Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jāsāk ar to, ka mūsu sabiedrībā vēl arvien itin bieži ir grūtības atpazīt, kas ir un, kas nav vardarbība un tāpat ir redzams, ka bieži vien pietrūkst zināšanu par normālu bērnu attīstību – par to, ko viņi konkrētā vecumā spēj un ko nespēj. Un diemžēl šādu zināšanu pietrūkst gan vecākiem, gan pirmskolas izglītības pedagogiem, lai gan vismaz teorētiski visiem bērnudārza darbiniekiem, ieskaitot auklīti un vārtu sargu vajadzētu būt apguvušiem Valsts Bērnu tiesības inspekcijas apmācību par to, kā atpazīt un novērst vardarbību, kā arī darboties bērnu interesēs.
Kas vispār ir varadrbība?
Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam (BTA likuma 1.panta 12. punkts) emocionālā vardarbība ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot, lamājot, pazemojot, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai. Emocionālā vardarbība var izpausties kā:
- draudēšana;
- lamāšana;
- ņirgāšanās;
- atraidīšana;
- ignorēšana;
- pazemošana.
Fiziska vardarbība ir bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu, iedarbībai (BTA likuma 1.panta 11.punkts):
- sišana;
- purināšana;
- dedzināšana;
- kniebšana;
- griešana.
Pazīmes, kas var liecināt vardarbību bērnudārzā?
Par to, ka bērns bērnudārzā saskāries ar fizisku vardarbību var liecināt nodarījumā pēdas uz ķermeņa – zilumi, skrāpējumi, nagu nospiedumi un citas brūces. Taču dažkārt arī pēc fiziskas vardarbības redzamu seku var nebūt.
Grūtāk pamanīt emocionālu vardarbību, jo bērns pats vecākiem par to var arī neizstāstīt, gan tāpēc, ka viņam var būt bail, gan tamdēļ, ka pirmskolas bērnu emocionālā inteliģence var nebūt tik attīstīta, lai spētu vārdos izteikt, ka bērnudārzā jutis kaunu, pazemojumu vai ignoranci. Un dažkārt bērns vēl vispār neprot runāt, lai izstāstītu notikušo vārdiem.
Galvenā pazīmes, kurai vecākiem noteikti vajadzētu pievērst uzmanību, ja bez izskaidrojama iemesla pēkšņi mainās bērna uzvedība - no rītiem viņš vairs nevēlas doties uz bērnu dārzu, atsākusies čurāšana gultā, bērnam sākušies nervu tiki, viņš kļuvis skumjš, depresīva, sācis sūkāk īkšķi vai grauzt nagus.
Visas šīs pazīmes vecākiem būtu jāuztver nopietni, taču nekādā gadījumā nevajadzētu pieņemt, ka tas automātiski liecina par vardarbību no bērnudārza audzinātāju un auklīšu puses.
Tikpat labi iespējams, ka tas ir saistīts ar kādām pārmaiņām ģimenē, piemēram, ir piedzimis mazāks brālītis vai māsiņa un bērns redzot, ka mamma ar mazulīti paliek mājās, arī labāk gribētu palikt pie mammas, nevis doties uz bērnudārzu. Arī nakts enurēze vai īkšķīša sūkāšana var būt saistīta ar to, ka nereti vecākie bērni mazliet regresē, kad ģimenē ienāk zīdainis.
Tāpat bērns var pārdzīvot, ja ģimenē ir nesaskaņas ir starp mammu un tēti un bērns to jūt pat tad, ja vecāki bērna klātbūtnē nestrīdas.
Ar vardarbību bērnudārzā vecāks var saskarties arī no grupas biedriņu puses, jo jau šajā vecumā bērnu vidū var būt gan mobings, gan agresija.
Tāpēc pirmais solis, ko vecākiem darīt, ja pamanītas izmaiņas bērna uzvedībā, pārrunāt ar to ar abām bērnudārza audzinātājām, daloties savos novērojumos un vaicājot, vai arī audzinātājas novērojušas, ko līdzīgu un kopīgi meklēt risinājumu.
Tāpat vecākiem jārunā un jāmēģina noskaidrot kaut kas vairāk sarunā ar bērnu, vaicājot, ne tikai, kas notiek bērnudārzā, bet arī – kā tas notiek? Kā jūs mācaties? Kā jūs dodaties ārā? Kā jūs visis apģērbjaties? Ko dara audzinātāja un auklīte? Kā viņa to dara? Kā tu jūties? Kas tev bērnudārzā patīk? Un, kas nepatīk?
Ja tiešām ir pamatotas aizdomas, ka vardarbība bērnudārzā nāk no audzinātāju puses, ir jāsazinās ar Valsts bērnu aizsardzības inspekciju, jo viņiem ir profesionāli instrumenti, kā to pārbaudīt.
