Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rotaļāšanās, tāpat kā kustēšanās, ir gan mazu bēbīšu, gan jau paaugušos bērnu iekšējā vajadzība. Ne velti abas šīs lietas mazie dara jau mammas puncī – gan kustas, gan rotaļājas ar savām rociņām un nabassaiti. Piedzimstot un paaugoties tieši spēlējoties bērns izprot savas kustības un spējas, izzina sevi un pasauli, mēģina, atklāj, kaut kur kļūdās un mācās no šīm mazajām it kā neveiksmēm. Lai saprastu, kā lietas strādā, bērnam līdz secinājumiem jānonāk pašam, tāpat kā pieaugušajiem.
Tāpēc rotaļāšanās ir paša bērna aktivitāte, kur pieaugušajam ir tikai vērotāja loma.
Viss, kas vecākiem jādara, – jāiekārto rotaļām piemērota vide, jāsagādā dažas pavisam vienkāršas lietas un bez iejaukšanās, ar cieņu jāvēro, cik brīnumainā veidā mazulis pakāpeniski attīsta savas spējas un prātu. Tā kā rotaļāšanās agrīnajā vecumā mazulim ir nopietns darbiņš, tā ik dienu būtu jāieplāno kā atsevišķa nodarbošanās, vēlams līdzīgā laikā pēc tam, kad mazulis ir aprūpēts un paēdis.
Pirmie mēneši
Zīdainis apzināti sāk rotaļāties ap triju mēnešu vecumu, kad viņš pirmo reizi nejauši ierauga savas plaukstas. Vai esat pamanījuši, ka mazulis guļot tur rociņas augšā pie galvas? Ne velti tā tas ir, jo tieši tad – pamostoties un atverot acis – viņš nejauši ierauga savu plaukstu. Pagriežot galviņu uz otru pusi, tur gaida vēl viens tāds pats pārsteigums. Vicinot rokas, mazajam ir interesanti vērot, kā plaukstas lido garām. Vēlāk mazais jau saprot, ka pats tās var apstādināt un vērot, dūrīti atvērt, aizvērt, grozīt, likt tuvāk un tālāk, pieskarties mutei un sajust savu plaukstiņu. Pēc brīža pievienojas otra plauksta, un mazulis saprot, ka patiesībā tas ir viņš, kurš šīs divas lāpstiņas stūrē un kontrolē. Tāpēc jebkura ierīce, kurā mazuli iegulda un kurā viņš nespēj turēt rokas augšā, bet gan tikai gar sāniem, kavē šo attīstībai tik svarīgo pirmo rotaļu un liedz ikreiz ieraudzīt savu pirmo atklājumu – plaukstiņas! Tāpat šo procesu noteikti traucēs karuseļi, kas karājas virs gultiņas, virtenes pie ratu kulbas u. c.
Mazulim nekas no tā nav vajadzīgs, jo viss, kas jau ir apkārt, rada viņā vislielāko interesi un arī pilnīgi pietiekamu kairinājumu visām maņām.
Pirmās rotaļlietas
Tikai tad, kad mazulis ir atklājis un apzinājis savas plaukstas, viņam var sākt piedāvāt pirmās rotaļlietas. Sākumā tas noteikti nebūs grabulis, jo bērniņa kustības vēl nav pietiekami koordinētas un ar plastmasas vai koka grabuli viņš netīšām var nodarīt sev pāri – iesist vai uzmest to sev virsū.
Vispirms jāiekārto rotaļu laukums – uz grīdas izklāj, piemēram, vingrošanas paklāju, ar sarullētu vienkrāsainu, ne spilgtu segu vai dvieli izveido norobežojumu pakava formā. Katrā pusē mazulim pie galvas, kur parasti guļot tiek turētas rociņas, novieto pa lupatiņai. Jā, tieši drāniņas būs mazuļa pirmā rotaļlieta šajā vecumā – apmēram 30 × 30 cm, ne raibas, bet divās kontrasta krāsās (piemēram, balts ar melnu, zils ar dzeltenu).
