Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
36
-
1
-
1
-
14
-
0
-
2
-
1
-
KĀRLIS FREIBERGS
Pirmo reizi ievēroju Lindu dejojam klubā. Kā lai atrodu pareizos vārdus… Negribu izklausīties primitīvs, bet tas bija tīri vizuāls iespaids – skaista sieviete! Biju uzkurināts… Kā apburts skatījos uz šo dejojošo būtni. Tad sāku virzīties tuvāk – tā bija ātrā deja, kur visi var aplītī kustēties. Dejodams viņu uzrunāju – aicināju pie bāra parunāties. Tāda kā toreiz Linda manās acīs ir joprojām – skaista, vaļsirdīga, gudra un jauka.
Man nekad nav bijis pat domas, ka varētu šķirties no Lindas. Pat savos ļaunākajos murgos ko tādu nevaru iedomāties. Man šķiet, ja viens no pāra iet projām, tas liecina par ļoti lielu aizvainojumu. Tādu, kas pa pilienam ir krājies, nav izrunāts un ir nokaitēts tā, ka jākrāmē somas un jāiet projām.
Man ar Lindu ir ļoti laimējies, jo viņa savas jūtas nenoklusē un arī man neļauj noklusēt. Klusēšana, starp, citu, ir sava veida agresivitāte. Smags sods.
Pagājušajā gadā atzīmējām īpašu notikumu – faktu, ka Linda mani pazīst pusi sava mūža. Pats biju to izrēķinājis. Mēs kopā kļuvām par laulātu pāri, kopā kļuvām par vecākiem. Kopā esam gājuši svētceļojumos, apmeklējuši vienu garīgo skolu. Mēs neafišējam, ka esam ticīgi katoļi, jo tas uzreiz rada aplamus priekšstatus. Tā ir gandrīz tāda lieta, kas jāslēpj no sabiedrības, jo būt kristietim nozīmē, ka tu neesi mūsdienīgs, neesi atvērts un iecietīgs. Es gan uzskatu, ka kristietība nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Apzināties, ka man piemīt trūkumi. Un, kad redzu trūkumus citā cilvēkā, arī savā sievā vai bērnā, es esmu iecietīgs un mīlošs.
Populārākie raksti
Gadu ziņā esmu pusmūžā, bet vīriešu pusmūža krīze man nav saprotama. Varbūt man tai vienkārši nav laika – bērni mazi, malka jāgādā un maize jāpelna. Citas sievietes un sānsoļu kaislības mani neinteresē. Visas kaislības izdzīvoju ar savu sievu. Pat zinu sievas hormonālo mēneša ciklu. Zinu, ka ir dienas, kad viņa kļūst ārkārtīgi jūtīga, emocionāla. Ir kaislīgās dienas. Un mierīgās dienas. Un tas ir tik skaisti!
Domāju, ka laulībā ļoti svarīga ir cieņa. Ja Linda kādreiz ir neapmierināta vai dusmīga, viņa to man pateiks ļoti taktiski un iejūtīgi. Nekad neizturēsies aizvainojoši un rupji, neaizskars manu pašcieņu. Jo viņa domā, kā es jutīšos, kad man to saka. To es ļoti novērtēju. Lai kādas gadītos domstarpības, apzinos, ka sieva negrib mani apzināti sāpināt. Tāpat es nekad neaizskaršu viņas pašcieņu un neaizvainošu.
Ja ikdienā sevī jūtu neiecietību pret Lindu, es it kā atkāpjos un skatos uz sevi no malas – kas man kaiš? Kādēļ esmu uzvilcies? Parasti tie ir pavisam vienkārši iemesli. Esmu noguris, neizgulējies, laikā nepaēdis.
Man nepatīk strīdēties un kašķēties ar sievu. No strīdiem negūstu ne gandarījumu, ne enerģiju, ne varas apziņu. Mēs abi neesam strīdus cilvēki. Nepaceļam balsis viens pret otru.
Abi kopā pieņēmām lēmumu dzīvot laukos. Sapratām, ka esam gatavi paciest sadzīviskas neērtības, lai varētu šeit būt un justies brīvi, mierīgi. Komforts mums nav vērtība. Mēs abi esam introverti cilvēki, kam patīk klusa, noslēgta ģimenes dzīve. Ir liela veiksme, ja pārim sakrīt dzīves izjūta, ja ir kopīga komforta zona.
Mums visi darbi ir sadalīti, un, dzīvojot laukos, ir ļoti svarīgi, ka ir skaidrība, ko kurš dara. Es gādāju par malku, krāsns kurināšanu un atkritumu iznešanu. Vedu bērnus uz dārziņu. Savukārt Linda no rīta meitenes apģērbj un pin matus, to es nemāku. Visu cieņu dzimumu līdztiesībai, bet uzskatu, ka vīrietis un sieviete ir fiziski atšķirīgi. Sievietei nav jācilā smagumi, tas jādara vīrietim. Es nevaru dzemdēt, to tikai Linda var izdarīt. Tādēļ Lindu saudzēju, negribu viņai ļaut pārpūlēties.
Mani laimīgākie brīži kopdzīvē ir tad, kad visi kaut ko darām kopā. Linda, es un bērni. Kad slidojam tepat pie mājas, bērni krīt un smejas, mēs smaidām. Tie ir maģiski mirkļi – jā, tā ir laime.
