaž šķiet brīnišķīgākie cilvēki pasaulē. Turklāt, jo mazāks bērns, jo vieglāk viņu idealizēt. Taču tam ir arī otra puse – ja kāds noteiktā situācijā tiek idealizēts, turpat kāds cits tiek noniecināts. Ja tu savā bērnā redzi tikai labo, kur tad paliek negatīvais, kas realitātē tomēr eksistē? Notiek projicēšana, kas lielā mērā notiek neapzināti, kad vecāki savā bērna nesaredz negatīvo, to saredzot kādā citā, citos bērnos, arī – bērna draugos.

Savu bērnu idealizēšanai ir cieša saikne ar vecāku pašvērtību. Ja bērnu vērtē tikai labi, tas it kā apliecina, ka arī vecāki ir labi un audzināšanā nav problēmu.

Lai spētu atzīt, ka arī pašu bērnam tomēr ir problēmas (un tās ir pilnīgi visiem) un, iespējams, tas ir viņš, kas, piemēram, izraisījis konfliktu vai ierosinājis kādu nedarbu, vienlaikus nākas apstiprināt, ka ir kādas nepilnības audzināšanā, pašiem kaut kas jāmaina! Bet risināt savas grūtības parasti negribas, vienkāršāk ir pavērst situāciju tā, ka pašu bērnam viss ir brīnišķīgi, problēmas ir viņa draugiem. Līdzīgas emocionālas grūtības vecākiem rodas, ja viņi atved bērnu pie psihoterapeita. Ieraudzīt, kur radušajos sarežģījumos, kuru dēļ bērns iet psihoterapijā, ir pašu atbildība, nevienam nepatīk.

Kā reaģēt uz konfliktiem

Svarīgi pa laikam sev atgādināt, ka bērna idealizācija var traucēt situāciju saredzēt objektīvi. Ja tas piemirstas, gadās, ka vecāki bērna stāstīto uztver burtiski. Piemēram, ja mazais vakarā pastāsta, ka grupiņā kāds viņam iesitis, tas vecāku ausīs skan tik briesmīgi, ka viņi tūlīt skrien uz bērnudārzu sūdzēties audzinātājai, no rīta brūk virsū mazuļa grupas biedram vai zvana  sliktā bērna vecākiem.

Ja situāciju sāk šķetināt, prasti izrādās, ka nekas briesmīgs nav noticis, bērni jau nākamajā rīta par konfliktu aizmirsuši un atkal ir draugi. Ja vecāki sastrebj karstu un kaut ko sāk aizrādīt bērna draugam, šā bērna vecāki to nepiedos. Katrs var iztēloties, kā pats justos, ja svešs pieaugušais mestos pāraudzināt viņa bērnu. Un var mēģināt arī iztēloties, kā jūtas bērns, kam sāk kaut ko pārmest svešs pieaugušais. Viņš par to noteikti pasūdzēsies saviem vecākiem. Šādi var izvērsties konflikts pieaugušo vidū, kura dēļ var ciest bērnu draudzība. Jo bieži vien vecāki pēc šādiem strīdiem saka savam bērnam, ka ar to otru bērnu viņš vairs nedrīkst draudzēties. Kaut arī sākotnējais iemesls vispār bijis kāds nieks un abi grib turpināt savu draudzību. Ja bērns ir mazs, viņš varbūt paklausa vecākiem, bet vēlāk to atceras un sāk slēpt no vecākiem savas attiecības ar draugiem – lai nekas līdzīgs nevarētu notikt vēlreiz.

Tāpēc, kad bērns sūdzas par kāda drauga pāridarījumu, situācija jārisina ar savu bērnu, jāizrunājas ar mazo atbilstoši viņa vecumam. Arī divus vai trīs gadus vecs bērns daudz ko saprot. Ja izdodas mierīgi izrunāties ar bērnu, kas tad īsti pa dienu notika, pēc tam var mazajam ieteikt, ko šādās situācijās varētu darīt viņš pats. Piemēram, ja otrs ņem nost mantiņu vai sit, bērns var teikt «Nesit man!» vai «Neņem man nost mantiņu!». Reizēm pietiek ar vienu sarunu, lai bērns iemācītos pats par sevi pastāvēt.