Šajā laikā mazulim ir jāapgūst svarīga lieta – savedot abas rociņas kopā sev priekšā, saprast, kurā brīdī atlaist vaļā vienu un atvērt tvērienam otru plaukstiņu, lai pārņemtu mantu, un arī laikus aizvērt, lai šī manta neuzkristu viņam virsū. Sākumā tik vienkārši nemaz nav, un kustības apgūšanai vajadzīgs laiks un treniņš. Tāpēc lupatiņas ir piemērotākās rotaļlietas, kas atbilst mazuļa tābrīža spējai satvert un noturēt lietas. Ja uz sejas uzkritīs viegla lupatiņa, nekas slikts nenotiks, un bērniņš pats to var noņemt nost, kaut tikai pagrozot galvu. Kad mantas pārtveršana otrā rociņā ir apgūta, divām lupatiņām var pievienot divus dažādus, bet vieglus grabuļus, jo nākamajā solī mazais jau labprāt mantiņas arī groza un klaudzina. Šīs četras lietas būs mazuļa spēļmantas līdz laikam, kad viņš sāks velties uz vēdera. Kad bērniņš sāk velties uz sāniem, lupatiņu var ielikt kādā plastmasas bļodā vai vieglā grozā un nolikt turpat blakus. Abi grabuļi vēlami atšķirīgi, viens var būt garens un tamborēts, kas mazulim būs vērtīgs un interesants atšķirīgās faktūras dēļ, otrs – apaļš riņķis.
Svarīgi mantiņas bieži nemainīt, bet vairākas dienas pēc kārtas piedāvāt vienas un tās pašas.
Tā mazuļa iegūtās atklāsmes un secinājumi par lietām, to īpašībām un atšķirībām nostabilizēsies viņa apziņā. Tāpēc svarīgi, lai nākamajā reizē viņš atkal atrastu jau iepriekš iepazītu mantu. Jāatceras visas šīs četras rotaļlietas mazulim likt no sāniem, kur viņš tās var ieraudzīt.
Laiks pārmaiņām
Kad bērniņš ir apvēlies uz vēdera, rotaļu laikā mazulis jau atrodas balstā uz apakšdelmiem, līdz ar to priekšā esošās lietas viņš uzlūko no augšas un arī pats sāk vairāk kustēties. Tas nozīmē, ka nedaudz jāpārkārto arī rotaļu laukums. Tas jāpadara lielāks, lai bērniņš ērti var rotēt ap savu asi. Laukumam, kas jau ir lielāks, gan arvien jāpaliek ierobežotam ar sarullēto segu vai dvieli, jo ap šo laiku (piecu līdz astoņu mēnešu vecumā) mazulis sāk sekot mantām un nezaudē par tām interesi, ja tās aizklīst tālāk. Ja bumbiņa aizripo, mazais meklē, kur tā ir.
Tāpēc labi, ja bumbiņas, arī aizmestas tālāk, arvien ir sasniedzamas ar skatienu. Tā bērns gūst pieredzi šķirties no kādas lietas un atkal to atrast.
Četras mantiņas, kas iepriekš vienkārši stāvēja blakus uz zemes, nu jāievieto atsevišķās bļodiņās vai pītos groziņos. Katrā bļodiņā ieliek divas līdzīgas lietas – divas lupatiņas, divus līdzīgus riņķus, divas atšķirīgas bumbiņas –, un kopumā 5–6 traukus izvieto apkārt mazulim. Bērniņš gan ņems traukos esošās lietas, gan gāzīs bļodas riņķī un spēlēsies ar tukšām. Ja trauki ir ļoti zemi, tos vēlams uzlikt uz paaugstinājuma, piemēram, kartona konfekšu vai kurpju kastes. Ja divas bļodas apgāzušās, tās lēnām var salikt atpakaļ. Mazulis metīs mantas ārā un pats pēc tām tieksies, tā palēnām uzsākot arī līšanas kustības. Ļoti svarīgs nosacījums – mantas nevajag likt tālāk no mazuļa, lai viņu tā vilinātu velties vai sākt līst. Mazuli patiesi motivē tikai paša darbība – ja viņš izmet no bļodas bumbiņu, viņš pats to vēlēsies arī aizsniegt un, ja vajadzēs un būs tam gatavs, sāks arī līst pēc tās. Ja bērniņš ir mazkustīgāks, tad prātīgāk rotaļlietas salikt lielākos traukos, jo tad lietu izņemšana prasīs plašākas amplitūdas kustības.
Šajā laikā mazuļiem patīk arī kaut ko stumt un stādināt ripojošas lietas. Stumšanai var izmantot lielākas bļodas, bet stādināšanai labi noder vienkārši tukšas plastmasas pudeles.
