Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai viņš spēj būt tētis?
Lai gan būšana par vecākiem it kā ir dabiska un mūsos iekodēta, dzīvē viss nav tik vienkārši. Dažkārt notiek tā – pāris apprecas un tuvinieku maigā spiediena dēļ rada bērnu. Jo tā vajag, jo tā ir pilnvērtīga ģimene! Taču bieži gan jaunā sieviete, gan vīrietis dziļi sirdī vēl nemaz nav gatavi kļūt par vecākiem un ir piemirsuši padomāt, sajust, kas tieši viņiem vajadzīgs. Tad nav brīnums, ka vīrietis, kuram varbūt vēl gribējās studēt, ballēties vai ceļot, bērnam piedzimstot, jūtas kā no laivas izmests un īsti nespēj iesaistīties bērna aprūpē.
Ja vēl vīrietis saņem pārmetumus par to, ka nepalīdz, ja sievai piebalso arī sievasmāte, jaunajam tēvam tas ir ļoti traumējoši.
Tad viņam vieglāk ir aizbēgt, solidarizēties ar citiem džekiem, kuriem varbūt bērnu vēl nav, un darīt veču lietas. Viņš jūtas stiprs, sportojot vai lietojot alkoholu, bet būtībā tas liecina par slēptu karu starp vīrieti un sievieti, un tas nodara pāri abiem. Tāpēc ir labi, ja pirms bērna piedzimšanas abiem ir kopdzīves pieredze un sajūta – jā, mēs gribam bērniņu!
Psihoterapeits Andris Veselovskis uzskata, ka vīrietis ir gatavs kļūt par tēvu tikai tad, kad pats pietiekami daudz saņēmis, iemācījies labo pavairot, pats to radīt un dot tālāk: «Kad vīrietis iemācījies strādāt un nodrošināt ģimeni, būt labās attiecībās ar sievieti, kad viņam ir draugi un hobiji, kad notiek attīstība, viņš spēj būt arī tētis. Taču sākumā jābūt investīcijām, kad vīrietis tiek mīlēts, saņem pozitīvas emocijas un pēc kāda laika pats kļūst kā ābele, kas spēj dot ražu. Vienam šāds brīdis pienāk 20, otram – 30, bet citam tikai 40 gadu vecumā. To būtu vērts saprast un aizdomāties, kā šo radošumu sevī attīstīt, kā ne tikai ņemt, bet arī ražot un dot tālāk savai partnerei, savam bērnam.»
Bērni? Tā ir sievietes darīšana!
Pēdējā laikā retāk, tomēr arī mūsdienās daudz vīriešu uzskata, ka viņu galvenais uzdevums ir pelnīt naudu, bet bērnu audzināšana ir sievietes atbildība. Ja vien ģimene nebalstās spēcīgās patriarhālās tradīcijās, šāda attieksme parasti beidzas ar konfliktu un tālejošām sekām. Kā skaidro psihoterapeits Andris Veselovskis, ļoti bieži šādi tēvi attopas, kad bērnam jau ir 20 un 30 gadi, un viņš tēvam negrib ne piezvanīt, ne satikties, ne uzklausīt padomu. Tēvs dusmojas un gaida, bet, kas bērnībā sabojāts, to vēlāk grūti reanimēt.
Par laimi, daudzi vīrieši tomēr jūtas lepni, ka ir tēti, un saprot, ka tā ir nezūdoša vērtība. To savā ikdienas praksē pieredz arī Andris Veselovskis, kura daļa klientu atzīst – jauna mašīna un luksusa preces ir pārejoša vērtība, bet skriešana kopā ar dēlu reizi nedēļā ir mūžīga vērtība, zelta ieguldījums. Kad to iemācās, vīrietim mazinās arī vēlme tiekties pēc materiāliem labumiem, jo īstās vērtības ir tepat līdzās, ģimenē, tās nomierina un dod stabilitāti.
Ticu, ka tiksi galā
Bērna piedzimšana gan sievietē, gan vīrietī izraisa regresiju – pieaugušais pats daļēji atgriežas savā bērnībā un vēlreiz neapzināti izdzīvo reiz pieredzēto. Ja vīrietim bijis tēvs, viņš automātiski zina, kā tikt galā ar bērnu, bet, ja tēva nav bijis, vīrieti gaida grūts darbs – pašam atrast veidu, kā apgūt tēva lomu. Viņam var palīdzēt draugi, kuriem ir bērni, tēvu atbalsta grupa, vienmēr ir iespēja lasīt, mācīties, skatīties uz vīriešiem ar pozitīvu tēva pieredzi un pārņemt viņu piemēru. Lai gan nav vienas receptes, kā panākt, lai vīrietis iesaistās bērna audzināšanā un ikdienas darbos, ļoti daudz atkarīgs no sievietes. Ja viņas tētis bērnībā nav rūpējies par viņu un nav palīdzējis mammai, sievietē dziļi iekšā mīt neticība, ka vīrietis spēs palīdzēt, viņa savā partnerī redz vājo un ar bērna aprūpi tikt galā nespējīgo vīrieti. Tad viņa visu paveic pati – mazgā un pucē, tīra bērna dupsi un slauka asaras vai sadusmojas un uz vīrieti sakliedz, bet jēgas no tā nav nekādas. Drīzāk tiek panākts pretējais efekts – vīrietis jūtas vainīgs, bet, īsti nezinot, kā šo situāciju risināt, labāk aiziet tikties ar draugiem, nevis sievietei palīdz.