LINDA FREIBERGA
Kad pirmo reizi sastapu šo cilvēku, biju deju klubā. Man acīs spīdēja gaisma, un es viņu gandrīz neredzēju, tikai siluetu. Nez kāpēc nodomāju, ka tas ir pusaudzis, kaut kāds sīkais… Ne man. Dejoja gan viņš forši. Bet mana pirmā doma bija – kā lai solīdi tieku no viņa vaļā? Tad Kārlis man jautāja, vai vēlos iedzert balzamu ar kolu, un pēkšņi uz mani nostrādāja tembrs, intonācija. Mani paņēma balss – ne pārāk uzbāzīga, ne bailīga, drīzāk noteikta. Ar to pietika, lai viņam uzticētos.
Kad iepazinos ar Kārli, neko nezināju par viņa vecākiem. Kā katra normāla jauna meitene, es ilgojos pēc laba vīra. Uzzinot, kas ir Kārļa mamma, tikai guvu apstiprinājumu tam, ka viņš ir labs vīrietis, jo nāk no stipras ģimenes, viņam ir stipras saknes. Tolaik biju ļoti kautrīga, man tīri cilvēciski gribējās bēgt un paslēpties no situācijas, kad vīramāte ir tik publiska persona. Bet es to uztvēru kā misiju.
Esmu augusi mazpilsētā, mājā ar sauso tualeti. Kārlis ir audzis Monreālā, lielpilsētā, un bērnībā nekad nav dzīvojis īstos laukos. Bet, tiklīdz atradām mūsu lauku māju, viņš šķita daudz vairāk gatavs par mani visām iespējamām neērtībām un grūtībām. Kad piedzima mūsu jaunākā meita, man šķita, ka mums jāatgriežas Rīgā pie komforta ar siltu dušu un centrālo apkuri. Ka laukos ir par grūtu. Laikam man vajadzēja šo periodu Rīgā, lai atvadītos no savām ilūzijām par to, ka komforts dara laimīgu. Mēs atgriezāmies laukos, kur tiešām esam laimīgi.
Man šķiet, laimīgai laulībai vajadzīga cieņpilna apziņa, ka tu dzīvo savu dzīvi. Tikai savējo. Tu izdzīvo un piedzīvo savu dzīvi un nesalīdzini to ar citiem, nemēri sevi pēc citu mērauklas. Mēs visi ļoti ciešam, ja mēģinām sevi pielāgot pārticības, panākumu, dzīvesstila standartiem. Katram cilvēkam un katram pārim ir dota viņu īpašā dzīve, īpašais stāsts, kurš nav līdzīgs nevienam citam, un tieši tā ir lielākā vērtība. Mēs ar Kārli varbūt kādam šķietam dīvaini – dzīvojam laukos, negrozāmies aprindās, ejam baznīcā… Bet tieši šī īpatnība mūs dara stiprus, jo tie esam mēs.
Kopā gājām Rīgas Augstākajā reliģisko zinātņu institūtā. Sēdējām blakus vienā kursā, kopā klausījāmies lekcijas un kārtojām eksāmenus. Un mums abiem vislabāk patika viens priekšmets – dogmatika. Izklausās briesmīgi, bet dogmas ir brīnišķīgas. Tās ir ticības patiesības. Kaut kas tīrs, neviena neinterpretēts, neapaudzēts ar viedokļiem.
Attiecībās man ļoti vajag personīgo laiku. Trīs stundas dienā pavadīt darbnīcā, lasīt, domāt un gleznot. Vajag klusumu un mieru, kurā sadzirdēt un saprast, ka esmu vērtība un mana dzīve ir vērtība. Ka esmu aicināta mīlēt. Mīlēt man nozīmē pieņemt ar pateicību visu un visus.
Tikai tad, kad piedzima bērni, sapratu, kāpēc pāri izšķiras. Kādreiz likās: nu kā tā var būt, ka skaistam pārim piedzimst bērniņš un viņi izšķiras! Bet, kad pašiem ir mazi bērni, tu saproti, kā tas var notikt. Vairs nevienu nenosodu. Jo ikdiena ģimenē ar maziem bērniem ir kā cīņa par mīlestību. Tu krīti, sasities un atkal celies augšā. Neizturēt ir tik dabiski… Un izturēt, palikt mīlestībā ir pārdabiski. Tieši tā arī jāskatās uz laulību – kā pārdabisku notikumu.
Sievietēm neapmierinātība labi padodas. Bet tas ir tik negodīgi pret otru cilvēku. Jo otrs tev nevar visu iedot. Ir labi būt princesei, tikai jautājums, kāda princese tu esi. Jāprot laikus nokāpt no troņa un iet otram palīgā.
Lai arī ikdienā visu laiku esam kopā un mums ir mazi bērni, jūtu, ka mūsu savstarpējā pāra saspēle un sinerģija ir dzīva. Dzirkstele ir dzīva. Mēs jūtam viens otru, dzirdam un saprotam. Domāju, ļoti liela nozīme ir tam, ka ilgi cerējāmies un draudzējāmies, attiecības veidojām lēni. Ja tagad kādreiz esam noguruši un kļūst grūti, mums ir daudz skaistu atmiņu par attiecību sākumposmu, kur smelties spēku. Tas ir kā mīļuma un romantikas avots, pie kura atveldzēties. Pat nevaru iedomāties, kā ikdienas spriedzi iztur pāri, kas sākuši dzīvot kopā uzreiz pēc iepazīšanās un kam ātri piedzimis bērniņš.