Vecāku uzdevums ir vērot bērniņu un viņa kustības, darbības un piedāvāt arī tām atbilstošas mantas.
Šajā vecumā bērns sāk sist ar plaukstu pie zemes – jaunatklājējs noteikti novērtēs, ja vecāki piedāvās mušu sitamo vai tepiķa pletni. No astoņu mēnešu vecuma bērns jau tver katrā rokā pa mantai un ķermeņa vidū tās savieno kopā, ar vienu rotaļlietu uzsit otrai. Šajā laikā bērns apzināti sāk mantas likt iekšā traukos, sākumā nemaz nelaižot vaļā, jo tā cenšas izdibināt trauka dziļumu un saprast, vai manta nepazudīs, ja to atlaidīs. Savienojot mantas un izdibinot trauka dziļumu, mazulis gūst pieredzi par proporcijām un kopsakarībām. Šajā laikā bērniņam apkārt jau ir piecas sešas darba stacijas, kur katrā traukā ir divas trīs līdzīgas mantas, ar kurām darboties. Ja priekšā atrodas divas bļodas, tad vienā ir divas, bet otrā – trešā no līdzīgajām mantām. Var izmantot jau zināmās rotaļlietas un papildināt tās ar kādu jaunu. Galvenais, lai visas lietas būtu drošas, ņemot vērā, ka mazais arvien visu liek mutē.
Gada līdz triju gadu vecumā
Pirmā gada beigās bērnam ir mainījies satvēriens no plaša līdz pincetes tvērienam, tā spējot manipulēt arī ar smalkākām lietām. Šajā laikā bērns mācās apvienot divas saderīgas lietas, piemēram, trauku ar vāciņu. Tāpēc rotaļlietu arsenālā var iekļaut kastītes ar vākiem. Sākumā vāks jāuzliek pavisam viegli, lai bērns to var viegli arī noņemt, un tā saprast darbības principu. Noderēs pārtikas uzglabājamie plastmasas trauki. Ieteicams piedāvāt gan kvadrāta formas, gan apaļas kārbas. Mēģinot un eksperimentējot mazais uzzinās un iemācīsies, ka kantainais der kantainajam, bet apaļais – apaļajam. Ar sajūsmu tiks uzņemtas arī dažādu formu mazgājamās birstes, kas derīgas gan tvērienam, gan sajūtu dažādošanai.
Pēc gada vecuma bērna apziņā parādās apzīmējums daudz. Mazais ņem rokā nevis vienu, bet divus, trīs vai pat vairāk riņķu vai kluču un mēģina tos satvert un kaut kur aiznest. Šajā vecumā bērniem patīk krāt, tāpēc jābūt arī vietai, kur to var darīt. Tie var būt veļas grozi, lielās kravas mašīnas. Kas var būt labāks kā visu, kas atrodams istabā, sakrāmēt un vadāt lielajā kravas mašīnā vai iemest veļas grozā! Tieši līdz ar šo krāšanas māniju bērni saprot un iemācās daudzuma jēdzienu. Bērni bieži krāj pēc noteiktām pazīmēm (krāsas, materiāla), tāpēc svarīgi, lai mantu ir pietiekami daudz, īpaši, ja ir vairāk bērnu, – lai visi var apmierināt šo savu dabisko vajadzību. Ja ir divi bērni, nevar būt divas mašīnas, katram vajag vismaz piecas. Tām nav jābūt lielām, galvenais ir daudzums (protams, nepārspīlējot).
Arī ejot spēlēties ārā smilškastē, līdzi jāņem gan vairāki spainīši, gan vairākas lāpstiņas, vismaz trīs četras formiņas, jo pa vienam no katra mazajam būs stipri par maz.
Šajā laikā bērnam rotaļu laukumā mājās ir piecas sešas lielas darba stacijas ar daudz vairāk mantām, bļodām, kastēm, mazākiem trauciņiem, kur vajadzīga lielāka precizitāte, un dažādiem stabiem, uz kuriem uzlikt daudz dažādu riņķu ar mazāku un lielāku diametru. Bērns jau zina, ka lielajā bļodā viegli var daudz ko ielikt, bet garenā kastītē, kur izgriezts neliels caurums, jau varēs ielikt vien konkrētas lietas un jābūt diezgan precīzam. Viena no sapņu rotaļlietām šajā laikā – kartona kaste, kurā izgriezts neliels caurums. Vecākiem saimniecības preču veikalā jāsagādā ap 10 cm gari koka dībeļi. Kartona kastē izveido nelielu caurumiņu, pa kuru bērns baksta iekšā dībeļus. Kad visi dībeļi sabakstīti, paceļ kasti, un – par lielu pārsteigumu – visi dībeļi ir zem kastes, un spēli atkal var sākt no jauna.