Psihoterapeits Andris Veselovskis uzskata, ka ideālajā variantā, neatkarīgi no tā, vai vīrietis izrādījis vēlmi iesaistīties bērna audzināšanā vai ne, sievietei vajadzētu bērnu mierīgi uzticēt vīrietim un prasīt, lai viņš tiek galā.
Un neatkarīgi no tā, kā tēvam ar bērnu kopā būšanas laikā iet, sievietei jāpaļaujas, ka viss būs kārtībā! Ja arī vīrietis nespēj tik labi nomierināt raudošu mazuli, lai viņš dara tā, kā prot. Galu galā sieviete pati tādu vīrieti ir izvēlējusies un tā ir viņas atbildība, tāpat kā vīrieša atbildība ir sievietes izvēle. Tikpat labi sieviete var vīrieti mierīgi pamācīt, kā labāk nomierināt mazuli, kā pagatavot garšīgu biezenīti, taču tas jādara bez pārmetumiem un visvarenības demonstrēšanas – es to protu labāk! Daudz efektīvāk uz vīrieti nostrādā vārdi: Es ticu, ka tu tiksi galā, jo viņam ļoti svarīgi just sievietes uzticēšanos viņa spējām.
Dusmas izmanto konstruktīvi
Protams, daudzas esam bijušas situācijā, kad bezpalīdzībā gribas vien noplātīt rokas vai nikni sakliegt uz vīrieti, kuram vienmēr pastāv iespēja aiziet – kaut vai gulēt uz otru istabu un nedzirdēt bērna raudāšanu. Sieviete parasti to nevar… Kā skaidro psihoterapeits, pārmetumi un kliegšana uz vīrieti – kāds tu esi slikts un nepalīdzi –, sevis vainošana par to, cik slikta māte esi un cik sliktu vīru esi izvēlējusies, nozīmē dusmas ievirzīt destruktīvā gultnē. Tas grauj attiecības, sievieti un vīrieti. Ja sitīs vīrietim ar mietu pa galvu, nekas nemainīsies – jo vairāk pārmetumu viņš saņems, jo lielāka iespēja, ka nekādu atbalstu un palīdzību sieviete tā arī nesagaidīs. Tāpēc dusmas jāizmanto konstruktīvi, lai tās dod spēku pateikt vīrietim, ka jūties nogurusi, ka tagad ir viņa kārta pabūt ar mazuli, lai tu varētu atpūsties. Tāpat būtu labi, ja pēc laika, ko vīrietis pavadīja ar bērnu, sieviete priecātos un pateiktu, ka tas bija forši, es ar tevi lepojos! Nevis pārnākt un pārmest, kāpēc bērnam ne tās zeķubikses kājās un mute netīra… «Ja pievērš uzmanību negatīvajam, tas vairo negatīvo. Ja sāk viens otru apvainot un pārmest, sākas cīņa, kurā īsti nav uzvarētāju. Ja mīlam sevi, mīlam otru un veicinām labo, pozitīvais vairo pozitīvo un radošo, un abi partneri kļūst stiprāki. Tā kā bērna piedzimšana patiešām prasa lielus resursus, šajā dzīves brīdī abiem nepieciešami arī palīgi – mamma, tante, draudzene, kas zina, kā būt ar bērnu, un kura ļauj savu reizi abiem atpūsties,» uzskata Andris Veselovskis.
Jāmainās abiem
Mūsdienās robežas starp sieviešu un vīriešu darbiem sen ir izplūdušas, tāpēc veselīgās attiecībās esoši pāri parasti sevišķi nedala, ko kurš darīs, bet ikdienas rūpes un bērna pieskatīšanu dala uz pusēm. Ja vīrietis savā bērnības ģimenē nav pieredzējis tēva iesaistīšanos un pats arī nav izaudzis līdz tam, lai saprastu, cik svarīgs ir viņa atbalsts, viņš pats var arī negribēt palīdzēt sievietei. Tāpēc Andris Veselovskis uzskata – nav jāgaida, ka vīrietis pats piedāvās palīdzību, nav jācer, ka viņš no sievietes acīm vien nolasīs viņas vēlmi atpūsties. Sievietei pašai jāveicina viņa līdzdalība un jāuztic bērns, tādējādi parādot, cik vīrieša iesaistīšanās ir svarīga viņai un bērnam, un tā viņš varēs kā tētis augt kopā ar bērnu.
Mēdz būt vīrieši, kas iecērtas un neparko nav pierunājami palikt mājās ar mazo un palaist sievu aiziet kaut pie friziera. Psihoterapeits Andris Veselovskis atzīst, ka tās ir sarežģītas pāra attiecības, taču arī tad ir jautājums: kā tas nākas, ka sieviete visu varu nodevusi vīrieša rokās? Kāpēc viņam ir tiesības visu izlemt viņas vietā? Iespējams, sieviete pati ieņēmusi pasīvu lomu, ļaujot vīram visu noteikt, paļaujoties tikai uz viņu. Tāpēc taisnība droši vien ir vecajai parunai, ka viena pagale nedeg. Abi partneri veido situāciju, kurā vīrietis neiesaistās bērna aprūpē un nepalīdz ikdienas darbos. Jo sieviete vairāk uzņemsies darīt un strādās dubultā, jo lielāka iespēja, ka vīrs pārvērtīsies par vēl vienu zīdaini, kas jāaprūpē. Tāpēc dzīves skolā jāiet abiem un abiem jāmācās pieaugušo pozīcija: sievietei jāmācās dalīt atbildību un neuzņemties visas rūpes, bet vīrietim jāmācās uzņemties atbildību un palīdzēt.