Zelta likums

Zelta likums: pieņem sava bērna draugus visos vecumos, līdz pat laikam, kad viņš izvēlas vīru vai sievu. Jo tikai tad iespējams saglabāt labu kontaktu ar savu bērnu. Ja vecāki cenšas iejaukties un regulēt, ar ko bērns vēlas draudzēties, turpmākais scenārijs ir noteikts: jo lielāks ir bērns, jo vairāk viņš par uzticības personām izvēlas draugus, nedaloties ar vecākiem par to, kas svarīgs viņa dzīvē. Parasti atsvešināšanās ir manāma, sākoties pusaudžu vecumam. Ja vecākiem ir grūti pieņemt bērna draugus, jāpastrādā ar sevi – jāmēģina paskatīties uz bērna draugiem ar citām acīm. Kaut kas bērna draugā var nepatikt, bet jāsaprot, ka ir arī kaut kas, kā dēļ bērns viņu izvēlējies par draugu.

Ja ir tiešām objektīvi iemesli, kuru dēļ nevajadzētu ļaut savam bērnam iet uz mājām pie drauga (varbūt viņa vecāki ir alkoholiķi, varbūt šajā ģimenē kāds ir agresīvs), labāk ieteikt draugu aicināt pie sevis, nevis aizliegt draudzēties. Var savam bērnam teikt, ka ir kādas lietas, kas nav pieņemamas saistībā ar drauga dzīves apstākļiem vai ģimeni, bet noteikti jāatdala drauga personība no ārējām lietām, kas ir viņa dzīvē.

Ja gadās ieraudzīt, ka bērna draugs dara ko nepieņemamu, piemēram, atnācis ciemos, atnesot līdzi cigaretes, ar viņu var runāt par to, bet taktiski, cieņpilni. Nemesties virsū ar pārmetumiem, nenosodīt, bet stingri pateikt, ka mūsu mājās kas tāds nav pieņemams, tāpēc cigaretes jānes prom.

Kad tomēr jāiejaucas

Jau agrīnajā pusaudžu vecumā ap desmit gadu vecumu bērnam draugu grupa kļūst arvien svarīgāka. Un grupā viņi cenšas līdzināties cits citam. Tas ir normāli, tikai viņiem nevajadzētu saplūst tik ļoti, lai kāds pilnībā pazaudētu sevi, pastumtu malā savas vērtības. Par to ar savu bērnu var runāt, var uzsvērt, ka atšķirīgais neliedz draudzēties.

Pusaudzim vienaudžu sabiedrībā jāspēj pateikt, ja viņš kaut ko nevēlas darīt. Tomēr pusaudžu vecumā cilvēka identitāte tikai veidojas, tāpēc ir situācijas, kad draugu kompānijā bērns pārkāpj robežas, kuras noteikuši vecāki. Tad ir jāiejaucas, un robežas jāvelk no jauna. To var darīt, akcentējot, ka bērnam tiek ļauta arvien lielāka neatkarība, bet vienlaikus viņam jāapliecina gatavība uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja viņš to nespēj, tad neatkarība jāierobežo. Ja bērns pie drauga ballītē ir pīpējis zālīti, nākamajā reizē viņš uz šo ballīti vairs nedrīkstēs iet. Bet šie jautājumi atkal jārisina ar savu bērnu, nav jāvaino citi, jāraugās uz citu ietekmi. Ja ir situācijas, kad vecākiem šķiet, ka tomēr jāiesaista arī citi vecāki, vislabāk pirms tam piezvanīt uz uzticības tālruni vai parunāties ar kādu speciālistu, lai saprastu, kā labāk rīkoties. Jo patiešām vecāki var uzzināt, ka kāds bērna draugs izplata atkarību izraisošas vielas, zog u. c. Ja bērns to stāsta saviem vecākiem, tad šis fakts viņu satrauc, viņš jūtas apjucis, gaida  palīdzību un atbalstu. Vecākiem tieši to arī vajadzētu sniegt, nevis brukt kādam virsū ar pārmetumiem. Vispirms vajadzētu izrunāties, kas tieši bērnu satrauc, un pēc tam mēģināt ieteikt, ko šādā situācijā darītu pats pieaugušais.

Ko vecāki var zaudēt

Ja izrādās, ka pašu bērns iesaistīts kādā bandā vai konfliktā ar likumu un vecāki to uzzina no kāda cita, visticamāk, viņa attiecības ar vecākiem jau ir tik sliktas, ka viņš sen vairs nerespektē pieaugušo viedokli. Tas ir brīdis, kad vecāki jūtas bezpalīdzīgi, daudziem nolaižas rokas. Labākais, ko šādā situācijā var darīt, – meklēt palīdzību. Šīs ir situācijas, kad vērsties kādā krīzes centrā, zvanīt uz atbalsta tālruni 1166, meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību pašiem sev. Lai spētu palīdzēt bērnam, soli pa solim jāmēģina atgūt viņa uzticību. Kas, iespējams, kādā brīdī iedragāta, labu gribot, cenšoties savu bērnu pasargāt no kāda sliktā bērna ietekmes.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+