Simbolu un lomu spēles
Ap pusotra gada vecumu bērni sāk spēlēt tā sauktās simbolu spēles jeb it kā spēles, kas ir aizsākums lomu spēlēm. Ap šo laiku klucis var kļūt par telefonu vai mazāki klucīši – par ēdienu. Tāpēc šajā laikā svarīgas ir visas rotaļlietas, kas saistītas ar ikdienas dzīvi. Rotaļāšanās joprojām ir mācīšanās, jo tieši caur spēlēm mazie izdzīvo un apstrādā to, kas ar viņiem notiek ikdienā un ko viņi ir novērojuši, tā uzzinot arī daudz jauna. Bērniem jāsagādā ģērbjamas lelles, rotaļu virtuves piederumi, mašīnas. Arī zēniem vajadzīgas lelles un trauki ēst gatavošanai, jo arī viņiem aprūpes process ar spēli jāizlaiž caur sevi, lai vēlāk labi justos tēva lomā. Tāpat kā meitenēm vajag mašīnas. Valoda attīstās, ir vieglāk sadalīt un norunāt lomas, un bērni jau biežāk labprāt spēlējas arī ar citiem.
Otrajā un trešajā dzīves gadā bērniem patīk šķirot un būvēt, bīdīt un nēsāt lielākas un smagākas lietas. Arī ievietot pašam sevi kādā rotaļlietā vai vismaz censties, ieliekot kravas mašīnā kaut vai tikai kāju. Labi, ja ir kāda lielāka plastmasas bļoda, kurā bērnam iesēsties.
Šajā laikā interesi rada un bērnu attīsta bēršana un pārbēršana, tāpēc noderēs dažādu lielumu pudeles un trekteri, kur bērt pupas, zirņus.
Bērni rotaļājoties noskaidro, kādi priekšmeti kur der un cik daudz var ielikt konkrēta lieluma bļodā, bērni šķiro un liek mantas rindās.
Būvēšana, tāpat kā zīmēšana, mīcīšana un rotaļāšanās smiltīs, bērniem ir aktuāla vismaz līdz skolas vecumam. Līdz triju gadu vecumam būvēšanai labāk izmantot parastos klučus ar līdzenām virsmām. Tā bērns labāk izpratīs fizikas likumus, kas nav iespējams ar klučiem, kuri paši spējīgi savienoties. Būvēšanai var izmantot arī plastmasas glāzītes un šķīvīšus, koka ripiņas un citas lietas.
Otrajā dzīves gadā fantāzija kļūst arvien plašāka – lai būtu šoferis, bērnam pietiek ar dīvāna spilveniem, no kuriem uzbūvēt savu auto.
Bērns var pagatavot kluču zupu un dot nogaršot mammai. Tomēr vecākiem vēl arvien jābūt tikai vērotājiem. Pagaršojot kluču zupu, vecākiem nevajadzētu izplūst garā stāstā: «Cik jauki, tu man esi atnesis klucīšus zaļā bļodiņā ar skaistu sarkanu karoti, un es tagad ēdīšu zupu, tu droši vien to vārīji cītīgi un ilgi!» Tas ir vecāku stāsts un viņa interpretācija. Varbūt bērnam ir bijusi pavisam cita doma? Uzspiežot savu stāstu, sanāk, ka tas, ko bērns gribējis darīt, nav tik vērtīgi vai pareizi. Zupa smaidot jāpagaršo, jāpasaka paldies, un bērnam ar to pilnīgi pietiks.
Rotaļlietu izvēle
Pirmajos trijos gados bērns savā būtībā nudien nav prasīgs mantu izvēlē. Līdz trim gadiem interesantākas un prātu attīstošākas būs tieši visvienkāršākās lietas, pat ne mantas, bet sadzīves priekšmeti. Kartona kastes, groziņi, bļodiņas, tukšas jogurta pudelītes, tukši krēma trauciņi, veļas grozi, dažādas birstes. Nopirkts plastmasas telefons, kas izskatās gandrīz kā īsts, būtībā jau sevi ir izsmēlis, jo tas var būt tikai un vienīgi telefons. Bērna prāts un fantāzija ir daudz plašāki, ja vien dod vaļu. Garens koka klucītis var būt telefons, mašīna, māja vai jebkas cits, kas bērnam tobrīd ir nepieciešams rotaļai.
Jo vienkāršāka ir rotaļlieta, jo daudzpusīgāk to iespējams izmantot, un šādas mantas bērniem neapnīk, viņi ar tām spēlējas vairākus gadus.
No šādas pārdomātas izvēles iegūst visi – bērns vairāk attīsta savu prātu un fantāziju, vecāki ieekonomē naudu, un tā noteikti ir dabai draudzīgāka izvēle. Protams, ir mantas, kuras, bērnam kļūstot vecākam, veikalos ir jāpērk: mašīnas, apģērbjamas lelles, rotaļu virtuves piederumi u. c.
Tomēr ir lietas, ko nav vērts pirkt, jo īpaši mazuļiem. Piemēram, zvēri, kam piespiežot konkrētu vietu ķermenī – vēderu vai ķepu – atskan skaņas. Mazā vecumā bērns vēl nespēj skaidri atšķirt dzīvu zvēru no rotaļlietas, tāpēc šāda manta ir ne vien maz attīstoša, bet pat nedroša, jo rada iespaidu, ka arī īstam sunītim var spaidīt gan vēderu, gan ausis.
Visas rotaļlietas, kur tiek piespiesta viena poga un notiek kāda darbība, ir ļoti īslaicīgas, jo neko citu ar tām iesākt nevar. Cik gan ilgi bērns, spiežot vienu pogu, lai priecājas?
Arī mantas, kas, it kā atveidojot realitāti, patiesībā to pārveido, nav īpaši vērtīgas. Piemēram, grāmatas ar zvēru skaņām vai ierunātiem vārdiem. Nekas nespēj aizstāt pastaigu zoodārzā vai vietā, kur ir īsti dzīvnieki un kur var saklausīt arī zvēru valodu. Apkārtējā vide jau ir pietiekami skaļa, tādēļ mazuļiem runājošas mantas rada lieku uzbudinājumu un nesapratni – viņam pilnīgi pietiek ar runājošiem vecākiem, kuri aprūpes laikā jēgpilni ar bērnu sarunājas par to, kas ir aktuāli attiecīgajā procesā, piemēram, ģērbjoties runāties par drēbēm vai ķermeni, ēdot – par ēdienu.
Svarīgi par bērnu spēlēšanos
- Bērns ir individuālists, un jāļauj viņam arī tādam būt. Sākumā mazais vislabprātāk spēlējas viens, ap deviņu mēnešu vecumu – ik pa brīdim, bieži vien nejauši spēlējas kādam blakus, aptuveni divarpus gadu vecumā ik pa laikam spēlējas ar citu bērnu un tikai no apmēram trim gadiem labprāt to dara arī ar vairākiem bērniem kopā.
- Vecāki vai kāds no pieaugušajiem ir tikai procesa vērotājs un bērna rotaļās līdz triju gadu vecumam neiejaucas un nepiedalās. Kāpēc? Jo pieaugušie bieži visu stāsta un rāda priekšā, tā neļaujot bērnam uzzināt un saprast pašam. Tikai to, ko ar savām darbībām mazais paveicis pats, viņš vislabāk apzinās, iemācās un spēj izmantot tālāk. Bērns eksperimentē, kļūdās, ja kaut kas nedarbojas, sāk domāt, kā darīt citādi. Tie ir pirmie iedīgļi veselīgai pašapziņai un patstāvībai. Ja šajā brīdī iejaucas pieaugušais un norāda, ka jādara tā vai citādi, bērna smadzenēm tiek atņemta iespēja izdomāt pašam.
- Bērni nevienā vecumā nav jāsūta spēlēties. Rotaļām jābūt pašu bērnu iniciatīvai. Arī rotaļu grupās, publiskos rotaļu laukumos vai aizejot ciemos, bērns ies spēlēties tikai tad, kad jutīsies drošs un būs tam gatavs. Dodiet bērnam laiku brīdi apdomāties un sagatavoties! Rotaļāšanās, jo īpaši svešā vietā, nebūt nav tik vienkārša, kā šķiet pieaugušajiem.
